Vai viegli būt sporta podkāsterim? Saruna ar Kasparu Dvinski

Kasparu Dvinski pirmoreiz redzēju TV3 Sporta ziņās, dažkārt biju arī noklausījusies kādu viņa podkāsta* FaceOff epizodi, kur viņi kopā ar Tomu Prāmnieku runā par hokeju. Pēc kāda laika uzzināju, ka viņš, tāpat kā es, dzīvo Siguldā. Reizēm Kaspars iegriezās Circle K, kad es tur strādāju. Nekad nebiju iedomājusies, ka aukstajā piektdienas vakara maiņā, kad visvairāk vajadzēs ideju intervijai ar žurnālistu, tas būs viņš, kas atkal ienāks Circle K un piekritīs sarunai.

Sporta ziņu žurnālists un podkāsteris Kaspars Dvinskis ir atpazīstama televīzijas un sociālo mediju seja. Kaspars ir pirmais sporta podkāsta autors Latvijā, kā arī divu pašreizējo FaceOff un Fleksis radītājs. Operatīvs, dinamisks un radošs – tāds ir viņa dzīvesveids, bet cik viegli vai grūti ir būt aktīvam sporta podkāsterim un kā līdz tam nonākt, Kaspars Dvinskis ir apņēmības pilns to atklāt.

Sintija Šiliņa, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Sintija Šiliņa

Tev ir divi pazīstamākie sporta podkāsti Latvijā - FaceOff un Fleksis. Kā radās ideja tos taisīt?

Podkāstus es īstenībā klausos ļoti sen. Krietni ilgāk nekā droši vien lielākā daļa Latvijas sabiedrības. Kad sāku klausīties, Tunes, iespējams, vēl neeksistēja. Es gāju ESPN mājaslapā, un viņiem bija podkāstu sadaļa. Tad likās, ka būtu nenormāli forši kādreiz ko tādu arī pašam uztaisīt,tā tas arī galvā dzīvoja. Tas bija nedaudz vairāk kā pirms pieciem gadiem, tad man piedzima vecākā meita Grieta. Tajā pašā laikā ar Edgaru Barbaku, manu bijušo kolēģi, strādājām Latvijas Neatkarīgajā televīzijā (LNT). Augustā ierakstījām podkāstu un nopublicējām, nosaucām vienkārši - Dvinska un Barbaka sporta podkāsts. Atradu, kā dabūt audiofailu iekšā Aitjūnos (iTunes - programmatūra multivides atskaņošanai), kas izrādās, bija diezgan vienkārši, bet tad Latvijā to neviens nedarīja. Tā es ierakstīju savu pirmo podkāsta epizodi. Tas bija vēl krietni pirms FaceOff un Flekša. To rakstījām ar Edgaru kopā divus gadus, tīri for fun (no angļu val. prieka pēc) bez nekādiem sponsoriem.

Kā hobijs?

Jā, jo likās, ka to gribas darīt un ir tam nākotne arī Latvijā. Tā mēs rakstījām, rakstījām, un tad atnāca FaceOffs. Kādā jaukā brīdī tev ir tas rāviens, un tad tu dari, dari, dari, un kaut kad tas beidzas. Ar projektiem bieži vien tā gadās, ar Edžu mums tā sanāca. Tas mazliet noplaka, bet tajā pašā laikā Toms Prāmnieks atnāca pie manis. Mēs jau bijām pārtapuši par TV3, un toreiz rādīja hokeja čempionātu. Mēs ar Barbaku uzaicinājām pie sevis Prāmnieku – nu, parunāsim par hoķi. Prāmniekam iepatikās formāts, viņš atnāca pie manis un teica: “Klausies, man ir sponsors, kas gatavs dot naudu, ja mēs taisīsim podkāstu tieši par hokeju”. Es viņam teicu: “Fine (no angļu val. labi), okei, taisām”. Pirms četriem gadiem janvārī mēs ierakstījām pirmo FaceOff epizodi, tad vēl nebija tehniķa Riharda (Rihards Gromuls, turpmāk Tehniķis). Tehniķis parādījās, jo ir mans bērnības draugs, kopā spēlējām basketbolu.

Kāpēc tieši hokejs?

Tad vēl eksistēja hokeja klubs Rīgas Dinamo. Mēs rādījām Kontinentālo Hokeja līgu TV3. Mēs ar Tomu Prāmnieku strādājām pārraidēs, viņš kā komentētājs, es kā reportieris, līdz ar to ļoti bieži bijām tuvu komandai. Bijām no rīta treniņos, mums ar visiem bija labas attiecības, zinājām komandu. Ja ir pieejama informācija, tad ir viegli radīt saturu. Tagad man pašam ir ļoti interesanti, kāda izvērtīsies šī sezona, jo nav vairāk hokeja kluba, kuram mēs esam piesieti darba dēļ. Hokejs ir Prāmnieka sporta veids, viņam sirds vietā ir ripa.

Kā radās nosaukums FaceOff?

Ar nosaukumiem man ir ļoti grūti. Nekad nevienu nosaukumu neesmu izdomājis, nenāk idejas. Tomam ir stipri līdzīgi. Kad mēs ierakstījām FaceOff, bija jāizveido pilotepizode sponsoriem, lai viņi paskatītos, vai grib vai negrib dot naudu. Mēs aizgājām ierakstīt pie Riharda Zeiļa no podkāsta Sauna, bet mums nebija nosaukuma. Studijā pie sienas bija televizors, un Rihards vienkārši atrada hokeja bildi. Viņš Google ierakstīja “ice hokey”, un uzlika fonā iemetienu, nevis kā bildi, bet kā zīmējumu. Diezgan līdzīgs, manuprāt, tam, kāds mums šobrīd ir logo. Viņš pats uz savu galvu izdomāja, ka tā vajadzētu. Un tur stāvēja FaceOff uzraksts. Tā mēs iedomājāmies: “O, viss, jā, kāpēc ne?”.

Tu strādā kopā ar Tomu Prāmnieku, kā ir būt tandēmā? Epizodes tiek ierakstītas bieži. Jūs neapnīkat viens otram?

Pagaidām nē. Varbūt kādreiz tas patiešām notiks. Mēs esam labāki draugi nekā kolēģi, tāpēc ir diezgan viegli. Mums saskan vērtības. Arī, ja mēs darbā nebūtu satikušies un nebūtu podkāsta, bet mēs satiktos ikdienas dzīvē, mēs tāpat būtu draugi. Tādēļ FaceOff vai Fleksī vispār nav darba sajūtas.

Nav kādreiz bijusi sajūta, ka podkāstā gribētos kaut ko mainīt? Piemēram, nomainīt koncentrēšanos uz citu sporta veidu?

Ir bijusi vēlme mainīt. Man liekas, ka tas ir mainījies, podkāsts ir pārmaiņu priekšā arī tagad. Brīvība tur ir tik liela, ka, ja gribi kaut ko pamainīt, tad pamaini. Sākumā bija cits Youtube kanāls, un tad mēs izdomājām: “Nē, taisām savējo!” Labā ziņa ir tāda, ka tas nav raidījums televīzijā, kas jāsaskaņo ar savu tiešo vadību, grāmatvežiem un mārketingu.

Ir bijusi ideja FaceOffu monetizēt platformā Patreon?

Es pieņemu, ka mēs to darīsim. Bet es atzīšos, pats neesmu peitrions (no angļu val. patreon - atbalstītājs) nevienam raidījumam vai podkāstam. Manā galvā priekšstats ir tāds, ka, lai es tev teiktu: “Hei, 2 eiro mēnesī, davai?”, man tev ir kaut kas ekstra jāpiedāvā. Vienkārši nezinu, vai šobrīd mums ir kapacitāte piedāvāt ekstra saturu. Es zinu, ka Pa pāris kausiem un Bize Vaļā ir Patreon, bet man nav ne jausmas, vai viņi piedāvā papildu saturu. Man liekas, ka tev uzreiz ir atbildība pret cilvēkiem, kas tev maksā naudiņu. Iespējams, kāds grib tev naudiņu caur Patreon platformu nodot par darbu, ko tu jau izdari. Bet, tā kā mums ir sadarbības partneri - gan par FaceOff, gan par Fleksi es saņemu atlīdzību, - tad man tas neliekas godīgi.

Skatoties FaceOffu, pamanīju, ka viens no lielākajiem epizožu skatījumiem bija 20 tūkstoši. Nu, manuprāt, diezgan ievērojami. 20 tūkstoši ir nopietns skaitlis.

Trešdaļa no Purvciema, no Siguldas.

Tas varētu liecināt, ka cilvēki ir ieinteresēti podkāstā.

Jā, interese ir. To jūtam gan skatījumos vai klausījumos, gan arī atgriezeniskajā saitē, jo mūsu komūna ir pietiekami aktīva. Mēs arī Feisbukā esam uztaisījuši grupu, kura tuvojas diviem tūkstošiem jūzeru (no angļu val. users - lietotāji). Mūsu klausītāji savā starpā arī komunicē – veido diskusijas, izveido paši savus topikus. Tu redzi, ka viņi šūmējas un ņemas. Tas, kas viņus savedis kopā, ir mūsu radītais FaceOff, tā diezgan stilīgi to apzināties. Un jā, nav tikai no Latvijas, mums visu laiku parādās tādi, kas ir no ārzemēm: no Norvēģijas, Islandes un arī Lielbritānijas.

Es neteikšu, ka ir ļoti daudz sporta podkāstu Latvijā. Un tev pieder divi no tiem. Varētu būt, ka tas skaitās sasniegums dzīvē?

Es ļoti labi atceros, kā ielādēju pirmo epizodi Aitjūnos (iTunes). Tad man tas tiešām likās sasniegums. WOW. Es esmu uztaisījis podkāstu, nu baigi kruts džeks! Tagad domāju - cik tas ir vienkārši. Manuprāt, mūsdienās uztaisīt podkāstu ir kā uzvilkt drēbes. To jebkurš var izdarīt. Sen neesmu ikdienā iedomājies: stilīgi, man ir podkāsts, citiem nav. Tas liekas tik ļoti pašsaprotami.

Tajā pašā laikā kvalitatīvu podkāstu visiem var būt vēlme uztaisīt. Bet to izdarīt? Atrast ideju, par ko runāt, tas aizņem laiku.

Man liekas, labam podkāstam ideja nav svarīga. Jā, ir labi, ka tev ir laba ideja, ir super, ja tu esi izdomājis labāko scenāriju, labākos tematus, un labāko karti, kā ir jāizskatās, kā ir jāizklausās. Bet, ja vadītājam nav harizmas, tas nestrādās. Tev var būt vissuperīgākais temats pasaulē, tev var būt viss, viss, viss, bet, ja tev nav vadītāja vai ir vadītājs bez harizmas - nebūs. To var salīdzināt ar radio. Ja es radio pateiktu: “Habada, habada, habada, habada,” cilvēki domātu, ka es esmu idiots. Māris Grigalis pasaka: “Habada, habada, habada,” visi ir sajūsmā, vai ne?

Ja podkāsta vadītājam nav harizmas, tas nestrādās.

Kurš podkāsts konkurē ar jūsu izveidoto?

Dīķis ir tik maziņš, ka es neskatos uz citiem sporta podkāstiem kā konkurentiem. Es uz to skatos tā: “Super, viņi taisa podkāstus, kāds paklausīsies, varbūt dzirdēs podkāstu pirmo reizi mūžā un izdomās pameklēt vēl kādu.” Bet, ja jautājums ir, kas, manuprāt, taisa kvalitatīvus sporta podkāstus, tad es teiktu, ka kvalitāte visiem ir. Tu esi saņēmies un uztaisījis, good for you ( no angļu val. labi tev). Kas podkāstā ir svarīgākais? Klausījumi!

No kuriem podkāstiem tu iedvesmojies un kurus ieteiktu paklausīties citiem?

Es ļoti maz klausos podkāstus, kuri nav saistīti ar sportu. Es vispār šobrīd maz podkāstu klausos, agrāk klausījos vairāk. Man vienmēr podkāsts dzīvē ir bijis kā papildu informācijas iegūšanas veids kaut kam, kas mani interesē. Šovasar esmu aizrāvies ar disku golfu. Vai es klausos podkāstus par disku golfu? Bet, protams! Tu nevari iedomāties, cik daudz pasaulē ir podkāstu par disku golfu.

Nopietni?

Tiešām ļoti daudz. Par disku golfu! Vajag mazliet pasekot līdzi elites sacensībām. Esmu atradis tādu podkāstu, kas man ļoti patīk, jo tā vadītājam ir harizma. Viņi runā divas stundas par to, kā kāds met šķīvīti. Bet ir tikai viens podkāsts palicis, ko es klausos visu laiku - Bila Simonsa The Ringer saits un podkāsts. Tas ir par amerikāņu futbolu un NBA.

Kā ir ar cilvēkiem, viņi nāk tev klāt, atpazīst tevi pēc podkāsta?

Visbiežāk atpazīst saistībā ar FaceOff. Mums lielākā auditorija ir vīrieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Neslēpšu, visbiežāk nāk klāt, kad esmu kādā sabiedriskā vietā, parasti, kur var iedzert aliņu, un tad sauc: “Dvinski!”. Man patīk, ka cilvēki nāk klāt un grib aprunāties. Ja pienāk kāds, kurš pietiekami ilgi ir klausījies FaceOffu vai Fleksi, viņam ir sajūta, ka mani pazīst. Viņš tik droši runā un atsaucas uz to, ko es esmu stāstījis par savu dzīvi, kaut ko personīgu. Īstenībā baigi forši. Tas bija arī viens no podkāsta mērķiem, par ko mēs ar Edgaru Barbaku runājām, kad rakstījām pirmās epizodes. Mums vajag panākt, lai cilvēkiem, kas klausās, rodas sajūta, ka sēžam kafejnīcā pie alus kausa un runājamies. Viņi sēž ar mums, viņiem ir savs aliņš, un viņi vienkārši tajā brīdī klausās.

Viens no podkāsta mērķiem bija panākt, lai cilvēkiem rodas sajūta, ka sēžam kafejnīcā pie alus kausa un runājamies. Viņi sēž ar mums, viņiem ir savs aliņš, un viņi vienkārši tajā brīdī klausās.

Tu teici, ka varat podkāstos justies brīvi, bet ir tēmas, par kurām droši vien nedrīkst runāt. Kur ir tā robeža, cik daudz varat izteikties?

Tā kā mūsu tēma ir sports, robeža ir tālu. Mēs nerunājam par sensitīvām tēmām. Protams, sportā arī ir netīras lietas, bet mēs tās tēmas vienkārši neaiztiekam. Man liekas, izklaide ir tāds temats, kur tu vari mazliet aizpeldēt, citreiz vajag uzspēlēt viedoklīti, lai būtu interesantāk. Manuprāt, mums ne FaceOffā, ne Fleksī nav tēmas, ko nevarētu apspriest.

Kā ir ar emociju savaldīšanu, komentējot sporta ziņas? Ir taču epizodes, kas riktīgi uzdzen dusmas?

Vadot sporta ziņas, ir super viegli tāpēc, ka tu esi tiešraidē. Es jūtu līdzi sportam, bet es nefanoju par visiem latviešiem. Ir šis tas, kas mani interesē, un pa dvēseles stīgām paspēlē vairāk nekā citi sporta veidi. Ja ir bijuši pārdzīvojumi, tad ir grūti, jo ir zaudējums, bet tās ir ziņas un tu saņemies. Ja informācija jau kādu laiku ir bijusi, tad ir easy (no angļu val. viegli). Sarežģītāk ir komentēt sportu. Kad notika Eiropas čempionāts basketbolā, bija jākomentē vismaz viena spēle katru dienu. Neteikšu, ka basketbola manā dzīvē bija par daudz, bet sāka palikt uz robežiņas. Kad es piekto dienu pēc kārtas skatos, ka tiesnesis pie vienas un tās pašas kļūdas…. Tad gan sev ir jāatgādina: “Atceries, tu esi profesionālis, tu nevari teikt, ka viņš ir idiots, tu nevari teikt, ka viņš ir idiots!”. Ir tādi brīži.

Tu arī minēji, ka pats esi spēlējis basketbolu, ticis izlasē.

 Jā, mēs ar Tehniķi bijām komandas un istabas biedri izlases nometnē.

Kā tu tiki līdz sporta ziņām? Kāpēc neturpināji profesionāli spēlēt basketbolu?

Talanta pietrūka. Tas bija pats galvenais, pārējais jau mazsvarīgi. Līdz medijiem un sporta ziņām ceļš bija it kā manis gribēts. Gribēju studēt žurnālistiku. Mamma pateica nē pavisam elementāra iemesla dēļ, viņa arī ir strādājusi medijos. Viņa teica: “Par žurnālistu var kļūt jebkurš, tev vajag kaut ko saprast. Tas ir jauki, ka tu mācēsi pareizi salikt komatus un nointervēt cilvēkus.” Es zināju, ka gribu būt žurnālists, bet nezināju, kāds. Mamma teica: “Tu nevari intervēt ekonomikas ministru un vispār nesaprast ekonomiku.” Aizgāju uz Banku augstskolu, mācījos uzņēmējdarbību. Mamma strādāja drukātajos medijos, Dienas Biznesā, tēvs strādāja televīzijā. Viņš ir strādājis gan Latvijas Televīzijā, gan LNT. Esmu uzaudzis televīzijā. Piemēram, no tagadējā TV3 ziņu dienesta Māris Grigalis ir redzējis mani pamperos. Gatis Suhoveckis ir redzējis mani pamperos, puse no ziņu dienesta to ir redzējuši. Toreiz gan drukātie mediji, gan televīzija bija darbs līdz vēlam vakaram, tāpēc daudz laika pavadīju pie vecākiem darbā, un mēs ar brāli bijām pārāk maziņi, lai tusētu vieni paši.

Vasarā pēc pirmā kursa vecāki pateica: “Vecīt, ja tu gribi naudu vasarai, ej strādāt, pilnīgi vienalga, kur.” Līdz tam es biju piestrādājis kopā ar draugiem celtniecībā for fun. Zināju, ka celtniecība nav man. Fizisks darbs - nē, nepatīk. Tēvs man teica, ka var iemācīt video montāžu. Viņš mani apmācīja, un es sestdienās, svētdienās viņu aizstāju, montējot LNT ziņas. Pēc trim mēnešiem LNT ziņu dienesta vadītāja Inese Kārkliņa man palūdza palikt uz pilnu laiku. Tā nonācu televīzijā kā video inženieris. Biju nostrādājis kādus trīs četrus gadus, un vienā pasākumā 900 sekunžu producente teica: “Tev vajadzētu pamēģināt sporta ziņas. Lauris** nāk viens, viņam ir grūti, Jānis ar Edgaru negrib nākt no rītiem, nu pamēģini.” Teicu: "Jā, labi, pamēģināšu." Un tā tas aizgāja.

Runājot par sporta žurnālistiem, katram ir kāds sporta veids, kas patīk, bet nebūs tā, ka tu varēsi tikai par vienu sporta veidu stāstīt.

Latvijā pilnīgi noteikti. Manā darba vizītkartē ir rakstīts TV3 sporta žurnālists. Ziņās izstāstu sporta rezultātus, ko teorētiski varētu izdarīt arī mana piecgadīgā meita. Mūsdienās atrast rezultātus nav liela māksla. Aizbraukt pajautāt trīs jautājumus arī neprasa baigo talantu, tāpēc man liekas, ka to īsti nevar saukt par žurnālistiku, es vienmēr saku, ka esmu ziņu diktors.

Ziņās izstāstu sporta rezultātus, ko teorētiski varētu izdarīt arī mana piecgadīgā meita. Mūsdienās atrast rezultātus nav liela māksla.

Televīzijā tu pats vari izvēlēties, ko stāstīt?

Jā. Televīzijā mums ir pilnīga brīvība, nevienu nepārbauda, nav priekšnieka, kam atskaitīties. Pats sev esmu priekšnieks, pats nesu atbildību, ja kaut kas ir slikti, pats jūtos par to vainīgs.

Vai kādreiz nav bijusi doma pavisam pāriet uz radio? Podkāsti un radio, tas tomēr ir kas līdzīgs.

Neslēpšu, ka radio man patīk. Kaut kas ir tajā radio formātā. Agrāk ar sievu Rūtu esam runājuši par to. Toreiz likās radio tūlīt nomirs. C’mon (no angļu val. nu beidz), kurš klausās radio? Cilvēki mašīnās klausās radio. Un strādāt tur ir tiešām kaifs, ļoti patīk. Gan minūtes no rītiem, gan otrdienās ar Egonu. Mēs ar Egonu Reiteru un Tomu esam no sešiem līdz pusseptiņiem, pusstundu trijatā aprunājamies par sportu. Tas ir radio Fleksis***. Un lielākie svētki un laime ir, ja Oskars Lepers sev sakārto atvaļinājumu, un viņu vajag aizstāt sestdienās, svētdienās, kad ir lieli sporta notikumi. Kad bija Olimpiskās spēles, mēs patiešām izbaudījām, nenormāli patika. Tu esi četras stundas radio ēterā, ir atgriezeniskā saite ar klausītāju, tas man liekas dīvaini, bet rādžā ir. Radio cilvēki ir aktīvi.

Tad varētu teikt, ka tu esi atradis savu sirdslietu dzīvē.

Jā, noteikti nevaru sūdzēties. Es nekad mūžā neesmu sūdzējies par darbu. Droši vien esmu sūdzējies par to, ka man rīt ir 900 sekundes, jāceļas piecos no rīta, kā negribas.

Un kas būtu tavs elks, kurš ir iedvesmojis tevi darboties šajā jomā?

Man būs diezgan unikāla atbilde, un diez vai kāds cits Latvijā varētu to teikt. Es uzaugu LNT Ziņu dienestā, un tagadējā TV3 Ziņu dienestā teju puse ir no LNT vecā Ziņu dienesta. Tāpēc ir tāda ģimeniska sajūta. Es augu, pazīstot tos cilvēkus. Un, kad bija iespēja savu ikdienu turpināt, saistot kopā ar viņiem, tas jau bija no-brainers (no angļu val. acīmredzama, viegla izvēle). Jā, aiziet! Bet tieši par sporta ziņām, no bērnības atceros tikai Lauri Lizbovski.

Kas tev ir vislielākais sasniegums un vislielākā motivācija turpināt sporta ziņu pētīšanu, komentēšanu un ar ko tu varētu ieiet vēsturē?

Pateikšu godīgi, mazliet ir tas prieks un lepošanās, ka Dvinska un Barbaka sporta podkāsts ir pirmais sporta podkāsts Latvijā. Tas ir pirmais sporta podkāsts latviešu valodā, un tā tas vienmēr būs. Tā vienkārši ir hronoloģija. Un tas ir tas, ar ko es visvairāk lepojos. Kas ir dzinulis darboties uz priekšu? Sports, tā ir mana kaisle. Es mīlu sportu.

Žurnālistika jau principā ir tas, ka tu redzi, izanalizē visu un citiem par to pastāsti. Tā ir joma, kurā visas zināšanas var iegūt praksē.

Visu noteikti nē. Mana sieva ir izmācījusies žurnālistiku Latvijas Universitātē. Es nevaru teikt, nē, nevajag. Noteikti vajag, tur daudz ko iemāca, bet prakse un teorija ir ļoti dažādas lietas.

Nav dažkārt jāprasa padoms ar komatiem?

Redzi, man ir tā burvīgā lieta – es nerakstu. Man nepatīk likt komatus. Ja es gribētu likt komatus, strādātu rakstošajā žurnālistikā.

Teici, ka sievai Rūtai ik pa laikam patīk paklausīties par sportu, bet kā ar meitām?

Vecākajai meitai Grietai ļoti patika. Kad viņai bija trīs gadi, ļoti patika braukt uz hokeja spēlēm. Viņa ar opi brauca man līdzi. Grietai bija savi hokeja krekli, zināja, ka opis nopirkts popkornu, būs čipsi. Pēc pirmā perioda parasti nogājām lejā, un, kad hokejs nāca uz ledus, viņa deva kulaciņus. Viņai ļoti, ļoti patika. Bet atnāca pandēmija, un tas pazuda.

Ja būtu iespēja intervēt kādu no pasaulē ievērojamākajiem sportistiem, kurš tas varētu būt?

Toms Breidijs. Nesaprotu, kā var darīt to, ko viņš dara 45 gadu vecumā. Būt labākajam savā profesijā, būt starp labākajiem profesijā, kurā vidējais ilgums ir trīs gadi. Bet tu tur esi 25 gadus. Kaut kas nereāls!

Ir intervēts jau kāds ievērojams cilvēks?

Es laikam priecājos par interviju ar Kristapu Porziņģi, jo tas bija pirms viņš nokļuva NBA. Es Inesei Kārkliņai, LNT Ziņu dienesta vadītājai, teicu: “Klausies, Liepājā ir džeks, viņš pēc gada būs tur, kur bija Andris Biedriņš, tikai būs 20 reizes krutāks, varbūt nointervējam viņu? Viņam ir 17 gadi, viņš būs vasarā šeit, un tad brauc uz Spāniju.” Atceros, man bija jāpārliecina, par to, ka vajag intervēt Porziņģi. Viņš momentāli piekrita intervijai, tagad ir otrādi. Tagad visi prasa: “Eu, mēs varam dabūt interviju ar Kristapu Porziņģi?” Atbildu - piezvanīšu, pajautāšu. Tagad es zvanu nevis Kristapam, bet viņa cilvēkiem, un saņemu: nē, šoreiz nesanāks.

Kas ir tas, ko tu vēl gribētu izdarīt savā karjerā? Uztaisīt televīzijas šovu, sarakstīt grāmatu?

Grāmatu noteikti ne, rakstīšana nav mana lieta. Es gribu komentēt Pasaules kausu basketbolā klātienē. Es ceru, ka nākamgad izdosies.

*Podkāsts jeb raidieraksts ir audio vai video formāta saruna, ko var klausīties un skatīties interneta tiešsaistē vai kādā no mediju platformām, kā, piemēram, Spotify, Youtube, Patreon un citās.

**Sporta žurnālisti Lauris Lizbovskis, Jānis Traubergs un Edgars Barbaks.

***Ir divi Flekši. Go3 platformā ir sporta podkāsts Fleksis, to vada Kaspars Dvinskis un Toms Prāmnieks, savukārt, Radio Star FM ir sporta ziņu izlaidums Fleksis, un to vada Kaspars Dvinskis, Toms Prāmnieks un Egons Reiters.