Televīzija bija mans sapnis kopš 9. klases. Saruna ar Ilzi Skudru

Ilze Skudra jau vairāk nekā divdesmit gadus ir pazīstama kā laika ziņu balss Latvijas Televīzijā. Viņas klātbūtne raidījumā "Rīta Panorāma" ir kļuvusi par neatņemamu rīta rituāla daļu daudziem skatītājiem, taču reti kurš zina, ka Ilzes ceļš uz televīziju sākās ar modeļu skolu un kadrā viņa nonāca nejauši. Intervijā žurnāliste stāsta par savu ikdienu, kurā risina neparedzētas situācijas ēterā, veido sirsnīgas attiecības ar kolēģiem un joprojām ar smaidu atsaucas uz klasisko jautājumu "Kāds šodien būs laiks?"

Arina Ivanova, Laura Švedova, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Mēs esam satikušās 9:00 no rīta, un jūs jau esat paspējusi pabūt televīzijā. Cikos šodien cēlāties?

Mans rīts sākas 4:00, jo dzīvoju ārpus Rīgas. 5:20 parasti jau esmu televīzijā, lai mani sagatavotu ēteram – tas ir grims un mati. Pulksten 6:00 ir jāsagatavo faktiskā laika prognoze, jāpārbauda dienas laika prognozes kartes un informācija rīta sapulcei ar kolēģiem. Rīts beidzas jau pirms 9:00. Citi saka: "Laimīgie, jūs jau uz mājām!" Jā, bet rīts ir agrs un mums, rīta cilvēkiem, ir cits dzīves ritms. Strādājam agri no rīta, pa dienu, ja sanāk, paguļam un tad strādājam vakarā, lai sagatavotos nākamajam rītam.

Jūs esat viena no pirmajām balsīm, ko cilvēki dzird no paša rīta. Kā jūs jūtaties par to?

Neesmu domājusi par to, kā tas liek justies, bet ceru, ka cilvēki no rīta, ieslēdzot televizoru, saņem ieskatu par notikumiem Latvijā un pasaulē, kā arī enerģiju jaunai dienai. Domāju, ka to arī dodam. Ziņas var būt gan labas, gan sliktas, turklāt mums ir ļoti foršs kolektīvs. Strādājam kopā jau desmit gadus un esam kā ģimenes locekļi, rīta raidījums ir izveidojies kā maza ģimene. Spējam iedot labu sparu un dinamiku visai dienai, jo ir svarīgi, kā iesākas rīts.

Jums nemēdz parādīties vainas apziņa, ka rīts jāiesāk ar ziņām par sliktiem laikapstākļiem?

Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs vai attieksme pret to! Nozīme ir tajā, kā to pasaki. Var teikt: "Šorīt ārā ir migla. Ir slikti un neko nevar redzēt!" vai arī "Jā, šorīt ārā ir migla, redzamība slikta, bet dienas gaitā tā izklīdīs." Liela nozīme ir tam, kā informācija tiek pateikta.

Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs vai attieksme pret to!

Vai pirms filmēšanās veicat kādas īpašas sagatavošanās procedūras?

Jā, braucot uz darbu, veicu mutes aparāta artikulācijas vingrinājumus, kas pamodina seju, balsi, mīmiku un artikulāciju. Tā darbā ir ļoti svarīga, lai varētu skaidri un raiti izteikties. Ja esi aizmidzis un neesi neko darījis, tad vārdi var aizķerties un nesanākt.

Vairākkārtīgi televīzijā ir redzēti attēli, kur laika ziņu vadītājiem aiz muguras ir zaļais ekrāns. Kā izskatās vide jūsu darba vietā? Vai uz ekrāna, ko redz skatītāji, kaut kas patiesībā atrodas?

Latvijas Televīzijā jau trīs gadus ziņas pārraida no jaunās vienotās studijas. Uz studijas ekrāniem redzama karte, tieši tāpat kā vadītājiem aiz muguras ir ekrāns, uz kura var redzēt tiešraides kameras video. Ja nepieciešami papildu vizuālie materiāli, tos sagatavo grafiķi. Laika ziņu kadrējums, kuru redz televīzijas skatītājs, atšķiras no tā, kā mēs to redzam, atrodoties pie ekrāna. Pie ekrāna laika ziņu karte mums ir tuvāk un atšķiras vieta, par kuru stāstām no tās, ko rādām. Piemēram, kad skatītājiem rādām Rīgu, mēs patiesībā rādām Kurzemes vidieni. Tie ir daži tehniski aspekti, kas iepriekš ir jāapgūst. Esmu strādājusi pie zaļā ekrāna, tad kadra sānos un kameras apakšā ir televizori, kuros var redzēt karti un to, kur tajā brīdī atrodies.

Vai tas nesagādā grūtības saglabāt acu kontaktu ar kameru, vienlaikus rādot to, kas atrodas aiz muguras?

Mana priekšrocība ir vairāk nekā divdesmit gadu pieredze televīzijā un laika ziņu vadīšanā – laikā, kad karte bija redzama sānu televizoros. Tagad, strādājot pie ekrāna, brīžiem šķiet, ka viss ir pateikts priekšā, tikai viss ir jāmāk pateikt un parādīt.

Esam pieraduši jūs redzēt televīzijā no rīta, taču tas ir tikai dienas sākums, ko darāt pārējā laikā?

Pa dienu cenšos pagulēt, jo rīti sākas ļoti agri. Esmu pilna laika mamma. Tagad mani jaunieši ir paaugušies un paši tiek galā ar savām lietām, bet pirms pieciem vai desmit gadiem, kad tikko sāku strādāt, darbs no rīta bija laba priekšrocība. Varēju sagaidīt viņus no skolas un bērnudārza, izvadāt uz pulciņiem un sagatavot vakariņas. Varēju apvienot divas lietas, kas man dzīvē ir svarīgas – darbs televīzijā un laiks ar ģimeni. Tas ir labs balanss.

Ko jūs domājat par stereotipu, ka laika ziņu prognoze rīta radījumā ir vieglākā daļa?

Katram darbam ir sava garoziņa. Žurnālistam ir savas lietas, kas jādara un jāņem vērā. Nevar teikt, ka laika ziņu vadītājiem ir vieglāk vai vienkāršāk, jo mēs izmantojam vismaz trīs vai četrus dažādus prognožu modeļus, kuros skatāmies, kā viss mainās. Dažreiz prognozes atšķiras un ir jāsaprot, kuru izvēlēties par pamatu, lai veidotu laika ziņas. Turklāt laika prognozes, it sevišķi no rīta, stāstam no galvas, nevis lasām no špikeru mašīnas. Visa informācija ir ne tikai jāsagatavo, bet arī jāiemācās.

Vai ir grūti iemācīties no galvas?

Šo gadu laikā ir izstrādājusies īslaicīgā atmiņa. Ja man šodien kāds prasītu, kāds būs laiks, teiktu, ka nezinu, jo sakoncentrējos tikai uz to brīdi un zinu, ka nākamajā dienā prognoze var mainīties.

Iepriekš minējāt, ka ceļā uz darbu trenējat mutes muskuļus. Vai esat apmeklējusi kādus kursus vai veikusi īpašus treniņus runas un intonācijas uzlabošanai?

Jā, Latvijas Televīzija rūpējas par saviem darbiniekiem un ik pa laikam piedāvā dažādas apmācības – pirmās palīdzības un angļu vadodas kursus, dažādus seminārus un kursus žurnālistiem. Pavasarī apmeklēju runas kursus, bet rudenī mācības turpinās citiem kolēģiem. Grupas ir nelielas, lai varētu maksimāli labi visu apgūt. Ir nākuši aktieri, kas māca par plastiku, lai varētu vienlaicīgi runāt, rādīt un tas neizsistu no līdzsvara. Ir labi, ka ik pa laikam ir iespēja atjaunot un atsvaidzināt zināšanas, jo ir vārdi, teikumu uzbūves, struktūras un manieres, kas gadu gaitā iesēžas, kuras cilvēks no malas redz labāk.

Vai jūtat atšķirību starp personīgo un televīzijas balsi?

Televīzijas balss man ir piezemētāka un nosvērtāka. Ir kolēģi, kuriem to nejūt vai tā nemainās, bet man pašai šķiet, ka ir televīzijas un ir ikdienas balss.

Kā rīkojaties situācijās, kad filmēšanas laikā rodas neparedzētas situācijas? Vai ir bijis kāds kuriozs?

Rīta Panorāmā kuriozi mēdz būt ik pa brīdim, jo var gadīties tehniski traucējumi un skaņas problēmas. Pati sev esmu iemācījusi neapstāties un turpināt sakāmo. Ja sanāk pārteikties vai uznāk smiekli, tam ir jāļaujas, jo visi esam cilvēki ar emocijām. Ja tas ir nevietā, atvainojamies, ka tā sanācis. No neparedzētām situācijām neesam pasargāti. Ir bijis, ka tiešraides laikā, sižetā par ugunsdzēsējiem, rādu, kas apkārt notiek un atkāpjoties daļēji nokrītu no trotuāra, bet veiksmīgi ar vienu kāju piezemējos. Operatoram kadrā es pazudu un tad izlecu atpakaļ, sakot, ka viss ir kārtībā un tikai nedaudz paslīdēju. Ja tā gadās, tad atvainojamies un pasakām, kāda situācija izveidojās.

Ko vērtīgu jums iedeva pirmā profesija, kas vēl joprojām noder vai palīdz darbam Latvijas Televīzijā?

Darbs televīzijā bija mans pirmais nopietnais darbs, tajā laikā vēl paralēli mācījos 12. klasē. Man palīdzēja, ka pirms tam apmeklēju modeļu skolu, kur man iemācīja pareizi stāvēt un staigāt, savākt rokas, kājas un seju. Tie pamati bija tie, kas deva pārliecību nostāties kameras priekšā, runāt un stāstīt. Turpmākās darba vietas un izglītības iestādes to visu papildināja. Kad sāku strādāt bankā, tā bija komunikācija ar cilvēkiem, kam bija jāsagatavojas. Tas palīdzēja atraisīt iekšējo brīvību uzrunāt svešus, nepazīstamus cilvēkus, kas tagad palīdz intervijās. Katra profesija un mācības kaut ko dod un palīdz, bet primārais bija modeļu skolas apmeklējums.

Darbs televīzijā bija jūsu sapnis. Vai šobrīd ir pārliecība, ka atrodaties pareizajā vietā ar piepildītu sapni?

Tas bija mans sapnis kopš 9. klases, kas šķita pilnīgi nereāls, neiespējams un nekad nesasniedzams, bet, kad mācījos 12. klasē, jau stāvēju kameras priekšā un stāstīju laika ziņas. Atskatoties uz to laiku, man savu sapni ir sanācis piepildīt. Ir gājis dažādi, esmu bijusi gandrīz visās televīzijās dažādos laika periodos. Kad bērni bija mazi, uz laiku biju prom no televīzijas, bet vēlāk veiksmīgi atgriezos. Jau desmit gadus strādāju Latvijas Televīzijā.

Tas bija mans sapnis kopš 9. klases, kas šķita pilnīgi nereāls, neiespējams un nekad nesasniedzams, bet, kad mācījos 12. klasē, jau stāvēju kameras priekšā un stāstīju laika ziņas.

Kas līdz šim ir bijis svarīgākais vai mīļākais brīdis karjerā?

Man vienmēr ir ļoti palaimējies ar kolēģiem un cilvēkiem, ar kuriem strādāju. No iepriekš nezināmiem cilvēkiem kļūstam par kolēģiem un labiem draugiem. Kolektīvs un apkārtējie cilvēki ir liela vērtība.

Vai kādu profesionālu sapni vai mērķi neesat vēl sasniegusi? Esat minējusi, ka vēlētos pati savu raidījumu.

Noteikti esmu atvērta priekšlikumiem un piedāvājumiem. Apzinos, ka veidot kaut ko no pašiem pamatiem ir liels un laikietilpīgs darbs. Ģimene man ir ļoti svarīga, tāpēc neesmu gatava upurēt tik daudz laika tikai savām ambīcijām un mērķiem. Iespējams, ka vēlāk to nožēlošu, bet ceru, ka ne.

Vai jums bija mentors vai paraugs, kas palīdzēja augt profesijā?

Grūti pateikt vienu konkrētu, jo neesmu par to domājusi. Kolēģus un kolektīvu ļoti novērtēju, no katra varu mācīties. TV žurnālists Reinis Ošenieks minūtes laikā var uzlabot garastāvokli. Raidījuma "Rīta Panorāma" vadītājs Gusts Kikusts tik veikli savirknē teikumus un vārdu savienojumus, ka vairs nesaproti, par ko viņš runā. Savukārt viņa kolēģe Karīna Rubene, kad sāk smieties, tad šķiet, ka pat ziemā sniegs izkusīs. LTV žurnāliste Danuta Juste iedvesmo ar savu vieglumu. Katram cilvēkam, ar kuru kopā strādāju, ir kaut kas īpašs, un to apbrīnoju, man tas patīk.

Vai ir bijuši gadījumi, kad tiešraides laikā kaut kas nav izdevies? Kā jūs risināt neparedzētas situācijas?

Jā, tad ir jāsaņem sevi rokās, nedrīkst krist panikā un jāmēģina iziet no situācijas. Ja nevar parādīt karti, tad turpinu runāt to, ko esmu sagatavojusi iepriekš. Ir bijis, ka karte pazūd, tad arī turpinu runāt tā, it kā nekas nebūtu bijis un dažreiz skatītājs to pat nepamana. Tikai tu zini, ka kaut kas nebija. Svarīgākais televīzijas darbā ir neapstāties, ir jāturpina savs sakāmais un jāpabeidz līdz galam.

Svarīgākais televīzijas darbā ir neapstāties, ir jāturpina savs sakāmais un jāpabeidz līdz galam.

Cik svarīgi ir izprast meteoroloģiju un iedziļināties prognožu zinātniskajos aspektos?

Studējusi meteoroloģiju neesmu, bet skolas laikā man ļoti patika ģeogrāfija, tajā kārtoju valsts eksāmenu. Šīs zināšanas man šobrīd darbā palīdz izprast dabas parādības, vietas un visu pārējo. Tas ir svarīgi. Ja ir neskaidrības, vienmēr atrodu informāciju, ko palasīt, lai sagatavotos. Līdzīgi kā žurnālistikā – kad jābrauc uz interviju, vispirms ir jāiepazīstas ar cilvēku, jāsagatavojas. Meteoroloģijā ir tieši tas pats.

Ja karjera būtu jāsāk no nulles vēlreiz, vai izvēlētos to pašu, kas ir šobrīd, vai tomēr vēlētos pamēģināt kaut ko jaunu?

Pamēģināt vajag vienmēr, ja ir tādas iespējas. Labprāt vairāk iesaistītos televīzijas projektos. Ir jāmēģina un jādara. Kā būtu, ja būtu, to grūti spriest. Jebkurā gadījumā tam jābūt darbam televīzijā un ar cilvēkiem, jo tas man patīk un labi sanāk.

Kā ir mainījusies jūsu darba pieeja karjeras laikā? Kādas atziņas esat ieguvusi?

Grūti spriest. Jau no jaunības dienām esmu uzskatījusi – ja kaut ko dari, tad par 100 %. Ja tikai uz 70% vai 80%, tad labāk nedarīt nemaz – atlikt, pārcelt, bet nedarīt. Teikt, ka šobrīd darbu daru atbildīgāk nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem – visdrīzāk ne. Protams, toreiz pieredze bija mazāka, iespējas citas, bet pieeja un atbildība darbam ir tā pati. Tāpat kā it viss, arī televīzija iet uz priekšu un attīstās. Domājam, kā padarīt raidījumu interesantāku un ko pielikt klāt. Lielākā studijā ir daudz vairāk iespēju – var apsēsties, pieiet tuvāk ekrānam, izmantot telpu. Tā ir nemitīga attīstība uz priekšu, bet atbildība kāda bija, tāda ir.

Kā redzat televīzijas un žurnālistikas nākotni līdz ar digitalizācijas, interneta un mākslīgā intelekta pieaugošo ietekmi?

Domājat, ka mākslīgais intelekts stāstīs laika ziņas? Pieļauju, ka kādai sabiedrības daļai tas šķitīs interesanti, aizraujoši, un viņi to izmantos. Taču būs arī cilvēki, kuri gribēs, lai pretī ir īsts cilvēks – dzīva persona, kas stāsta un sarunājas. Nevis robots vai kaut kas mākslīgi izdomāts. Domāju, ka televīzijā žurnālistiem, vadītājiem un moderatoriem darbs būs arī turpmāk.

Kā tehnoloģijas ir mainījušas jūsu darbu? Kā izmantojat jaunos rīkus, lai uzlabotu prognožu kvalitāti?

Mums šobrīd ir iespējas tehniski un vizuāli parādīt daudz lietu, ko iepriekš nevarēja tik skaisti parādīt. Sagatavotā informācija tiek nosūtīta datorgrafikas nodaļai, kur kāds no grafiķiem veido bilžu kolāžas, mēneša apskatus un sagatavo informāciju. Ir vienkāršākas lietas, ko paši esam mēģinājuši darīt – piemēram, faktiskā laika prognoze, ko no rītiem veidojam kartē, izmantojot Photoshop. Datorgrafiķi to pēc tam palaiž ēterā. Jaunie tehnoloģiskie risinājumi dod citu kvalitāti gan laika ziņām, gan televīzijai kopumā.

Ko jūs ieteiktu topošajiem žurnālistiem?

Būt atvērtiem, prast uzklausīt un klausīties, jo tas ir svarīgi. Bieži vien, sagatavojot jautājumus intervijai, saruna var aiziet un izvērsties citā griezumā. Arī veidojot sižetus, ir gadījies, ka braucu ar skaidru vīziju, kādu to gribu izveidot, bet sarunājoties saprotu, ka viss aiziet drusciņ citā virzienā. Ir bijis, ka no vienas filmēšanas esmu uztaisījusi trīs dažādus sižetus ar vienu un to pašu cilvēku – it kā par vienu tēmu, bet katrā atklājas kaut kas cits. Protams, nevajag baidīties arī jautāt. Ja kaut kas nav skaidrs, ja kaut ko nezini, labāk pajautāt. Jautāt un pārjautāt vajag vienmēr.

Ko ģimene domā par jūsu darbu? Vai bērni mācību iestādēs nemēdz pieminēt, ka mamma strādā televīzijā?

Nezinu, vai piemin, bet viņi vairākas reizes ir bijuši televīzijā ar mani. Kā viņi jūtas par to – tas būtu jājautā viņiem. Mana ģimene ir ļoti saprotoša un atsaucīga. Sākumā, kad bērni bija mazi un nācās pārdzīvot negulētas naktis, bija grūtāk. To vien domāju, kā aizbraukt mājās un pagulēt, bet ar katru gadu palika arvien vieglāk. Ja agrajos rītos man nevarētu palīdzēt kāds no ģimenes, tad savu darbu nevarētu darīt.

Vai bieži tiekat atpazīta uz ielas?

Nē, jo ikdienā nelietoju kosmētiku. Tā man traucē. Pēc rīta vienmēr seju notīru, man gribas, lai tā ir tīra, elpo un jauno dienu sagaida svaiga, nevis ar kosmētikas kārtu. Man šķiet, ka vēl izskatos pietiekami labi arī bez kosmētikas, tāpēc to neizmantoju.