Mūzikas žurnāliste Aiga Leitholde: “Plati uzlikt mācēju jau četru gadu vecumā!”

Ilgstoši darbojoties kultūras nozarē, Aiga vēlas atbrīvoties no apzīmējuma “mūzikas žurnāliste” vai “mūzikas apskatniece” un beidzot grib to baudīt neprofesionāli, taču viņa tik un tā raksta par mūziku. Tikāmies ar Aigu, lai atklātu viņas ikdienas gaitas, profesijas īpatnības un dzīves līkločus.

Kristiāna Seimane, Lūcija Bāliņa, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kādā dzīves posmā tu šobrīd esi?

Šobrīd pavisam aktuāls man ir maģistra darbs. Studēju Latvijas Kultūras akadēmijā radošo industriju vadību un izaugsmes menedžmentu. Man ir jāsāk aktīvi rakstīt maģistra darbu. Šobrīd domas ir par maģistra darba temata precizēšanu – uzrakstīt virsrakstu nav tik vienkārši. Katrs vārds ir kā definīcija. Šobrīd izskatās, ka es varētu pētīt Latvijas mūzikas patēriņa veicināšanas modeļus. Mums ir savienotais maģistra darbs, kurš potenciāli ir arī biznesa plāna variants vai dokuments, ko var izmantot arī citi. Kultūras akadēmija ir galvenā universitāte, vēl ir Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), kas ir papildus biznesa daļa. Teoriju kultūra ir akadēmijas pusē un biznesu mācāmies RTU.

Tev ir arī darbs un citi projekti…

Nu jā, sanāk tā, ka īstenībā esmu pilna laika mūzikas žurnāliste. Tas ir grūti. Bet tad, kad tu to izvēlies, tu zini, ko tu izvēlējies. Es esmu apmierināta, jo tas ir kā sapņa piepildījums. Viss tik ļoti mainās, sestdien būs Austras balva – tāds interesants nozares pasākums. Vēl es gaidu Chris Noah albuma iznākšanu (2024. gada novembrī viņš izdeva albumu “Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies”).

Kas tev bija aktuāls pirms 10 gadiem?

Pirms 10 gadiem man, iespējams, bija tāda doma, ka es varētu kaut ko mainīt, jo mūzikas žurnālistika ir baigais process. Tad man bija 20 gadi. Es biju divdesmitgadnieku desmitgadē. Man likās, ka pārāk daudz ir jāraksta un es pārāk maz tusēju. Ja tu esi žurnālists, tad pret tevi attiecas citādāk – tu neesi fane, absolūti nē. Draudzība ar māksliniekiem un citiem cilvēkiem veidojas, bet lēni. Tu tomēr esi darbā. Tā tas ir ar mūzikas žurnālistiku.

Pirms 10 gadiem es biju nedaudz nogurusi no tā visa. Es strādāju copyright (no angļu val. – autortiesību) aģentūrās, lai varētu vairāk baudīt mūziku, ietusēt. Es jau biju izveidojusi asociāciju ar to, ka esmu mūzikas žurnāliste. Es vaļā no tā netiku, lai gan es mēģināju. Tobrīd klausījos džezu.

Tev bija tāda kā birka.

Jā, jā, man bija birka. Mani tas ļoti nomāca, jo žurnālists, manuprāt, ir ļoti erudīta un arī ļoti duāla profesija. Mēs zinām izklaides medijus, dzelteno presi un es esmu arī daļa no izklaides industrijas. Asociatīvi uzreiz ir kaut kādi dzeltenie, viņu neveiklie raksti. Kad studēsiet, jūs izpratīsiet arī dzelteno [žurnālistu] nozīmi tajā ekosistēmā! Es nenosodu kolēģus, jo katrs izvēlas savu nišu, bet tas uzreiz padara darbu grūtāku man.

Jūs pareizi sakāt, ka sarunu ierakstāt un mēs šobrīd esam darbā, vai ne? Mēs izslēdzam diktofonu, mēs iedzeram kafiju. Tas ir it kā darbs, bet es uzreiz nedomāju to visu pārrakstīt. Ir kolēģi, kas domā visu pārrakstīt. Tas smagums mani arī toreiz nogurdināja. Birku tur dabū! Ap vārdu “žurnālists” ir tāda nedaudz negatīva aura.

Mani tas ļoti nomāca, jo žurnālists, manuprāt, ir ļoti erudīta un arī ļoti duāla profesija. (..). Kad studēsiet, jūs izpratīsiet arī dzelteno [žurnālistu] nozīmi tajā ekosistēmā! Es nenosodu kolēģus, jo katrs izvēlas savu nišu, bet tas uzreiz padara darbu grūtāku man.

Tev ir izdevies savu vārdu attīrīt?

Nu jā, tas bija viens no tādiem mērķiem, jo pirms 10 gadiem es jutos nelaimīga par šo visu. Jūs ieraugāt: “mūzikas apskatniece”. Es neesmu beigusi žurnālistus. Es esmu beigusi filoloģiju. Es sāku rakstīt jau vidusskolā, bet nejauši tiku lielākā medijā un 20 gadu vecumā studēju mūzikas menedžmentu. Pēc tam es jau sapratu, ka kaut kas nav tā, bet man redaktore teica, lai es neeju maitāt savu stilu un eju labāk mācīties valodu nevis standartu žurnālistikā. Tā arī ir – vai nu tu uzreiz ej iekšā žurnālistikā, vai – otrs ceļš – var specializēties noteiktā sfērā. Ir svarīgi zināt pētniecību, pareizi un precīzi atlasīt faktus, vajag zināt arī savu sfēru, kas manā gadījumā primāri ir mūzika un nedaudz kino, vēl šis un tas, bet būtībā – izklaide, kultūra, dzīvesstils.

Kādā vidē tu uzaugi? Tu nāc no Saldus. Kādi ir tavi vecāki, kādu profesiju pārstāvji? Kā viņu audzināšana tevi pilnveidojusi kā cilvēku?

Mani vecāki ir kultūras cilvēki. Māmiņa – īpaši, tēvs hobija līmenī. Viņam dažādas profesijas ir bijušas, bet bērnībā viņš bija vadītājs dažādām institūcijām. Mamma bērnībā bija skolotāja. Abi vecāki ļoti agrā vecumā manī ielika kultūras pamatus, piemēram, veda uz klasiskās mūzikas koncertiem. Kad es biju maziņa, deviņdesmitajos [gados] bija tas laiks, kad jaunā, brīvā Latvija un vecāki, ja bija koncerti, uz visiem gājām. Es ļoti uzmanīgi klausījos.

Man ir audiālā dzirde. Mēs esam vizuālā pasaulē, bet cilvēki, kuri ir ļoti cieši saistīti ar mūziku, iespējams, vispirms dzird pasauli un tad redz. Bērnībā man bija izteikta pasaules uztvere ar ausīm – dzirdēju vairāk nekā redzēju.

(..) cilvēki, kuri ir ļoti cieši saistīti ar mūziku, iespējams, vispirms dzird pasauli un tad redz.

Vai tu jau tad piefiksēji detaļas? Vai tev spilgti atmiņā viss iekārtojās pa nodalījumiem?

Agrā bērnībā mantoju diskogrāfiju no vecākiem. Vēlāk, deviņdesmitajos, bija populāri dabūt tukšas kasetes un kaut ko ierakstīt, veidot savas pleilistes (no angļu val. playlist – atskaņošanas saraksts). Tādu man 13, 14 gados bija ļoti daudz. Plati uzlikt mācēju jau četru gadu vecumā!

Es esmu gājusi mūzikas skolā, bet man tur neveicās ar skolotājiem. Man izbojāja ticību par to, ka es varētu būt mūziķe. Pabeidzu mūzikas skolu, bet ar tādu rūgtumu. Mani vecāki abonēja presi, [tostarp] dažādus žurnālus, un es griezu ārā un līmēju kolāžas no tiem.

Kādu mūziku klausījās tavi vecāki? Deviņdesmitajos gados visa veida mūziku, kā šobrīd, neklausījās.

Mani vecāki vairāk klausījās rokmūziku un klasisko mūziku. Ja man jāsauc preferences, tad patika Genesis, Rods Stjuarts (Rod Stewart), Braiens Adamss (Bryan Adams), grupas “Jumprava” un “Dzeltenie pastnieki”. To visu klausījos agrā bērnībā.

Deviņdesmitajos viss sāka mainīties, bet tas bija roks. Hiphops man nebija topā. Hiphops ienāca divtūkstošajos, tad, kad sākās Eminema (Eminem) kults un tad vienkārši nevarēja to neklausīties. Visi zināja, kas ir Eminems. Visi vienaudži viņu klausījās.

Kad tu saprati, ka tev ir spēja orientēties visos žanros un analizēt mūziku?

Jūsu vecumā man bija forši skolotāji – Valdis Bernhofs un Boriss Avramecs. Boriss man vadīja kursa darbu koledžā. Mums bija mūzikas menedžments, bet es rakstīju par mūzikas attīstību, jo man likās, ka tas ir svarīgi, lai saprastu konceptu, kā izveidot pasākumu. Man pašai tas patika un interesēja, Boriss ir aizrautīgs profesors. Viņš zina visu un man pielipināja to aizrautību, piemēram, deva iespēju intervēt Pitu Andersonu (Pete Anderson). Protams, uzdevumā saņēmu desmitnieku. Boriss ir izcils muzikologs vārda tiešākajā nozīmē. Viņš arī gādāja, ka mēs varam iet uz dīvainiem pasākumiem un, kad ar kursabiedru aizej, liekas: “Cik dīvaina mūzika!” Bet tu paliec, jo ir piedūrīgi un smieklīgi.

Diezgan agri arī sāku iet uz “Skaņu mežu”. Ļoti vērtīga skola. Sākumā neko nesaproti, bet pēc tam sāc domāt, ka mūzika nav tikai izklaide vai savienošanās ar domubiedriem, bet tai ir koncepts, ideja, kas pasniedz kaut kādas vēstures lapas. Es daudz esmu lasījusi, esmu diezgan fanātiski izglītojusies. Ir bijis laiks, kad no rīta vai vakarā divas stundas klausos mūziku. Joprojām esmu pietiekami pazemīga un es zinu, ka es nevaru apgalvot, ka zinu visu, bet es orientējos. Es zinu, ka es nezinu, bet es zinu, kā uzzināt un sagatavoties specifiskam žanram, ko varbūt ikdienā tik ļoti neklausos. Tas ir mans individuālais dzīves gājums un ļoti liela motivācija. To iegūst pakāpeniski.

Tātad tavas profesijas galvenais dzinējs ir vēlme uzzināt visu?

Jā, un arī pacietīgi klausīties.

Kādas vērtības tev ir profesionālajā dzīvē?

Es esmu ļoti ētiska. Mēģinu radīt to vidi, kurā sarunu biedrs jūtas droši un patīkami, jo ir dažādi žanri. Ja esi politikas žurnālists, tad nevajag tā darīt – tevi izmantos. Māksla ir kā patvērums – nevajag bīties, ka es paprasīšu ko drausmīgu un likšu satraukties. Arī precizitāte ir ļoti svarīga – domāt un saprast. Katram māksliniekam ir sava vīzija un katram žanram ir sava specifika – tu sēdi un domā! Tāda ir profesionālā kvalitāte – radīt uzticēšanos. Likt saprast, ka mans mērķis nav atrast melnāko punktu, bet gan izstāstīt stāstu.

Cilvēkiem gan jau ir bailes no dzeltenajiem rakstiem, kurus bieži redzam.

Cik pavirši tie dzeltenie žurnālisti dažkārt strādā – bez vārdiem var palikt! Var saprast, kāpēc cilvēki ar mani grib runāt tagad, bet agrāk viņi ļoti skeptiski skatījās, jo kuram gan patīk, ka, piemēram, sajauc mīļoto – piedēvē bijušo draudzeni, kura jau divus gadus vairs nav aktuāla. Citas lietas izstāsta kā pļāpu. Tas devalvē žurnālista profesiju. Cilvēki pārbīstas, ir tāds kā bloks. Attiecīgi, lai dabūtu ko labu, ir jāatbloķē.

Ko tu joprojām paturi sevī no vecākiem?

Mans tēvs mani eksaminēja dažādos vēsturiskos faktos. Tā bija saikne, veids, kā viņš pavadīja ar mani laiku. Tas iemācīja sparingu, intensīvi sarunāties, nebaidīties no tādām situācijām. Māmiņa ir ļoti prasīga pret valodu, augstvērtīgu valodu! Es nevaru izcelties ar izcilāko latviešu valodu – es visu laiku čekoju (no angļu val. check – pārbaudīt). Latviešu valoda ir jāciena. Protams, valoda ir jāmācās, bet dažkārt liekas, ka cilvēki ir tā iebiedēti lietot latviešu valodu, ka viņi nespēj rakstīt. Es strādāju ar korektoriem, un korektors saka: “Atslābsti, tev ir svarīgi rakstīt!” Pēc tam iet cauri redaktors, korektors un parādās valodas precizitāte. Varbūt tik ļoti nevajag satraukties par valodu. Satraucas varbūt ne rakstošie žurnālisti, jo viņi jau ir izvēlējušies to darīt, bet cilvēki no malas – lasītāji. Mēs visi varētu daudz labāk rakstīt, ja nebūtu tāda galīga vagara, vai ne? Tāpēc bieži cilvēki saka: “Es angliski runāju vai izsakos labāk.” Jo ir iedzīta padevība pret latviešu valodu.

Mēs visi varētu daudz labāk rakstīt, ja nebūtu tāda galīga vagara, vai ne?

Kā tu apkopo informāciju par festivāliem un pasākumiem? Kā ātri visu apkopot un uzrakstīt? Vai raksts top ātri vai tomēr tev vajag ilgāk apstrādāt informāciju?

Par festivāliem es sāku aktīvi rakstīt 2008. gadā. Kopš tā laika es vienmēr esmu darbā! 2008. gadā bija tāds konveijers – uzreiz par katru dienu bija jāuzraksta – sēdi naktī un raksti. Tagad man ir daudz lielāka brīvība. Es varu nodot rakstu pirmdienā, jo esmu gandrīz vai ekskluzīvi vienīgā, kuras rakstus var izlasīt bez maksas.

Es domāju citādāk nekā tad, ja es būtu ballītē. Tas noteikti tā ir. Un es tam gatavojos, ejot uz festivālu. Man ir plāns, kā es varētu par šo festivālu vēstīt. Tātad – man tur vajag trīs citātus, tad es skatīšos konkrētas grupas vai elementus. Es nespēju izbaudīt kompāniju apkārt, nevarētu iet ar draugiem klačoties. Māksliniekus es spēju izbaudīt.

Vai tas arī nogurdina, īpaši vasarā, kad pasākumu ir daudz?

Jā, piemēram, šajā gadā es biju salīdzinoši mazāk festivālos tāpēc, ka biju nogurusi. Man ir maģistra gads. 2. semestris bija ļoti grūts, vēl paralēli visādi notikumi. Tas ir intelektuālais darbs un manas smadzenes vienkārši jau kūp. Ja tā nav mega slodze, mani tas netraucē, bet šajā gadā tas ļoti traucē. Tad es vienkārši neko nedaru un atpūšos.

Tu arī ceļo. Vismaz Instagram par to vēsta. Vai tas tev ir veids, kā atpūsties un pazust no visa?

Jā un nē, jo bieži vien uz ārzemēm braucu arī koncertu dēļ un tie ir kā atskaites punkti. Viens no foršākajiem pasākumiem bija pagājušajā gadā. Es impulsīvi nopirku biļetes, jo redzēju, ka Kopenhāgenā spēlēs viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem – Father John Misty. Biļetes bija salīdzinoši lētas, lidojums arī. Kopenhāgenā nekad nebiju bijusi.

Es nodomāju – tad arī jālido uz Romu! Mana iedvesma bija itāļu režisora Pjēra Paolo Pazolīni (Pier Paolo Pasolini) retrospekcija. Viņš bija festivāla RIGA IFF retrospektīvais mākslinieks [2022. gadā], jo svinēja simtgadi. Mani ārkārtīgi aizrāva tas viss. Lidoju no Kopenhāgenas uz Romu.

Ir bijuši arī gadi, kad dodos dzimšanas dienas tūrē 13. novembrī. Tad labi mākslinieki tūrē pa Eiropu un visus var noķert. 2012. gadā biju Minhenē, tad Londonā uz koncertiem. Minhenē biju uz diviem, Londonā trīs vai pat četrus dzirdēju.

Vai mūziķi ir tādi, kā vēsta viņu radītā māksla?

Ļoti labs jautājums, jo, kad ej intervēt mākslinieku, jāizslēdz priekšstats par to, kā tas varētu būt. Var gadīties, ka mākslinieks nav omā, var nesanākt kontakts. Es neko negaidu, ir profesionālie priekšraksti, kas jāievēro. Tad ir fokuss. Neveiklības sajūta ik pa laikam rodas arī man. Es cenšos vispār nedomāt par to cilvēku, neradīt sev priekšstatu par to, kā būs. Tad viss ir tīri!

(..) kad ej intervēt mākslinieku, jāizslēdz priekšstats par to, kā tas varētu būt.

Gatavojoties intervijai, ir jāizpēta informācija par cilvēku, jāiztēlojas uz, ko māksliniekam būtu interesanti atbildēt...

Jā un nē. Tas ir jāņem vērā, bet ir iesildīšanās jautājumi. Es intervēju vidēji līdz pusstundai, dažreiz stundu. Mans mīļākais formāts ir pusstunda, jo to ātri var pārrakstīt. Pirmās 10 minūtes, ja nezinu cilvēku, būs iesildošās, tad radu atmosfēru, lai cilvēks jūt, ka varam runāt. Pēc 10 vai 15 minūtēm var saprast, vai tavs priekšstats par cilvēku ir bijis pareizs un vai var sev interesējošos jautājumus uzdot. Gadās, ka nevar. Tas ir okei.

Citreiz, kad ir jāintervē ārzemju mākslinieki, ir saspiestāk, jo ir tikai 15 minūtes – telefona saruna vai Zoom. Tad ir daudz jādomā, bet arī nevar pirmo šaut ārā smagāko jautājumu.

No tām 15 minūtēm ir jāsanāk kam jēdzīgam.

Jā, var dabūt trīs lapu interviju. Tas ir daudz. 15 minūtes ir izcils laiks – tu nededzini otra cilvēka laiku un savu laiku. Ja runājam par profesionāļiem, kuri saprot, kāpēc viņiem vajadzīga intervija, 15 minūtēs var izrunāt visu dzīvi.

Protams, ir arī forši, ka ir garās intervijas. Gadās, ka [cilvēks] lēnāk atveras, bet nevar padoties, jo ir tādi, kas testē [intervētāju]. Intervijās nav svarīgi parādīt savu erudīciju. Ir jārada saruna, kur mākslinieks atklāj kaut ko vairāk.

Padalies ar pozitīvu pieredzi intervējot!

Es intervēju grupas HIM līderi Ville Valo. Tas ir mūsu paaudzei, mileniāļiem, kulta cilvēks savā ziņā. Mēs tur bijām vairāki žurnālisti. Es biju arī gatavojusies negruzīt viņu baigi, bet  pakāpeniski pajautāt par somu valodu, par to un šito. Es arī pajautāju par to, kā viņš redz sevi kā kulta personu un viņa atbilde bija tik reāla un izskaidrojoša. Jā, Ville man ir atbildējis uz būtisku jautājumu! Viņš teica, ka cilvēki augot meklē cilvēkus, mūziku un kaut kādas norises, kur piesaistīt savas emocijas un izskaidrot, kāpēc viņi jūtas tā, kā jūtas. HIM un Ville Valo ir bijis viens no tiem, kurš palīdz ļoti daudz cilvēkiem izskaidrot, kāpēc viņi jūtas tieši tā. Viss notika ļoti gludi un stulbības nenāca ārā, viņš bija izcilākais sarunu biedrs un arī pateicīgs.