Džeza cienītājas Rūta Dūduma-Ķirse un Santa Šillere par raidierakstu “Mikrofons” – no koncepcijas līdz klausītājiem

Džeza vokālistes un pedagoģes Rūta Dūduma-Ķirse un Santa Šillere izveidojušas Latvijā pirmo raidierakstu vokālistiem un mūzikas entuziastiem “Mikrofons”. Tā ir jauna diskusiju platforma esošajiem un topošajiem vokālistiem, kas sniedz atbildes uz jautājumiem par vokālista ikdienu un būtisku ieskatu plašajā dziedāšanas pasaulē. Mēs, džeza mūzikas cienītājas, devāmies iepazīt raidieraksta aizkulises un atklāt veiksmīgas sadarbības nosacījumus. Rūta un Santa dalījās ar to, kā panākt, lai rezultāts būtu informatīvs un aizraujošs.

Līva Skapste, Emīlija Loze, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Santa Šillere un Rūta Dūduma-Ķirse. Autors: Valdis Krūmiņš.

Kāds bija jūsu katras individuālais ceļš līdz pašreizējai profesijai?

Santa: Mans ceļš ir un nav interesants. Mūzika ar mani bijusi jau kopš bērnības. Esmu dzimusi un augusi muzikālā vidē – ģimenē, kurai apkārt bijuši mūziķi. Interesanti, ka esmu uzaugusi ar klasisko mūziku. Šo to tētis pievienoja no Amerikas popmūzikas, piemēram, Selīnas Dionas (Celine Dion) un Vitnijas Hjūstones (Whitney Houston). No latviešiem klausījos Igo un priecājos, ka man bija tādi etaloni. Iekšējā gaume, protams, veidojas, taču akadēmiskās sliedēs biju līdz pat 19 gadu vecumam.

Jelgavas Mūzikas vidusskolā apguvu kordiriģēšanu. Ap 16 gadu vecumu mani uzaicināja spēlēt Jelgavas bigbendā. Biju ļoti satraukta, jo tas krietni atšķīrās no ierastā, bet pēc pirmā mēģinājuma – mīlestība no pirmā acu skatiena. Beidzot vidusskolu, džeza mūzika tikai sāka attīstīties. Par spīti maniem klasiskajiem pamatiem, nolēmu iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) džeza [vokāla] nodaļā. Tas bija mans lēmums turpināt džeza mūziku un līdz pat šai dienai nevaru iedomāties citādāku lēmumu. Nu jau esmu izdevusi albumu, bijuši kāpumi, kritumi, bet tam visam ir radoša ticība. Šobrīd pasniedzu privātstundas un spēju redzēt pienesumu, ko sniedz katrs mans skolēns.

Rūta: Esmu augusi muzikālā ģimenē. Mana mamma un tēvs ir mūziķi. Varu teikt, ka es salīdzinoši vēlu pievērsos mūzikai profesionāli un spītības dēļ nepabeidzu mūzikas skolu. Pēc 12. klases iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā [mācīties] par džeza mūzikas skolotāju. Pirmajā kursā sāku profesionāli apgūt džeza un populāro mūziku. Ikdienā to bieži neklausījos. Es jutu, ka man patīk mācīt un tas arī izdodas.

Pēc tam iestājos JVLMA, kur pabeidzu maģistrus [džeza vokāla klasē]. Paralēli tam lielākā manas dzīves skola ir vokālā grupa “Framest” un muzikālā apvienība “Vintāža”, kurā mēs augstā un kvalitatīvā līmenī nesam estrādi jaunās restaurētās skaņās. Piedalos projektos ar trio, bigbendiem un kopš kovida perioda man ir uzkrājusies pieredze koncertos. Pēdējo divu gadu laikā esmu piedalījusies vairāk nekā 100 koncertos. Esmu arī vokālais pedagogs. Četrus gadus esmu bijusi skolotāja Rīgas Doma kora skolas (RDKS) mūziklu nodaļā un divus gadus – Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza nodaļā.

Ar ko jūs nodarbojaties ārpus raidieraksta?

Santa: Liela daļa manas ikdienas ir saistīta ar vokālo pedagoģiju. Mācu RDKS un privāti. Esmu bekvokāliste Aijai Andrejevai-Aišpurei, [ar kuru] kopā strādājam jau aptuveni deviņus gadus. Kopš albuma Other Ways izdošanas viss ir par un ap manu orģinālmūziku un apzinātu karjeras veidošanu. Šogad došos Eiropas tūrē ar džeza kvintetu.

Rūta: Novembra vidū ir plānota mana pirmā [mūzikas] plate. Esmu par to ļoti sajūsmināta un septītajā decembrī būs mana albuma solo koncerts Spīķeru koncertzālē, kuru pati organizēšu.

Kā jūs iepazināties un nonācāt līdz sadarbībai veidot raidierakstu “Mikrofons”?

Santa: 2013. gadā mēs piedalījāmies rokoperas “Lāčplēsis” jauniestudējumā. Veselu mēnesi tūrējām pa Latviju. Laikā, kad iepazināmies, es piedalījos “Koru karos”. Rūta piedalījās [šova] otrajā sezonā. Mēs atradām kopīgu valodu jau pirmajā dienā. Pienāca negantā pandēmija, kad Rūta bija sākusi raidījumu vokālistiem un mani uzrunāja raidījuma koncepts un tēmas.

Rūta: Kad Santa bija izrādījusi interesi, saskatīju patiesu potenciālu šo ideju attīstīt. Vienam pašam visu paveikt ir grūti. Ir labi, ja ir sabiedrotais. Santa atrod projektus un konkursus, kuriem pieteikties. Viņai piemīt labas komunikācijas prasmes. Mums sakrita kopīgs mērķis.

Kāds ir raidieraksta “Mikrofons” mērķis un tā mērķauditorija?

Rūta: Mērķis ir informēt, saliedēt, apvienot, izglītot vokālistus un cilvēkus, kuri izmanto savu balsi ikdienas un darba vajadzībām.

Santa: Tas ir noderīgs cilvēkiem, kas vēlas satuvināties ar savu balsi veselīgā veidā.

Kāda ir stratēģija, pēc kuras vadāties, lai nonāktu pie jauniem diskusiju tematiem?

Rūta: Mums bija jāizdomā organizēts saturs, lai tas visu laiku tiktu balstīts uz izglītību nevis izklaides industriju. Prātojām, kas mums pašām šķiet saistošs un kas varētu ieinteresēt arī citus.

Santa: Pirmā sezona bija par mums aktuālām tēmām, piemēram, epizodē par vokālo higiēnu piesaistījām Latvijas populārāko foniatru Dinu Sumeragu, jo arī mēs kā profesionālas pedagoģes nevaram zināt visu. Primāri es teiktu, ka visas diskusijas veidojām pēc saviem ieskatiem. Arī mūsu studenti, viennozīmīgi, ir lieli iedvesmas avoti.

Kā jūs izvēlējāties raidieraksta dalībniekus?

Rūta: Dažkārt bija grūti atrast viesus atbilstošajai tēmai. Radās jautājumi – vai ir jēga un kurš būtu īstais?

Santa: Svarīgas ir kombinācijas savā starpā. Pirmajā sezonā piedalījās trīs viesi. Tas bija izaicinoši, jo ir nepieciešami maksimāli dažādi viedokļi. Bija epizode ar Ingu Bērziņu (džeza vokāliste, docente JVLMA un džeza vokālais pedagogs RDKS), operas solisti Airu Rūrāni un etnomuzikoloģi Zani Šmiti. Katra runāja no savas perspektīvas, taču ideja bija vienojoša.

Kā noritēja filmēšana un skaņas ierakstīšana? Cik liela nozīme bija tehnikai un tās kvalitātei?

Santa: Pirmajā sezonā mēs pamatīgi ieguldījāmies un tieši kvalitāte bija primāra saturiski un estētiski.

Rūta: Sākotnēji bija skaņu inženieris. Viņš uzlika mikrofonus un zināja, kā labāk apskaņot viesus. Skaņu inženieris, kā arī operators bija kopā ar mums visu dienu. Tas bija komandas darbs. Mūsu darbība bija minimāla.

Santa: Citās epizodēs pieaicinājām pat vizāžistu, notika fotosesijas. Piesaistījām arī sponsorus. Rūta uzrunāja mājražotājus. Gatavojām viesiem dāvaniņas, jo nebija honorāra.

Rūta: Parasti mēs satiekamies, ierunājam ievadu, izrunājam plānus un atrodam laiku, lai pateiktos sponsoriem. Kad vairs nav piesaistīts skaņu inženieris, darbojamies pašas. Esam iemācījušās apstrādāt skaņu, tomēr lielākoties piesaistām palīgus.

Kā jūs plānojat savu laiku ikdienā?

Santa: Tas ir kārtīgs laika menedžments. Atveram savus plānotājus, nonākam pie kopīgas dienas un izvēlamies tēmas, par kurām runāsim.

Rūta: Ir tēmas, kurām ir vairāk jāsagatavojas. Mēs nenākam nesagatavojušās, jo šis podkāsts ir jāsagatavo dažādi fakti. Katrai no mums ir sava ikdiena, taču mums ļoti rūp šis raidieraksts un mēs gribam, vēlamies atrast tam laiku.

Vai ir bijis kāds kuriozs atgadījums sarunas laikā?

Rūta: Protams. Smieklu lēkmes!

Santa: Sēdi un nokrīt kurpe. Arī lielā lampa ir nokritusi! Rūtai ir suns Pino, kurš reizēm guļ uz paklājiņa filmēšanas laukumā un sāk krākt. Pārteikšanās, smieklu lēkmes, kāds necenzētais momentiņš, taču tas ir normāli!

Kā rīkojaties neveiklās situācijās?

Santa: Tādu nav bijis daudz. Ar viesiem pārsvarā esam atradušas kontaktu. Mūsu stiprā puse ir, ka spējam empātiski sajust cilvēku pretij. Citreiz jautājums neizvēršas, kā to esam domājušas, tomēr neuzskatām to par neveiklu mirkli.

Cik viegli ir veidot raidierakstu, uzturēt tā kvalitāti un ģenerēt jaunas idejas?  

Santa: Viegli ir tad, kad tu no sevis neko nespied ārā ar varu. Viegli ir tad, kad izvēlies tēmu, par kuru tu interesējies, esi jau zinošs, un ir iemesls, kāpēc tu vēlies par to runāt. Vienīgās grūtības ir bijis līdzfinansējums un tehnisko lietu nodrošināšana. Nav bijusi sajūta, ka mums jāspiež kaut kas no sevis ārā.

Rūta: Katrai no mums ir bijušas problēmas ar laika menedžmentu. Bija daudz pārdomu – kā turpināt, kādā formātā? Vienu brīdi iedomājāmies sūtīt mūsu projektu televīzijai. Bijām to nolikušas tādā transformatīvā plauktā, kurā varbūt tas pārvēršas par kaut ko citu. Kad īsti nenotika tas, ko vēlējāmies un gaidījām, tad arī sākās [vajadzīgā] plūsma. Gribējām runāt ar vokālistiem par dziedāšanu un visu, kas ar to saistās.

Santa: No vienas puses ir jābūt darba ētikai, bet tajā pašā laikā dzīvē ir jābūt kaut kādam flovam (no angļu val. flow – plūsma, straume). Visam jābūt balansā.

Cik ilgs laiks bija vajadzīgs raidieraksta izveidei?

Santa: Pirmajā sezonā bija divas līdz trīs filmēšanas dienā. Divi raidījumi. Epizodes bija diezgan intensīvas un ilgas – stunda, pusotra. Vispirms stundu notika sagatavošanās, pēc tam bija jāsagatavo studija. Noslēgumā viss bija jānofilmē. Tam sekoja pēcapstrāde.

Mēs centāmies saturu atstāt iespējami autentiskāku, negriezt ārā klipus. Tas procesu padarīja vēl ilgāku. Ja viena epizode bija stundu ilga, tad vēl bija piecu līdz sešu stundu darbs.

Rūta: Idejas vai tēmas mēs salikām vienā vakarā. Ja katrai ir bijis mājasdarbs sameklēt informāciju, tad stundu pirms ierakstīšanas mēs visu izrunājām.

Kura ir jūsu mīļākā epizode?

Rūta: No nopietnajām epizodēm man patika, ka pieaicinājām psihoterapeitu Artūru Miksonu. Viņš ir ļoti aizņemts, taču es diezgan neatlaidīgi viņam rakstīju.

Santa: Man no nopietnajām epizodēm patika vokālā higiēna, jo man tas pašai ir aktuāls temats saistībā ar audzēkņiem un tas ir lauks, kuru īsti nevar vienmēr zināt bez ārsta viedokļa.

Kas, jūsuprāt, ir katras personīgais pienesums “Mikrofonam” un tā plašākai ietekmei?

Santa: Pirmkārt, laikam personīgā pieredze. Mans pienesums ir mana pāreja no akadēmiskās dziedāšanas uz džezu un populāro mūziku. Ar savām mācībām es empātiski jūtu, kādas tēmas varētu būt saistošas [klausītājiem].

Rūta: Es uzskatu, ka mans pienesums ir mana pieredze un visa informācija, ko mēs abas apkopojam. Esmu spējīga dot pienesumu ar savu personību un Santa – ar savu.

Kāds ir noslēpums cieņpilnai, veiksmīgai un draudzīgai sadarbībai?

Rūta: Mēs netēlojam viena otras klātbūtnē.

Santa: Tīra atklātība. Nav tādu zemūdens akmeņu. Ja kādai no mums kaut kas nepatīk, mēs to nekavējoties pasakām un viena no otras mācāmies.