Kristians Kareļins – aktieris un futbola apskatnieks vienā personā

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kristians Kareļins sociālajā medijā Twitter gandrīz nemaz netvīto par teātri, bet pārsvarā tikai par futbolu. Kolorītās mūzikas grupas Gapoljeri dalībnieks un pazīstamā latviešu seriāla "Viņas melo labāk" aktieris mums sniedz ne tikai lieliskus mākslinieciskos priekšnesumus, bet arī pēdējā laikā aktīvi informē par Latvijas futbola jaunumiem un aktualitātēm, kļūstot par vienu no galvenajiem Latvijas futbola popularizētājiem. Viņš kopā ar kādreizējo Latvijas izlases futbolistu Juriju Žigajevu veido futbola raidījumu "Pa pāris kausiem". Tas ieguvis cieņu Latvijas futbola sabiedrībā, turklāt pērnā gada izskaņā PPK raidījums arī sadalīja Latvijas Futbola gada balvas dažādās interesantās nominācijās. Futbola sabiedrībā jautājumu par Kristianu Kareļinu nav – visi zina, ka viņš allaž piegādās interesantu saturu par šo sporta veidu Latvijā. "Mazās pilsētas un miestiņi spēlē futeni, lai veicinātu lokālpatriotismu! Viņiem ir svarīgi piesist savu kaimiņu miestu, jo tas ir prestiža jautājums," tā par Latvijas futbola masveidību izsakās aktieris un futbola entuziasts Kristians Kareļins.

Bruno Pērkons, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes foto

Esmu novērojis, ka pēdējā gada laikā esat kļuvis par ļoti aktīvu futbola apskatnieku.

Šajā laikā, varētu teikt, esmu aizgājis publiski, jo iepriekš jau gadus desmit apmeklēju virslīgas spēles. Palēnām draugu lokā iepazinos ar Juriju Žigajevu. Iepriekš nebijām pazīstami, bet tad pie alus kausa sākām runāt – viņš no savas perspektīvas, es no savas. Vēlāk viens cits draugs teica: "Klau, jūsu sarunas ir interesantas, varbūt noliekam kameras un ierakstām šo saturu?" Tā arī caur zināmu joku tas tā aizgāja. Šī niša Latvijā bija brīva, un mūs tas interesēja, tādēļ nodomājām, kāpēc ne? Tā arī tas sākās un šobrīd turpinās. Viena sezona aizritējusi, bet nākamgad turpināsim iesākto.

Kur ir meklējamas saknes jūsu fanātismā pret Latvijas futbolu?

Es to pat nenosauktu par fanātismu, jo tā drīzāk ir interese. Es pats kādreiz mazliet uzspēlēju, protams, ne profesionāļu līmenī, bet futbola kopienā allaž esmu bijis iekšā. Virslīga jeb vietējais čempionāts ir tas, kas mums ir blakus. Viens ir skatīties UEFA Čempionu līgas, Anglijas premjerlīgas vai Itālijas A sērijas spēles, bet tās mēs varam baudīt tikai televizorā, un tas viss ir kaut kur tālumā. Taču virslīgas futbols mums ir tepat blakus, un tas ir reāli sasniedzams. Ja vēl tu iepazīsti cilvēkus, kas tur nedaudz ir iekšā, interese parādās vēl lielāka. Piemēram, nāk gaismā dažādi inside [iekšienes] stāsti. Ejot uz spēlēm, iepazinos ar tā laika komandas "Jelgava" direktoru Jāni Vugulu, kurš mani vēl vairāk ievilka iekšā. Labāk pārzinot virtuvi, tu vairāk sāc just līdzi un vairāk analizēt situācijas. Tas aizgāja, turklāt, manuprāt, pēdējos gados Latvijas čempionāta līmenis ir cēlies. Tāpat uzskatu, ka Latvijas futbola virslīga no Latvijas sporta komandu čempionātiem ir vislabāk organizētā un ar vidēji augstāko līmeni. Hokejā un basketbolā mums ir pusprofesionālas līgas, bet futbols ir priekšā visiem. Šosezon [virslīgā] bija tiešām labas komandas, un žēl, ka turnīrs notika bez skatītājiem. Likās, ka šis būs tas gads, kad varētu izšaut, jo līmenis bija tiešām atzīstams, ņemot vērā mūsu realitāti.

Es sadzirdu jūsu teiktajā, ka jūs novērtējat to, ka mums tepat blakus ir produkts, kuru var brīvi apmeklēt un ka mums nav obligāti jāslēdz televīzijā Čempionu līga, lai izjustu futbola emocijas. Varbūt būtu vairāk jānovērtē tas, ka mums tepat ir salīdzinoši laba līmeņa futbola līga?

Gluži manas domas, jā! Mums šis augstākā līmeņa futbola turnīrs nav slikts, bet negatīvas emocijas varbūt rada fons, piemēram, tas, ka spēles diemžēl notiek uz mākslīgā seguma vai skolu laukumiem. Futbols kā tāds mums it nemaz nav slikts, bet lielāka problēma ir tajā, kas notiek ap to. Līgas brendings ir viens, bet, teiksim, stadionos mēs redzam pavisam kaut ko citu. Tagad Metta [virslīgas komanda] spēlē stadionā Daugava. Viņiem ir kafejnīca un viss pārējais, kas ļauj labi pavadīt laiku. Pat ja spēle nav baudāma, trīs vai četri draugi var tik un tā divas stundas labi pavadīt laiku runājot, smejoties, varbūt iedzerot kādu alu. Tā ir izklaide.

Jūs daudz sekojat Latvijas futbolam, bet vai esat ieinteresēts arī ārzemju spēcīgākajos čempionātos?

Jāsaka, ka daudz nesanāk sekot līdzi ārvalstu turnīriem. Zinu, kas notiek tikai Čempionu līgā, bet kopumā citiem turnīriem nesekoju līdzi un, patiesību sakot, tāda liela interese par līgām ārpus Latvijas man nekad nav bijusi. Nav iespējams visam izsekot. Diennaktī ir tikai 24 stundas, un ir visādi citi darbi. Labāk tad es labi pārzinu vienu līgu un manā gadījumā tā ir vietējā līga.

Latvijas sporta sabiedrībā eksistē uzskats, ka jūs ar Juriju Žigajevu esat viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šobrīd Latvijas futbols kļūst arvien populārāks. Ko jūs par to domājat?

Forši to dzirdēt! Tāds jau arī ir mērķis – uzrunāt cilvēkus, kas līdz šim par to nav interesējušies un uzlabot šo salīdzinoši slikto PR. Par to ir jārunā un jāpārvar bailes. Man ir draugi, kuri teikuši, ka viņi nekad nav gājuši uz virslīgu, bet tad aizgāja uz vienu maču un saprata, ka ir OK. Ir ļoti grūti sākt darīt jaunas lietas, bet mēs gribam iedrošināt cilvēkus. Daži saka: "Kāpēc man tas būtu jāskatās? Tur jau visi esot krievi, visi tikai lamājas, bet pats futbols ir sliktas kvalitātes…"

Es pieņemu, ka, veidojot šos futbola raidījumus, viena no jūsu motivācijām ir stereotipu laušana par Latvijas futbolu.

Mēs ar Žigu [Juriju Žigajevu] gribam gan lauzt stereotipus, gan labi pavadīt laiku. Ņemot vērā, kad sākās šī pandēmija un citu darbiņu kļuva mazāk, vajadzēja kaut kur pieķerties un izlikt savu enerģiju.

Kas jūs iedvesmo doties arī uz zemāku līgu [pēc spēka otrais un trešais līmenis] un sieviešu čempionātu mačiem un veidot raidījumus par šīm tēmām? Latvijā, cik esmu novērojis, šajos turnīros interese aprobežojas ar to, ka skatīties nāk pārsvarā tikai radi un draugi.

Jebkurā sporta veidā ir piramīda. Augšā mums ir virslīga, kur komandām pamatsastāvos vidēji spēlē četri vietējie futbolisti, bet pārējie ir ārzemnieki. Kaut kur jau tiem pārējiem jāspēlē, tādēļ labi, ka mums ir pirmā, otrā un pat trešā [attiecīgi – otrais, trešais un ceturtais līmenis] līga. Tie ir pilnīgi dažādi līmeņi, bet, kā teica Vadims Ļašenko [Latvijas Futbola federācijas prezidents], tad pēc visiem datiem futbols no iesaistes un masveidības viedokļa gan jauniešu, gan amatieru starpā ir pirmajā vietā Latvijā starp citiem sporta veidiem. Mazās pilsētas un miestiņi, lai veicinātu lokālpatriotismu, spēlē futeni! Trešajā līgā Latgales pusē uz vienu no spēlēm bija atnākuši daži simti cilvēku ar bungām un taurēm. Viņiem ir svarīgi piesist savu kaimiņu miestu, jo tas ir prestiža jautājums. Futbolā galvenais priekšmets ir bumba, un, lai to spēlētu, neko vairāk nevajag. Mēs bijām uz otrās līgas spēli. Labi, tur bija sanākuši 80 cilvēki, bet puiši kapājas un spēlē. Pēc mača iegāju ģērbtuvēs un redzēju uzvaras saucienus un emocijas! Man liekas tas ir normāli, ka mēs nedomājam, ka futbols Latvijā ir tikai virslīga.

Kādas ir kopīgās iezīmes Latvijas teātra un Latvijas futbola kultūrā?

Abos skatītāji ir diezgan pieklājīgi. Paldies Dievam, teātrī mums nekomentē no zāles, kā to dara futbolā no tribīnēm. Tur nav visi tādi eksperti. Arī es pats reizēm pieķeru sevi, ka futbola spēles laikā no tribīnēm izkliedzu visu, ko domāju. Tas ir bez jebkāda ļaunuma, jo tas vienkārši ir process. Futbolā mums nav tik lielas tradīcijas, un pēc 2004. gada Eiropas čempionāta par labu nespēlēja stereotips, kas bija patiess – ka futbols ir krievu sporta veids. Tā vairs nav, jo šobrīd visi spēlētāji runā latviski un tautībai vairs nav nekādas nozīmes. Varbūt bija periods, kad dominēja nacionālais jautājums, tagad absolūti, manuprāt, tā vairs nav, turklāt ir klubi kā RFS un "Riga", kas mēģina strādāt ar bērniem, jauniešiem un ģimenēm. Bērni priecājas, ka viņi var atnākt uz spēli un, piemēram, saņemt bezmaksas saldējumu.

Ja jūs būtu Latvijas izlases galvenais treneris un jums būtu pamatsastāvā obligāti jālaiž viens Latvijas aktieris, kurš tas būtu un kāpēc?

Jautājums, pret ko jāspēlē? Ja pretinieks ir Krievija, es noteikti liktu Arni Līcīti vai Ivaru Kalniņu. Lai būtu kaut kāds respekts pret mūsējiem.

Un otrādi – kurš no Latvijas futbolistiem varētu būt profesionāls aktieris?

Tas varbūt nav mans viedoklis, bet daudzi jau saka, ka tam atbilstu Artūrs Karašausks. Pagājušajā sezonā arī Roberts Savaļnieks un Krišs Kārkliņš izcēlās ar solīdām ūsām, kuras bija tik koptas, ka nevarēja saprast, vai tās ir īstas vai pielīmētas...