Zane ir fotogrāfe, kas atklāj stāstus vizuālajā valodā, vienojot fotogrāfijā objektus, krāsas, formas un radot laikmetīgus klusās dabas darbus. Ceļojumu radošajā pasaulē viņa uzsāka jau bērnībā, kad vecvecmāmiņas mājās sarīkoja pirmo izstādi. Viņas mīlestība pret dizainu un mākslu aizveda viņu līdz Eindhovenas Dizaina akadēmijai (Design Academy Eindhoven) Nīderlandē, kur viņa atklāja vizuālās komunikācijas spēku.

Zane intervijā ieveda mūs savā pasaulē ar vārdiem, kas gandrīz pieskarās dvēselei. Viņa runāja par to, kā katrs solis karjeras ceļā ir bijis kā ceļojums – reizēm viegls un aizraujošs, bet citreiz grūtāks. Tomēr katra grūtība viņai pavēra jaunas durvis. Viņas balsī varēja just ne tikai lepnumu par paveikto, bet arī dziļu apziņu, ka pieredze veidojusi viņu tādu, kāda viņa ir šodien.

Anastasija Šeikina, Anna Lazareva, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kā sākās jūsu karjeras ceļš? Jau bērnībā bija intereses vai izpausmes mākslā?

Tāpat kā daudzi bērni, es bērnībā daudz zīmēju. Man ļoti patika. Es pat atceros, kā bērnībā pie vecvecmāmiņas mājās izveidoju savu izstādi, izkārtojot darbus pa sienām. Visi par mani fanoja. Tas bija mans pirmais fanu klubs, un es vienkārši turpināju. Man arī patika darboties ar interjeru – vienmēr transformēju savu istabu un domāju, ka kļūšu par interjera dizaineri. Tā arī devos dizaina virzienā.

Laika gaitā sapratu, ka tas mani neinteresē, un es vairāk pārslēdzos uz vizuālo komunikāciju. Man vienmēr ir bijusi interese par daudzām lietām, bet nekas līdz galam nepiesaistīja. Beigu beigās atradu formātu, kurā varu apvienot gan dizainu, gan mākslu – klusās dabas fotogrāfiju. Bija sajūta, ka atradu īsto virzienu.

Jūs minējāt dizainu. Vai to apguvāt izglītības iestādē?

Jā, mācījos Bauskas Mūzikas un mākslas skolā, pēc tam Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV). Tad devos uz Nīderlandi, lai studētu dizaina akadēmijā. Mans izglītības pamats ir dizains, bet fotogrāfiju lielākoties apguvu pašmācības ceļā – skatoties [videoklipus] YouTube un darot.

Vai pieredze Nīderlandē ietekmēja jūsu personību un māksliniecisko virzienu?

Jā, Nīderlandes dizaina skola bija ļoti konceptuāla un plaša. Tajā bija ne tikai praktiskais dizains, bet arī vizuālās komunikācijas nodaļas, kur apguvu stāstīt stāstus ar vizuālo valodu. Skola man deva izpratni par to, kas man tiešām interesē – ne tik daudz praktiskā, tehniskā puse, bet tēlu veidošana un stāstījuma māksla.

Vai ģimene un draugi atbalstīja jūsu gaitas?

Vecāki vienmēr atbalstīja, dažreiz arī palīdzēja un virzīja mani uz priekšu. Piemēram, kad netiku RDMV interjera dizaina nodaļā, mamma gāja runāt ar direktoru manā vietā, kamēr es strādāju vasarā.

Kas jūs iedvesmo jauniem darbiem? Vai tas ir cilvēks vai cilvēku grupa?

Mani vairāk iedvesmo objekti un materiāli, bet cilvēki iedvesmo darbībā – viņu attieksme un veids, kā viņi kaut ko dara. Tas palielina manu enerģiju.

Vai jums ir mērķi, kas nav saistīti ar darbu un mākslu?

Darbs un atpūta man diezgan saplūst kopā, jo es baudu to, ko daru, bet dažreiz [visa] var kļūt par daudz. Tad es domāju, kādi ir mani mērķi ārpus tā. Tas ir liels jautājums, uz kuru vēl jāatbild.

Kas raksturo jūsu brīvdienas?

Man patīk brīvdienās aizbraukt pie dabas – uz laukiem, piemēram, mīļu vietu pie ezera. Latviešiem vispār ir svarīgi ik pa laikam iziet dabā, pastaigāt pa mežu. Man patīk darboties arī ar dārza darbiem, kas ir kā meditācija – tu redzi rezultātu un jūti gandarījumu.

(..) ir svarīgi ik pa laikam iziet dabā, pastaigāt pa mežu.

Kas jums visvairāk patīk jūsu darbos?

Man patīk, ka varu radīt kaut ko no nekā – izveidot savu pasauli no ikdienas objektiem, kuriem piešķiru jaunu nozīmi vai ilūziju. Man patīk arī tas, ka katrs skatītājs to var interpretēt savā veidā.

Man patīk, ka varu radīt kaut ko no nekā – izveidot savu pasauli no ikdienas objektiem, kuriem piešķiru jaunu nozīmi vai ilūziju.

Jūsu darbiem ir daudz detaļu. Ko jūs vēlaties ar tām izteikt?

Es pieeju tam grafiski – bieži aizmirstu objekta sākotnējo nozīmi un ļauju tām vizuāli un intuitīvi salikties kopā. Tikai vēlāk skatos, kāda nozīme veidojas, un tā katram var būt citādāka. Man patīk, ka darbi ir atvērti interpretācijām.

Kā jūs atrodat pareizos objektus? Jūs tos vizualizējat pirms iegādes?

Dažreiz es skicēju un aptuveni zinu, ko meklēju, bet bieži vien uz vietas atrodu kaut ko negaidītu, kas der vēl labāk. Tā ir interesanta kombinācija starp plānošanu un spontanitāti.

Vai jūs mēdzat iegādāties objektus bez konkrēta mērķa?

Cenšos to nedarīt, jo tas var novest pie nevajadzīgas mantu krāšanas. Agrāk salasīju visu, bet tagad cenšos vairāk fotografēt un atcerēties vietas, kur var atgriezties, ja būs nepieciešams. Jā, tas ir tāds slidens jautājums. Var ļoti ātri aizaugt ar to visu. Es sāku fotografēt lietas, lai atcerētos, kur kas ir, bet vēl neesmu izveidojusi sev kārtīgu sistēmu.

Dabā dažreiz kaut ko paņemu līdzi, jo es nevarēšu atgriezties [tur atpakaļ] pēc tā. Cenšos brīvdienās nedomāt par projektu darbiem. Es īsti neko neņemu līdzi, bet, ja esmu laukos un nākamajā nedēļā ir fotosesija ar dabas elementiem, tad es jau skatos, kas man varētu būt nepieciešams.

Par sarežģītajām daļām vai procesiem – ar ko jūs saskaraties projektu veidošanā? Kas jums visvairāk nepatīk?

Man nepatīk lielas manipulācijas pēcapstrādē, piemēram, pārbīdīt objektus. Tas ir tehnisks darbs, kas mani īpaši nesaista. Man patīk vākšanas process.

Viss pārējais patīk, bet dažreiz novākties negribas. It kā viss paliek izmētāts. Pēc dienas, kad visu dienu esi strādājis, stāvot kājās, gribas atlikt sakārtošanu līdz rītam, jo tad ir jauna enerģija. Ja kārtoju uzreiz, tad tas notiek brutāli, un tāpat ir jāpārkārto. Labāk atstāt. Man dažreiz ir grūti, ja ir jābrauc citur – daudz tehnikas, mantu kastu.

Vai ir grūtības komunicēt ar klientiem? Vai ir menedžeris, kas to dara?

Parasti pati komunicēju. Dažreiz ir grūti ar jauniem klientiem, jo jāiemācās saprast viņu domas. Tas prasa vairāk laika un darba ar skicēm vai mūdbordiem (no angļu val. moodboard – noskaņu kolāža). Reizēm izrādās, ka esmu izdarījusi vienu, bet klients gaidīja ko citu, kas prasa pārtaisīšanu. Grāmatvedībā gribētos, lai kāds palīdz. Es cenšos katru mēnesi visu nokārtot laikā. Tas ir jādara – nav izvēles.

Par sociālajiem medijiem – vai to lietošana ietekmē jūsu darbu?

Jā, komunikācija un aktivitāte palīdz, dodot enerģiju turpināt darbu. Daloties regulāri, saņemu pozitīvu atgriezenisko saiti, kas motivē. Ja es neizmantotu Instagram, būtu daudz grūtāk rādīt publikai [darbus] un piesaistīt uzmanību. Es vēlētos to izmantot aktīvāk, bet bieži vien nesanāk publicēt visu plānoto. Esmu enerģiska, bet nevajag arī pārāk bieži publicēt.

Kad pavadāt laiku dabā, vai norobežojaties no telefona?

Cenšos, īpaši strādājot pie projektiem izstādēm. Tādā brīdī ieslēdzu lidojuma režīmu, lai nekas netraucētu domāt. Kad man jāfokusējas, es esmu offline (angļu val.: bezsaistē). Arī brīvdienās cenšos atslēgties. Ja iesāku strādāt vakaros, cilvēki gaida, ka tā darīšu vienmēr. Rītos arī cenšos neskatīties telefonā, bet ne vienmēr tas izdodas. Privātajā dzīvē laiks telefonā bieži netiek kontrolēts, un var zaudēt laiku. Ir viegli tajā iegrimt un nepamanīt, cik ilgi tas notiek. Tā ir mācība – disciplinēt sevi. Telefons ir laika zaglis, bet to nevar pilnībā ignorēt. Jāatrod balanss.

Vai jums ir kādi ieteikumi topošajiem māksliniekiem un fotogrāfiem?

Man liekas, visiem vienmēr ir grūti atrast to īsto lietu, ko darīt. Es pati parasti arī tāds cīnītājs. Vislabākais ieteikums būtu pamēģināt visu, kas interesē, un tad no tā izsijāt plusus. Varbūt no visiem plusiem izveidosies īstais ceļš. Tā bija man pašai.

Liekas, ka ir svarīgi arī tie cilvēki, ar kuriem tu pavadi laiku. Nevajag baidīties kādam uzrakstīt vai kaut ko kopā izdarīt. Var arī uzrunāt klientus, veidojot kopīgu projektu, bet sākums vienmēr ir grūts. Man liekas, ka nevajag sevi reklamēt vai uzbāzties citiem, bet tas vienkārši ir jādara, citādi var gaidīt ilgi un galu galā nesagaidīt. Jāsaņemas un jāraksta kaut kas. Jāsajūt līmenis, kādā kusties uz priekšu. Ir svarīgi disciplinēties ar saviem darbiem, jo tas ir veids, kā var virzīties uz priekšu. Ja tev ir disciplīna, tu vismaz zini, kur gribi iet – tev ir atskaites punkts.

Kad jūs sapratāt, kāds ir jūsu stils darbos – stils, kādā jūs gribētu arī turpināt strādāt?

Man liekas, ka stils var mainīties, bet tas var būt arī formāts. Es sapratu, kas man ir visērtākais, ar ko strādāt. Man patīk strādāt ar materiāliem arī vienai. Patīk arī strādāt komandā, un es to daru. Es varu paralēli būt savā pasaulē.

Domāju, ka man arī ļoti patīk strādāt ar krāsām un veidot lietas, radīt kaut ko jaunu. Vienkārši sapratu, ka eksistē tāda klusā daba. Varu ar to pelnīt naudu un varu arī veidot mākslu.

Kur jūs meklējat iedvesmu?

Visvairāk vienkārši ikdienā mājās, raugoties uz mazajām lietiņām. Es katru dienu kaut ko meklēju, lai nofotografētu. Telefons man ir, lai nofotografētu mazus momentus telpās, ārā vai ko smieklīgu. Ir arī daži fotogrāfi un mākslinieki, kas man patīk. Reizēm viņu darbi man sniedz iedvesmu kaut ko darīt tālāk. Redzot, ka viņiem ir kaut kas jauns, es gribu izaicināt sevi. Tā ir vide, kas turpina attīstīties.

Man iedvesma vienmēr ir materiāli. Vienkārši skatoties uz materiāliem, es saprotu, ko varu uztaisīt. Tad es sāku meklēt.

Kas jums palīdz restartēties?

Es ikdienā sportoju. Tas man ir katras dienas restarts. Skrienu bieži, bet ne katru dienu – trīs reizes nedēļā. Tas man vienmēr dod enerģiju – tā kā izlādē visu un dod jaunas idejas. Atkal skatos, ko darīt, kad man ir pārslodze, tad kādā brīdī vienkārši konstatēju, ka es vairs nesaprotu, ko daru. Tad es mēģinu tā kā apstāties un saprast, ko es varu atcelt vai pārcelt. Ko ir iespējams apturēt šajā brīdī? Jo tas nav veselīgi, kad sasniegts tāds stāvoklis. Tādā situācijā ir jāuzliek stopkrāns, un viss atkal sakārtojas, jo vienmēr ir kaut kas, ko var pārcelt.

Par darba kultūru vai vidi, kuru cenšaties uzturēt, lai jums būtu iedvesma. Kad esat apmierināta ar radošo procesu?

Es cenšos ļoti tīri uzturēt to vidi, lai viss, kas tajā ienāk, būtu saasinātāks, kad es ielieku baltu galdu. Tad objekti kļūst jau aktīvāki. Ja man visu laiku būtu tādas lietas apkārt, man šķiet, ka tas vairs netiktu pamanīts. Tu pierodi, un vairs to neuztver, ja tas ienāk redzes laukā. Ikdienā es mēģinu visu [noņemt] nost, lai ir tīrs. Kad kaut ko gribu sākt darīt, es lieku ārā. Tad tie objekti sāk spēlēties.

Jūs meklējat klientus vai klienti meklē jūs?

Viņi nāk pie manis. Sākumā es meklēju viņus, bet tagad ir otrādi. Jāturpina visu laiku strādāt pie saviem projektiem. Tā ir atslēga – attīstīt sevi. Tad citiem kļūsti interesantāks.

Kādām prasmēm, jūsuprāt, jāpiemīt profesionālam fotogrāfam, lai ilgtermiņā varētu strādāt šajā jomā?

Svarīgi ir visu laiku attīstīties. Nav tā, ka tu iemācies to darīt un visu laiku strādā tādā pašā veidā. Tev vienmēr ir jākāpj pāri sev un jādomā, ko tu vari mainīt vai darīt citādāk. Jā, visu laiku jāizsit sevi no komforta zonas, jācenšas neatkārtoties. Varbūt arī ir viegli, kad jau esi apguvis savas prasmes, bet tad tu tur paliec un neattīsties.

Šķiet, svarīga ir arī sadarbība ar jauniem cilvēkiem. Strādājot ar jauniem cilvēkiem, tu arī pats vairāk centies izdarīt, nevis, ja visu laiku strādā ar tiem pašiem cilvēkiem – tad jau viss ir zināms, ērts, mēs vienkārši izdarām. Vajag jaunus cilvēkus, lai motivētu sevi.

Vai ir kāds cilvēks, kas jūs visvairāk iedvesmo, sniedz siltumu, palīdz darbā?

Mans draugs mani ļoti iedvesmo. Viņš ir mans personīgais menedžeris, jo es ar viņu vienmēr varu konsultēties par to, kā labāk rīkoties, un viņš man palīdz. Tas ir foršs atbalsts, jo viņš iesaka, ko es varu uzlabot. Arī vecmāmiņa mani iedvesmo. Viņa ir pensionāre, kas strādā dārzā, no rītiem vingro un visu, ko sastrādā dārzā, nes uz tirgu. Viņa vienmēr ir aizņemta. Man patīk skatīties, kā viņa rosās.

Kādas emocijas jūs sagaidāt no cilvēkiem, kuri nāk uz jūsu izstādi?

Laikam netēmēju uz neko tādu, ko gribētu, lai kāds jūt. Man nebija mērķa izveidot kaut ko ar ekspektācijām, ka kāds to tā uztvers. Tas (personālizstāde “Marmoleum Real 2mm”) bija mans pirmais darbs. Tā bija mana pašsajūta par to, ko es daru. Domāju, ka vizuālā pasaule ir koša un noteiktas krāsas izraisa līdzīgas emocijas skatītājiem, bet tas nebija mans mērķis. Gribēju vienkārši padalīties. Vēlējos ienākt tajā pasaulē ar savu darbu.

Kā plānojāt izstādi “Marmoleum Real 2mm”? Kāda bija ideja sienām, fotogrāfiju kārtošanai, rāmjiem?

Mums bija scenogrāfs Aleksejs, un viņam likās, ka, apskatoties manus darbus un pakavējoties savās atmiņās, varētu izvēlēties vienu, divus materiālus un izmantot tos netipiskā veidā. Nevis tā, kā parasti lietojam linoleju, bet gan uz sienām. Bija formas, ko es uzzīmēju, un viņš gribēja, lai tām ir līdzība ar maniem darbiem. Viņam bija ideja izcelt visu mazliet ārpus galerijas. Mēs izmantojām iepriekšējās izstādes arku, ko pārkrāsojām un pielāgojām mūsu izstādei. Tas, ka izstāde iznāk ārpus galerijas, var pievērst lielāku uzmanību. Tas liek cilvēkiem paskatīties, kas tur notiek, un ieiet.

Kādas sajūtas jums rodas, kad ienākat zālē un redzat savus darbus un cilvēkus, kuri tos skatās?

Ir riktīgs prieks, bet man lielākais pārsteigums bija, kad aizvedu savus darbus uz galeriju. Es biju pieradusi redzēt tos datorā, bet, kad es tos fiziski redzēju, tas bija wow! Tie kļuva par kaut kādu milzīgu objektu, un tas ir īpašāk un interesantāk.

Izvēlieties vienu atbildi no diviem variantiem! Dzīve pilsētā vai ārpus pilsētas?

Abi.

Suns vai kaķis?

Suns.

Krāsas vai neitrālie toņi?

Krāsas.

Velosipēds vai skrejritenis?

Velosipēds.

Mājas atmosfēra vai skaļa pilsēta?

Abas gribas, bet mājas vairāk.

Ceļošana vai atpūta mājās?

Vajag gan mājās, gan ceļojumus.

Rīts vai vakars?

Rīts.

Grāmata vai filma?

Nu tagad laikam vairāk filma.

Ātrs vai lēns dzīves ritms?

Man patīk ātrums un ik pa laikam lēnāk.

Radošs haoss vai organizēta kārtība?

Organizēta kārtībā.

Jūra vai kalni?

Kalni.

Teātris vai koncerts?

Koncerts.

Spontāni piedzīvojumi vai plānots ceļojums?

Spontāni.

Darbs vienatnē vai komandā?

Vienatnē, bet arī komandā.

Sarunas klātienē vai videozvans?

Klātienē.

Iedvesmojošas grūtības vai viegls ceļš?

Grūtības.

Ēdiens mājās vai ārpus mājas?

Mājās.

Ilgstošs miegs vai agra celšanās?

Agra celšanās.

Rakstīšana ar roku vai datorā?

Datorā.

Sociālās aktivitātes vai laiks ar sevi?

Laiks ar sevi.

Mūzika fonā vai klusums?

Mūzika.

Pastaiga vai skrējiens?

Skrējiens.

Klasiskais stils vai avangards?

Avangards.