Tikai godprātīgi darot, tu vari uzvarēt publiskajā laukā. Stratēģiskā konsultante Krista Grasberga

Patiesa mīlestība pret darbu, gandarījums par paveikto un cieša saistība ar saviem kolēģiem – tas raksturo Kristu Grasbergu. Viņa ir viena no pirmajām komunikācijas vadības aģentūras DeepWhite darbiniecēm, un tajā strādā jau 16 gadus. Krista ar dzirkstelēm acīs un prieku iesaistās savā darbā, vienmēr to izdarot kvalitatīvi un no sirds.

Katrīna Gucaļuka, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2023. gada rudenī.

Foto: Katrīna Gucaļuka

Kā jūs vispār nonācāt līdz DeepWhite? Jūs esat pirmā darbiniece, kā šis viss aizsākās?

Pirmsākumi ir meklējami pirms vairāk nekā padsmit gadiem radošajā aģentūrā Mooz!. Tajā laikā tā bija radošā aģentūra Zoom!, kur mūsu aģentūras dibinātāja un vadītāja Egle Klekere uzsāka savas darba gaitas. Tur, strādājot kopā ar reklāmas aģentūras klientiem, viņa sāka tiem piedāvāt arī sabiedrisko attiecību pakalpojumus. Klientu pieprasījumam augot, Egle pieņēma lēmumu veidot savu neatkarīgu uzņēmu. Tā, sākotnēji Mooz! paspārnē, tika izveidota DeepWhite aģentūra kā neatkarīgs uzņēmums, kas darbojas pats par sevi.

Es savas darba gaitas sāku Mooz! aģentūrā, laikā, kad sāka veidoties uzņēmums DeepWhite. Un tikai likumsakarīgi, ka, strādājot kopā ar Egli un citiem kolēģiem no Mooz!, mēs kļuvām par DeepWhite darbiniekiem.

Kas ir tas, ko jūs novērtējat, strādājot šajā aģentūrā, un vispār šajā jomā?

Personīgi, kāpēc esmu šeit bijusi tik ilgi, jo mani vienkārši saista šī nozare, komunikācijas joma. Man ir tuvs aģentūras darba ritms un aģentūras darba specifika.

Viena no galvenajām jomas atšķirībām – iespēja strādāt ar daudz un dažādiem klientiem, kā lielākiem, tā mazākiem Latvijas un starptautiskajiem uzņēmumiem no dažādām nozarēm. Projekti, ar kuriem tu strādā, ir ļoti dažādi pēc savas specifikas. Tā ir gan stratēģiju izstrāde, gan dažādu kampaņu plānošana, organizēšana un to vadīšana, tāpat arī jaunu produktu ieviešanā tirgū, palīdzēšana ar dažādām mārketinga komunikācijas idejām un risinājumiem, krīzes situāciju vadība un pārvaldība, iekšējās komunikācijas jautājumi uzņēmumiem, komunikācija ar lieliem uzņēmumiem.

Darba daudzveidība ir nu tik, tik ļoti dažāda un manā darbā neviena diena nav vienveidīga, katra diena ir pilnīgi unikāla un atšķirīga. Man ir iespēja strādāt un ielūkoties daudz un dažādu uzņēmumu darbībā. Tā ir aģentūras priekšrocība.

Es redzu, ka aģentūrai ir daudz dažādas kampaņas un projekti. Kāda ir jūsu loma tajā visā, ko jūs darāt?

Gribu precizēt, ka ne jau aģentūrai ir daudz un dažādu kampaņu. Šīs kampaņas un projekti ir mūsu klientiem, Latvijas un starptautiskiem uzņēmumiem, kas šeit Latvijā darbojas. Mēs kā aģentūra esam tikai palīgs, kas palīdz izdomāt šīs kampaņas vai projektus un īstenot tos.

Tad jūs palīdzat tiem rasties?

Nu jā, bieži vien klients atnāk, viņam ir kāds izaicinājums, ko risināt un ir nepieciešama sabiedriskās komunikācijas palīdzība. Tad tiek dots uzdevums mums, kā konsultantiem, komunikācijas speciālistiem, nākt ar savu skatu no malas, ar savu redzējumu un piedāvāt konkrētus risinājumus.

Kampaņa ir tikai viena komunikācijas forma, tā ir tikai viena lieta ko mēs darām. Mums dzīve nesastāv tikai no tām. Ļoti daudz ir mērķtiecīgs ikdienas darbs un ilgtermiņa lielie projekti. Jā, kampaņas visbiežāk ir publiski redzamākā daļa.

Kas ir pirmie soļi, ko darāt, kad jums ir jāpalīdz kādam uzņēmumam, jāveido projekts vai kāda kampaņa, kas ir tas, ar ko jūs sākat?

Vienmēr sākums ir situācijas apzināšana un izpēte un saprast un noskaidrot, kur tieši ir problēma vai kas ir tie lielākie izaicinājumi, kur tieši ir jāmeklē risinājums un tad vai risinājums ir komunikācijā vai risinājums ir arī kaut kādās praktiskās lietās un darbībās vai procesos, kas tava uzņēmuma iekšienē ir jāpamaina, lai kaut kas notiktu. Tāpat arī izpēte mērķauditorijas izpēte, ja ir kampaņa jāveic kādai konkrētai auditorijai, piemēram, sievietes vecumā no 18 līdz 45 gadiem, tad tu sāc pētīt dziļāk to auditoriju, par ko viņas domā, par ko viņas interesējas, kur viņas dzīvo, kādā veidā viņas uztver informāciju, kādus medijus viņas patērē, kāda varētu būt viņu dienaskārtība un tā tālāk. Tu pēti šo auditoriju, tad meklē attiecīgos piemērotākos risinājumus, bet viss sākas ar situācijas izpēti un analīzi.

Foto: Katrīna Gucaļuka

Kas no visa, ko esat palīdzējusi radīt, ir jūsu mīļākais projekts un palicis atmiņā?

Es noteikti nevaru pateikt, kurš ir mans mīļākais projekts. Šo padsmit gadu laikā tie ir bijuši neskaitāmi projekti un kampaņas, kas ļoti silda sirdi un ir liels prieks par izdošanos.

Varu padalīties ar pavisam svaigu projektu un kampaņu, ko mēs īstenojām rudenī kopā ar Labklājības ministriju un partneru aģentūru "Mix". Tā ir ar nosaukumu "Iekāp otra kurpēs". Šī ir kampaņa, lai uzrunātu sabiedrību un aicinātu viņus vairāk iejusties to cilvēku ādā, kuri ir ar garīga un funkcionāla rakstura traucējumiem, un bērnu ādā, kuri palikuši bez vecāku apgādības. Mēs simboliski aicinām iekāpt viņu kurpēs, lai labāk izprastu šo mūsu sabiedrības daļu, šos cilvēkus, kas mums ir līdzās.

Tas, ko rāda statistika un ko varam novērot arī publiskajā telpā – no pieredzes stāstiem, izteicieniem sociālajos tīklos, pieredzēto uz ielas vai starp saviem paziņām, ir tas, ka joprojām lielā daļā sabiedrības, ne visā, protams, valda aizspriedumaina, noraidoša, ne pārāk pozitīva un labvēlīga attieksme pret šiem cilvēkiem. Tam tā nevajadzētu būt, jo viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Mēs visi esam vienas sabiedrības daļa, un, ja mēs paskatāmies katrs pats uz sevi, jebkurš no mums ir atšķirīgs un dažāds. Nav divu vienādu cilvēku uz zemes virsmas, un ir jāspēj pieņemt arī tas līdzcilvēks, kas mums ir blakus. Jebkurš no mums ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, bet ne vienmēr šie cilvēki tādu piedzīvo, tāpēc Labklājības ministrija ar dažādām partneru organizācijām jau vairākus gadus īsteno informatīvas kampaņas ar mērķi mainīt šo sabiedrības attieksmi.

Sauklis "iekāp otra kurpēs" ir aicinājums, mazliet iejusties tā otra cilvēka ādā, viņa dzīvē, iekāpjot viņa kurpēs. Tāpēc bija ļoti liels prieks kopā ar vēl daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotājiem atzīmēt dažādu kurpju dienu. Tas bija aicinājums uzvilkt kājās dažādas kurpes, tādā veidā parādot, ka tu esi gatavs atbalstīt šos cilvēkus.

Es esmu ļoti gandarīta par vismaz 20 ceļu satiksmes drošības kampaņām, pie kurām esmu strādājusi, bet joprojām silda sirdi arī projekti, kurus neredz.

Ja tu kā komunikācijas speciālists spēj palīdzēt sakārtot kāda uzņēmuma iekšējos komunikācijas procesus, uztaisīt stratēģiju, salikt plānus, izdomāt shēmu, kā virzīt komunikāciju uzņēmuma iekšienē vai kā palīdzēt uzņēmumam noorientēties korporatīvās sociālās atbildības jomā, tad tas arī ir milzīgs gandarījums.

Pirms deviņiem gadiem palīdzējāt radīt festivālu Lampa. Kādas šobrīd jums ir sajūtas par to, cik ļoti tas ir izaudzis un ka tas vēl joprojām turpinās, ka tas nebija tikai viena gada pasākums?

Ir, protams, neizmērojams prieks par tādiem lieliem projektiem, kas sākas no mazas sēkliņas un izaug par lielu koku, un Lampa ir viens no šādiem projektiem. Te jāatceras mūžsenais teiciens “pastāvēs, kas pārmainīsies”, un katrai kampaņai, projektam vai notikumam, ko tu radi, ir kaut kāds savs dabiskais dzīves cikls. Lai cik brīnišķīgi būtu sākotnējās ieceres, kā tas tiek radīts, tu nekad nevari stāvēt uz vietas, ir jāmainās līdzi laikam, jo mainās vide mums apkārt, mainās situācija mums apkārt, mainās cilvēki, mērķauditorija izaug. Desmit gadi ir diezgan liels laika posms. Ir jādomā arvien par to, kā piesaistīt jauno auditoriju, kā noturēt esošos Lampas apmeklētājus, kā domāt jaunas tēmas, jaunas formas, kā pārsteigt cilvēkus. Piemēram, šogad, esot festivālā uz vietas, ar kolēģiem domājām, kas ir lietas vai formāti, ko vajadzētu darīt vēl citādāk nākamreiz, ko varētu pilnveidot, ko varētu darīt pavisam jaunu, lai pārsteigtu “Lampas” apmeklētājus. No vienas puses ir milzīgs gandarījums par sasniegtajiem rezultātiem, bet no otras puses visu laiku arī smadzenēs darbojas tas motoriņš, kas liek dzinēju virzīt uz priekšu un domāt jaunas idejas un veidus, kā tam turpināties. 

Vai jūs pati vēlētos runāt šajā festivālā un stāstīt par kādu sev tuvu tēmu?

Man nekad nav bijis uzstādījums, ka man obligāti jāiet un jārunā, un jāpiedāvā. Tas jau vairāk ir tāds salīdzinājums kā komunikācijas PR cilvēkus salīdzina ar pelēkajiem kardināliem – viņi priekšplānā virza un palīdz runāt klientiem un citiem, izglīto, māca un konsultē, kā runāt, – un parasti paši paliek skatuves otrā pusē.

Man absolūti nekad nav bijis ļoti liela vēlēšanās rauties uz skatuves un būt starmešu gaismā, tieši tāpēc es arī daru to darbu, ko es daru. Man patīk tā otra pozīcija, kurā es atrodos. Līdz ar to es šajā brīdī daudz lielāku pievienoto vērtību redzu, ja varu nākt klajā ar savām idejām, ierosinājumiem, ieteikumiem. Ne gluži kāpt uz skatuves un runāt par kaut ko, bet, ja būtu tāds piedāvājums un vajadzība, tad, protams, esmu gatava arī apsvērt šādu iespēju.

PR cilvēkus salīdzina ar pelēkajiem kardināliem – viņi priekšplānā virza un palīdz runāt klientiem un citiem, izglīto, māca un konsultē, kā runāt, – un parasti paši paliek skatuves otrā pusē.

Kā jūs atrodat jaunus darbiniekus un kolēģus?

Kā jebkurā darbavietā, arī pie mums darbojās klasiskie darbinieku meklēšanas mehānismi. Visbiežāk tie ir nopublicēti darba sludinājumi vai nu sociālajos medijos vai darba meklēšanas sludinājumu portālos, cilvēki paši piesakās uz brīvajām vakancēm. Vai arī otra iespēja, mēs vienmēr kā DeepWhite esam atvērti iepazīties ar jauniem komunikācijas cilvēkiem un speciālistiem. Mūsu durvis ir atvērtas, droši piesakieties, nāciet ciemos, sūtiet ziņas, vēstules, e-pastus, zvaniet, rakstiet, mēs labprāt satiksimies, iepazīsimies un aprunāsimies. Tālāk jau tas ir pēc situācijas, ja mēs redzam, ka cilvēkiem deg acis, ja viņš patiešām vēlas šeit strādāt, ja viņš spēj sevi profesionāli pierādīt, tad, kā mēs sakām, labam komunikācijas cilvēkam šeit vieta vienmēr atradīsies. Pat ja tajā brīdī mums nav kāda aktuāla vakance vai tajā brīdī mums fiziski nav iespējams pieņemt visus cilvēkus darbā, mēs tāpat esam ļoti atvērti un priecīgi tiešām iepazīties ar jauniem cilvēkiem.

Kādām ir jābūt jūsu kolēģu rakstura īpašībām?

Droši vien ir jāņem vērā arī nozares specifika. Ja mēs runājam par komunikācijas nozari, tad ir jābūt komunikablam, sabiedriskam, atvērtam, sirsnīgam, runātīgam, jābūt drošam un pārliecinātam, to vienkārši paģēr komunikācija pēc savas būtības. Katrās darba intervijās un katrās darba pārrunās mēģinām saprast, vai tas cilvēks un viņa personība atbilst uzņēmuma iekšējai kultūrai, vērtībām un filozofijai. Mums ir ļoti būtiski, ka cilvēks ir gatavs godprātīgi darīt savu darbu, ka viņš ir darba spējīgs, spēj strādāt daudz un ātrā tempā, to pieprasa aģentūras specifika. Ir jāspēj multitāskings, jāspēj domāt par vairākām lietām vienlaicīgi, definēt prioritātes, kā arī jābūt labām laika plānošanas prasmēm.

Vēl ļoti būtiski, ko mēs skatāmies savos un potenciālajos kolēģos, ir atvērtība, draudzīgums un izpalīdzība. Jāsaprot, ka mēs strādājam kā komanda. Jā, ir darbi, kurus mēs dažkārt veicam individuāli un ir vajadzīga kāda individuāla pieeja, bet lielākoties mēs strādājam komandās. Mums ir tāds nerakstītais likums, tāpat kā trīs muskatieriem – viens par visiem un visi par vienu. Šeit nav tādi mani vai tavi projekti, mani un tavi klienti – mēs visi iesaistāmies un darām.

Vai sākumā nebaidījāties izteikt savu viedokli, ja kaut kas nelikās pareizs vai domājāt citādāk? Kā jūs to panācāt?

Nē, nebaidījos. Jautājums no kā bail? Ja es domāju par DeepWhite, ir divas lietas. Viena lieta ir darba vieta, kurā tu ienāc, un es tiešām esmu no sirds priecīga un pateicīga par to vietu un savu vadītāju Egli, par mūsu spēju saprasties ļoti daudzu gadu garumā. Arī sākotnēji mēs spējām, man liekas, ļoti, ļoti ātri un viegli atrast kopēju valodu, un ja tu jūti, ka tu ar to otru cilvēku, esi, tā teikt, uz viena viļņa, tur absolūti nav nekādu barjeru vai šķēršļu līdzdalīt savas domas, viedokli vai redzējumu par lietām.

Otrs, droši vien arī man kaut kāda iekšējā personība, manuprāt, ja mēs nerunāsim par lietām, ja mēs neizteiksim savu viedokli, ja mēs neuzņemsimies iniciatīvu vai neparādīsim to, ka mums ir citas domas vai viedoklis par lietām, tad nekas nemainīsies. Arī skatoties uz DeepWhite komandu, es vienmēr kolēģiem saku, ja jums kaut kas nepatīk, ja kaut kas sirsniņā ir sakrājies, ja kaut kas apbēdina, ja kaut kas nomāc, vienalga, vai tas ir ar darbu saistīts vai ar privāto dzīvi, kas ietekmē loģiski arī darba lietas, nāciet un runājiet un stāstiet, un mēs arī vienmēr spēsim kopā atrast risinājumu. Ja jūs nedalāties ar savām domām, jūtām, noskaņojumu un savu pārliecību vai redzējumu, tad kā lai kaut kas mainītos? Nu un arī komandā ir forši, ka ir viedokļu dažādība, jo tas mūsu profesijā ļoti, ļoti noder. Domājot par komunikācijas risinājumiem – ja mēs visi domāsim vienādi, tad būs ļoti garlaicīgi strādāt. Būtu ļoti garlaicīgas kampaņas, projekti un viss pārējais. Mums jāņem vērā, ka mēs dzīvojam tik dažādā sabiedrībā, ka mēs esam tik absolūti dažādi, un tas, ka mēs arī šeit esam atšķirīgi, ar atšķirīgiem uzskatiem. Tas palīdz mums raisīt tādas auglīgākas diskusijas, skatīties, un meklēt dažādus komunikācijas risinājumus, lai mēs spētu saprasties ar dažādām sabiedrības daļām un auditorijām. Dažādībā ir spēks.

Ja jūs nedalāties ar savām domām, jūtām, noskaņojumu un savu pārliecību vai redzējumu, tad kā lai kaut kas mainītos?

Kāda ir dzīve aģentūras ģimenē? Es skatos, ka jūs braucat dažādos izbraucienos kaut kur kopā dodaties?

Man jau liekas, ka tāda kā lielākajā daļā citos uzņēmumos. Nu visbiežāk tā ir ikdienas dzīve un ikdienas darbs kopā, bet visiem ir skaidrs, ka tu nevari tikai strādāt, strādāt un strādāt. Ik pa laikam jādod iespēja atelpoties un ir forši ar kolēģiem, ne tikai kopā strādāt un darīt lietas vai īstenot kādus projektus, bet kopā arī iedvesmoties un piedzīvot tādus brīnišķīgus un sirsnīgus kopā būšanas mirkļus.

Tie kopā būšanas mirkļi mums ir dažādi, sākot ar pavisam neplānotām, ļoti spontānām sanākšanām birojā, kur mēs uzēdam kūku vai kādus citus gardumus, kur mēs atkorķējam šampanieša pudeli, lai nosvinētu kādus mazos panākumus vai uzvaras konkursos, iepirkumos, vai kāda liela projekta noslēgumu vai atzīmējot kādus citus sasniegumus, līdz kolēģu jubileju atzīmēšanai, līdz tādām lielākām lietām, kā, piemēram, kopīgiem braucieniem un ceļojumiem uz ārzemēm.

Šie ceļojumi ne tikai ļoti paplašina mūsu redzesloku, bet pilnveido arī profesionāli. Piemēram, viens no tādiem notikumiem, ko var minēt ir Berlīnes filharmonija, kurā mums bija lieliska iespēja būt un ne tikai baudīt brīnišķīgu koncertu, bet arī doties ekskursijā un satikties ar viņu komunikācijas un mārketinga cilvēkiem. Viņi stāstīja par sava darba aizkulisēm un specifiku, kā viņi strādā, kā tiek īstenoti komunikācijas procesi. Līdzīgi arī Milānā, “Prada” muzejā, mēs ne tikai apskatījām tā brīža aktuālās izstādes, bet arī tikāmies ar viņu izstāžu kuratoriem un iekšējiem komunikācijas mārketinga cilvēkiem. Tas viss šķiet ļoti vērtīgi un ik pa laikam ir arī, protams, kādi izklaides pasākumi, kur mēs braucam ar riteņiem, laivām vai vienkārši kopā kaut kur aizejam.

Vairākus gadus pēc kārtas jūsu aģentūras ir saņēmusi Mi:t & links grand prix apbalvojumu kā gada labākā aģentūra un arī citas balvas. Kas, jūsuprāt, ir tā panākumu atslēga?

Tas ir apliecinājums, ka mēs kā komanda spējam un varam izdarīt daudz un ka mūsu kā komandas darbu novērtē ne tikai klienti, ne tikai partneri, bet, ka to novērtē arī nozares profesionāļi kā vietējie, tā ārvalstu, un tā ir ļoti liela atzinība.

Kā es saku gan saviem kolēģiem, gan arī klientiem, kā esošajiem, tā jaunajiem vai potenciālajiem – jā, mēs esam ļoti gandarīti ar tiem sasniegumiem, balvām un citiem apbalvojumiem, kas iegūti, bet balvas nav pašmērķis. Mēs nedarām savu darbu balvu dēļ, absolūti nedarām. Tā panākumu atslēga ir ļoti vienkārša – darīt darbu, cik labi tu spēj izdarīt. Izdari labāko, ko tu spēj no sevis, un, ja tu to darbu darīji par 100 vai 110, vai vairāk procentiem, ja tev par to darbu deg acis vairāk vai mazāk, tad arī rezultāti un panākumi neizpaliks. Mēs ticam, ka tikai godprātīgi darot savu darbu un komunicējot tu spēj panākt uzvaru arī publiskajā laukā.

Panākumu atslēga ir ļoti vienkārša – darīt darbu, cik labi tu spēj izdarīt.

Vai ir bijis tā, ka jums visa kā ir par daudz gribas visam atmest ar roku?

Jā, protams, kā jebkuram cilvēkam ir brīži un periodi, kad tiešām visa kā ir bijis par daudz, jo jāsaprot, ka es jau kā cilvēks dzīvoju dažādu dzīvi un DeepWhite ir mana darbavieta un tā ir mana darba dzīve, bet ar to jau viss neapstājās. Viens ir darbs un klienti, otrs man kā vienam no uzņēmuma vadības cilvēkiem, līdztekus esošajiem darba pienākumiem vēl jatur rūpe par uzņēmuma darbību kopumā. Par to, lai viss notiktu, lai darbi notiktu, lai darbi būtu, lai klienti būtu, lai cilvēkiem būtu ko darīt, lai būtu finanses, par ko darbiniekiem samaksāt algas, jātur rūpi par to, lai darbinieki šeit jūtas labi, jādomā par viņu labsajūtu un labbūtību.

Tās ir saistītas ar darbu lietas, bet man ir arī sava personīgā dzīve un divi bērni, kas ir skolēni mazajās klasītēs, viens pirmklasnieks, viens otrklasnieks. Viņi ir jāpalaiž skolā un viņiem ir sācies jauns dzīves posms. Tāpat ir arī sociālā dzīve ar draugiem, ar manu ģimeni un hobijiem un vēl kādām norisēm, līdz ar to skaidrs, ka kaut kādā brīdī visa kā varbūt pa daudz.

Un ko jūs darāt tādā brīdī? Kā jūs ar to tiekat galā?

Ir vajadzīgs laiks atelpai, un tas ir ļoti svarīgi. Tajā brīdī, kad visa kā ir ļoti daudz, svarīgi ir saprast un savā galvā pārdomāt, kas ir tā konkrētā brīža prioritātes. Tas ļoti palīdz izfiltrēt un saprast, jo cilvēcīgi, kā ikvienam no mums liekas, ka tas ir svarīgs, tas ir svarīgs, tas ir vissvarīgākais. Bet patiesībā, ja tu mazliet ļauj sev atslēgties no visa, apdomāties un saprast vēlreiz, pārdomāt un visu salikt pa plauktiņiem, tad jau tu beigās saproti, ka patiesībā ir lietas, kuras var izdarīt mazliet vēlāk, ir lietas, par kurām tev vispār nevajag satraukties, jo nav tā vērts. Tu saproti, kas patiešām ir svarīgs. Otra lieta, ko es esmu iemācījusies, ir spēja pateikt “nē”, un tā ir ļoti būtiska atsevišķos dzīves momentos. Tu nevari fiziski būtu visur vienlaicīgi, tu fiziski nevari visu izdarīt vienlaicīgi. Manis ir tik, cik ir, un ir jāspēj saprast, kas ir tas, kas tev patiešām ir svarīgs un ko tu vēlējies izdarīt un paveikt, kas ir tās lietas, ko tu vari izdarīt vēlāk, un kas ir lietas, kuras tu uztici darīt kādam citam.

Manis ir tik, cik ir, un ir jāspēj saprast, kas ir tas, kas tev patiešām ir svarīgs.

Šogad DeepWhite palika 16 gadi. Tajā Jūs esat no paša sākuma un tas ir izaudzis kopā ar jums. Kādas ir tās sajūtas, par to kādi esat tagad?

DeepWhite, kā saka, ir tāds foršs pusaudzis. Vēl vakar runāju ar vienu no saviem kolēģiem, ka tā ir forša sajūta skatīties līdzi kā DeepWhite aug un mainās. Mēs noteikti esam pavisam cits uzņēmums nekā mēs bijām pirms 16 gadiem un, visticamāk, pēc kāda laika, pēc gada, mēs jau būsim vēl kaut kas cits un vēl pēc diviem –  cits. Pandēmijas ietekmē mēs iemācījāmies strādāt attālināti. Šobrīd mums ir hibrīda modelis, kad daļu laika mēs esam šeit, birojā uz vietas, un daļu laika mēs strādājam attālināti, un arī šis mainās. Arī tas, kā mēs strādājam ar klientiem vai satiekamies – klātienē vai attālināti, – arī tas mainās. Bet kas silda sirdi, ka par spīti tai mainībai, ir lietas, kas nemainās un tās ir DeepWhite vērtības, filozofija un nostāja. Tas ir brīnišķīgi, ka mēs pie tā turamies, un visdrīzāk tas ir arī tas galvenais, kāpēc mēs esam izauguši līdz tiem 16 gadiem.