Padomju vara atzina mani par nepilnvērtīgu

Raits Valters iepazina operatora darbu kā asistents un tikai vēlāk kļuva par profesionāli. 1976. gadā viņš netika studēt Maskavā, jo atteicās dienēt Padomju armijā. Raits ir operators, režisors, scenāriju autors un, kas ir ne mazāk svarīgi – zemessargs un savas zemes patriots. Viņš ir veidojis Latvijas video arhīvu, piegādājis informāciju ārzemju televīzijām un fiksējis Atmodas laika notikumus.

Dinija Romanova, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kad ar jums sazvanījos, minējāt, ka ir grūti paredzēt, kas notiks ar darbu, ka var sanākt aizkavēties. Operatora darbs ir nepastāvīgs un mainīgs, kā tas ietekmē jūsu ikdienas dzīvi?

Jūtos saraustīts. Vakar bija ieplānots darbu sākt deviņos, bet šodien no rīta atnāk īsziņa, ka sāksies ap divpadsmitiem. Mēdz būt tā, ka pēkšņi parādās forši brīvs laiks, bet nezini, ko darīt, ko ķert. Tad parasti darbojos pa māju, aizbraucu uz mežu, šodien vēl paspēju aizbraukt uz Ikea nopirkt lampu Rīgas dzīvoklim. Pēkšņi varu saņemt zvanu, vai nevaru būt ātrāk darbā. Nekad nezini, kur brauksi, jo bieži vien arī nesaka. Kādreiz, kad ir plānots lielāks brauciens, zinām, bet Degpunktā vai Bez Tabu, nezini, kur nonāksi un bieži vien nonāc nepatīkamās situācijās. Piemēram pārplūdušā dzīvoklī, kur viss smird un tualete kāpj ārā vai avārijā ar līķi, vai krāsmatās, kur jārunā ar cilvēkiem. Operatora darbs ir nepārredzams.

Operatora darbs ir nepārredzams.

Kādi ir jūsu hobiji? Zinu par zemessardzi.

Tas nav hobijs, tas ir pilsoņa pienākums no 1992. gada, kad iestājos brīvprātīgi. Septiņus gadus biju pilna laika zemessargs, pēc tam aizgāju prom un paliku uz nepilnu laiku. Uz mācībām eju, kad pasauc. Tā ir pašdisciplīna, militāro iemaņu apguve. Neesmu dienējis krievu laikā, bet tas nenozīmē, ka man neinteresē militārā lieta, vēl aizvien bruņojos, mācos un esmu uzmanīgs. Tagad bija pēdējās mācības "Namejs", četras dienas rakām, dzīvojām pa mežu un visu laiku gulējām sūnās un purvā. Ir ļoti svarīgi izturēt slodzi ar smagajiem apaviem un ekipējumu, jo visu laiku ir jābūt nomodā, nevar nevienā brīdī atslābt. Mācībās nāca ienaidnieks virsū, mēs bijām labie, viņi bija sarkanie. Vajadzēja atšaudīties, atkāpties, viņus apturēt. Nezini, kurā brīdī viņi nāks, gatavība ir svarīga.

Vai viegli sanāk apvienot zemessardzi ar darbu?

Ar darbu ir grūti, jāņem brīvs. Apvienot vienmēr ir grūti, no kaut kā jāatsakās. Nevar apvienot darbu ar zemessardzi, jo tajā dienā, kad esi tur, pilnu dienu, 24 stundas, esi atdots mācībām. Nevari neko citu ieplānot.

Kā aizsākās operatora darbs? Kā radās ideja paņemt kameru rokās?

Skolas laikā, Jūrmalā, 4. Jūrmalas vidusskolā, kas tagad ir Jūrmalas Valstpilsētas Pumpuru vidusskola, kaut ko paņēmos ar amatieru kamerām un bija arī visādi amatieru kursi. Bija Latvijas PSR kinoamatieru biedrība, kura rīkoja kursus "No ieceres līdz filmai" un tamlīdzīgi. Tur bija labi pasniedzēji, paklausījos un pēc skolas sapratu, ka jāiet uz Kinostudiju strādāt par asistentu. Uzreiz, jau pirmajā nedēļā aizgāju.

Vai jums ir augstākā izglītība?

Nē, nav, augstākās nav, jo negāju dienēt un kara kungi ierakstīja, ka esmu nepilnvērtīgs Padomju varai. Mani ielika psihenē, pārbaudīt, vai ar galvu viss ir kārtībā. Toreiz, kad pateici, ka negribi dienēt, uzskatīja, ka neesi riktīgs. Tas taču ir cēli, vajag aizstāvēt dzimteni. 1976. gadā 16 gadu vecumā mani pasauca uz armiju un prasīja, kad ir dzimis mans tēvs, viņi domāja, ka esmu jucis vai izdomājis, sāka smieties un pateica: "Этого в дурдом!" (no krievu val:. Šito uz trako māju). Bet godīgi pateicu, ka tēvs ir dzimis 1894. gadā un es piedzimu, kad tēvam bija 66 gadi. Kara kungiem šķita, ka muldu.

Tā nonācu psihenē, līdz ar to visas augstskolas un skolas bija man slēgtas Padomju laikā. Tā bija – ielika kodu kara biļetē, ka ar mani labāk nesaistīties. Līdz ar to man nav nekāda skolas izglītība, pat autoskolā mani nepieņēma.

Toreiz, kad pateici, ka negribi dienēt, uzskatīja, ka neesi riktīgs.

Tagad jums ir tiesības?

Jā, noliku eksterni, kā tālbraucējs. Toreiz varēja neiet skolā, iemācīties braukt un nolikt pašmācības ceļā, tagad tā vairs nevar. Sablefoju vienam Iekšlietu ministram, ka mans tēvs ir sarkanais strēlnieks un reti esmu krastā, tāpēc man atļāva nolikt eksāmenus eksterni. Divus ar pusi gadus bija braucis nelegāli ar auto, kā saka – iemaņas bija.

Nevarējāt tiesības nolikt tikai tādēļ, ka negājāt dienēt?

Ne tikai tāpēc. Mani neņēma nevienā skolā, jo bija kara biļete, kurā bija atzīmes. Visur prasīja kara biļeti un tikai Kinostudija pieņēma mani strādāt. Pēc Kinostudijas aizgāju uz mežiem strādāt, nokļuvu Jūrmalas mežos un izgāju kursus par zāģeri. Tur man neprasīja kara biļeti, jo tie bija kursi. Man ir apliecība, ka varu vadīt motorzāģi, profesionāli izgāju kursus un ilgus gadus nostrādāju ar zāģi Jūrmalas mežos, vēl tagad brīvajā laikā strādāju.

Kuru no abiem jūs nosauktu par sirds darbu?

Pat nezinu. Man grūti teikt. Domāju, ka mežu lietas man ir iedzimtas no tēva tēva, Miķeļa Šēnberga, kurš bija mežsargs Kurmālē. Es viņu, protams, nekad nesatiku, jo viņš mira 1897. gadā, bet viņš bija kārtīgs mežsargs un piecu bērnu tēvs. Varbūt no viņa ir nācis kopt mežu, stādīt, zāģēt un ne tikai zāģēt, bet pēc tam arī kaut ko izveidot, sazāģēt kokus gaterī un uzcelt pirtiņu no apaļkoka. Tagad ar kokiem patīk vairāk nekā filmēt. Šobrīd filmēšana ir maizes darbs – izturēt līdz pensijai, filmēt, braukt ar mašīnu, būt precīzam, nekļūdīties, tehniski visu ierakstīt un būt laikā.

Šobrīd filmēšana ir maizes darbs – izturēt līdz pensijai, filmēt, braukt ar mašīnu, būt precīzam, nekļūdīties, tehniski visu ierakstīt un būt laikā.

Sanāk, ka prasme filmēt un strādāt kā operatoram, ir iegūts praksē?

Jā, tā ir prakse. Praksi ieguvu septiņos gados Kinostudijā, strādājot ar korifejiem – Ansi Epneru, Juri Podnieku, Kalvi Zalcmani, Valdi Kroģi, Vladimiru Gaili un Andri Slapiņu. Es biju asistents. Kā skolmeistars iemācījos strādāt, domāt, skatīties, tā bija mana augstskola.

Kā skolmeistars iemācījos strādāt, domāt, skatīties, tā bija mana augstskola.

Kas tajā laikā motivēja darboties politisko notikumu epicentros, filmēt politiski nozīmīgas personas?

Toreiz viņi neskaitījās politiski nozīmīgas personas, tobrīd Padomju vara viņus sauca par disidentiem un atkritējiem. Iespējams, filmēju tāpēc, ka Latvijas Televīzija, visa oficiālā Kinostudija un prese par viņiem nerādīja, nerakstīja un nepareizi atspoguļoja. Man šķita nenormāli, ka cilvēkus sauc par slimiem vai nepareizi orientētiem. Ar viņiem sapazinos nejauši. 1987. gada 14. jūnijā bija gājiens 1941. gada deportāciju upuru piemiņai. Tas bija pirmais gājiens un cilvēki, kas gāja, bija parasti cilvēki. Viņi dzīvoja tepat, Latvijā, viņi bija vienkārši vīri gados, bet viņus norēja, visi norēja. Bija sanākuši pāris tūkstoši cilvēku pie pieminekļa, tas bija ļoti sirsnīgi, ar ziediem un bez liekām runām. Gadījās tā, ka Latvijas Televīzijai un Kinostudijai uzņemtos materiālus atņēma čeka, viņi nepaspēja tos pavairot, bet man palika viss, vēl tagad stāv 16 milimetri kvalitatīvi uzfilmēts materiāls, es to pavairoju un izplatīju. Tā sapazinos ar cilvēkiem –  gan ārzemju televīzijas kompānijas reportieriem, gan Daugavas Vanagiem. Anglijā televīzijas kompānijai "ITV" aizgāja pirmie kadri, par kuriem man iedeva 100 paundus, tajā laikā lielu naudu. Viņi teica: "Mēs jūsu materiālus esam dabūjuši, bet turpiniet!" Tas bija iedrošinājums turpināt tādā pašā garā. Man pieslēdzās forši puikas apkārt, nacionāli domājoši. Filmējam cilvēciņus, kurus Padomju vara neatzina, kas bija disidenti. Pēc būtības viņi nebija disidenti, viņi bija pretošanās kustības dalībnieki. Viņi iestājās par brīvu Latviju, viņi nekad nejutās kā padomju pilsoņi. Patiesībā viņi neviens nebija padomju pilsonis, jo pilsonība tika nelikumīgi uzspiesta 1940. gadā.

Tas ir apbrīnojami – 16 gadu vecumā jau kritiski domāt un saprast.

Tāpēc, ka tēvam bija grāmatas mājā un viņš mani baigi nepotēja. Lasīju par Latvijas vēsturi un kaut ko jau nojautu un zināju par 1940. gadu. Mācījos četrās skolās, trijās no tām man gāja ļoti grūti. Visu laiku mainīju skolas. Skolas laikam mani necieta. Man bija sliktas atzīmes, vēsturē – divi, literatūrā – divi.

Kādēļ necieta? Tāpēc, ka slikti mācījāties vai uzskatu dēļ?

Tāpēc, ka citādāk pasniedzu vēsturi. Ja stāstīju par Latviju, tad vajadzēja teikt – Padomju Latvija. Ja bija brīvā Latvija, tad vajadzēja teikt – Buržuāziskā Latvija. Man tāda vārda nebija un skolotāja 64. vidusskolā visu laiku uz to uzstāja. Vārds "okupācija" tajā laikā nebija. Bija arī nepatikšanas ar skolas direktoru. Tika izsaukts mans tēvs kopā ar mani uz pārrunām skolā. Teica, ka nevarot mani valdīt, ka apmeloju Padomju valsts vadītājus. Rezultātā jau cietu es, tēvs mani sodīja, nevarēju vairs klausīties Radio Brīvo Eiropu un Amerikas Balss radio, ko kopā klausījāmies katru vakaru. Vairs neieguvu brīvu informāciju.

Ko jūsu vecāki, Ēvalds Valters un Vera Gribača-Valtere, domāja, kad sākāt nodarboties ar filmēšanu un kļuvāt par operatoru?

Mammai diez ko nepatika, tēvs atļāva brīvi izvēlēties profesijas. Mammai patika, ka Kinostudijā bija forši cilvēki man apkārt. Viņa varbūt domāja, ka jāiet vairāk pa mākslas līniju, nevis tehniķa, kāds biju es, operatora asistents. Viņai nepatika, ka iestājos zemessardzē, ka mājā bija ieroči. Tēvs bija apmierināts, nekad nepārmeta man dzīves ceļu, ko izvēlējos. Kad viņam bija simts gadi, viņš nokļuva slimnīcā, iedevu viņam paturēt savu pistoli rokā un viņš pat priecājās. Simts gadu vecumā savā pēdējā runā 2. aprīlī, Māmuļā, viņš teica, ka šis ierocis būs vajadzīgs, jo brīvība nekad nebūs sasniedzama un nosargājama bez militāra spēka, neviens to nedāvina. Mums pilnīgi negaidīti iekrita brīvība, 1991.gadā pēc augusta puča, vien ar pāris upuriem. Pāreja nebija asiņaina. Pēc tam bija jāpierāda, ka esam brīvības cienīgi.

Kāda bija iekšējā sajūta, kad Latvija kļuva atkal brīva?

Cerēju, gaidīju un par to nebija divu domu. 1987. gadā sākām un 1991. gada augustā jau bijām brīvi. Pēc augusta puča bijām reāli brīvi. Karaspēks vēl bija iekšā, bet varējām paši noteikt savu nākotni. Tajā laikā pilsonību gribēja dot visiem, kas te dzīvo. Manā izpratnē tā būtu bijusi kļūda. Tomēr panāca, ka Saeimu var vēlēt tikai tie, kas ir bijuši Latvijas valsts pilsoņi līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācēji. Ja tas nebūtu izdarīts, nezinu kāda Saeima būtu izveidota. Uzskatīja, ka krievi bija lojāli tajā laikā, viņi taču bija bijuši uz barikādēm, tomēr liela daļa nemācēja latviski runāt un tādiem gribēja dot nulles pilsonību. Ar politiķiem, kas gāja uz nulles variantu, kā Jānis Jurkāns, sanāca diezgan ellīga runa.

Vēljoprojām ir ļoti daudz vecāka gadagājuma cilvēku, kas nav iemācījušies valsts valodu.

Tā ir bēdu ieleja. Domāju viena daļa, kas ir tuvu nāvei, lai te nomirst, bet tādi, kas vēršas pret Latviju, pret iekārtu, tie ir jāizraida. Ļoti vienkārši. Ir tādi, kas ne vien nezina valodu, bet darbojas arī pret valsti. To var ļoti viegli pierādīt sarunās, viņiem nekas nav labi, viņiem Latvija ir slikta kopumā. Tādus nevajag pāraudzināt, vienkārši prom un viss. Latvijas laikā arī tā darīja, bija apmaiņas programma Krievijā tiem, kam te bija slikti dzīvot.

Bet arī latviešu vidū. Saskaros ar vienaudžiem, kas visu laiku sūdzas, ka šeit viss ir slikti.

Latviešu pilsoņiem arī daudz kas ir slikti. Viņi brauc prom uz Angliju, Īriju, Zviedriju, Norvēģiju, lai strādātu. Nevajag viņiem uzspiest te palikt, tagad Eiropas Savienībā ir brīva cilvēku kustība, un to vajag aktivizēt. Visos laikos cilvēki ir brīvi kustējušies. Runa ir par tiem krieviem, kam te ir galīgi slikti, tos vienkārši jāizraida, tā mans tēvs domāja. Es turpinu domu.

Tagad noķēra, tiesās un mēģinās ielikt cietumā tos, kas dedzināja Okupācijas muzeju. Viņi iznāks ārā, nekas jau nebūs mainījies, būs tādi paši. Visus, kas ir par Krieviju un, kas domā, ka Latvija nekad nevarēs būt patstāvīga un brīva, vajag dabūt projām. Jābūt valsts politikai, bet šobrīd diemžēl tā tas nenotiek. Vajag kaut kā rīkoties, tie, kas slikti uzvedās – prom, tiem, kam te nav labi – jāpalīdz izceļot. Ar visām mantām, vari savākt un aizvest, tagad neiet lidmašīnas un vilcieni uz Krieviju, bet iet autobusi.

Patriotismu var ieaudzināt?

Man šķiet, ka ne. Ieaudzināt ar mātes pienu vai labām grāmatām? Man šķiet, ka nevar ieaudzināt patriotismu, tas esi vai neesi. Ja esi piedzimis ģimenē, kur vecāki neciena Latviju un viss ir slikti, tad, kā vari izaugt patriots? Var būt gadījumi, kad jaunais cilvēciņš tomēr redz citādāk nekā vecāki, tad viss ir kārtībā, bet ja ne, tad ir skumji. Vari mēģināt vest jaunsargos vai skautos, bet viņš negrib mācīties valodu, jo tajā vidē, kur dzīvo, viņam nav ar ko sarunāties. Esmu daudz ko filmējis, piemēram, pirms vairākiem gadiem Medumu pamatskolā gandrīz visi bija krievi. Runā ar jauniešiem, bet neviens nerunā latviski, toreiz prasīju par mežabrāļiem vai nacionālajiem partizāniem un viņi nesaprata, kas tie ir. Viņi saka, ka ir bruņoti bandīti, ka nav tādu partizānu. Mežabrāļi ir bruņoti bandīti, kas cīnījās pret Padomju varu. Iedomājies, Latvijas laikā viņus sauca par bruņotiem bandītiem.

Esmu no Latgales un tur manai ģimenei skats uz vēsturi un pagātnes notikumiem ir bijis citādāks, cik ir sanācis runāt ar mammu un omi, šķiet vēstures notikumi viņus tik ļoti neskāra. Rodas sajūta, ka ir bijušas dažādas vēstures pilsētā un laukos.

Laukos cilvēki ir tīrāki, arī tie, kas dzīvoja Padomju laikā, viņi bija citādāki. Daudzi arī muka Padomju laikos uz laukiem, kā mans draugs – Visvaldis Lācis. Viņš dzīvoja Rīgā un 54 gadu vecumā ar sieva pārcēlās uz Vestienu, uzcēla māju un dzīvoja tur līdz mūža galam. Ir vairāki piemēri, kas krievu laikā saprata, ka Rīgā nav dzīve, izglītības citādas domāšanas un ierobežojumu dēļ. Laukos ir stiprāki cilvēki. Man tagad ir draugi, kas pirms 15 gadiem dzīvoja un strādāja Rīgā, un tagad dzīvo laukos, tur lopus un visi ir apmierināti.

Latvietis – strādīgais zemnieks.

Jā, protams, nevar izlaisties. Viens otrs domā, ka var tāpat naudu nopelnīt. Tā jau varbūt ir, kaut ko uzfilmē, nopelni, bet vai esi laimīgs? Televīzija vispār ir baigie viendienīši – uzfilmē, parāda, noliek arhīvā uz pāris dienām un jau pēc nedēļas aizmirst. Pēc pāris gadiem vispār aizmirsti, ko esi darījis. Man tas nepatīk, neesmu tāds, daudz ko saglabāju, arī to, ko filmēju ziņās. 2001. gadā man nejauši iznāca tikties ar Putinu. Putins izsauca prezidenti Vairu Vīķi Freibergu pie sevis uz Austriju, kur viņš atpūtās slēpojot. Mēs ziņās noreaģējām un aizbraucām par savu naudu uztaisīt reportāžu. Interesanti kādreiz bija. Būtu jau tad zinājis, ka viņš ir tāds nelietis, varētu viņu novākt, bet tad mēs te nerunātu. Tāds mazs krupītis viņš bija, šaudīgām acīm, riktīgs čekists.

Televīzija vispār ir baigie viendienīši – uzfilmē, parāda, noliek arhīvā uz pāris dienām un jau pēc nedēļas aizmirst.

Vai ir kāda dzīves gudrība, kuru paņēmāt no saviem vecākiem un esat nesuši līdzi visas dzīves garumā?

Pat nezinu, vai tā ir gudrība. Vairāk redzēt, domāt un mazāk izteikties, tas ir no tēva, viņš bija vairāk vērotājs. Viņš nepauda savas pārliecības. Ja kaut ko trāpīgi pateica, tad tas bija tā, ka pārējiem nebija ko piebilst, bet man tā nav. Es kādreiz pārāk asi izrunājos vai pasaku, ko domāju, vai iesmeju neriktīgi. Man ir tāds niķis, kad, filmējot kaut kādas politiķus, redzu, ka blefo, tad man iznāk kāds vārds nevietā, ir bijuši gadījumi, kad reāli iesmēju. Ministru kabinetā bija gadījums, ka iesmējos, ministre apgriezās un aizskrēja projām. Varbūt vajag sevi vairāk ierobežot, savas emocijas neizrādīt, bet bieži vien to nevar izdarīt. Redzi, ka cilvēks ir nepatiess, ka blefo un, it īpaši, ja viņš ir politiķis, tad nāk ārā. Tāpēc arī negribu vairs ziņās strādāt, pateicu, ka man tas ir piegriezies. Agrāk filmēju Saeimā, valdībā, un visu to redzot, tās runas un tos īkšķīšus, kā jābalso un, kas nepareizi nobalso, tos izslēdza ārā no frakcijām. Gandrīz kā armijā, nepildi uzdevumu, izmet ārā.

Kas jūs virzīja kļūt par Kuldīgas novada domes deputātu?

Oi, tā bija kļūda. Vienkārši piekritu Nacionālās Apvienības sarakstu pastuēt. Nebūdams biedrs, mani palūdza sarakstā un vienīgais noteikums bija, ka varu iet kā pēdējais un neveikšu nekādu aģitāciju un propagandu. Es neesmu biedrs, es atbalstu programmu. Protams, lasīju programmu un man tā šķita simpātiska, tuva un arī ar foršiem cilvēkiem. Bija Covid laiks, nekādas tikšanās nesanāca un mani izvirzīja, kā trešo no astoņpadsmit. Pēc gada atkāpās viena deputāte, kas bija otrajā vietā, un man pienācās viņas vieta automātiski. Tas ir lēmēja darbs, jāstrādā skrupulozi ar dokumentiem, daudz jāiedziļinās un jātiekas un jārunā ar cilvēkiem. Neesmu lēmējs pēc būtības, esmu vairāk darītājs – filmē vai zāģē. Tas nav mans darbs, atklāti sakot.

Neesmu lēmējs pēc būtības, esmu vairāk darītājs – filmē vai zāģē.

Imantam Ziedonim bija citāts: "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās." Kāda ir jūsu taisnība, ar kādu ejat pa dzīvi?

Dzīvo saskaņā ar dabu, ar zvaigžņoto debesi un ieklausies sevī, tad ir vieglāk dzīvot. Ja ieej mežā un tur saskati skaisto, kaut vai iepeldot ezerā vai upē, tad nav domstarpību ar citiem, tu atslēdzies. Bieži vien eju mežā sēņot, ogot, man viss mājā ir un jūtos labi. Mēdzu aizbraukt pie foršiem cilvēkiem Kuldīgā, man visi apkārtnē ir forši cilvēki, nav dzērāji vai kaut kādi neveiksminieki, kas īd un saka, ka ir slikti. Jātiekas ar cilvēkiem, kas uzlādē.

Ir drusku problēmas ar atmiņām, ar arhīviem. Ik pa brīdim kādam tos vajag, tad ir dzīvošana pagātnē. Nav labi, ka visu laiku jāatgriežas un jādomā, kā bija agrāk. Būšana pagātnē līdz 1987. gadam, kad sākās Atmoda, bija diezgan drūma. Līdz 27 gadiem dzīvoju diezgan noskumis un drūms. Strādāju un ģimene ar diviem bērniem bija jau 1987. gadā, kuru ar darbu Kinostudijā nevarēju uzturēt, dabūju iet uz mežiem.

Ar Atmodu ir interesanti, jāskatās dziļi atpakaļ, kas var kādreiz nosist no ceļa. Pāris filmas tagad taisījām un ļoti iedziļinājos. Esmu gandrīz vienīgais, kas ir filmējis un piefiksējis cilvēktiesību aizstāvi Gunāru Astru. Tagad ir tā, ka divus ar pusi gadus nostrādā pie filmas un nesaņem nekādu atlīdzību, jo līgums nav pareizi noslēgts. Vienkārši apčakarē. Tu esi filmējis čekistus, politiskos darbiniekus, kas arī ar Astru sēdējuši, radiniekus, tevi izmanto zināšanu un arhīvu dēļ un neko nesaņem finansiāli. Vajag tomēr kaut kā pateikt "paldies", ne?

Tas bija tagad?

Tas bija tagad. Toreiz, Atmodas laikā, visu devām apkārt un filmējām par velti. Tagad par to, ka tas ir saglabāts, vajadzētu saņemt atlīdzību. Tas ir darbs un esmu drusku noskumis par to. Kad labi čomi un draugi saka, ka filmu nevarētu uztaisīt bez maniem arhīviem, tie ir zelta vērti un beigās figu parāda, apčakarē.

Tas ir par filmu "Astra"?

Jā, tur man tā sanāca ar kinoproducentu Sandiju Semjonovu. It kā vīrs un vārds, bet beigās ne vīra, ne vārda. Solījumi, ka būs šogad, bet vai būs, stipri neticu viņam. Daudziem cilvēkiem šobrīd neticu. Negribas vairs ar tādiem strādāt. Ir arī godīgi cilvēki, piemēram, Latvijas Televīzija, ar viņiem pēdējos gadus man ir ļoti korektas attiecības. Visi domā, ka iedos, viņam taču ir materiāli, paņemsim, ko vajag. Vissliktāk ir tad, kad iedod video materiālu un viņi to uztaisa savā mērcē. Man labāk patiktu, ja ņemtu mani kā līdzautoru, piemēram, filmā "Astra", kur varu runāt ar cilvēkiem un vadīt sarunu kā moderators.

Par ko katram jaunietim būtu jāpadomā?

Mērķtiecīgi izvēlēties savu līniju, kurā iet, nešaudīties. Man ir draugi, kas baigi maina, domā, ko darīt, tādi, kas izstudē vienu, otru, trešo, visu laiku mētājās. Paiet laiks, kamēr nonāk līdz īstajam. Viņi sevi atrod, kad ir 30-35 gadu vecumā. Man šķiet, ka vajag drusku ātrāk zināt, iet mērķtiecīgāk un atrast to, ko gribi darīt. Zinu, ka tagad ir daudz pārbaudījumu jaunatnei, vari visu laiku kaut ko attīstīt un mainīt un vienā dienā būt farmaceits, otrā – kapa racējs.

Žēl, ka ir notrallināts laiks, vajadzētu mērķtiecīgāk jauniešiem zināt sākumā, ko grib darīt, un, protams, būt patriotam. Jāmīl zeme, vislabāk ir, ja nebrauc prom. Ja arī brauc prom, tad izmācies, brauc atpakaļ. Jāpaliek šeit, Latvijā, ja var.

Ja arī brauc prom, tad izmācies, brauc atpakaļ. Jāpaliek šeit, Latvijā, ja var.