Viktorija Priede: "Iespējams, vajadzētu sev atgādināt par YOLO."

Reiz Viktorija Priede devās sešu mēnešu ceļojumā pa Ameriku. Piedzīvoto viņa aprakstīja grāmatā “Svētceļojums, mazulīt!” (2022), kurā jaunības maksimālisms mijās ar dzīves realitāti, ļaujot autorei Viktorijai jeb Vicky nonāk pie noderīgām atziņām. Savus piedzīvojumus viņa atklāj tieši un godīgi, lasītājā izsaucot gan smieklus, gan pārdomas.

Šobrīd Viktorija, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) programmas “Multimediju komunikācija” absolvente, ir vizuālā satura veidotāja. Viņa nodarbojas ar modes fotogrāfiju, reklāmu konceptu izstrādi un producēšanu. Mākslinieces fotogrāfijas – galvenokārt pašportreti – ir bijušas FK Balvas finālā, kā arī iekļautas izdevumā “Latvijas fotogrāfija 2020”.

Intervijā Viktorija stāsta par savu ikdienu, studiju laiku RSU, dzīves atziņām un mākslu būt atslābinātai.

Sofija Mežkaze, Luīze Elīna Skudra, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kas ir jāizdara no rīta, lai būtu labs dienas sākums?

Jāpavingro, vismaz 15 minūtes, jāpastaipās, jāiedzer kafija un jāpaēd. Obligāti ir jāpaēd, kaut vai pusdienas no rīta, tad diena ir izdevusies!

Kāda izskatās tava darba diena?

Grūti aprakstīt vienu dienu, jo darbs ir ļoti mainīgs. Vienā dienā visu laiku pavadu fotosesijā – studijā vai uz laukuma. Citā dienā sēžu pie datora, rakstu e-pastus, veicu zvanus vai vienkārši domāju par konceptiem un jaunām idejām. Reizēm diena paiet rakstot.

Tas ir tas, ko vienmēr esmu vēlējusies – lai nav iespējams precīzi pateikt: “No desmitiem līdz vienpadsmitiem es daru šo, pēc tam – to,” un tā katru dienu. Man vajadzīgs dinamiskums un mainība. Man nepatīk rutīna.

Grāmatā tu spēji ļoti ātri iedraudzēties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Arī darbā tev ir nepieciešams būt sabiedriskai. Kā tu atrodi kopīgu valodu ar tik daudziem atšķirīgiem cilvēkiem?

Hmm... tas ir ļoti labs jautājums. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka galvenais ir spēja ieklausīties. Strādājot ar fotogrāfiem, videocilvēkiem, daudziem kreatīvajiem un arī klientiem, es bieži dzirdu, ka viņi jūtas nedzirdēti. Un tas ir vissāpīgākais, jo tad nevar nonākt pie rezultāta.

Ceļojuma laikā enerģija bija pavisam citādāka. Es biju atvērta, gatava piedzīvojumiem, gribēju sarunāties. Šobrīd man tā vairs nav, jo nav tam laika. Patiesībā, man tā nedaudz pietrūkst – tie random (no angļu val. – nejauši) brīži, kad uz ielas satiec svešinieku un pavadi vairākas stundas sarunājoties. Tāds skaists sagadīšanās mirklis.

Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka galvenais ir spēja ieklausīties.

Tev ir draugi visur pasaulē. Kāds ir tavs skatījums uz draudzību?

Es neteiktu, ka tas vienmēr ir viegli. Šobrīd es kontaktējos ar nelielu cilvēku loku – tie ir mani sirdsdraugi, pārsvarā cilvēki no skolas laikiem. Ar viņiem laika gaitā esam gan satuvinājušies, gan attālinājušies. Viss ir bijis ļoti mainīgs.

Ir bijuši jauni cilvēki, ar kuriem sākumā likās, ka izdosies superīga draudzība, bet tad viņi vienkārši pazūd. Tomēr vienmēr ir palikuši vecie klasesbiedri no astotās klases. Tas ir ļoti interesanti – es pati vēl joprojām prātoju, kā tas īsti strādā.

Man iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem saistās ar stresu. Kā tu ar to tiec galā?

Vienkārši daru. Saņemos un atgādinu sev, ka jāatslābinās. Man liekas, ja cilvēks ir sasprindzis, viņam nekas nesanāks. Īstenībā tas, kas mūs pievelk citos cilvēkos, ir tieši viņu atslābinātība. Satiekot mierīgu, brīvu cilvēku, mēs paši arī atslābstam un jūtamies labi.

Īstenībā tas, kas mūs pievelk citos cilvēkos, ir tieši viņu atslābinātība. Satiekot mierīgu, brīvu cilvēku, mēs paši arī atslābstam un jūtamies labi.

Mēs pārskatījām tavus darbus un secinājām, ka pašportrets tev ir gandrīz kā personības šķautne. Kā tev tas aizsākās?

Tas aizsākās universitātē pie pasniedzēja Alņa Stakles. Sākumā es fotografēju modi, bet tad mums bija dažādi fotogrāfijas kursi, kuros vajadzēja dokumentēt. Es saskatījos dokumentālos fotogrāfus un nesos uz Karostu. Alnis jautāja: “Ko tu dari? Tev taču patīk bildēt modi!” Es atbldēju: “Jā, bet tu taču gribēji, lai es dokumentēju. Kā es varu dokumentēt modi?” Tad viņš centās to pielāgot caur manu prizmu, un ieminējās: “Varbūt tev jāpamēģina pašportreti?” Es toreiz tikai pasmējos.

Pēdējā studiju gadā es aizbraucu uz Spāniju, kur man nebija ne draugu, ne modeļu – tikai viena pazīstamā. Biju palikusi viena ar sevi un kameru, un tad viss arī aizsākās. Man likās amizanti, ka Alnis to bija ieteicis pirms kāda gada vai diviem. Man ļoti iepatikās strādāt ar sevi. Tas piepilda ar enerģiju, un es esmu gatava par vienu bildi domāt vairākas dienas, lai to uztaisītu. Strādājot ar modelēm, man tā nav. Man patīk iejusties tēlā, ko esmu izdomājusi, jo ne vienmēr modelis to var iznest, un ne vienmēr es varu precīzi nokomunicēt savu ieceri.

Man ļoti iepatikās strādāt ar sevi. Tas piepilda ar enerģiju, un es esmu gatava par vienu bildi domāt vairākas dienas, lai to uztaisītu.

Vai tev joprojām labāk patīk darboties vienai?

Ikdienā man patīk strādāt vienai. Arī darbā visi zina, ka mani labāk neaiztikt. Es esmu patstāvīga, nekavēju termiņus, visu varu izdarīt pati. Man riebjas, ja mani kāds mēģina kontrolēt.

Bet tajā pašā laikā man ļoti patīk darbs komandā ar kreatīvajiem. Kampaņu dienas ir visforšākās! Es izbaudu to sajūtu, kad visi viens otru papildina – nevis tā, ka citi tikai izpilda manas idejas, bet ka arī viņi uzķer to pašu vilni un nāk klajā ar savām idejām.

Es reti kad zinu, ko tieši gribu radīt, sanāk tāda taustīšanās. Nav viegli atrast savu komandu, bet, kad tas izdodas, tas ir superīgi! Tāpēc es nevarētu teikt, ka man labāk patīk tikai strādāt vienai vai tikai komandā – man patīk abi.

Tavs alter ego ir Vicky. Nospriedām, ka Vicky ir kā tavs iekšējais bērns. Kā tu spēj to saglabāt?

Tieši šobrīd daudz par to domāju. Strādājot pie kāda cita, es esmu nedaudz pazaudējusi savu Vicky. Tagad ļoti apzināti cenšos viņu atgūt, jo tas bija kaut kas dvēselisks – tas brīdis, kad kaut kas ienāk prātā, un es to vienkārši daru.

Aizpagājušajā nedēļā pirmo reizi pārlasīju savu grāmatu – kopš tās iznākšanas nebiju to fiziski pāršķirstījusi. Es biju sajūsmā! Atcerējos, kā vienkārši varēju aizskriet uz Spāniju vai Angliju, stopēt ar domu “man viss vienalga”. Pēdējā gada laikā esmu jutusies diezgan ierobežota, tāpēc tagad strādāju pie tā, lai Vicky atgrieztos. Tas ir mans veids, kā rūpēties par savu dvēseli.

Tu minēji savu personīgo izaugsmi. Kas, tavuprāt, jādara, lai augtu kā cilvēks? Kā tu ar to strādā?

Man šķita, ka vienmēr esmu darījusi to, ko es gribēju darīt, bet patiesībā, ne vienmēr. Agrāk studēju fizioterapiju Stradiņos. Ceļš līdz tam, ko daru tagad, bija diezgan līkumains. Tikai tad, kad pametu fizioterapiju un pārtraucu studijas, pirmo reizi sev pajautāju: “Ko es pati tiešām gribu darīt?”

Toreiz izlēmu, ka varētu izmēģināt fotokursus, jo man bija gandrīz pusgads brīvs līdz nākamajam studiju gadam. Nekad nebiju domājusi par to, kā ar to varētu nopelnīt. Vienkārši gribēju kaut ko darīt sev.

Tad es pamazām ar to sāku pelnīt naudu. Gan grāmatas, gan citu projektu dēļ, esmu nonākusi līdz manai šī brīža darba vietai. Īstenībā biju pieteikusies uz citu pozīciju – mārketingā. Bet CV pieliku arī savu kreatīvo portfolio, un viņi man piezvanīja: “Hei, tu negribētu būt producente un taisīt mums kampaņas?” Es domāju: “Tāds darbs arī eksistē? Okei!” (Smejas)

Tikai tad, kad pametu fizioterapiju un pārtraucu studijas, pirmo reizi sev pajautāju: Ko es pati tiešām gribu darīt?

Sanāk, ka tev ir svarīgi, lai darbs būtu arī tavs hobijs.

Viennozīmīgi. Kā minēju savā grāmatā par strādāšanu Anglijā – es vienkārši labāk nomirtu, nekā darītu kaut ko, ko es negribu darīt. Mans ķermenis uzreiz protestē, kad es daru to, kas man nepatīk. Es tā nemāku. (Smejas)

Mans ķermenis uzreiz protestē, kad es daru to, kas man nepatīk. Es tā nemāku.

Ko tu mums varētu ieteikt, lai mēs nākotnē varētu strādātu tavā sfērā? Ar ko mums vajadzētu sākt?

Es ieteiktu jau augstskolas laikā sākt taisīt savu portfolio un izmēģināt dažādas lietas. Es, piemēram, filmēju video, taisīju mājaslapas, fočēju un rakstīju.

Vislielākais dzīves pagrieziena punkts man bija prakse Spānijā. Ir svarīgi jau augstskolas laikā iziet praksi, lai iegūtu saskari ar reālo tirgu. Man ļoti palīdzēja tas, ka paralēli studijām augstskolā, es darbojos praktiski un kaitināju pasniedzējus, prasot palīdzību. Piemēram, Alnis bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš izlasīja manu grāmatu un kuram es prasīju padomus. Viņš bija atstiepis uz RSU kaudzi ar visādām fotogrāmatām, lai es varētu izdomāt, kā fotogrāfiju integrēt grāmatā.

Tas bija visvērtīgākais universitātē – ka es visu laiku varēju iet pie pasniedzējiem un prasīt: “Man ir ideja šādam projektam, lūdzu, iesaki, ko man darīt tālāk?” Nav arī vienmēr viss jāņem galvā, bet tas bija ļoti noderīgi.

Tas bija visvērtīgākais universitātē – ka es visu laiku varēju iet pie pasniedzējiem un prasīt palīdzību savu radošo projektu īstenošanā.

Tava grāmata ir ļoti detalizēta ar daudziem piedzīvojumiem. Kā tu tos visus spēji atcerēties?

Es sāku grāmatu rakstīt Floridā, kad biju iespundēta mājās un man nebija, ko darīt. Tas bija kā tāds enerģijas vilnis – es nedomāju, vienkārši rakstīju, un viss nāca no manis ārā pats par sevi. Visu tekstu uzrakstīju ļoti ātri, bet rediģēšana prasīja divus vai pat trīs gadus ar pauzītēm. Tas bija visizaicinošākais posms.

Tas ir liels darbs – vēl tik ilgi pēc ceļojuma to mēģināt atcerēties un rediģēt materiālu.

Jā, bet tas bija arī nenormāli interesanti, jo es tik daudz iemācījos par sevi! Kad pārlasīju tekstu, sapratu, ka tās lietas notiek tāpēc, ka es visu laiku atkārtoju vienu un to pašu darbību. Tad sāku to visu likt kopā un izprast sevi, savas kļūdas un domāšanu. Tas tiešām bija tāds wow mirklis – es iepazinos ar sevi no jauna, pārlasot šo grāmatu miljons reižu.

Vai pēc ceļojuma tev radās jaunas dzīves morāles?

Noteikti. Pirms tam domāju, ka esmu tāds kā hipijs – dzīvošu nometnē un palīdzēšu cilvēkiem. Tā tiešām domāju līdz pat saviem 20 gadiem. Pēc Amerikas ceļojuma es sapratu, ka man nepatīk visu laiku balstīties uz citu cilvēku labestību. To darot, notiek enerģijas apmaiņa – cilvēki grib manu kompāniju, vienmēr ir jāpielāgojas, jo viņi man dod naktsmājas, pabaro. Pēc tā radās izteikta vēlme pēc patstāvības. Es sapratu, ka gribu būt pati savas dzīves noteicēja.

Tava grāmata ieguva ļoti atšķirīgas atsauksmes no lasītājiem. Vai tev ir svarīgi, ko citi par to domā?

Manī vienmēr ir dzīvojis provokators. Grāmatā ir sērijas par puišiem un puskailas bildes. Protams, ka pirmā sajūta nav patīkama, bet tajā pašā laikā jūtos apmierināta. Man patīk pavilkt uz zoba konservatīvākus cilvēkus. To ir grūti izskaidrot, bet es viennozīmīgi zināju, ka riskēju, jo stāstu par savu dzīvi, turklāt es zināju, ka neviens Latvijā tā nekad nav rakstījis. Mans mērķis nekad nebija izpatikt.

Sanāk, ka tev patīk nedaudz provocēt cilvēkus?

Jā, kaut kā neapzināti. Piemēram, 20 gados es izdomāju kļūt par vegāni, un, protams, katrā ģimenes saietā par to izcēlās vairāku stundu diskusijas. Man likās, ka tā ir mana misija. Agrāk es to darīju ļoti fanātiski, bet tagad vairāk rotaļīgi, caur jokiem un piedūrieniem. Man šķiet, ka cilvēkiem vispār vajadzētu daudz rotaļīgāk skatīties uz dzīvi.

Cilvēkam, kurš rotaļīgāk uztver dzīvi, ir vieglāk dzīvot?

Jā, esmu par to pārliecināta. Es arī, protams, mēdzu ieciklēties un pārspīlēt savas problēmas, bet, kad es sev to mantru noskaitu, man kļūst daudz vieglāk. Esmu pamanījusi, ka ar cilvēkiem, kuri uz dzīvi skatās vieglāk, ir daudz patīkamāk sarunāties. Viņiem nav aizspriedumu, viņi ir atvērti dažādiem piedzīvojumiem. To varēja redzēt arī pēc grāmatu atsauksmēm. Ļoti veciem cilvēkiem un jauniešiem grāmata patika. Tiem, kas ap 30 vai 40 [gadiem], baigi sacepās. Man liekas, jaunieši un veci cilvēki saprot, ka dzīve jau ir pagājusi, nav jēgas iespringt, viss ir rotaļa.

Tu pieminēji mantras. Vai tu ikdienā piekop kādas garīguma prakses? Strādājot medijiem un pavadot tajos daudz laika, šķiet nepieciešams atkal sakonaktēties ar sevi.

Pilnīgi noteikti! Es ļoti reti patērēju saturu – vispār neko nelasu, neskatos storijus (no angļu val. story – video stāsts). Tas mani ļoti izsit no līdzsvara. Intensīvi patērēju medijus tikai tad, ja strādāju pie kāda koncepta. Ikdienā taisu koncentrēšanās vingrinājumus, mēģinu būt tagadnē, nodarbojos ar Tai Chi (no angļu val. taidzi, cīņas māksla), ko es praktizēju arī ceļojumā. Man patīk arī joga, kur ir jāizjūt katra sava ķermeņa daļa un prāts.

Iet visādi. Reizēm ir grūti vienkārši būt mirklī, atslābināties – tas ir tas, uz ko es šobrīd eju un praktizēju. Man arī piemīt overthinkings (no angļu val. overthinking – pārlieku liela domāšana). Esība ar sevi ļoti palīdz uzturēt atslābinātību un rotaļīgumu.

Kāds mākslinieks vai mākslas darbs tevi pašlaik iedvesmo?

Mani ļoti iedvesmo modes dizainers Martēns Maržela. Nesen noskatījos filmu par viņu un sapratu, cik daudz es nemaz nezināju. Man ļoti patika vienkāršība, ar kādu viņš runāja, viņa saikne ar cilvēcīgo. Tas ir tas, par ko es aizdomājos arī ikdienā.

Agrāk mani ļoti iedvesmoja South Park radītāji. Man joprojām liekas, ka tas ir ģeniāls mākslas darbs – ļoti atjautīgs, pilns ar humoru. Varbūt ļoti dīvaini tie mākslas darbi, bet man patīk. Es vairāk novērtēju kreativitāti, nevis pašu gleznu. Es ticu, ka arī zobārsts var būt mākslinieks, ja viņš savam darbam pieiet radoši.

Kas iedvesmo tavu stilu?

Es ļoti cenšos abstrahēties no visa un savu stilu veidot personīgu. Kādreiz mana mamma un ome man dāvināja visādas dīvainas lietas ar kaķīšiem un sunīšiem, pat krekliņu ar uzrakstu sexy. Es mēģināju tās integrēt savā ikdienā, caur atjautīgu skatu, strādājot ar to, kas man jau ir. Tas liecina par manu personību – to, kā apkārtējie mani redz. Piemēram, omīte mani redz seksīgu. (Smejas) Man liekas, tas ir jautri!

Jāizmanto tas, kas ir pieejams.

Jā, un tieši tur rodas stāsts, apģērba personība. Maržela piemērs mani ļoti iedvesmo. Viņam universitātē mācīja, ka viņus nekas nedrīkst ierobežot – ja nav auduma, tad jātaisa no tā, kas ir pie rokas: dakšām, karotēm, zeķēm...jebkā. Nekad nesēdēt malā, bet strādāt ar to, kas ir pieejams.

Nekad nesēdēt malā, bet strādāt ar to, kas ir pieejams.

Vai ir kaut kas, kas tavā bērnībā ir to, kā tu skaties uz pasauli?

Šis ir jautājums, par kuru man tiešām vajadzētu padomāt. Mana mamma ir peldēšanas trenere, un es bērnībā daudz laika pavadīju baseinā un nometnēs, kur vienmēr biju cilvēku vidū.

Nesen arī aizdomājos par savu grāmatu. Man ir tādas draudzenes caciņas, kuras ir vienkārši ārprātā par manu dzīvesveidu – kā es, piemēram, varu gulēt uz dīvāna, jo man viss ir vienalga. Kad atceros bērnību, saprotu, ka mēs bieži braucām pie visādiem draugiem, nakšņojām dažādās vietās, daudz pārvietojāmies. Varbūt tas lika pamatu manai fleksibilitātei, iekšējai brīvībai, atrasties jebkur un uzbūvēt savu dzīvi no jebkā.

Grāmatā tu minēji, ka tavs dzīves moto ir YOLO. Vai tā ir joprojām?

Toreiz laikam to neuztvēru kā dzīves moto, drīzāk ironiski. Tajā laikā to vārdu izmantoja super tizli cilvēki, un man likās, ka tas ir ļoti rēcīgi. Tad mēs ar draugiem sākām piedurties un izmantot tos visus LOL (no angļu val. laugh out loud – skaļi smieties) un YOLO (no angļu val. you live only once – tu dzīvo tikai vienreiz) . Šobrīd man, iespējams, vajadzētu sev atgādināt par YOLO – ir jādara un jābauda.