Linda Olte par ieklausīšanos sevī un spēlfilmu "Māsas"

Linda uzaugusi ģimenē, kurā tētis bija televīzijas operators, bet mamma – režisore, un arī viņai jau vairāk nekā 20 gadus kino un televīzija ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viņa ir radījusi vairākus spēcīgus kino darbus. Jaunākais no tiem ir viņas režisēta spēlfilma “Māsas”, kas atklāj stāstu par adopciju un ģimenes nozīmīgumu. Linda ir mamma diviem dēliem, viņai radoša dvēsele, dzīvi uztver ar gaišumu un vieglumu. Intervijā Linda stāsta par ceļu uz režiju un to, kā viņa cenšas aizkustināt skatītājus un aicina paraudzīties uz dzīvi no citas perspektīvas.

Elizabete Norenberga, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Pastāsti nedaudz, raksturo, iepazīstini ar sevi!

Zini, kā kurai auditorijai tu stāsti. Vienai auditorijai teiktu – esmu dvēsele, kas atnākusi piedzīvot šo dzīvi. Citai auditorijai – mamma diviem dēliem. Vēl es teiktu, ka esmu režisore. Kopumā – diezgan priecīgs, atvērts cilvēks, tveru dzīvē, to, kas nāk, kas notiek, ar diezgan atvērtu skatu, vismaz es tā cenšos.

Kā tu raksturo nonākšanu režijā?

Mani vecāki strādāja televīzijā. Mamma bija režisore, tētis – operators. Es jau uzaugu ģimenē, kur par to visu laiku runāja. Televizoru normāli nevarēja paskatīties – visu laiku notika analīze, kā kurš filmēja, cik slikti vai labi. Divas jaunākas māsas izvēlējās citu ceļu, bet man trāpīja režijas bulta, tāpēc es aizgāju studēt uz Latvijas Kultūras akadēmiju. Tajā gadā, kad gribēju studēt režiju, režisorus neuzņēma. Man bija jāgaida četri gadi, tāpēc sāku studēt operatora meistarību. Mans diploms patiesībā ir operatora meistarībā un režiju es mācījos paralēli. Man bija tā laime iepazīt režisoru Ansi Epneru. Viņš ir dokumentālists, leģendāra personība dokumentālajā kino. Tad man vēl ir kontakti ar Berlīnē dzīvojošo režisoru Fredu Kelemenu (Fred Kelemen), kas brauca pie mums mācīt režiju. Nu tā…

Protams, mēģināju izdomāt arī ko citu, vai tiešām es darīšu to pašu, ko mani vecāki? Man bija kauns darīt to pašu. Arī viņiem sākumā tā nešķita laba ideja. Zini – katrs vecāks, kad ir izgājis cauri kaut kam grūtam un zina ēnas pusi, negrib to novēlēt savam bērnam. Viņi mani pārāk neiedrošināja tajā visā. Kad nokļuvu vienā video skolā Šveicē trīs mēnešus, bija jātaisa dokumentālais kino un spēlfilma, bet ar aktieriem. Kad atbraucu mājās, vecāki bija šokā, ka es ko tādu varēju izdarīt tik īsā laikā. Sapratu – man sanāk un ir jāiet. Štrunts, ka tas ir tas pats, ko dara vecāki. Patiesībā tā ir svētība, ir superīgi, ka ar vecākiem var apspriest dažādus tematus, paprasīt padomu. Nu, tā, ka viņi tevi totāli saprot.

Izmācījos akadēmijā un sāku strādāt Latvijas Televīzijā. Diezgan ilgi [tur strādāju], gandrīz 20 gadus. Paralēli esmu taisījusi dokumentālas filmas, seriālus, strādājusi kā montāžas režisore, kā arī sadarbojusies ar dažādām studijām.

Diezgan iespaidīgs stāsts. Par ko tu bērnībā vēlējies kļūt? Varbūt tomēr bija kāds cits sapnis.

Es biju tāds diezgan parasts bērns. Citi jau agrā bērnībā zināja kaut ko. Man nebija tā. Agrāk bija tā, ka autobusu un trolejbusu vadītāji pieteica pieturas un man tas likās nenormāli stilīgi – nevis braukt ar transportu, bet tieši pieteikt pieturu, teikt arī kaut ko vairāk mikrofonā.

Kādas ir bijušas lielākās grūtības vai pagrieziena punkti karjeras ceļā? Kā tas ir mainījis tevi?

Piemēram, strādājot televīzijā, ir finansiālie izaicinājumi. Tev ir ideja, bet nauda ir tik, cik ir. Tu esi spiests būt ekstra radošs, lai izdomātu, kā to ģeniālo ideju, ka vajag helikopterus un dronus, realizēt ar citiem paņēmieniem. Bieži vien besī ārā, kāpēc es nevaru realizēt to, ko gribu, bet tad pienāk brīdis, kad saproti – sarežģītie spēles noteikumi īstenībā atraisa radošumu, saspiež tevi un tu esi spējīgs radīt ko daudz jaudīgāku nekā, ja tev ir dotas visas iespējas. Visādi jau ir bijis, jo, veidojot filmas, tu strādā ar komandu, ir jāmāk sastrādāties, nošķirt savu ego, lai atrastu kopīgu valodu.

Noskatījos spēlfilmu “Māsas”. Kā radās ideja par šādu filmu? Kas tevi iedvesmoja?

Es agrāk braucu uz Berlīnes kino festivālu skatīties filmas. Tas ir vispieejamākais no lielākajiem [kino] festivāliem. Braucot mājās, jutos iedvesmota un iedomājos, ka varētu uztaisīt dokumentālo filmu – atrast bērnus, kas dzīvo bērnunamā, un sekot līdzi tam, kas notiek, kad viņi tiek adoptēti, kā viņš transformējas ģimenē.

Sākumā biju bēdīga, ka neiedeva finansējumu. Tur viss bija sarežģīti – mēs nevarējām rādīt bērnu sejas, jo likums to aizliedz. Pēc tam es sapratu, ka tas īstenībā ir ļoti labi, es pārveidoju to par spēlfilmu. Runāju daudz gan ar bērnunama bērniem, gan darbiniekiem, gan citiem cilvēkiem, kas iesaistīti šajā sfērā, lai uzbūvētu stāstu.

Man pašai nav bijusi šāda pieredze, esmu uzaugusi ar mammu un tēti. 16 gadu vecumā man bija aicinājums un es vairākus gadus pēc kārtas vasarā braucu kā brīvprātīgā uz nometnēm pie bērniem no bērnunama. Es ar viņiem rotaļājos, atbalstīju viņus, biju labs draugs. Acīmredzot, man bija interese un šo stāstu vajadzēja izstāstīt.

Filmā visas trīs māsas bija piemeklētas izcili. Kāds bija darbs ar aktieriem? Kā var saprast, vai veidosies laba sadarbība?

Kāstings (no angļu val. casting – aktieru atlase) ir viens no svarīgākajiem posmiem. Bija ap 1500 meiteņu pieteikumu Anastasijas lomai. Es pati gāju cauri iesūtītajiem video. Ļoti ātri var pateikt – būs vai nebūs. Man ļoti svarīgs bija īstums, jo mūsdienās jaunieši, bērni, pusaudži ir tik ļoti… Nezinu, sačakarēti no satura, ko viņi patērē, tādējādi kļūstot uzspēlēti. To varēja redzēt jau pēc pirmajām piecām sekundēm.

Par Emmu Skirmanti jau diezgan ātri bija skaidrs. Meklējot mazo meiteni, sapratu, ka man ir svarīgi, kā man ar meiteņu mammām veidojas attiecības. Jāsaprot, ka tas ir intensīvs gads, kopdzīve. Man neder tādas mammas, kas izvirza savus noteikumus. Kino laukā nav laika ņemties.

Man kino industrija šķiet pilnīgi cita pasaule, tāpēc ir interesanti, kā tu ieraugi cilvēku un saproti – jā, ir!

To jūt. Jo īpaši ar bērniem – viņi īsti nevar neko [nepatiesu] notēlot. Man ir aizdomas, ka arī pieaugušie aktieri spēlē sevi pašu, protams ar kaut kādām niansēm. Teātrī vēl var notēlot, bet kino ir tik niansēts! Ir jāatrod un jāizprot, kāds šis aktieris ir kā cilvēks, lai saprastu, vai viņš atbilst konkrētai jomai. Es liku arī lamāties. Citas meitenes to nevarēja, kautrējās.

Man ir aizdomas, ka arī pieaugušie aktieri spēlē sevi pašu, protams ar kaut kādām niansēm. Teātrī vēl var notēlot, bet kino ir tik niansēts! 

Kas ir spilgtākā un amizantākā atmiņa no filmēšanas procesa?

Mēs filmējām kovida laikā. Kino industrijai, nezinu kāpēc, bet ļāva strādāt. Maskas, testi katru dienu – arī masu skatos. Otrajā filmēšanas dienā vienai meitenei no komandas tests bija pozitīvs. Producents sasauca visus kopā un paziņoja, ka nekavējoties jāpārtrauc filmēšana un jāizolējas divas nedēļas. Es biju šokā! Puse no komandas bija itāļi. Viņi visi lidoja atpakaļ, sēdēja karantīnā. Kad atskatos atpakaļ, saprotu, ka īstenībā tas ir nācis par labu, jo bija savi ČP ar tiem itāļiem, kas atrisinājās, pateicoties šīm divām nedēļām.

Strādājot ar Emmu kā ar aktrisi, viņa bija diezgan izturīga, piekrita taisīt vairākus dubļus dažām ainām. Kad viņa ar amerikāņiem brauca ar katamarānu un bija jālec ūdenī, bija baigi auksts. Tas bija maijs. Skatoties fotogrāfijas, es biju ziemas mētelī. Viņa ieleca vienreiz. Viss kārtībā. Blakus bija sakurināta pirts, lai viņa var iet sildīties. Tad es gribēju vēlreiz, bet Emma teica: “Nē!” Tad es sapratu, ka, ja viņa saka nē, tad tas tiešām ir nē.

Kas ir lielākais gandarījums, radot filmas?

Lielākais gandarījums ir tas, ka filma trāpa skatītājam. Man bija diezgan daudz seansu ar skatītājiem. Ejot ārā no zāles, esmu dzirdējusi, piemēram: “Man šķiet, ka mums arī vajadzētu adoptēt!” Iespējams, kāds tika emocionāli dziedināts, kādam pavērās plašāks redzējums.

Lielākais gandarījums ir tas, ka filma trāpa skatītājam. [..]. Iespējams, kāds tika emocionāli dziedināts, kādam pavērās plašāks redzējums.

Kā tu tiec galā ar neveiksmēm un kritiku, ja tāda ir? Šāda pieredze kaut kā motivē, norūda?

Par neveiksmēm un kritiku es šausmīgi uztraucos, bet man šķiet, ka tagad jau ir palicis labāk. Agrāk atcerējos katru kritiķi, bet pēdējā laikā esmu iemācījusies, ka kļūdīties ir okei. Es visu laiku sev to atgādinu, ka tā ir tikai pieredze. Māksla, arī kinomāksla, ir ļoti subjektīva un tu nekad neizpatiksi visiem. Jāiemācās uzņemt kritiku tā, it kā kāds ieteiktu, kā tu vari uzlabot sevi. Tad izlem – pieņem vai nepieņem to. Galvenais ir neuztvert to pārāk personiski, bet māksliniekiem tas ir ļoti grūti, jo tu tajā izliec visu savu sirdi. Par “Māsām” neatceros kritiku.

Kas ir stiprākā tavas personības iezīme?

Manī ir tāds gaišums un vieglums, prieks par dzīvi! Man pašai par sevi ir gaiša sajūta. Kad ir radusies kāda ideja, es diezgan skaidri zinu, ko man vajag, un viegli varu aizraut līdzi arī citus. Man padodas taisīt diezgan foršas ballītes. Es ļoti priecājos, kad atbrauc draugi ciemos. Man labi sanāk iekārtot vidi sev apkārt. Esmu arī forša mamma.

Tev ir vēl kādas nodarbošanās bez kino, kas tevi aizrauj?

Pirms apmēram diviem gadiem atklāju tādu dziļo, apzināto elpošanu. Esmu sākusi mācīties un vadīt grupu nodarbības Kalnciema kvartālā. Tas nozīmē to, ka mēs ar savu elpu varam paplašināt savu apziņu, tādējādi tiekot klāt savas zemapziņas apslēptiem blokiem.

Vēl mums ir brīnišķīgas lauku mājas, ko iegādājāmies pirms 10 gadiem. Aizbraucot šķiet, ka daba palīdz un atbalsta, bet tā man visu laiku nav miera – pēkšņi es izdomāju, ka jāmācās spēlēt kokli, nopērku kokli, tad es mēģinu būt svaigēdāja un taisu visādas trakās receptes uz mēnesi.

Kāda pašlaik ir tava ikdiena?

Es gatavojos un rakstu scenāriju jaunai filmai. Ir finansējums, gatavojamies filmēt. Sazinos ar savu scenārija konsultantu, kurš fīdbeko (no angļu val. feedback – atgriezeniskā saite). Tad es organizēju mītiņus ar cilvēkiem, kas gājuši cauri filmas tematam. Paralēli organizēju kāstingu, meklējam lokācijas.

Kāda žanra filmas tev patīk skatīties?

Kā lai es to ielieku kaut kādā rāmītī... Man laikam patīk drāmas, reālistiskas drāmas. Mani interesē šodiena, neaizrauj vēsturiskās filmas. Patīk attiecību nianses, saista Eiropas kino.

Ko tu vēlētos, lai cilvēki saprot par tevi kā režisoru vai līdz ar taviem darbiem?

Man nevis gribas, lai viņi uzzina kaut ko par mani, bet gan par sevi. Es kā mākslinieks daru tā, kā es jūtu, un man galvenais ir, lai tas rezonē otrā pusē.

Tavi trīs ieteikumi topošajam režisoram!

Tā, pag, baigā atbildība! Noteikti ticēt sev, klausīties savu iekšējo balsi, jo visu laiku apkārt būs cilvēki, kas gribēs [kaut ko] ieteikt. Tava iekšējā balss ir patiesība, to es esmu piedzīvojusi. Ja man 100% patīk, tad es zinu, ka tur viss ir kārtībā. Svarīgi ir arī atrast savu unikalitāti, nevis darīt tāpēc, ka tā visi dara. Tev jābūt pašam un tev sanāks!