Nejust robežu starp kaunu un bailēm. Grafikas dizainere Katrīna Malacanova

Katrīna Malacanova jau kopš bērnības aizraujas ar mūziku un ir pieradusi atrasties klausītāju priekšā. Tomēr pusaudžu gados kāda izlasīta grāmata lika viņai aizdomāties par grafiskā dizainera profesiju. Šobrīd Katrīnu atpazīst daudzi TikTok un Instagram lietotāji, kuri smeļas iedvesmu no Katrīnas aizrautības, veidotajām pamācībām un ikdienas gaitām. Viņa atzīst, ka vienmēr ir vēlējusies būt atpazīstama, un, veidojot saturu, nejūt robežu starp kaunu un bailēm. Radošā un paškritiskā dizainere stāsta par savu karjeras ceļu, hobijiem, grūtiem brīžiem un tuvinieku atbalsta nozīmi.

Patrīcija Pavlovska, Viktorija Biļinska, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kādā vecumā sāki apzināties, ka vēlies kļūt par grafikas dizaineri?

Visu bērnību biju mūziķe, un līdz astotajai klasei nemācēju pat zīmēt. Mākslas un dizaina pasaule mani toreiz vispār neinteresēja. Taču devītajā klasē izlasīju Lindas Nemieras grāmatu “Kaķis maisā”, kur iepazinu reklāmas dizainera profesiju. Šī doma kaut kur zemapziņā iesēdās, bet tolaik vēl nezināju, ka dizains varētu kļūt par manu nākotnes ceļu. Tad aizbraucu uz Rēzekni pie vecmāmiņas un ieraudzīju Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu. Iegāju skolas mājaslapā, un, ieraugot reklāmas dizaina programmu, lēmumu pieņēmu dienas laikā. Tajā brīdī dzīvoju Jelgavā, bet tētis atbalstīja manu vēlmi pārcelties un mācīties šajā skolā.

Kad sāki aktīvi lietot TikTok un Instagram, lai dalītos ar savu grafikas dizainu, vai cerēji, ka kļūsi atpazīstama? Vai nebija bail sākt?

Man jau kopš bērnības ir bijis mērķis kļūt atpazīstamai. Protams, nezināju, ka tas notiks tieši caur TikTok, taču jau kopš sestās klases aktīvi publicēju bildes un video Instagram. Man nebija robežu – kauns vai bailes. Kad sāku lietot TikTok, biju pārsteigta, cik ātri saturs var kļūt populārs. Esmu par to ļoti priecīga, jo biju cerējusi uz atpazīstamību, bet negaidīju, ka tas notiks šādi.

Kad sāku lietot TikTok, biju pārsteigta, cik ātri saturs var kļūt populārs. Esmu par to ļoti priecīga, jo biju cerējusi uz atpazīstamību, bet negaidīju, ka tas notiks šādi.

Kā nonāci pie domas uzsākt mācības Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) un kāda ir tava pieredze?

Šobrīd vairs nemācos, bet pirmais studiju gads bija ļoti foršs. Pēc vidusskolas absolvēšanas bija jādomā, ko darīt tālāk, un man bija trīs varianti: Latvijas Mākslas akadēmija, studijas ārzemēs vai vispār nemācīties. Citas universitātes Latvijā nemaz neapsvēru.

Akadēmijā līmenis ir augsts, daudziem ir profesionālās vidusskolas bāze vai darba pieredze. Studentu vidū ir jūtama drīzāk konkurence, nekā draudzība – var izjust, kā būs nākotnē, kad vajadzēs izsisties. Es aizgāju prom nevis tāpēc, ka tur slikti māca, bet jutu, ka tā nav mana vide. Man ir grūti astoņas stundas dienā pavadīt universitātē un vienlaikus vēl paspēt savus darbus. Tomēr nesaku, ka esmu atmetusi ar roku augstākajai izglītībai.

Vai, tavuprāt, iespējams kļūt par profesionālu grafikas dizaineri arī bez augstākās izglītības šajā jomā?

Jā, Latvijā ir diezgan daudz piemēru, kas to pierāda. Arī daudzi amerikāņu dizaineri dalās pieredzē par to, kā viņi ir izstājušies no universitātēm vai vispār tajās nav iestājušies. Galvenais ir tas, ko tu spēj, nevis papīrītis.

No otras puses – nekur nevar iegūt tādu pieredzi un iespējas kā LMA. Ja vēl tikai sāc savu ceļu dizainā, jebkura universitāte var būt lielisks pamats. Bet, ja jau esi uzsācis savu karjeru un nejūti vajadzību pēc papildus mentoringa, es ticu, ka ir pilnībā iespējams izsisties arī pašam.

Kādi ir galvenie ikdienas izaicinājumi, ar kuriem tu saskaries?

Laika plānošana. Grūtākais ir sevi piespiest darbus veikt noteiktā laikā, nevis nakts vidū. Citādi visus uzdevumus sarauju naktī un tad guļu pusi dienas – tā nav nekāda produktivitāte. Nesen sāku strukturēt savu dienu, dalot to pa blokiem. Piemēram, man ir deep work stundas – divas stundas strādāju bez telefona un jebkādiem traucēkļiem. Pēc tam aizeju pasportot vai paēst, un tad atkal strādāju nākamo bloku.

Ko tu domā par mākslīgo intelektu? Vai uzskati, ka nākotnē tas varētu aizvietot grafikas dizainera profesiju?

Domāju, ka tas aizvietos darbus dizaineriem mazajos uzņēmumos vai privātpersonām, kas nevēlas ieguldīt profesionālā dizainā, vai vienkārši nesaskata tajā vērtību. Protams, arī es pati to izmantoju – noteikti to iesaku ideju ģenerēšanai! Bet lielajos uzņēmumos, kuri novērtē dizaina nozīmi un redz tajā ieguldījumu, mākslīgais intelekts nekad neaizstās cilvēku. Eksperimenta pēc esmu mēģinājusi ar mākslīgā intelekta palīdzību izveidot veselus projektus, bet roboti vienkārši neredz to, ko redz cilvēks.

Uzņēmumos, kuri novērtē dizaina nozīmi un redz tajā ieguldījumu, mākslīgais intelekts nekad neaizstās cilvēku.

Kādas, tavuprāt, ir nepieciešamās īpašības grafikas dizaineriem?

Pacietība un spēja pieņemt kritiku, to analizēt. Tāpat svarīgi ir nesalīdzināt sevi ar citiem, spēt būt pašpārliecinātam un pašam par sevi.

Ir svarīgi nesalīdzināt sevi ar citiem, spēt būt pašpārliecinātam un pašam par sevi.

Tava Instagram profila aprakstā ir minēts, ka tev ir bijuši jau vairāk nekā 120 klienti. Kā viņi tevi atrod?

Apmēram 90% klientu šobrīd nāk no TikTok, Instagram, un LinkedIn. Kad dzīvoju Rēzeknē, klientu piesaiste notika citādi. Rēzekne ir maza pilsēta, un tajā nav daudz dizaineru. Varbūt kādi divi vai trīs pazīstamāki. Mani bieži ieteica skolotāji vai citi pazīstami cilvēki. Reizēm, ja pašiem nebija laika, skolotāji piedāvāja darbu man. Bet tagad ar TikTok es varu sasniegt visu Latviju.

Zinām, ka nodarbojies ar kāzu papīrlietu dizainu. Kā radās šī ideja?

Tas sākās ar manu kvalifikācijas darbu vidusskolā. Sākumā vispār nebija skaidras idejas, ko taisīt, bet zināju, ka vēlos radīt kaut ko estētisku. Negribēju neko spilgtu vai krāsainu, jo zināju, ka to taisīs daudzi, jo katrs grib izcelties. Jau no paša sākuma gribēju taisīt iepakojuma dizainu, bet gribēju sevi izaicināt.

Tā es nonācu pie kāzu tēmas. Izveidoju ne tikai dizainu, bet arī visu pakalpojuma konceptu, lai gan mani brīdināja, ka viena pati visu nepaspēšu. Sapratu, cik forši un interesanti ir taisīt minimālistisku kāzu dizainu. Tas patiesībā ir tikpat sarežģīti kā veidot ko ļoti spilgtu, jo katrai detaļai ir nozīme. Turklāt kāzu papīrlietas rada prieku – tās top priekš ļoti īpaša notikuma un tā ir ļoti liela atbildība. Man patīk doma, ka šajā vēl ir daudz ko mainīt. Kāzu ielūgumiem nav jābūt tikai baltiem ar kaligrāfiskiem burtiem. Tos var pārvērst dažādos formātos, un tas noteikti var būt citādi, ne tikai parasti.

Cik grūti ir izaicināt sevi dažādos dizainos un meklēt ko jaunu?

Man ļoti nesanāk gaming (no angļu val. spēļu) dizains un viss, kas ir saistīts ar neona ilustrācijām. Mani tas vienkārši nesaista. Tāpēc lielākoties tādus klientus neņemu. Šobrīd esmu tādā karjeras posmā, kad varu atļauties no šādiem projektiem atteikties.

Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem ir plakāti. Tas ir pirmais, ko parasti māca dizainā, bet es neatceros pēdējo reizi, kad esmu ko tādu taisījusi. Esmu cilvēks, kuram ir grūti eksperimentēt un pieņemt ko pilnīgi jaunu, kas nav manā stilā. Jūs jautājāt par universitāti un ko tā dod – tur iemāca eksperimentēt, ko man darīt bija ļoti grūti.

Esmu cilvēks, kuram ir grūti eksperimentēt un pieņemt ko pilnīgi jaunu, kas nav manā stilā.

Atgriežoties pie kāzām, vai ir bijis kāds interesants projekts, kurš atšķīrās no citiem?

Jā, viens no projektiem bija ar kāzu vadītāju, kura specializējās neierastās kāzu koncepcijās. Viņa organizēja Halovīna tematikas kāzas, un man bija jāizveido ielūgumi ar miroņgalvu. Piedalījos arī fotosesijā dziļi mežā, meža būdiņā. Bija ļoti interesanti, tāds dark vaibs (no angļu val. dark vibe – baisa atmosfēra). Es pati gan nekad neko tādu nesaistītu.

Bieži gadās, kad klienti kļūst arī par taviem draugiem?

Ne pārāk bieži, bet gadās. Esmu iepazinusi cilvēkus caur TikTok. Arī kāda kāzu kliente tagad ir mana labākā draudzene. Parasti ir tā, ka cilvēki Instagramā vai TikTokā kaut ko komentē, mēs izdomājam satikties vai mani uzaicina parunāt vieslekcijā. Veidojas ļoti plašs paziņu loks, un jebko, ko man vajag, es varu sasniegt trīs zvanu attālumā.

Man ir ļoti plašs paziņu loks – jebko, ko man vajag, es varu sasniegt trīs zvanu attālumā.

Kad sāki vadīt lekcijas, vai tev nebija bail uzstāties cilvēku priekšā?

Nē, es neizjūtu stresu, kad uzstājos cilvēku priekšā, bet tam ir iemesls. No trīs gadu vecuma esmu konstanti uzstājusies uz skatuves, dziedot, spēlējot čellu ar lieliem māksliniekiem. Pirmo reizi, kad runāju lielas auditorijas priekšā, biju pie tā jau pieradusi. Es neredzu skatītājus kā cilvēkus, bet gan drīzāk kā kopumu.

Vai ir bijis brīdis, kad šķita, ka dizains vairs nav tavs dvēseles sauciens un vēlies darīt kaut ko citu?

Nav bijis tā, ka pēkšņi vairs nepatīk dizains, bet ir bijuši brīži, kad jūtu, ka nepieciešama pauze. Vienu brīdi man bija seši sociālo mediju klienti un tikai viens dizaina klients. Šobrīd pilnīgi pretēji – viens sociālo mediju klients un vairāk nekā seši dizaina. Darbs ar sociālajiem medijiem ļauj atpūsties no dizaina darbiem.

Kā tu plāno savu laiku?

To manā vietā parasti plāno klienti vai citi darbi. Dienu iepriekš saplānoju Notion kalendārā, kas automātiski parādās arī telefonā. Sadalu laiku pa blokiem un cenšos tajos iekļauties. Kad pavelku uz leju, redzu, kā mana diena paliek arvien garāka, bet tā ir mana motivācija. Ja gribu ātrāk aiziet gulēt, man viss ir jāizdara laikā.

Reizēm vienkārši trūkst radošās iedvesmas. Paķimerējos divas stundas, tad, piemēram, izeju ārā vai padzeru kafiju un atkal atgriežos pie uzdevuma, jo nav jēgas divas stundas skatīties ekrānā, neko nedarot. Tad labāk tīru māju.

Kāda ir tava neparastākā pieredze ar klientu?

Reiz bija klients, kurš gribēja, lai atgriež naudu tikai tāpēc, ka viņa mammai nepatika mans dizains. Es pateicu, ka avansu neatgriezīšu, ja nav konkrēta iemesla, jo es tajā esmu ieguldījusi savu darbu. Vēlāk izrādījās, ka dizains bijis pārāk moderns.

Uzskatu, ka, meklējot dizaineri, ir jāpaskatās viņa portfolio. Dizainers pēkšņi nemainīs savu stilistiku tikai viena projekta dēļ. Tāpat ir ar fotogrāfiem – ja kāds specializējas portretos, viņš netaisīs sporta fotogrāfijas ar to pašu pieeju.

Kas nosaka dizaina kvalitāti?

Zīmols pats nosaka produkta vērtības un unikalitāti. Es vienmēr uzdodu klientiem jautājumus, un, ja saņemu rūpīgi aizpildītu anketu ar pilniem teikumiem, nevis īsām, steidzīgām atbildēm, tad dizains sanāk apjomīgāks, izteiksmīgāks un labāk atspoguļo zīmola būtību. Vājāki darbi sanāk tad, ja klients ir ļoti aizņemts un anketās atbild tikai ar dažiem vārdiem.

Katrai profesijai ir savi aizspriedumi. Kādi ir aizspriedumi par dizaineriem, kas traucē ikdienas darbā?

Populārākais ir tas, ka mēs sēžam mājās, smuki uztaisām bildītes un saņemam par to lielu naudu. Dizainers var būt labi apmaksāta profesija, bet tas nav viegli. Jā, tas nav tas pats, kas stiept ķieģeļus. Es, piemēram, nevarētu strādāt celtniecībā vai medicīnā, redzot, kā mācās manas draudzenes, taču tā ir cita veida slodze.

Ir klienti, kuri atnāk pie manis un prasa lētāku cenu, bet viņi neredz darba īsto vērtību. Vēl ir cilvēki, kuri domā, ka mēs visu varam uztaisīt desmit minūtēs.

Kādiem projektiem nākas veltīt vislielāko uzmanību un laiku?

Vizuālajām identitātēm, jo tām ir jāveic konkurentu un mērķauditorijas izpēte un tas ir milzīgs darbs. Ir klienti, kas nāk jau ar gatavu logo un pasūta, piemēram, tikai iepakojuma dizainu, taču vizuālās identitātes vienmēr prasa visvairāk laika un atbildības.

Kā atradi savu rokrakstu? Vai katram dizaineram ir savs rokraksts?

Tas bija grūti. Manuprāt, katram ir savs rokraksts, bet dažiem tas ir izteiktāks, citi spēj vairāk pielāgoties. Mani pirmie darbi bija ļoti dažādi – katrs savā stilā un viens no otra nesaistīts. Sākumā taisīju projektus par brīvu, lai trenētos un atklāju to, kas man patīk. Tagad zinu, ka mans rokraksts ir krāsains, retro un moderns, bet, lai līdz tam nonāktu, vajadzēja četrus gadus.

Tagad zinu, ka mans rokraksts ir krāsains, retro un moderns, bet, lai līdz tam nonāktu, vajadzēja četrus gadus.

Vai nejūties aizskarta, ja klientam nepatīk elementi, kuros ir tava rokraksta pazīmes, un viņš lūdz tos izņemt no dizaina?

Ir reizes, kad klientam nepatīk kāds no elementiem, kas man pašai šķiet ļoti svarīgs vai pat raksturīgs manam rokrakstam. Tad ir grūti atteikties, jo esmu pie tiem jau pieradusi. Taču bieži vien, mainot šo elementu, es nonāku pie vēl labāka risinājuma, tādēļ ir jāmācās nepieķerties detaļām.

Bieži vien mainot kādu elementu, es nonāku pie vēl labāka risinājuma, tādēļ ir jāmācās nepieķerties detaļām.

Cik svarīgs tev ir apkārtējo un draugu atbalsts?

Man ir svarīgi, ka draugiem nav iebildumu pret sociālajiem medijiem, un es nevēlos dzirdēt nevienu aizspriedumu par dizaineriem – ka es neko nedaru vai sociālie mediji ir trends (no angļu val. trend – tendence). Es priecājos, kad kāds no draugiem pasaka, ka Instagram esmu ievietojusi foršu darbu.

Vissāpīgāk ir, ja otra pusīte manu profesiju neuztver nopietni. Paldies dievam, man tagad ir otra pusīte, kura atbalsta visu, ko es daru. No draugiem šādus komentārus neesmu dzirdējusi un ceru, ka arī nedzirdēšu.