Šis nav tikai vandālisms | Intervija ar Kiwie

KIWIE ir viens no pazīstamākajiem ielu māksliniekiem Latvijā. Viņa vārds izskanējis tālu aiz mūsu valsts robežām. Sociālajos medijos mēs viņu varam redzēt kā jauku opi, kas ģērbjas spilgtās drēbēs un veido trakas lietas. Tomēr īsto identitāti mākslinieks tur noslēpumā. Ap viņu jau ir radušās vairākas konspirāciju teorijas. Slēpt identitāti ielu mākslas pasaulē nav retums. Drīzāk pat norma, lai neiekultos kādās likumpārkāpumu jezgās un varbūt vairāk pat tādēļ, lai visa uzmanība tiktu vērsta uz veidotā darba vēstījumu, nevis mākslinieka biogrāfiju vai izskatu.

Madara Iverta, Studentu medijs Skaļāk

Ja esi devies garākā pastaigā cauri Rīgas ielām, noteikti esi redzējis Kiwie. Tādu briesmonīti, būtni, sivēnu jeb vietējo Rīgas Betmenu, kurš rotā skvērus, kafejnīcas un pilsētvidi arī ārpus Rīgas robežām.

Uzrunāju Kiwie uz interviju, lai apspriestu viņa radošās gaitas, šobrīd aktuālo Brektes zīmējumu un arī to, kādēļ ir svarīgi izzināt mākslu un trenēt kritisko domāšanu.

Vērojot Tavus darbus, var redzēt to, ka cauri tiem vijas košas krāsas un tie spilgti rotā pilsētas vidi. Vai Tava dzīve ir košums?

Laikam caur saviem darbiem cenšos izveidot pasauli apkārt, kādu vēlētos redzēt, pat ja tā nav tāda realitātē. Nesen aizdomājos, kādēļ izmantoju spilgtas krāsas, un sapratu, ka tad, kad es krāsoju, tā man ir kā meditācija. Ir arī tādas krāsu meditācijas grāmatas. Darbojoties ar krāsām tās ļoti ietekmē notiekošo smadzenēs. Un esmu pamanījis, ka, uzkrāsojot krāsainu darbu, arī apkārtējie jūt to enerģiju. Pilsētvidē mēs esam pieraduši pie tā, ka viss ir diezgan depresīvos toņos. Paskatoties pa logu, redzam, ka viss ir tāds vienveidīgs. Ja ieliekam spilgtās krāsas pilsētas ielās, tas ir tas, ko cilvēki pamana, tās izstaro enerģiju un tas ir veids, kā es nododu cilvēkiem savu enerģiju un vēstījumu. Tas ir mans medijs, caur kuru komunicēju. Būtībā netīšām esmu sapratis, ka tas tā darbojas. Bet vai mana dzīve ir ļoti krāsaina? Grūti atbildēt, jo tad šķiet ir jādefinē, ko nozīmē košums. Varbūt krāsainas drēbes? Es vienmēr ģērbjos melnā un mana mīļākā krāsa ir tumši pelēka. Bet savos darbos izmantoju pēc iespējas spilgtākas krāsas, pozitīvās enerģijas faktora dēļ.

Šobrīd liela diskusija ir ap Brektes mākslas darbu uz skolas fasādes. Kā Tu būdams mākslinieks uztver šo? Un kāds ir Tavs viedoklis – atstāt vai likvidēt?

Vieglākais, kā būtu paskaidrot šo situāciju – katrs cilvēks nāk no savas grupas, jeb “burbuļa” un katrs cilvēks uz lietām raugās caur savu pieredzi un prizmu. Un šoreiz mākslinieks, raugoties caur mākslas prizmu, kuram ikdienā zīmēt krūtis nav nekāds liels notikums un arī stilistika uz pasaules fona ir “ok, varēja būt vēl trakāk!”. Skatoties caur cilvēka prizmu, kas vispār nav saistīts ar mākslu, un kuram pēkšņi noliek šādu darbu un saka: “Nu tā, skaties!”, ir pilnīgi saprotams, ka rodas pretreakcija un vēl ir bērni iesaistīti. Bērni mūsdienās vispār ir jūtīgais faktors - nedod Dievs sasitīs roku vai kāju, bērnus audzina pārlieku saudzīgā burbulī, kas, manuprāt, aiziet mazliet jau galējībās. Arī es biju iesaistījies šī darba tapšanā. Mums šķita, ka šis mākslas darbs ir ļoti veiksmīgs, jo tas pēkšņi izraisīja diskusiju. Un tas arī ir mākslas uzdevums.

Mākslai nav jāatbild uz jautājumiem, mākslai ir jāuzdod jautājumi.

Un šis darbs precīzi izpilda uzdevumu. Man arī šķiet, ka pēc trīsdesmit gadiem par šo darbu stāstīs grāmatās kā par nozīmīgu pieturas punktu. Māksla ir kaut kas neitrāls. Dusmoties uz mākslu ir tāpat kā dusmoties uz to, ka atnāk cilvēks un saka, ka drīz karš sāksies – viņš jau atnes un pasaka, ka “Hei, jums ir problēma!” Tas arī ir faktors, ko daudzi cilvēki neuztver, bet tas ir normāli. Tādēļ arī ir mākslinieki un ir cilvēki, kas dara citus darbus. Tas rada to līdzsvaru.

Kā top ideja? Vai tas ir brīvs process vai kārtīgi izplānotu detaļu ceļš?

Lielu lomu spēlē lokācija, kur un kāda ir tā vieta. Man personīgi nenormāli patīk darbos izmantot apkārtējo vidi un tad tam visam pielāgot krāsu gammu. Domāju, noteikti vismaz 90% manis radīto darbu ir ietekmējušies tieši no lokācijas, kur tie atrodas. Pirms krāsošanas ir diezgan jaudīga plānošana. Tas nav tā, ka kādā dienā vienkārši izlem: “Ai, došos kaut ko pakrāsot!”. Dažbrīd, tā ir nopietna saskaņošana un organizēšana. Piemēram, Brektes fasādes darbā mums bija nepieciešami trīs pacēlāji. Darbs jāplāno pāris nedēļas iepriekš. Lielās sienas ir jānogruntē, un ir citādas nianses. Kamēr tiec līdz pašai krāsošanai, jau ir pagājusi diena vai divas.

Hanzas peronā veidojām darbu grupas izstādes ietvaros. Tēma bija force majeure. Par kādu spēku, kas eksistē, bet Tu to nevari ietekmēt. Es devos uz to vietu un vienkārši sāku domā, ko tur varētu sākt darīt. Dažādas idejas tapa, bet pāris man neatļāva, jo būtu grūti saskaņot. Sākumā top tikai konceptuāls idejas apraksts. Tad tiek izrunātas lielākas detaļas un top skices, bet tās skices arī ļoti virspusējas. Man nepatīk noslīpēt darbu perfekti un tikai tad to veidot, jo pazūd esence. Jā, pasūtījuma darbos tas ir ok, ja Tev pieder kafejnīca un vēlies sakrāsot sienu, tad protams vēlies zināt un saskaņot lietas. Tad tiek izveidota skice un viens pret vienu īstenota dzīvē. Bet, kad taisu sev, tad es bieži vien vispār skices netaisu. Uzrakstu ideju, lai man ir tā telpa, kur var eksperimentēt un arī pielāgot. Bieži ir bijis tā, ka tieši darot nāk idejas, un saproti, ko labāk izdarīt. Ja vadies precīzi vienmēr pēc skices darba, tad tas jau sanāk tāds ļoti tehnisks darbs. Repā ir reperi, kas veido un ilgi strādā pie dziesmām un ir tie, kas brīvā stilā un uz vietas veido. Arī pats sev mācu vairāk vadīties pēc sajūtām. Kad ir tīra virsma, pāris krāsas baloniņu, tu veido to, ko tajā brīdī domā un jūti.

Nosauc trīs lietas, bez kurām nesāktu domāt par jaunas idejas tapšanu.

Vienīgā lieta, ko man vajag – daudz laika pašam ar sevi. Idejas ģenerēju vienmēr, kad esmu viens pats, jo tad varu aiziet pilnīgā kosmosā ar sevi. Varu būt ārpus zonas. Idejas jau rodas no dažādām lietām, un ir vienalga, kur tu atrodies, jo galva tev tāpat vienmēr ir līdzi. Bet, lai veidotu pamatīgas un padziļinātas idejas, vajag noslēgties. To varētu dēvēt par vientuļu padarīšanu, bet tajā ir meditatīvs process, kas sagatavo, pārliecina un dod enerģiju tapt šim mākslas darbam.

Arī cilvēki ikdienā, kas tiek satikti, palīdz, jo, piemēram, tiekoties ar draugiem, mēs runājam par idejām, nevis par citiem cilvēkiem un nenozīmīgiem tematiem. Ir ļoti svarīgi, kāda vide tev ir apkārt un ar kādiem cilvēkiem komunicē. Šis viss arī veido tavu informatīvo lauku, kas ir ļoti svarīgi. Laiks sev varbūt jebkur. Man patīk ceļot un ļoti bieži cenšos arī staigāt un braukt ar skeitbordu. Braucu arī ar mašīnu, jo tikai nesen sapratu, ka tas palīdz tev ielīst savā čaulā, runāties pašam ar sevi, un tu esi savā komforta zonā. Ja tev zvana telefons, tu vari droši necelt, jo tu taču brauc pie stūres.

Kā Tu uztver to, ka taviem darbiem tiek zīmēts virsū? Vai ja tie tiek pilnība iznicināti?

Atkarīgs no konteksta. Es nekad neapvainojos – jo māksla ir process. Skaidrs jau ir, ka nekas šajā pasaulē nedzīvos mūžīgi, katram savs noteiktais laiks. Man tas patīk, jo tas veido sajūtu, ka, ja tu redzi šo mākslas darbu, tas padara to ekskluzīvu. Rīt, atnākot uz to pašu vietu, tā darba var vienkārši nebūt. Līdzīgi jau arī ir ar cilvēku dzīvēm un apkārtējo kopumā. Man patīk, ka ir neziņa, kas veido pārsteiguma momentu. Nekad nav bijis “Ak, neģēļi!”, protams ir bijušas sīkas domstarpības. Es radu kaut ko, kas vēlāk neatkarīgi no manis uzsāk savu dzīvi un stāstu. Es cenšos dot caur darbiem pozitīvu enerģiju, un, man šķiet, tādēļ reti mani darbi tiek nomelnoti, jo cilvēki jūt atmosfēru. Tiklīdz iznīcini kaut ko pozitīvu, tu kļūsti par ļauno.

Kas ir Kiwie? Kas viņam garšo un, ko viņš ziemā ēd?

Kiwie ir fiktīvs tēls. Viņš radās, jo kāds vēlējās izveidot to, kas neeksistē tajā laikā. Tur ir sasmeltas daudzas lietas kopā. Kāpēc viņam ir tā lielā mute - jo radīts, lai varētu zīmēt pāri citiem un ēst tos citu darbus, lai varētu noēst tos ļaunos varoņus. Tādēļ arī tādi zobi, jo sākotnējā doma bija, ka viņš ēd visus sliktos cilvēkus nost no šīs pasaules. Sākumā tie darbi gan sanāca diezgan asiņaini. Viņš ir jauks, bet ēd cilvēkus un tajā brīdī, kad viņš to jau ēd – tu nesaproti, ka tas ir zaglis vai cits ļaundaris. Tur vienkārši karājas kāja no mutes. Diezgan traki. Sāku veidot viņu krietni pozitīvāku. Izjutu atbildību, jo bērni sāka pieķerties un nedrīkstēju vairs rakstīt lamuvārdus. Protams varēju, bet es sāku izjust atbildību par to, ko radu un saku. Viņš sākumā ēda desas, bet tagad jau vairs nevar. Uzbruks visi draugi, kas ir vegāni. Bet varētu teikt, ka viņš ēd negatīvās auras. Tāds sava veida Betmens, kas cenšas iztīrīt pilsētvidi no visa ļaunā. Tas pozitīvi ietekmē cilvēkus un tas palīdz turpināt un radīt skaisto.

Ko mums darīt, lai mēs labāk saprastu mākslu?

Es biju sašutis par sabiedrības zemo intelekta līmeni. Jā, tas skan brutāli. Atceros, ka mākslas skolā skolotāja teica, ka visi mākslinieki nodzeras un ir stulbeņi. Būtībā degradējoši cilvēki un vajag doties mācīties par ārstiem. Bet palaižam garām, ka mākslas pasaule ļoti palīdz cilvēkam attīstīt domāšanu un emocionālo inteliģenci. Pētot, izzinot un pieņemot, uztrenē kritisko domāšanu. Un šis sienas gadījums parāda, ka vēljoprojām esam devītās klases līmenī. Ja no kopējās sabiedrības masas izveidojam vienu tādu robotu, tad šķiet, ka vēl nenormāli daudz ir jāmāca. Šķiet, ka šis bija tāds “bubulis” un tika uzspiests uz pareizajām pogām un nāca ārā viss melnums. Es uz šo skatos tā, ka tu vari nosodīt, pretoties, bet ja tev ir reāli argumenti un inteliģences šķipsniņa. Lai būtu, kāda nozīme tam, ko tu saki. Vēlos novēlēt – vairāk censties izprast katru situāciju. Parokoties dziļāk, taču saproti, ka paliek interesantāk un saproti kontekstu. Ir ieradums uzreiz laist negatīvo un pateikt: ”Ai, man nepatīk!”. Tāda alu cilvēka atmosfēra, kas darbojas un vadās uz dzīvnieciskiem instinktiem.