''Maukt un nemīzt.'' Intervija ar fotogrāfu Arni Balču
Kādā saulainā rudens dienā mēs sēžam ārpus bāra Če. Apkārt notiek pilsētas rosība - braukā mašīnas, garāmgājēji steidzas savā dienas ritmā, pie blakus galda atpūšas draugu grupiņa, katrs paņēmuši pa aliņam. Ar savu velosipēdu piebrauc Arnis. Galvā naģene ar uzrakstu "Paranoja", tērpies viņš scēnai raksturīgās drēbēs. Loģiski, jo viņa jaunākais foto projekts "Scēna" ir ļoti izdevies. Tagad viņš pats ir daļa no tās. Tiem, kas nezina, tas ir neviens cits, kā fotogrāfs, kultūras projektu vadītājs, žurnāla "Fotokvartāls" redaktors Arnis Balčus.
Laura Dancigere, Kristaps Gobzemis, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī 
Kāpēc tu izvēlējies satikties tieši šajā bārā?
Man pēc pusotras stundas ir lekcija ''Berga Bazārā'', un šis bārs ir pa ceļam. Varētu satikties Tallinas kvartālā, bet tas vaibs man ne pārāk patīk. Tur var tad, kad ir offseason [no angļu val. nesezona] vai pa dienu, bet vakaros - tas vairs nav īsti manā gaumē.
Kā tu pats sevi definētu? Tu esi fotogrāfs, redaktors vai vienkārši radoša personība?
Vienkāršības labad parasti saku, ka esmu fotogrāfs, pēc tam pārējos titulus. Tas atkarīgs no konteksta, piemēram, šonedēļ braukšu uz Amsterdamu, piedalīšos grāmatu tirgū un tur es būšu izdevējs. Tāpat ir portfolio skates, kurās esmu kā eksperts. Ja es vērtēju citu darbus, tad esmu kurators. Lomas ir dažādas. Parasti visu garo titulu nosaucu CV, kas ir nepieciešams, lai tu piešķirtu odziņu savai personībai, lai būtu tāda sajūta, ka šis cilvēks kaut ko rubī, ka nav tikai fotogrāfs. Manuprāt, plašākai sabiedrībai par fotogrāfu nav pārāk pozitīvs priekšstats. Fotogrāfs jau liekas, ka baigi daudz nerubī, viņš tāds lohs, kas spiež pogu un viss. Bet nu labi, es varbūt ironizēju.
Fotogrāfs jau liekas, ka baigi daudz nerubī, viņš tāds lohs, kas spiež pogu un viss. Bet nu labi, es varbūt ironizēju.
Turpinot par fotografēšanu, cik ilgi tu ar to nodarbojies?
Kopš bērnības. 12 gadu vecumā man dzimšanas dienā uzdāvināja kameru. Tolaik tas bija cits laikmets. Pašmācības ceļā fotografēju, pēc tam arī gāju pulciņā. Es esmu izmēģinājis daudz ko. Sāku ar analogo foto, tagad strādāju digitāli. Kopumā tie varētu būt kādi 30 gadi.
Nav nekad bijis tā, ka ir apnicis?
Protams, jā, bet, es neesmu daudz strādājis komercfoto, līdz ar to, maz bijušas iespējas darīt to kontekstā, kurā tas visdrīzāk varētu apnikt. Tur ir daudz kompromisu. Es tādā ziņā esmu bijis pasargāts. Izvēlējos ceļu - cilvēks mākslas fotogrāfijā. Latvijā, tev pašam ir jādomā, ko darīt, jādod sev uzdevums. Protams, jāmeklē finansējums, jāmeklē iespējas. Diezgan liels procents no tā, ko dari, ir tava paša iniciatīva, nevis tevi kaut kur aicina, vai kāds tev ko piedāvā. Protams, ir periodi, kad šos uzdevumus radi mazāk, jo ir citas lietas dzīvē vai vienkārši viss besī. Tas jau ir normāli. Tai pat laikā joprojām atrodu tēmas vai cilvēkus, kas man šķiet interesanti. Fotogrāfija ir tas foršais veids, kā caur šo mediju tomēr vēl runāt par to, kas mani interesē šajā pasaulē. Tā ka pavisam dzīvot man vēl nav apnicis - ir interese par sabiedrību un to, kas notiek apkārt, un tas nozīmē, ka dzīvesprieks vēl ir palicis.
Tu sākotnēji studēji Latvijas Universitātē, pēc tam aizbrauci mācīties uz Vestminsteras universitāti. Kāpēc tu izvēlējies studēt fotogrāfiju tieši tur?
Latvijā to īpaši nevarēja. Joprojām jau īsti nevar. Stradiņos bija un izbija. Man vienmēr ir gribējies studēt padziļinātākā līmenī. Tur pasniedza daudz priekšmetu, kas ir ļoti līdzīgi arī Latvijas Universitātei, man bija jau pieredze ar ētikas vēsturi, socioloģiju, semiotiku, tas viss nebija pilnīgi svešs. Noteikti, ka tas palīdz kādai pašanalīzei, un arī izvērtēt sakarības starp dažādām jomām. Socioloģiskie, politiskie, ekonomiskie aspekti, kā tas ir saistīts ar to, kas ar mums notiek, un kā fotogrāfija var ienākt kaut ko pastāstīt. Savukārt žurnālistika, jo mākslas nozarēs man nav sanācis, žurnālistika likās vistuvākais tam, kas mani varētu interesēt. Būtu mācījies multimedijus, ja tāda lieta būtu bijusi, bet tajā laikā tādas nebija. Mākslas akadēmija man ir pārāk svešs lauciņš, es droši vien arī netiktu iekšā.
Nebija grūti pārslēgties no Latvijas universitātes uz universitāti Apvienotajā Karalistē?
Nē, pārāk nē. Es gribēju braukt prom, un tāpēc uz to mērķtiecīgi skatījos. Gadu vai divus krāju naudu un tad vēl domāju, vai es kaut ko tādu gribu, lai tā pieredze būtu citur. Tolaik arī nebija Erasmus+ un viss tas, kas tagad ir daudz pieejamāks, studējot šajās programmās. Mēs nebijām Eiropas Savienībā. Lai kaut kas reāli notiktu, bija jābrauc prom.
Kāds bija tavs pirmais solo fotografēšanas projekts? Vai tu to atceries?
Pirmā nosacīti oficiālā izstāde saucās “Liepājas jauno cilvēku portreti”. Es daudz tusējos Liepājā, un fotografēju publiku, paziņas vai draugus, kas bija apkārt. Tie bija ļoti klasiski portreti. No šodienas skata punkta varbūt tiem nav nekāda nenormālākā vērtība, izņemot tos, kuros ienāk iekšā vide vai vairāk parādās laikmeta konteksts. Bet paralēli tam startēju ar pašportretiem. Es nekad neesmu bijis baigi ekstravertais vai integrējies kopienās vai sociālās vidēs, tāpēc ir bijis daudz laika noņemties ar sevi. No šodienas viedokļa skatoties, šie pašportreti saistās ar dzimtes studijām. Androgīnie vai femīnie tēli, ko bieži vien konstruēju, tajā laikā bija vienkārši identitātes meklējumi. Tad nedomāju tādos filozofiskos vai konceptuālos terminos. Es domāju, jebkurš cilvēks jau parasti sāk ar sevi. Tas ir tas, kas mūs interesē. Mēs un tuvākie apkārt. Tad, laikam ejot, redzesloks paplašinās, bet pats sev mazāk liecies interesants.
Androgīnie vai femīnie tēli, ko bieži vien konstruēju, tajā laikā bija vienkārši identitātes meklējumi. Tad nedomāju tādos filozofiskos vai konceptuālos terminos.
Tevi sāk interesēt kaut kas arī tālāk par savu degungalu. Un tie skatījumi par kādu kopienu, vidi vai valsti kļūst globālāki. Es teiktu, ka tas arī indivīdam ir evolūcijas process, ka viņš no egoista tomēr sāk domāt par pasauli kopumā. Tas ir tas, uz ko mēs katrs varētu tiekties savā izaugsmē. Lai mēs novērtētu arī globālās problēmas vai izaicinājumus, arī tos tad ielikt kādā radošā sfērā, vienalga, kas tā ir - žurnālistika, glezniecība, fotogrāfija.
Un tad tā arī radās projekts par scēnu?
Nu savā ziņā jā, jo, piemēram, “Scēnā” hipotēzes bija ļoti plašas. Lai gan varētu teikt, ka tā ir viena neliela kopiena Rīgā, un globālā kontekstā kādam liktos, ka tas ir pirdiens vējā, un tas neko daudz neietekmē. Jauni cilvēki, lielākā daļa, tāpat ir savādāka, iespējams, nekā konkrēti viņi, bet man liekas, ka caur viņiem raksturojas arī laikmets. Viņu problēmas ir kā spogulis izaicinājumiem, ar ko mēs visi kā sabiedrība sastopamies. Visas šīs neziņas par nākotni vai reizēm apokaliptiskas noskaņas, klimata pārmaiņas, kari, Rietumu sabiedrības politiskās krīzes, viss, kas notiek Eiropā, šīs labējās, savdabīgās ideoloģijas, kas arī ietekmē beigu beigās kādas personiskās brīvības - gan jau jauni cilvēki to jūt. Tā ir mana hipotēze, ka viņi to jūt, varbūt ne vienmēr apzināti. Iespējams, ka viņi to jūt caur dažādiem impulsiem, un tas viņos arī projicējas.
Ekrānšāviņš no Fotokvartāla publikācijas par "Scēnu"
Arī uzskats, ka viņiem ir nelabvēlīgi vecāki, ir nepareizs, jo bieži vien, lielākajai daļai scēnas jauniešu vecāki ir pilnīgi normāli. Tās ir vidusšķiras ģimenes, nav nekādi nabagi. Vai, kā vēsturiski liktos, ka panki uz ielas dzīvo, tā nav. Tie ir normāli cilvēki no labām ģimenēm, kuriem varbūt ir laiks veltīt sevi vēl kādai pasaules impulsu uztverei, attiecīgi, tas viņiem iet cauri un projicējas ne tikai radošajā, bet arī visādās apātijās un arī nosacīti antisociālās uzvedībās.
Cik tu ilgi strādāji pie scēnas projekta?
Šis projekts ir noslēdzies, bet es joprojām šo to fotografēju. Sāku 2021. gadā.
Tad tu tagad esi daļa no scēnas? Vai tomēr nē?
Nu it kā jau esmu, jā, zināmā mērā joprojām sevi uzskatu par daļu no scēnas.
Ja mēs vēl runājam par šo projektu, tad kāda ir tava mīļākā scēnas grupa?
No tām, kas bijušas vai ir – “Defekts” , “Skalu bunte”, “ŠŅK”, “Depustūtes”, “Maxima”. Arī grupas, kas ir ap scēnu. Man noteikti patīk tās grupas, kas ir tādas mazliet agresīvas un tiešas. Vispār Latvijas kultūrā ir tas romantiskais, ezotēriskais vaibs, kas ir klātesošs it visā. Mūzikā mēs to visbiežāk saucam par šlāgeri. Tas ir tāds kā Latvijas nerakstītais kultūras kanons. Mūsu sociālā ikdiena ir tik nožēlojama, ka mēs gribam no mākslas sagaidīt izklaidi. Ja mēs skatāmies fotogrāfiju vai mākslu, tad arī tur mēs gribam, lai rāda to skaisto. Scēnā mani interesē tas, kas neapzināti stāv pretī visam apcerīgajam. Reizēm aizdomājos, ka tā pati dokumentālā fotogrāfija, ko es pārstāvu, arī reizēm ir diezgan tieša un mēdz būt brutāla, ne vienmēr izskaistināta. Tur vēl ir velkamas zināmas paralēles ar pankmūziku, kas arī ir tieša, reizēm brutāla, tā nav tik apcerīga vai melodiska, vienkārši labprāt, kā lai saka, sit pa purnu. Reizēm mēģina provocēt lietas, lai izsistu cilvēku ārpus viņu ierastās komforta zonas. Es vilktu paralēles starp fotogrāfiju un panku mūziku. Droši vien tas ir iemesls, kāpēc mani saista tieši šīs grupas.
Latvijas kultūrā ir tas romantiskais, ezotēriskais vaibs, kas ir klātesošs it visā. Mūzikā mēs to visbiežāk saucam par šlāgeri. Tas ir tāds kā Latvijas nerakstītais kultūras kanons. Mūsu sociālā ikdiena ir tik nožēlojama, ka mēs gribam no mākslas sagaidīt izklaidi. Ja mēs skatāmies fotogrāfiju vai mākslu, tad arī tur mēs gribam, lai rāda to skaisto.
Kā tava pieeja ir mainījusies, salīdzinot agrīnos darbus un jaunākos projektus?
Domāju, ka esmu daudz ko izmēģinājis savā radošajā darbībā. Ir bijušas dažādas pieejas, esmu mēģinājis būt reizēm tēlaināks, netiešāks, vairāk spēlēties ar simboliem. Lai gan pēdējos piecus, sešus gadus estētika man ir diezgan līdzīga. Tas ir arī saistīts ar tehnoloģijām, kādas izmanto - kādus iestatījumus liec, kādu kameru vai krāsu gammu lieto, vai izmanto zibspuldzi. To sauc par fotogrāfiskiem kodiem. Tas viss saistās ar manu pasaules redzējumu, kas ir salīdzinoši kritisks, un arī reizēm cinisks un tiešs. Tas arī ir manos tekstos. Reizēm rakstu ļoti īsi, bet kodolīgi. Domāju, ka man būtu grūti rakstīt daiļliteratūru, kurā nepieciešams aprakstīt vairāk un kur mazāk operē ar faktiem. Man tas šobrīd nav pārāk raksturīgi.
Kā tas nākas, ka esi “Fotokvartāla” galvenais redaktors? Kā tas notika?
“Fotokvartāls” sākumā eksistēja kā drukāts žurnāls, tad pienāca ekonomiskā krīze, kas iespaidoja arī Kultūrkapitāla fonda finansējumu [Valsts kultūrkaptāla fonds], tika nogrieztas dotācijas. Fotogrāfija nekad nav prioritāte, un skaidrs, ka viņiem gāja arvien grūtāk, arvien grūtāk, un es pieļauju, ka viņi saprata, ka nevar pavilkt. Alise [Alise Tīfentāle], kas bija redaktore, mani aicināja iet viņas vietā. Bet, kamēr viņi aicināja, tikmēr jau bija izlēmuši, ka vairs nedrukās šo žurnālu, ja es gribu kaut ko darīt, tad nu pats varu darīt. Izdomāju, ka es to darīšu un ka internets ir tā vide, kur to darīt. Manuprāt, mūsdienu laikmetā drukātais formāts vēl jo mazāk ir aktuāls. Fotogrāfija ir tik šaura, it īpaši mākslas kontekstā. Savukārt to taisīt par tehnoloģiju žurnālu mani absolūti neinteresētu. Protams, par kamerām rakstīt, būtu veids, kā to monetizēt un piesaistīt finansējumu. Ir piemēri arī tepat kaimiņos, kur tā dara, bet tas nav ļoti interesanti.
Sākumā nebija baigās naudas, mazs finansējums. Uztaisīju lapu un aiziet! 2011. gada janvārī mēs atklājāmies. Toreiz arī sakrita tā, ka es strādāju reklāmā, mani atlaida, biju kopīraiteris [no angļu val. copywriter - tekstu rakstītājs]. Principā ar tekstiem esmu strādājis visu mūžu. Tagad ir pagājis diezgan daudz laika, un esmu sapratis, ka to cilvēku, kas raksta publicistikas līmenī par fotogrāfiju, nav nemaz tik daudz. Ja tādi ir, lūdzu, atsaucieties, es labprāt gribētu iepazīt un sadarboties. Problēma arī tāda, ka tas nav parasts soliņš, nav tā, ka būtu konkurence un vajadzētu to vietu izcīnīt.
No visiem tevis izdotajiem projektiem, vai ir kāds, kas tev īpaši tuvs vai nozīmīgs?
Grūti pateikt, vairāki ir nozīmīgi. Bet katrs no tiem atkal savā kontekstā. Es domāju, ka “Myself, Friends, Lovers and Others”, kas ir viens no maniem pirmajiem darbiem, droši vien ir svarīgs.
Tas kaut kādā veidā ir definējis manu personību, interesi fotogrāfijā. Pa vidu bija tāda sērija “Amnēzija”, kas man arī bija svarīga, lai gan estētika bija bišķi savādāka. Tas ir saistīts ar manu bērnību, ar atmiņām, ar pārdomām par kolektīvo identitāti un, iespējams, arī tas man lika domāt plašāk par mani kā šīs valsts pārstāvi, šīs nācijas piederīgo, aizdomāties, ko tas man nozīmē, no kurienes es nāku, un kur mēs ejam kā sabiedrība. Tad arī pēdējais - "Scēna",- kurš atkal kaut kādā veidā ir pārdefinējis man pašam sevi, kā es skatos uz sabiedrību un arī uz jauniem cilvēkiem, dodot arī unikālu iespēju ikdienā satikt šos cilvēkus. Es redzēju, ka tās paaudzes bieži vien pat nesatiekas. Satiecies tikai tādēļ, ka tev ir bērni vai draugu bērni, vai ja esi skolā pasniedzējs. Bet tādā līdzvērtīgā līmenī, horizontālā komunikācijā tu bieži vien nesatiecies. Tā ir ekskluzīva iespēja. Cilvēki iet uz kino vai teātri, lai to piedzīvotu. Es teiktu, ka man ir un bija izdevība to klātienē piedzīvot. Interesanta dzīves pieredze. Tāpēc man tas projekts arī ir svarīgs.
Kā tu sāc jaunu fotoprojektu, kāds ir tavs domu gājiens? Kā tu izdomā?
Nav tādas vienas metodes, kaut kas trigero [no angļu val. trigger - izraisa]. Kaut kas salīmējas. Pēdējos gados es reizēm pīpēju arī marihuānu, un tas palīdz. Jaunībā man tas galīgi nepalīdzēja, es teiktu, ka tieši brieduma gados tas palīdz atrast veidu, kurā izpausties, palīdz mani izsist no tā rāmja, kas mums katram ir un ir uzkonstruēts no bērnības, no izglītības sistēmas un sabiedrības uzskatiem. Kaut kā caur domāšanu vai caur labu sarunu, vai citu cilvēku tu vienkārši vari paskatīties uz lietām no cita skata punkta, un attiecīgi viss saliekas.
“Scēnas” kontekstā tas bija tā - es aizgāju uz kādu koncertu. Mani aicināja viena studente uz savu grupu un tos jauniešus redzēt. Likās, ļoti kolorīti jaunieši, vide. Drīz pēc tam bija festivāls ‘’PUNK PICNIC’’. Tā bija ļoti interesanta pieredze, un tā vide ir kaut kas ļoti iedvesmojošs.
“Amnēzija”. Es biju Moldovā, Piedņestrā, tas trigeroja bērnības atmiņas. Tā laika ekonomiskā bumba, augšupeja, ka visi ''davai maucam, maucam'', cenas cēlās un likās, nu tik būs treknie gadi. Tajā laikā likās, ka tas ir skrējiens uz attīstību, mēs it kā norakstījām pagātni. Tur viss izskatījās kā bērnībā. Es šogad arī biju Piedņestrā pēc visiem šiem laikiem, tagad tur izskatās jau savādāk. Jāatzīst, tagad vairāk izskatījās kā Krievijā, ne kā bērnībā. Padomju lietu nomainījuši uz Krievijas - Krievijas karogi, Krievijas armija - un nav vairs tas. Nebija nekāda baigā sentimenta.
Amnēzija. Arnis Balčus
Kopumā jau ir svarīgi, ka pievērsies tam, kas tev personiski interesē. Tu darīsi to priekš sevis, nevis domāsi, kas citiem varētu interesēt. Visbiežāk, citiem jau nekas neinteresē. Pa īstam tas, ko tu dari, interesē tikai tevi pašu, un tāpēc tev pašam ir jābūt tam dzinulim, jābūt gatavam veltīt savu laiku, jo arī fotogrāfija, žurnālistika, ir mirstoša profesija. Visdrīzāk, bagāts tu nekļūsi, tā ir kā tava investīcija. Tāpēc arī svarīgi, ka idejas, kam tu velti tik daudz savu resursu, vienalga, vai tas ir laiks vai finansiālie resursi, galvenais ir domāt par to, kas tevi interesē, un ar to arī sākt.
Pa īstam tas, ko tu dari, interesē tikai tevi pašu, un tāpēc tev pašam ir jābūt tam dzinulim, jābūt gatavam veltīt savu laiku.
Vai tu vairāk fokusējies uz vizuālo estētiku vai uz stāstu, kad veido fotogrāfijas?
Uz stāstu. Stāsts ir galvenais. Ja nav stāsta un ir tikai vizuālais, nu tad ir kā ir. Var gadīties, ka vizuālais ir absolūti nekāds, bet tur ir stāsts, kas var emocionāli rezonēt.
Stāsts ir galvenais. Var gadīties, ka vizuālais ir absolūti nekāds, bet tur ir stāsts, kas var emocionāli rezonēt.
Vai esi veidojis kādas sadarbības ar citiem māksliniekiem?
Pārāk neesmu. Tāpat kā lielākā daļa, es arī esmu individuālists, ''viensētnieks''. Mēs Latvijā esam ar viensētnieku mentalitāti, ir grūtības sadarboties savā starpā. Es neesmu izņēmums, daudz pats daru. Nu, ja neskaita “fotomēnesi”. Mani individuālie projekti tomēr ir mana pašiniciatīva, un pats esmu arī stāvējis klāt no A līdz Z.
Tev ir iznākušas vairākas foto grāmatas, kā arī tu esi izveidojis daudz foto izstāžu gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Cik viegli vai grūti ir izdot savu foto grāmatu? Vai uztaisīt savu foto izstādi?
Uztaisīt grāmatas ir grūtāk. Ne vienmēr, protams. Ir arī ļoti sarežģītas izstādes. Bet, ja mēs tā klasiski pieejam, tad visbiežāk grāmata būs lielāks izaicinājums un arī lielāka atbildība, jo tas ir kaut kas, kas paliek. Tur vairs neko nemainīsi, tas ir nodrukāts, iecementēts, akmenī iekalts. Izstādi šodien uztaisi, rīt viss jau aizmirsts. Grāmatas ir daudz atbildīgākas. Viens aspekts ir, ka finansējums ir nepietiekošs, lai to varētu darīt, bet, manuprāt, galvenais ir, ka patiesībā jau tas prasa baigo saņemšanos. Kad tu esi jauns autors, tev, kā saka, pašam aste ir jāceļ un jābūt motivētam to darīt, un es domāju, ka arī mans stāsts ir par to, ka mērķtiecīgi esmu uz to gājis. Lai uz to ietu, ir jādara konkrēti soļi - tev visam ir jābūt projektā, jābūt izdomātam materiālam, tad jāsāk veidot struktūra, jābūt gatavam maketam. Ir daudz jautājumu, no kuriem tu mācies darot. Izstādi mēs tūlīt pat varētu uztaisīt, bet grāmatas izdošana ir tādssarežģīts medijs. Manuprāt, jaunā paaudze vēl mazāk saskaras ar foto grāmatām. Tas ir kā klausīties plates un būt frīkiem. Bilde ir telefonā, ''nafig tev jāpērk kaut kāda grāmata.''
Manuprāt, jaunā paaudze vēl mazāk saskaras ar foto grāmatām. Tas ir kā klausīties plates un būt frīkiem. Bilde ir telefonā, ''nafig tev jāpērk kaut kāda grāmata.''
Vai tev ir kāds padoms jaunajiem fotogrāfiem, kuri vēlas attīstīt savu karjeru šajā jomā?
Mans moto ir “maukt un nemīzt”, bet es jau zinu, viegli teikt. Vispār padoms - būt drosmīgākiem, - tas būtu galvenais. To es arī pats sev teicu, kad biju jauns. Ļoti daudz ko mēs nedarām tieši tāpēc, ka ir kādi kompleksi vai bailes, sabiedrības nosodījums, uzlikts kaut kāds rāmis. Domājam par to, ko padomās citi, un daudz ko neizdarām. Mēs neizmantojam savu potenciālu tāpēc, ka mēs samīžamies. Vairāk vajag riskēt, vajag darīt. Riskēt jau nenozīmē lekt pa logu ārā. Vienkārši ir lietas, ko tev nepieciešams uzņemties darīt. “Davai dari!”, aplauzīsies, tā arī būs pieredze, aplauzties vajag.
Tagad apstākļi ir tādi, ka to nevar, to nevar - nav brīvības. Reizēm tāda sajūta, ka sabiedrība paliek vienveidīgāka, cilvēki, protams, grib iekļauties kādā sociālajā grupā, un viss, kā mēs augam, sociālie mediji, vai kaut kādas struktūras, kas tiek konstruētas, tās arī ir ļoti līdzīgas. Cilvēki jau grib iekļauties. Iekļaušanās ir vienveidības triumfs. Latvijā it īpaši visa tā pieticība un pazemība, kas mums ir gadsimtiem ieaudzināta, tā varbūt par labu nenāk.
