Lelde Ceriņa: Paspēšu vēl uzlidot kosmosā

Lelde Ceriņa ir digitālā satura autore, TV raidījumu vadītāja, producente un arī pasākumu vadītāja. Savas karjeras laikā ir sanācis vadīt kopā ar vīru dažādus pasākumus, taču kopā vadīt raidījumus viņi nevēlas, jo ir sapratuši, ka bieži viens otram atļaujās pateikt atklātāk kā varbūt svešam cilvēkam. Lelde bērnībā vēlējās kļūt par kosmonautu un nekad nebija domājusi, ka dzīve viņu aizvedīs līdz televīzijai. Viņa joprojām cer, ka nākotnē izdosies piepildīt savas bērnības vēlmes. Leldes pirmais raidījums bija Tete-a-Tete ar Rīgu, kuru viņa pati arī vadīja.

Linda Leonoviča, Studentu medijs Skaļāk

Foto no Leldes Ceriņas privātā arhīva

Par ko bērnībā vēlējies kļūt?

Profesijas izvēle atnāca krietni apzinātākā vecumā, bet pirmais sapnis bija kļūt par kosmonautu. Man vienmēr ļoti ir interesējis viss, kas ir ārpus mūsu zemes, un tā sajūta joprojām nav pazudusi. Vīram smejoties, parasti saku, ka es noteikti paspēšu vēl kosmosā uzlidot. Tas nav tik tāls un nepārskatāms periods, un, manuprāt, cilvēki varēs ceļot ārpus zemes, iespējams, es to piepildīšu.

Vai redzi sevi kādā citā profesijā?

Dotajā brīdī nē. Šī profesija ir ļoti plaša un daudzpusīga. Es neesmu tikai raidījumu vadītāja, es vadu arī pasākumus, līdz ar to šī sfēra ir interesanta. Ja es kaut ko mainītu, tas noteikti būtu radikāli kaut kas pilnīgi pretējs. Mani ir interesējis interjera dizains, varbūt cita profesija varētu būt saistīta ar to.

Vai esi saskārusies ar lampu drudzi un stresu? Kā tu tiec ar to galā?

Ļoti daudz reižu esmu izjutusi lampu drudzi. Pirmā pieredze ar publisku uzstāšanos bija jau skolas vecumā, kad vadīju 9. klases izlaidumu. Man vienmēr bija sajūta, ka mani vajadzēs iznest pa durvīm ārā. Atceros, ka satraukumā vienmēr aizmirsu tekstus un putrojos. Tas uzdzen lielāku satraukumu, bet kaut kā caur pieredzi iemācījos tikt ar to galā un pārvērst to patīkamā adrenalīnā. Varētu teikt, ka pirmajos gados, kad strādāju televīzijā, satraukums bija krampjus izraisošs, destruktīvs, tāds, ka sanāk runāt spalgākā balsī, ātri kļūst sausa mute, aizmirstas kāds teikums. Šobrīd to satraukumu var pārvērst patīkamā urdoņā vēdera dobumā, un tad tas ir cits kaifs.

Foto no Leldes Ceriņas privātā arhīva

Kā tu nonāci pie idejas izveidot savu raidījumu?

Es sāku strādāt TV24 kā ziņu reportieris, taču man bija ļoti sarežģīts sākums, jo tieši bija iebrucis Maximas jumts. Darba līgumu noslēdzu nedēļu pirms tas notika, un mani aizsūtīja uz karsto punktu. Trīs dienas man bija jātaisa dzīvā reportāža tiešraidē, tā bija emocionāla katastrofa, jo bija redzams, ka visi bija panikā – valdīja skumjas un bēdas. Kopumā tās bija lielas ugunskristības. Bija sajūta, ka man patīk ziņu dienests, un tad notika negaidīts pagrieziens - es savā atvaļinājumā nofilmējos publiskā reklāmā. To es nesaskaņoju ar savu darba vietu, un izrādījās, ka tie cilvēki, kuri strādā ziņu dienestā, nedrīkst būt reklāmas sejas. Atnākot no atvaļinājuma, mani pasauca priekšniecība un teica, ka šo amatu nevaru turpināt.

Vai šis pēkšņais lēmums nebija sāpīgs?

Protams, biju šokā un vispār nesapratu, kā varēju palaist garām tik svarīgu faktu, ka es nedrīkstu nekur būt reklāmas seja. Mēs diezgan ātri radām risinājumu, un tie bija šie individuālie raidījumi, kur bija daudz brīvāki noteikumi. Un tad es vienkārši centos saprast, kas būtu tas, kas mani interesē. Izkristalizējās, ka tā ir mode, kultūra, izklaide, ilgtspējība, latviešu dizains, un par to arī veidoju savu raidījumu.

Foto no Leldes Ceriņas privātā arhīva

Esmu pamanījusi, ka daba tev ir tuva tēma, arī šobrīd esi iesaistījusies kampaņā par tīrām upēm. Ko tu domā par nesen ieviesto depozītsistēmu?

Man ir dalītas sajūtas, es būšu godīga, galu galā es pati reklamēju šo kampaņu, taču negribētu iet pret sevi un teikt, ka tas ir pilnīgs absurds. Es domāju, ka tam Latvijā bija jābūt jau ļoti sen un nesaprotu, kur mēs esam tik ilgi čammājušies, tieši valdības līmenī, kāpēc mēs neesam virzījušies. Man liekas, ka ir pārāk maz komunikācijas ar sabiedrību, tāpēc tas cilvēkos izraisa lielu skepsi. Man ļoti patīk depozīta ideja, un kopumā to atbalstu. Ir pašsaprotami, ka tā ir nākotne, uz kuru mums jāiet. Kas mani ļoti sarūgtina, ir tas, ka latviešu kompānija bija uztaisījusi prototipu šīm iekārtām, kurās var nodot samīcītas pudeles. Mūsu valsts tomēr izlēma iepirkt iekārtas citur, neatbalstot vietējos uzņēmumus. Manuprāt, tas arī varētu būt šis lielākais klupšanas akmens, kāpēc cilvēki nevēlas šķirot. Kopumā šī ideja ir ļoti superīga, jo mums ir jādzīvo zaļākā pasaulē.

Kā tu piekrīti reklamēt kādu zīmolu vai kompāniju? Vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem tu izlem?

Jā, pēc savas vērtību sistēmas. Es ļoti daudziem zīmoliem atsaku reklamēt. Man ir bijusi pieredze, kad es uzņēmumam nosūtu produktu atpakaļ. Es tikko reklamēju vienas firmas fēnu, bet pirms aptuveni gada saņēmu līdzīgu fēna produktu, taču no pilnīgi cita zīmola. Mums bija noslēgts līgums un atnāca produkti, bet sapratu, ka man tie nepatīk un neesmu gatava to stāstīt tālāk. Tādēļ es uzrakstīju aģentūrai, un mēs lauzām līgumu. Protams, biju zaudētāja, jo līguma attiecības paredz to, ka tik viegli nevar izsprukt cauri. Es aizsūtīju šo produktu viņiem atpakaļ, smuki iesaiņotu un pateicu, ka to nereklamēšu. Tie ir stāsti, kas vienmēr paliek aizkulisēs un neielieku storijā “šeit bija jābūt reklāmai, bet es jums nestāstīšu par to, jo man pašai nepatika”. Stāstu par lietām, kas man patīk. Es esmu diezgan kritiska, jo saprotu, ka tā ir mana reputācija, un reputācija ir kas tāds, ko nevar atgriezt, tāpēc neesmu gatava iestāties par zīmoliem, ar kuriem man nesakrīt vērtības. Es nevarētu reklamēt zīmolu, kas atbalsta iebrukumu Ukrainā un kuru produkcija nāk no Krievijas tirgus, piemēram, NL international.

Ko tu domā par NL?

Es neesmu piramīdu biznesa piekritēja. Man ir bijuši cilvēki, kuri saka: “Bet Lelde, tev ir tik daudz sekotāju, kas ir lojāli!” Es varētu būt diezgan egoistiska un izplatīt produktu ļoti lielā pārliecībā, zinot, ka būs cilvēki, kas tiešām pirks. Es pelnītu lielu naudu, bet nevarētu pārkāpt saviem principiem.

Kurš bija pirmais raidījums, kuru vadīji?

Studentu laikos Latvijas Universitātē bija tāds raidījums Kivi TV. Pēc tam, atnākot uz televīziju, man bija raidījums Tete-a-Tete ar Rīgu, tas nozīmē “aci pret aci ar Rīgu”, frančiem ir tāds izteiciens “têt à têt”.

Foto no Leldes Ceriņas privātā arhīva

Vai esi kādu raidījumu vai pasākumu vadījusi kopā ar vīru?

Jā, esmu un pat ļoti daudz. Pasākumus kopā mēs vadām joprojām, taču raidījumus esam mēģinājuši un sapratuši, ka mēs bieži vien sastrīdamies, viens otram atļaujamies pateikt pārāk daudz. Televīzijā bija iespēja izmēģināt dažādus formātus, ko mēs vadījām kopā. Ja mums ir iespēja vadīt ar kādu citu kombinācijā, tad man liekas labāk tā, jo ir robeža, kad mēs viens otram esam par daudz. Pasākums ir tāds vienreizējs notikums, tas ir citādāk, nekā vadīt ikdienas raidījumu. Pasākumos mēs vienmēr saliedēti varam kopā strādāt.

Cik daudz laika prasa sagatavoties raidījumiem?

Kļūstot arvien pieredzējušākai, gatavošanās laiks ir arvien mazāks. Atceros, kādreiz vajadzēja visu dienu gatavoties, plānot, meklēt informāciju, arī izdomāt jautājumus. Šobrīd tas varbūt aizņem pāris stundu. Pirms katra pasākuma mums tiek atsūtīts scenārijs, un tā ir reize vai divas, kad mēs izejam cauri sīki smalki visai notikumu gaitai. Pirms pasākuma vēl ir tehniskie mēģinājumi, un tas ir liels sagatavošanās darbs.

Kas ir grūtākais, ar ko nākas saskarties, vadot raidījumus un pasākumus?

Ļoti dažādi, es gribētu nodalīt, kas ir pasākumi un kas ir raidījumi. Vadot raidījumus, kad pati esmu producente, ļoti bieži ir bijis tā, ka ir sarunāti viesi un kāds no viņiem aizmirst ierasties, tā ir nerēķināšanās ar cilvēkiem. Ir bijis arī, ka tiešraide sākas 17:00 un 15:30 pasaka, ka nevar atnākt. Tad raidījumu vadītājam ir dota stunda, lai atrastu cilvēku ēterā, kurš ir gatavs izteikt savu viedokli. Tas ne vienmēr ir viegli, un arī raidījumā es nevaru pateikt: “Šeit būs pauze, jo cilvēks aizmirsa, ka ir jābūt intervijā.” Vienmēr ir jāatrod B vai C variants un situācijas ir jāatrisina, ir vajadzīga liela elastība un pielāgošanās dažādām situācijām. Bieži vien grūti saprast, ka tu vari uzdot jautājumus, censties ievirzīt un atklāt to cilvēku sev pretī, bet neesi tiesīgs iet un izteikt savu viedokli. Piemēram, runājot par politiķiem, nevaram izteikt, ko par viņiem domājam, jo mēs pārstāvam visu kanālu. Vienkārši ir jāmāk turēt muti, un tam pat īsti nav citu vārdu, jāmāk paturēt savas personīgās domas pie sevis un jābūt pēc iespējas neitrālam, lai gan pa visām malām plēšas ārā netaisnības sajūta. Pasākumu sfērā ir jābūt interesantam, jo tu esi kā diriģents. Jājūt, kas notiek katrā situācijā, jāprot arī uzķert kur kaut kas neiet pēc plāna, tad ir jāzina, kā to novērst, jāimprovizē.

Vadot raidījumus, vienkārši ir jāmāk turēt muti. Jāmāk paturēt personīgās domas pie sevis un jābūt pēc iespējas neitrālam, lai gan pa visām malām plēšas ārā netaisnības sajūta.

Kā bērnu piedzimšana ir mainījusi jūsu dzīvi?

Pilnībā viss ir citādāk, kad ģimenē ienāk bērniņš. Jāsaprot, ka mēs esam gatavi šim solim, jo paši to ļoti vēlējāmies. Skaidrs ir tas, ka vajag pārkārtot pilnīgi visas savas vajadzības, intereses, hobijus un atrast laiku tam vienam mazajam cilvēkam. Mēs varam censties atrast kādu brīvu brīdi sev, taču bērniņš vienmēr ir prioritāte, ja viņš saslimst, tad visas intereses atceļas. Tie vienkārši ir jauni spēles noteikumi, kas ir jāmācās.

Redzēju, ka nesen bijāt Francijā, šis jums bija pirmais ceļojums kopā ar bērniem?

Tas bija kā izmēģinājums, jo pēc dažām dienām braucām tālākā ceļā ar bērniem uz diviem mēnešiem, uz Bali, un nebija ne jausmas, kā tas būs. Noskaņojos, ka tas nebūs liels izklaides brauciens, jo ir pilnīgi cita vide, kur viņiem jāadaptējas, jauni noteikumi. Bali, piemēram, ūdens kvalitāte ir ļoti slikta, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem, jo var saindēties.

Kā ir ceļot ar bērniem? Kas ir vislielākais izaicinājums?

Bērni ir bērni, viņi ir patiesi un nekad nesamelos. Viņiem nevar vienkārši tā pateikt “saņemies”, viņi pauž tā brīža emocijas. Tas ir skaisti, jo izaugot mēs to aizmirstam. Ceļošana ar bērniem ir haoss, jo nekad nevar zināt, vai tā diena būs izdevusies vai izgāzusies.

Kas ir grūtākais, ar ko esi saskārusies attiecībās?

Tas, ka tu sāc otru uztvert pašsaprotami, jo nekas nav pašsaprotams, un tas, ka tev uztaisa vakariņas vai aizved kaut kur, nav pašsaprotami. Mēs katrs esam indivīds, un tā ir mūsu izvēle, vai mēs veltam attiecībām laiku vai nē. Un tomēr attiecībās mēs nonākam tādā brīdī, kad sāk likties, ka tas ir pašsaprotami, ka otrs tev visu laiku kaut kā palīdz, tad arī sākas auzas.

Nekad nenovērtēt par zemu cilvēku, kurš nāk pretī, sākot ar kursabiedriem un pasniedzējiem. Tāpēc vienmēr jācenšas izdarīt labāko, ko tu vari, un jāpalīdz citiem.

Kas būtu tas, ko tu ieteiktu saziņā ar cilvēkiem?

Nekad nenovērtēt par zemu cilvēku, kurš nāk pretī, sākot ar kursabiedriem un pasniedzējiem. Mēs nekad nezinām, kas būs tā atslēgas persona uz mūsu sapņiem. Es nekad nedomāju, ka tieši tie cilvēki spēlēs kādu lomu manā dzīvē. Bet viņi ir bijuši atslēgas cilvēki, kuriem pateicoties varēju iet savu karjeras ceļu. Tāpēc vienmēr jācenšas izdarīt labāko, ko tu vari, un jāpalīdz citiem, ja kāds palūdz. Ne jau, lai sagaidītu kaut ko pretī, bet lai būtu enerģijas apmaiņa. Man bieži vien ir zvanījuši cilvēki, no kuriem es nekad dzīvē negaidītu zvanu, jo nelikās, ka esmu atstājusi tādu iespaidu un spēlējusi tādu lomu.