Es nenācu mājās ar čūskām kabatā
Māris Olte ir Latvijā labi zināms vides žurnālists, biologs, raidījumu vadītājs un uzņēmējs. Daļai sabiedrības viņš ir palicis atmiņā no tādiem raidījumiem kā Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?, Vides fakti, Vai gribi būt miljonārs? un citiem. Pašlaik Olte ir novērsies no aktīvās žurnālistikas, taču nekur nav pazudis un attīsta tūrismu Ērgļos.
Alma Gundega Laganovska, Studentu medijs Skaļāk
Foto no personīgā arhīva
Kā bērnībā pavadīji laiku, vai jau no mazotnes aizrāvies ar dabu?
Bērnu jau nekas cits nesaista, tikai daba un rotaļlietas. Es uzaugu Ērgļos un mana pirmā apzinātā atmiņa ir pastaiga pa ledu. Mamma stāstīja, kā radās mana apsēstība ar zivīm. Kad viņa bija stāvoklī, tad mamma ar manu fāterīti, kā jau jaunieši, bija sastrādājuši visādas dullības. Toreiz vēl Vidzemes upēs bija taimiņi. Lai pārnestu tos mājās, tēvs, protams, ar kaut kādām manierēm viņus nobeidza. Tas bija nelikumīgi, jo tas bija aizliegts. Mamma bija sējusi taimiņus ap savu apaļo vēderu, lai neviens neredzētu un stiepusi mājās. Es domāju, ka tur notika kaut kāda dvēseļu pārceļošana vai bioenerģiju pārnešanās. Patiku pret zivīm esmu jau dabūjis, esot mātes klēpī, kā arī abi mani vectēvi un fāterītis bija makšķernieki.
Vai bērnībā bija kāda doma, ko tu vēlētos darīt nākotnē?
Sestajā klasē man bija kladīte, kurā zīmēju. Joprojām atceros to bildi - uz putnu būra sēž putniņš un dzied. Blakus cilvēks, kurš ir notupies uz viena ceļgala un ar kameru putniņu filmē, blakus piebrauc tanks. Kaut kas ar to putniņu, operatoru un tanku tā arī ir sanācis.
Kad augu lielāks nevarēju saprast, ko gribu darīt, jo padevās daudzkas. Vecaistēvs teica, ka jādara tādas lietas, kas sakrīt ar sirdsapziņu, jo tad viss sanāks. Man bija skaidrs, ka tā ir populārzinātne vai pētniecība, jo tas man visvairāk patika.
Sestajā klasē man bija kladīte, kurā zīmēju. Joprojām atceros to bildi - uz putnu būra sēž putniņš un dzied. Blakus cilvēks, kurš ir notupies uz viena ceļgala un ar kameru putniņu filmē, piebrauc tanks. Kaut kas ar to putniņu, operatoru un tanku tā arī ir sanācis.
Sanāk, ka bērnībā biji dabas bērns?
Es nebiju tāds, kurš pazūd uz visu dienu mežā un vakarā atnāk ar čūskām kabatā. Nē, tā tas nebija, bet man viennozīmīgi ļoti ir patikuši ūdeņi. Man tie patīk vēljoprojām. Tad, kad tek lietus tērcītes, man patīk jaukt ārā aizsprostus, lai ūdens varētu brīvi tecēt. Man ir svarīgi, lai tas tiktu tālāk. Man ne pārāk patīk peldēt, bet kaut ko ielikt ūdenī, saprast, kā tas maina ūdens dabu, tas ir tas, ko es varu un saprotu, un tas, kas man piestāv.
Es nebiju tāds, kurš pazūd uz visu dienu mežā un vakarā atnāk ar čūskām kabatā.
Ja man prasītu, ko es darītu, ja es nebūtu Māris Olte, tad es mierīgi varētu strādāt par kaut kādu upju iekārtotāju. Es ļoti labi saprotu straumes un to virzienus - kā ieliekot vienu akmentiņu, vai šķībi koku iegremdējot, es varu mainīt upes tecējumu. Daudz cilvēku neiedomājas, ka ar tik maz manipulācijām var panākt tik lielu efektu. Es jūtu, ka ūdeņi, tas ir mans, to es varu.
Kā no zivīm un upēm nokļuvi līdz žurnālistikai, raidījumiem un šoviem?
Kad mācījos universitātē, biju atraktīvs students. Iebāzos visur, kur varēju iebāzties. Es skatījos, ka pa televizoru sākās makšķerēšanas raidījumi, redzēju, ka vadītājs, konkrēti, Edgars Vērpe, nedara tā, kā vajadzētu darīt. Protams, ka tā ir neliela iedomība no manas puses – zināt, kā ir jādara. Manuprāt, ja tā ir televīzija, tad ir nedaudz vairāk jānes ideja par dabas aizsardzību. Kā var tikai noķert zivi, un tad rādīt, kā noķert nākamo? Tas nav godīgi pret zivīm, jo viņas arī ir cilvēki.
Tā es tiku iekšā filmu studijā, teicu, ka gribu makšķerēšanas raidījumu. Edgars Vērpe sacīja, ka no trim raidījumiem var man iedot pamēģināt uztaisīt vienu. Mēs vienojāmies, bet ar laiku lieta palika politiska, stāstāmā palika vairāk un nevarēja vienkārši stāstīt par makšķerēšanu, bet bija jāstāsta par konkrētām tēmām. Iznāca tā, ka Edgaram nodarīju pāri un “izsviedu” viņu ārā no tiem raidījumiem. Paralēli aizbraucot uz filmu studiju, man pajautāja, vai vēlos vadīt Vides faktus? Tā es tiku tur. Vides faktus beidzu vadīt pirms kādiem četriem vai pieciem gadiem. Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka maniem raidījumiem bija tā pievienotā vērtība.
Tas nav godīgi pret zivīm, jo viņas arī ir cilvēki.
Nāca klāt visādi citi projekti, piemēram, televīzijas spēles. Bija Rimi iepirkšanās spēle, Vai gribi būt miljonārs?, tad bija arī Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku? un citas. Izrādās, ka nav daudz tādu cilvēku, kuri spēj salikt kopā divus vārdus, kad nostājas uz skatuves cilvēku priekšā. Vienu lietu gan es atmetu - nevēlējos vadīt pasākumus. Tā ir ļoti ienesīga lieta, bet man tā vieglā nauda baigi kretinē. Tik ļoti nervus čakarē tas, ka tu nezini, ko sagaidīt, nedod dievs vēl jāspēlē kaut kādas spēles. Tas ir pilnīgi stulbi un es no tā baidos.
Daba, mūzika un cilvēks. Tā es esmu noturējies. Joprojām strādāju rādžā, taisu savus raidījumus. Joprojām par ziņām labāk klausos mūziku, lai nečakarē galvu. Mēģinu sajust un mēģinu darīt.
Kā ar raidījumu vadīšanu var izdzīvot, vai tas maz ir iespējams?
Ir baigi grūti, bet paralēli jāattīsta to, ka tu kā vilciņš barojies - no projekta uz projektu, no lietas uz lietu. Tas ir tas veids, kā var nedaudz to dzīvi līmēt kopā. Ja tev ir izvirzīts mērķis, tad kaut kādā veidā viss sastājas pa vietām. Piemēram, ar kāzām bija tā, ka pirms tam mēs - es un sieva - bijām nobraukuši ilgu laiku pa Jukonu. Mēnesi bijām prom un atbraucām pilnīgi tukšā, bez nekādas naudas. Tāpat divus mēnešus pēc atbraukšanas kaut kā izdevās noorganizēt kāzas. Visa pasaule sadodas rokās, ja kaut ko stipri, stipri gribi izdarīt. Jo ilgāk tu dzīvo, jo augstākus mērķus izvirzi. Mērķi ir tas noturīgais jautājumā par to, kā tu dzīvo.
Atceros, ka man bērnībā ļoti patika Vides fakti. Kurš raidījums vai šovs tev ir sirdij tuvākais?
Piektklasnieks bija ļoti tuvs, tiešām ļoti patika. Toreiz man gan nebija vispār nekādas vēlēšanās tur piedalīties. Negāju uz nekādu kastingu, man vienkārši piezvanīja, paprasīja, vai esmu kincenē? Tieši biju uz vietas un aizgāju parunāties, beigās man pateica, ka esmu pieņemts par spēles vadītāju. Man ļoti patika sastrādāties ar klasi – bērniem. Varēju pats mainīt spēles ritumu. Man baigi patīk tiešie ēteri.
Vēl patika miljonāra šovs. Es, kā vadītājs varēju čakarēt smadzenes cilvēkam, kurš bija atnācis pēc 10 tūkstošiem. Tas bija tik forši! Smieklīgākais bija tas, ka Bigbank, kas deva to naudu šovam, bija mani gandrīz izputinājuši, jo es biju parakstījies par galvotāju vienam kredītam. Es kredītu atmaksāju ar naudu, kuru man deva tā pati Bigbank.
Runājot par Vides faktiem un vidi. Cik lielā mērā vides žurnālistika, kurā darbojies jau ilgi, spēj ietekmēt valsts vides politiku, kā arī panākt uzlabojumus dabas aizsardzības jomā?
Daudzas lietas mēs sākām no nulles. Vispirms jau tas, ka tu esi žurnālists, piemēram, Vides faktos tas tev pievērš kaut kādu noteiktu cilvēku daudzumu. Prātā nāk trīs piemēri, kas saistīti ar šo tēmu. “Lašiem būt” – lašveidīgo zivju migrācija, par ko es tagad esmu ļoti gandarīts. Bija tā, ka pie Gaujas tilta varēja redzēt, kā nārsto laši. Mēs ar Māri Mitrevicu nostājāmies pie tilta un laikrakstam Diena pateicām, lai visi brauc skatīties, kā nārsto laši. Tas tā tīri cilvēciski bija pietiekoši drosmīgi. Svarīgi saprast, ka to nārstošanu nevajag slēpt, bet jāaicina visus braukt un skatīties. Tas ir prieks. Tā bija pirmā reize, kad kaut ko aicināja publiski sargāt tieši tādā veidā – apmeklējot, iesaistoties, nevis vienkārši sodot. Tā ir milzīga atšķirība.
Otrs piemērs - Vācijas Zaļais punkts. Latvijā tas sākās ar Zaļā punkta atbalsta klubu. Mēs svētdienās sapulcējāmies vienā skolā, kuras direktore bija aktīva atkritumu šķirošanas atbalstītāja. Tur mēs sākām projektu. Kur Vācija bija iztērējusi divus vai četrus miljonus, mums pietika tikai ar sabiedrisko organizāciju un dažiem gadiem sociālajām reklāmām, lai cilvēki saprastu, ka ir jāšķiro atkritumi. Kaut kādā sirdsapziņas daudzumā viņi arī tos šķiroja. Ilgāku laiku tomēr prasīja depozīta ieviešana – 22 gadus.
Tagad piedalos raidījumā, kurā tiek apspriestas tabu tēmas. Sabiedrībai joprojām nav saprotama atšķirība starp psihotropām, narkotiskām un halucinogēnām vielām. Policisti tās visas uzskata par sodāmu pantu, kas ir baigi nepareizi. Es saprotu, ka tā ir politika, bet tas arī norāda uz sabiedrības izglītotību. Mēs raidījumā TE ar sievietēm rādījām, ka nāsī var šņaukt pulveri un tā tikt pie padziļinātas izziņas. Piemēram, man tagad bērni ir izauguši un es varu izmēģināt to, ko savulaik, kad studēju, lasīju grāmatā Dona Huana mācības.
Mēs ar Māri Mitrevicu nostājāmies pie tilta un laikrakstam “Diena” pateicām, lai visi brauc skatīties, kā nārsto laši. Tas tā tīri cilvēciski bija pietiekoši drosmīgi. Svarīgi saprast, ka to nārstošanu nevajag slēpt, bet jāaicina visus braukt un skatīties. Tas ir prieks.
Tā kā bērni jau pieauguši, tad sanāk, ka tagad esi brīvāks un vari izmēģināt daudz ko jaunu. Pagājušā gada decembrī sanāca skandāls par kokaīnu, kad piedalījies raidījumā Četri uz koferiem. Tas ir saistīts ar jauniegūto brīvību?
Nu, faktiski, jā. Islandē pārējie stāri uzvedās kā zvēri. Es nevarēju saprast, kas tie tādi vispār ir, nebiju viņus vispār redzējis, viņi bija no pavisam cita burbuļa. Es redzēju, ka viņi lidmašīnā trijatā iztrieca trīs litrus alkohola. Man vienīgajam bija autovadītāja tiesības, tāpēc nedzēru, bet, kad nokļuvām galamērķī, tad es arī gribēju dulloties. Izrāvu trīs Skinny Bitch, nekad nebiju tādus dzēris. Pēc tiem man jau palika vienalga, ko tajā vakarā darījām. Par to balto pulverīti.. Es biju atvedis tos “spokus”, īstenībā baigi sakarīgos cilvēkus, mājās un biju gatavs piedalīties jebkādās ballītēs. Tajā brīdī es nedomāju, ka Alise Haijima vispār filmēs. Pēc šī skandāla tik daudzi sāka skatīties manus raidījumus, Facebook bija +120% skatījumu pieaugums. Es, acīmredzot, tiku iecelts kaut kādā VIP kārtā. Līdz ar to man bija papildus iespēja piepildīt savus mērķus, piemēram, pierādīt to, ka zivis arī ir cilvēki. Tagad daudziem liekas, ka staigāju pa pulverīšu mākoņiem.
Esmu izaudzis un puslīdz drošs par sevi. Neesmu baigais psihodēlijas guru, bet mušmires es esmu ēdis, zāli pīpējis, tas pats par sevi saprotams. Neesmu jau nekāds baigi svētais, uzskatu, ka, ja tas nāk no dabas, tad drīkst mēģināt.
Ja runājam par pulverīšiem, psihodēliskajām vielām un marihuānu, tad kāds ir tavs viedoklis par legalizēšanu? Tas būtu jādara?
Domāju, ka, jā. Nevar jau paņemt un uzlikt aizsprostu uz upes. Es esmu pret aizsprostiem, upēm jāplūst brīvi. Es zinu, ka izmeklētāji, ar kuriem esmu runājis, nezina un baidās par to, ka tas lielais liberālisms novedīs pie tā, ka nevarēs vairs savākt publiku. Vieglāk ir kontrolēt. Piemēram, ar alkoholiķiem ir skaidrs, kā rīkoties, ko darīt, kur rodas viņu cietsirdība, kā to komunicēt. Tajā brīdī, kad sēž cilvēks, acīmredzami, ne savā ādā, bet priecājas par baložiem, tad normālam kārtības sargam nav skaidrs, kurā brīdī tā kārtība būtu jāsargā. No tā arī likumdošanas un visa kārtības sargu sistēma jūk prātā, jo viņiem nav skaidrs, kā rīkoties ar prieku. Vieglāk ir rīkoties ar bailēm un bēdām. Šobrīd viņi riktīgi baidās. Es esmu ar viņiem runājies un to zinu. Tas arī ir tas, kas traucē legalizēt. Mainīsies laiki un mēs arī.
Parunāsim tagad par kaut ko tādu nopietnāku. Zināms, ka nopirki Ērgļu dzelzceļa staciju. Kā iet ar šo projektu, kas ilgst jau vairākus gadus?
Forši, es gan to nesauktu par projektu. Tā ideja ir tāda - es sapratu, ka bērni ir jālaiž skolā, kurā es pats esmu gājis. Vecākais puika 1.septembrī raudāja, jo bija paredzēts, ka viņš ies Hanzas vidusskolā. Aizvedām viņus uz Ērgļiem un palaidām lauku skolā. Rīgas skolās un bērnudārzos vietu nav, bet Ērgļos vietas ir, nākat tik šurp, piedalieties! Tas sākuma optimisms, protams, bija liels, bet ar laiku izrādījās, ka realitāte īsti nav tāda, kādu gribētos. Mēs savā ciematā esam nolikti vienā spārnā. Uz mums skatās, bet ne visi spēj komunicēt, saprast, ko mēs darām, kas mēs tur esam.
Pagrieziens ir dzīve laukos. Es biju pietiekoši daudz braucis apkārt, sapratu, ka esmu ļoti liels patriots, arī mans brālis Uģis Olte ir tāds. Sapratu, ka gribu aizbēgt no pilsētas. Nav, ko izlikties un vienkārši jāņem peksis nost no pilsētas. Es esmu priecīgs, jo atkal – daudzi projekti, kas citādi nebūtu īstenojušies, tagad vienkārši ir iespējami. Ej un dari! Tas ir tas skaistākais, ka laukos, vispār jau Latvijā, ir iespēja izdarīt visu, ko gribi. Tiešām visu, bez nekādas liekuļošanas tu vari būt viss, kas tu izvēlies būt.
Stacija. Man ļoti gribās satikt cilvēkus. Sāku 2013. gadā, pirms deviņiem gadiem. Mans čoms Armands Rožmanis bija tas, kas pasvieda ideju par staciju. Man ir pilna māja ar maziem bērniem. Man tīri labi patīk braukt pa šoseju, jo tā ir vienīgā vieta, kur neviens nekāpj uz galvas, nelēkā, neplūkā matus. Līdz ar to uz Rīgu braukāju bišķīt lielākā komfortā, braukšana man savā veidā bija kā birojs. Sapratu, ka es arī negribu nekur braukt, jo tiešām tā diena, kuru esmu pavadījis uz vietas kaut ko foršu darot, tā ir daudz sekmīgāka, nekā pārrodoties no Rīgas tāds apdauzīts. Nav vajadzības braukt uz Rīgu, jo Rīga pa lielam ir domāta jauniem cilvēkiem, vai tādiem, kuri citādāk nevar. Rīga nav nekas foršs, Rīga ir šausmas.
No tādas pozīcijas izejot, mierīgi izdarināju sev taciņu uz Ērgļiem. Sieva parakstījās, jo es esmu dzimis Ērgļos, man Ērgļi patīk. Atradām dzīvokli tuvu skolai, lai nebūtu tie bērni jāvadā kā duraciņiem, kā daudzi vecāki dara – vadā šurp un turp, no skolas uz skolu, no pulciņa uz pulciņu, no veikala uz veikalu. Beigās vispār nesaproti, kāpēc dzīvo. A šeit iesper pa dibenu un ej uz skolu. Tā viņi arī iet. Praktiski vēl divas meitiņas palikušas skolā. Viena ies nākamgad 1. klasē, otrai 2,5 gadi – jau liela. Viņa var pateikt, kas vainas, ko gribas. Man ir trīs puikas un divas meitenes, un viena sieva, kas nav mazsvarīgi mūsdienās.
Pagrieziens ir dzīve uz laukiem. Es biju pietiekoši daudz braucis apkārt, sapratu, ka esmu ļoti liels patriots, arī mans brālis Uģis Olte ir tāds. Sapratu, ka gribu aizbēgt no pilsētas.
Kāpēc tieši Ērgļos ir vajadzība attīstīt tūrismu?
Es to vietu ļoti labi zinu un jūtu. Man patīk celt lietas, kuras ir grūti paceļamas, jo Ērgļos neviens nedomā, ka vajag attīstīt tūrismu. Tur ir ļoti skaists reljefs, tur ir daudz priekšnoteikumu, ka var kaut ko izdarīt. Līdz ar to ir baigi foršais lauks, ko art. Aram arī. Tagad ir brīdis, kad ir elektroniskā iespēja sastādīt dažādus maršrutus, darboties ar bildēm, tās rādīt. Ir sekmīgie, kas jau savulaik dabūjuši naudas, teiksim, Sigulda, Valmiera vai Madona, kuri ir tālu mums priekšā. Tu jau vari braukt tālu uz Siguldu, stāvēt sastrēgumos. Pa to pašu laiku tu vari arī mierīgi atbraukt uz Ērgļiem. Mēs tevi sagaidīsim ar atvērtākām rokām un sirdīm, jo te ir mazāk tūristu, bet gandrīz tikpat skaisti.
Mums stacijā tagad otro gadu ir restorāns, cilvēki brauc. Mēs, esam nolēmuši tā, ja vairākas nedēļas nogales restorāns neatmaksāsies, pašiem būs jāsāk piemaksāt, tad mēs veramies ciet. Šogad turpinājām vēl oktobra beigās. Cilvēki brauc, darās, un nav daudz tādas vietas laukos, kur tu vari tā klusi un mierīgi pa vakariem atbraukt un apsēsties siltumā, maliņā. Neviens tev nepievērš uzmanību, skan forša mūzika un mans vidējais puika uztaisa foršu kafiju vai Jolantiņa uztaisa kaut ko ēdamu no ēdienkartes, kas ir izveidota kopā ar šefpavāru. Dod dievs, lai cilvēku būtu ne par daudz, ne par maz, jo mēs vispār nereklamējamies. Es neesmu izlicis uz ielas nevienu izkārtni, ka mums ir restorāns, bet cilvēki tāpat zina un brauc.
Tu jau vari braukt tālu uz Siguldu, stāvēt sastrēgumos. Pa to pašu laiku tu vari arī mierīgi atbraukt uz Ērgļiem. Mēs tevi sagaidīsim ar atvērtākām rokām un sirdīm, jo te ir mazāk tūristu, bet gandrīz tikpat skaisti.
Sanāk, ka cilvēki, kas iet uz restorānu ir kā maza ģimenīte.
Jā, tā tas ir, tikai vietējo ir mazāk nekā iebraucēju. Iebraucējiem tas vairāk patīk, jo varētu būt, ka vietējiem tas ir nedaudz par dārgu. Mazāk dzert vajag, tad būs vairāk naudas. Tāda ir mana klusā atbilde. Šausmas, paskaties, cik daudz piektdienas vakarā tiek izmests šķidrajā desā un sapratīsi, kur tā nauda palika.
Tev dzīvē ir tik daudz projektu, šovu, raidījumu. Kā tu spēj to visu apvienot ar ģimenes dzīvi? Kā visam pietiek laika?
Cilvēki ir brīnījušies, kā tā var būt, ka es vakarā izslēdzos un no rīta uzreiz ieslēdzos, turpinu to pašu vagu, ko vakarā darīju. Visu laiku tā kā turpini, turpini, turpini. Cits cilvēks pamostas un domā, kā tur ir vai nav, ies pa labi vai pa kreisi. Varbūt tas tā iegājies, jo es septiņus gadus strādāju no rītiem Radio Skonto. Vienkārši bija jābūt sešos darbā, nav variantu. Tas nozīmē, ka bez desmit sešos jāceļas, bez septiņām sešos jāiziet no mājas, bez trim sešos Lāčplēša ielas krustojumā ir apkopēji, ar kuriem var pabļaustīties kaut ko foršu, bez vienām sešos ierodies darbā un sešos spied pogu. Tā septiņus gadus noturējos. Laikam divas reizes bija tā, ka kaut kas tur sajuka vai neierados, vai nokavēju. Tas dod kaut kādu iekšēju disciplīnu. Ir reizes, kad tā traucē. Nevar ballēties, jo visu laiku ir kaut kāds iekšējais žņaugs, bet citādi tas palīdz. Kad esi sevi jau ieradinājis tādā kārtībā, tad jau vairs nav grūti darīt. Ja tu to dari, tad tev uzticas, tad vari darīt tādas stulbības, ko vien gribi.
Izskatās daudz. Es tam visam pieeju pietiekoši viegli, nesacepos par niekiem. Mana sieva ir cilvēks, kas vada visus projektus. Esmu tas cilvēks, ko pasaulē varētu saukt par vizionāru, bet es saku, ka redzu pāri kalniem. Mēs mēģinām to manu redzēšanu pāri kalniem apvienot ar kaut kādu mērķtiecīgu darbošanos projektu jomā. Zini, ar tiem projektiem var izdzīvot. Var ņemties, var darboties. Galvenais ir ticēt, ka es tagad kaut ko, nevis nošmaukšu, bet tiešām darbošos.
Piemēram, Ērgļos nav elektrovelosipēdu. Mēs deviņus atvedām. Protams, par līderu naudām, bet tāpat puse jau man ir jāpiemaksā. Man tos būs jāapkopj, ar tiem jāņemas. Tās caurspīdīgās laivas tieši tāpat. Atkal, jā, projekts maksāja divpadsmit tūkstošus, no kuriem sešus samaksāju par savu naudu. Tur, tas joks, ka, ja tu uz kaut ko paraksties un dari, tad tas sanāk. Pagājušajā gadā mēs uzlikām mājiņas, kurās var palikt pa nakti. Tu izdomā, ka tas tā varētu būt un tas piepildās. Man patīk.
Uzliku mājiņas, tad sapratu, ka varētu būt tāds restorāniņš. Nekad mūžā nebūtu domājis, ka man piederēs restorāns. Pa pusei tas ir ģimenei, ir arī tādi, kas strādā no ārpuses. Iespēju robežās maksājam arī nodokļus. Restorāniņā var uzreiz domāt arī par vietējiem produktiem, tādā veidā tas viss attīstās. Es gribu kaut ko parādīt cilvēkiem? Gribu, tad rādu. Darbs dara darītāju.
Man nav tā, ka kaut kas ir uzspiests, mākslīgs. Pagājušajā gada otrajā pusē Maximai pēkšņi sagribējās vienu cilvēku, kā Indiana Džons vienā reklāmā. Es domāju, nu labi. Viņi uzzvanīja, es nosaucu ciparu, lai, kā saka tautā, atpišas, bet neatpisās. Samaksāja, un rezultātā es varēju labāk iekārtot virtuvi stacijā. Tādi brīnumi notiek. Esmu staigājošs pierādījums tam.
Ja man prasa manējie puikas, vai šodien darīt kaut ko vai nedarīt, tad es saku viņiem vienīgo kritēriju – dari to, ko tu nevarēsi izdarīt rītdien. Ja nevari kaut ko izlemt – vajag vai nevajag, tad dari to, ko rīt nevarēsi. Tas ir svarīgi.
Otrs, protams, dari to, kas nav pret tavu sirdsapziņu, jo no tā, ka tu kaut ko izdomā, pierunā sevi uz kaut ko, pievelc aiz matiem klāt, rodas tikai sūdīgas slimības. Vajag vienkārši ļauties. Tam vieglumam ir jābūt baigi svarīgam, jo bez tā tu paliec smags. Tā apmēram.
