Skip to main content

“Atvērto failu” iekšpusē

sarunas

 Jau vairāk nekā gadu Latvijas Radio ik nedēļu skan pētnieciskās žurnālistikas raidījums Atvērtie faili, ko veido Anita Brauna. Šis raidījums saņēma balvu kā 2020. gada labākais Latvijas Radio informatīvi analītiskais raidījums. Pati Anita savu raidījumu sauc par dokumentāliem audiostāstiem, kuros viņa kopā ar trim kolēģiem izmeklē dažādus sabiedrībai nozīmīgus tematus. Turpinot rakstu sēriju ar pētnieciskajiem žurnālistiem, šoreiz par šo sarežģīto, bet bezgala interesanto profesiju runāju ar Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītāju Anitu Braunu.

Jūlija Bite, Studentu medijs Skaļāk

anita_brauna_lr.jpgFoto: Arnolds Auziņš, LR

Kā Jūs saprotat šo jēdzienu – pētnieciskā žurnālistika?

Pētnieciskās žurnālistikas misija un jēga ir atklāt lietas, par kurām nestāsta preses konferencēs, bet kuras eksistē, un kuras, ļoti iespējams, bieži kāds vēlas noslēpt.

 

Kāda ir tās galvenā funkcija?

Tikt pie informācijas, kas ir sabiedrībai būtiska, un pastāstīt to.

 

Kādām rakstura īpašībām ir jāpiemīt labam pētnieciskajam žurnālistam?

Tā sadzīviski izsakoties, vajag būt spējai un vēlmei rakt. Tas nozīmē - iedziļināties lietās. Ja esi ko uzsācis, tad aizrakties līdz saknei, saprast, kas aiz kaut kā slēpjas. Pirmkārt, tev tam ir patiešām jāinteresē, un, otrkārt, ir jāprot analizēt: aiz katras kārtas, ko tu nolobi, saprast, kas ir tā nākamā, un šķetināt tās, un meklēt dziļumā to patieso informāciju, kas tur slēpjas.

 

Ar ko atšķiras radio pētnieciskā žurnālistika no tās, kas ir TV vai žurnālos?

Man pašai radio ir salīdzinoši jauna lieta – strādāju šeit tikai mazliet ilgāk nekā gadu, iepriekš nekad nebiju strādājusi šādā formātā, kad vienīgais, kas tev ir, ir skaņa. Tam, protams, ir savi ierobežojumi un knifi. Tomēr kopumā es teiktu, ka tas nav galvenais – pētnieciskajā žurnālistikā galvenais ir informācija, līdz kurai tu nonāc. Mūsu uzdevums ir to pasniegt skaņas formātā tā, lai šī informācija būtu uztverama. Atvērtie faili atšķiras no televīzijas raidījumiem ar savu formātu. Ja, piemēram, Nekā personīga vai De Facto raidījumi sastāv no vairākiem sižetiem un katrā raidījumā ir vairāki temati, kurus tie šķetina, tad mums katrs raidījums, kas pēc garuma ir samērojams ar De Facto, ir par vienu tematu. Mēs ejam izvēlētajā tematā vēl dziļāk. Un otrs, kas mūs atšķir no minētajiem televīzijas raidījumiem, ir žanrs. Es savus raidījumus saucu par dokumentāli pētnieciskiem stāstiem.

Mums ir ļoti svarīgs veids, kā mēs tematu izstāstām: mēs mēģinām tiešām veidot to kā stāstu, kur var būt iepītas reportāžas, apraksta elementi vai kādi gari cilvēkstāsti, kas palīdz iznest to tematu.

Tas ir tas, kas mūs atšķir tādā formāta ziņā no citiem pētnieciskajiem raidījumiem Latvijā. Es runāju, protams, par raidījumu Atvērtie faili, kuru es veidoju. Bet pētnieciskā žurnālistika Latvijas Radio pastāv arī ārpus Atvērtajiem failiem – piemēram, Ziņu dienests šogad ir sācis regulāru pētnieciskās žurnālistikas rubriku. Viņu sižeti ir tradicionālāki, īsāki pēc formāta, un tādi ziņiskāki, savukārt mums ir vairāk stāstnieciski.

 

Jums arī ir viena nedēļa sižeta sagatavošanai?

Mums ir nedēļas raidījums, jā, bet reāli viena raidījuma sagatavošanai aiziet daudz vairāk laika. Aptuveni tās ir trīs nedēļas, reizēm arī ar to nepietiek. Dažreiz tu saproti, ka šo tematu nevari pieklājīgā līmenī izpētīt pat šajā laika rāmī, un tad informācija tiek krāta ilgākā laika periodā, un tikai tad, kad aina ir skaidra, raidījums tiek palaists ēterā.

 

Kā Jūs meklējat jaunas tēmas saviem sižetiem?

Dažādi. Mēs sekojam līdzi notikumiem, kas šobrīd ir aktuāli, piemēram, tagad jebkurā medijā tematus ietekmē pandēmija – ja pamanām kādu aspektu, kas prasa izpēti un kam mums ir kapacitāte, tad tam arī pievēršamies. Esam pētījuši, kas un kāpēc izplata dezinformāciju par Covid-19, mēģinājuši atspēkot mītus par vakcīnām. Pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas Aivaram Lembergam veidojām raidījumu, ko var saukt par šīs nozīmīgās prāvas rekonstrukciju. Tā, protams, nebija reportāža no tiesas sēdes, kā pasludina tiesas spriedumu. Mēs atradām veidu, kā par tobrīd aktuālu notikumu pastāstīt ko jaunu, būtisku un interesantu. 

Lielākoties mēs esam žurnālisti ar pietiekami ilgu pieredzi un mums ir savi informācijas avoti, un tā informācija nāk arī neatkarīgi no tā, kādas šobrīd ir ziņas. Ja saredzam ko svarīgu tajā, ko mums izstāsta šie informācijas avoti, tad gatavojam savus raidījumus arī par šādiem tematiem. Pie tematiem nonākam diskusijā – esam četri cilvēki nodaļā, kas veido Atvērtos failus, mums ir iknedēļas plānošanas sapulces, tur apmaināmies ar idejām. Galavārds ir man.

 

Kā meklējat informācijas avotus?

To es īpaši detaļās nevaru stāstīt – kā Jūs zināt, žurnālistu avoti ir ar likumu aizsargāti. Ja viņi mums sniedz būtisku informāciju un nevēlas, lai visi zina, ka viņi to ir darījuši, tad mums, protams, ir pienākums sargāt viņu identitāti, līdz ar to es detaļās negribētu stāstīt, kas viņi ir. Bet kopumā... Neviens īsti nesāk žurnālista gaitas ar pētniecību. Visticamāk, žurnālisti savu karjeru sāk ar to, ka ir reportieri, raksta ziņas. Darbojoties žurnālistikā, tu veido attiecības ar cilvēkiem, no kuriem saņem informāciju. Sākumā jūsu attiecības būs visai formālas, bet, iegūstot savstarpēju uzticību, nonāksiet līdz tai informācijai, kuru sākumā minēju – par kuru preses konferencēs neviens nestāsta un preses relīzes neizplata. Tas par cilvēkiem. 

Par dokumentiem – protams, tie ir liels informācijas nesējs. Mērķis vienmēr ir aizrakties līdz dokumentiem, meklēt dokumentālus apstiprinājumus kaut kādām lietām. Ja, piemēram, ir runa par korupciju vai aizdomīgiem iepirkumiem, tad mūsu pienākums ir izstudēt dokumentus un meklēt apstiprinājumu tām lietām, par kurām trauksmes cēlēji mums stāsta. Daļa dokumentu ir publiski pieejami, daļa - nav, vai, piemēram, valsts iestādes vienkārši negrib dod. Tad, izmantojot informācijas atklātības likuma normas, ejam un prasām. Mēs cīnāmies – ne vienmēr tas ir viegli un notiek uzreiz. Jā, tā ir cīņa.

 

Ko darīt, ja avoti melo vai maldina?

Pārbaudīt informāciju. Ir žurnālistikas likums – ja kāds kaut ko ir izstāstījis, pirms to publicēt, noteikti ir jāatrod vēl kāds apstiprinājums. Tas ir par to melošanu.

Bet, turpinot iepriekš teikto, tas notiek ļoti bieži, ka nevēlas dot informāciju. Tas tad ir to attiecību jautājums – vai tev šajā nozarē vai iestādē ir savi avoti, kuri ir gatavi palīdzēt. Pētnieciskajā žurnālistikā ļoti daudz kas balstās uz informāciju, kas iegūta pa neoficiāliem kanāliem. Gadās arī, ka kāds temats iesprūst - tad to nākas likt malā un gaidīt, kad radīsies situācija, kad izpēti var turpināt.

 

Kāda ir aizsardzība, ja Jūs sūdz tiesā?

Tā nav tāda vienkārša lieta – vispirms viņiem ir jāprasa atsaukt informāciju, ko uzskata par nepatiesu. Ja mēs redzam, ka nav pamata atsaukt, tad mēs neatsaucam, bet aizskartās personas var iet uz tiesu un tur šo lietu risināt. Tas, protams, nav vienkārši – mediju organizācijām vai žurnālistiem ir vajadzīgs jurists, kas iet un tiesā aizstāv viņus, tie ir gari un piņķerīgi procesi, kas prasa gan laika, gan finanšu resursus. Tāpēc ir svarīgi, lai mediju organizācijas aizstāv tos žurnālistus, kas nodarbojas ar pētniecību.

 

Pētnieciskajiem žurnālistiem bieži vien nākas sastapties ar dažādām ētiskām dilemmām. Kādas ētikas problēmas Jūs esat konstatējusi?

Mums Atvērtajos failos bija viens stāsts par audžuģimeni, kuru tiesāja par vardarbību pret bērniem un viņu seksuālu izmantošanu... Bet tā pat nav ētiskā dilemma – tas ir mūsu pienākums likuma priekšā visādos veidos pasargāt bērnus. Proti, nekādā veidā neļaut nojaust, par kuriem bērniem un par kuru ģimeni ir runa, lai viņi vēlreiz neciestu no tā, ka viņu lieta tiek publiski cilāta, un nesāpināt viņus ar savu darbu. Un tomēr šādos apstākļos [svarīgi] izpētīt sabiedriski nozīmīgu tematu un atrast atbildi uz jautājumu, kā tas nākas, ka Latvijā bērni, kas jau tāpat ir cietuši, nonāk vardarbīgās audžuģimenēs. Līdz ar to, pētot šo lietu, visu laiku nācās domāt, kur ir tā robeža, kuru tu nevari pārkāpt, lai šie bērni neciestu vēlreiz. Tas ir tas, kas man no pēdējā laika raidījumiem nāk prātā, bet jautājums ir aktuāls jebkur žurnālistikā, arī ziņās. Ja tu veido rakstu par līdzīgiem tematiem, tev arī būs jādomā, kā aizsargāt tos cilvēkus, kurus likums vai veselais saprāts prasa aizsargāt.

 

Vai ir kāds pētnieciskās žurnālistikas stāsts visā vēsturē, kuru uzskatāt par pašu ievērojamāko?

Neesmu konceptuāli par to domājusi, bet tas, kas man nāk prātā no pasaules vēstures, ir Votergeitas skandāls. Washington Post žurnālisti nostrādāja tik eleganti, ka ASV prezidents dabūja atkāpties. Viņiem bija fantastiski avoti. Pareizāk sakot, avots. Absolūti fascinējošas lietas šobrīd dara Bellingcat, kas sevi dēvē, šķiet, par pilsoniskajiem žurnālistiem. Tie ir tie, kuri pēc internetā pieejamajiem datiem izmeklē dažādas lietas un nonāk pie fantastiskiem atklājumiem. Tas ir kaut kas tāds, pēc kā žurnālistikai tiekties.

 

Kā vērtējat pētnieciskās žurnālistikas līmeni Latvijā?

Es domāju, ka mums galīgi nav par ko bēdāties šajā ziņā – mums ir stipri raidījumi. Mums ir jau pieminētie Nekā personīga, De Facto, arī Aizliegtais paņēmiens uzrādījis panākumus šajā žanrā. Žurnālā Ir arī bijuši ļoti spēcīgi pētnieciskās žurnālistikas stāsti, un, protams, pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica arī fantastisku darbu dara. Domāju, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā ir visnotaļ augstā līmenī.

 

Vai šis darbs ir ietekmējis Jūsu privāto dzīvi?

Man vienmēr ir licies, ka žurnālista darba dzīve prasa vairāk laika nekā vidusmēra cilvēkam, tās nekad nav astoņas stundas dienā. Tomēr tas nav tikai ar pētniecisko žurnālistiku. Es savu karjeru sāku laikrakstā Diena kā reportiere, pirms daudziem gadiem, un mēs arī toreiz līdz desmitiem vakarā ļoti bieži strādājām. Līdz ar to tas nav tikai pētnieciskās žurnālistikas jautājums. Laikam ejot, es aizvien vairāk cenšos organizēt savu darbu tā, lai man ir vairāk laika privātajai dzīvei.

 

Kāpēc Jūs kļuvāt par pētniecisko žurnālisti?

Kaut kā dzīve mani dabīgi aizveda līdz tam. Redaktori redzēja, ka man ir spējas analizēt un iedziļināties, un virzīja uz to. Man tas padevās, interesēja, un tā tas aizgāja.

 

Vai gadījās sastapties ar necieņu un privātuma robežu pārkāpšanu tāpēc, ka esat sieviete?

Nē, absolūti nē. Nekad neesmu to šādā veidā izjutusi. Es nesaku, ka tas nav iespējams, varbūt tā notiek, bet es savā praksē tiešām neesmu ar to saskārusies.

 

Ko Jūs ieteiktu jauniem pētnieciskajiem žurnālistiem?

Es teiktu, ka tā ir ļoti interesanta nodarbe. Tā būs interesanta tad, ja tev iekšā ir dzinulis kaut ko pētīt un atklāt, tad ir jēga ar to nodarboties. Tomēr tas ceļš ir grūts, kamēr tu nonāc līdz rezultātam, tam ir jābūt gatavam, bet gala rezultātā ir arī ļoti liels gandarījums, tāpēc ir vērts to darīt.

 

Kāds ir Jūsu darba gandarījums?

Tagad mēs ļoti ātri varam redzēt, piemēram, reakcijas sociālajos tīklos, kā cilvēki novērtē mūsu darbu. Tad mēs redzam, vai tas rezonē vai nē, un gadījumā, ja rezonē, tad, protams, ir liels prieks un gandarījums. Vai, ja tu redzi, ka tava darba dēļ lietas mainās, ka tu ietekmē procesus, ka ir kaut kādā jomā uzlabojumi, vai esi atklājis, piemēram, korupcijas gadījumu, un tavs darbs ir aizvedis līdz izmeklēšanai vai kaut kādām politiskām pārmaiņām. Tad ir laba sajūta, ka tu pozitīvā virzienā ietekmē lietas Latvijā.

 


Interviju veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Žurnālistika" studente Jūlija Bite, izstrādājot bakalaura darbu “Radošais darbs - Interviju sērija ar pētnieciskajiem žurnālistiem”.