Agnese Drunka: Kas jādara, jādara!

Agnese žurnālistikā nenonāca nejauši, nokļūšana šajā profesijā notika, uz to ejot mērķtiecīgi. Viņa strādā gan Latvijas Radio, gan arī televīzijā TV3, noteikti viņu atpazīsi kā raidījuma Bez Tabu seju. Agnese TV3 veido arī raidījumus Ko neteikt? un ir jaunā raidījuma Zilonis studijā moderatore.

Intervija ar Agnesi notika 28.oktobrī.

Krista Marta Kundrate, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Krista Marta Kundrate

Kā nonācāt žurnālistikā?

To, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar žurnālistiku, es zināju, kad vispār vēl neko nezināju. Kad augu, televīzija bija pilnīgi citā formātā. Bija diktores, kuras pieteica programmu, es spēlējos un tēloju Gerdu Sinkēviču – iedomājos, ka esmu diktore ar matu lakas flakoniņu – tas viss bija neapzināti.

Mācoties vidusskolā, pirmo reizi apzinājos, ka gribu darboties žurnālistikā. Iestājos ļoti jaunā vidusskolā Saldū. Skola bija pilna ar jauniem pedagogiem, kuri deva vaļu skolēniem, jo bija juku laiks. Vidusskolā mācījos no 1990. līdz 1993. gadam. Mēs ar klasesbiedreni izdomājām, ka gribam skolas avīzi, jo tādas nebija. Lai avīzi varētu reģistrēt bija jāizņem licence, tādēļ ar klasesbiedreni braucām uz Rīgu, reģistrējām skolas avīzi un tur darbojāmies.

Pēc vidusskolas mēģināju iestāties žurnālistos Latvijas Universitātē, komunikācijas fakultātē, bet iestājos teoloģijas fakultātē, tur arī mācījos. Tad mācījos Rīgas Tūrisma skolā, pāris gadus esmu neklātienē studējusi žurnālistiku, bet neesmu absolvējusi. Tad viss loģiski sanāca, jo sevī kopš agras bērnības esmu to kurbulējusi. Laiku pa laikam mēģināju rakstīt Saldus laikrakstā. Vienu īsu brīdi apostīju gaisu raidījumā LNT Brokastis, tur apguvu sižetu veidošanas pamatus.

Skan briesmīgi, bet raidījums Bez Tabu, ir mana darba vieta divdesmit divus gadus, izņemot bērnu dzimšanas brīžus. 

Skan briesmīgi, bet raidījums Bez Tabu, ir mana darba vieta divdesmit divus gadus, izņemot bērnu dzimšanas brīžus. Šeit es nonācu mērķtiecīgi. Vīrs pamanīja sludinājumu laikrakstā Diena, ka jauns, nebijis raidījums Latvijā aicina darbā un es pieteicos konkursam, izturēju, un nonācu raidījumā Bez Tabu. Pieredze veidot sižetus man bija, kaut ko biju pamācījusies, bet pārējo apguvu strādājot un reāli darot darbu.

Tad televīzija jums vairāk iet pie sirds nekā rakstīšana?

Rakstīšana tikpat kā nemaz. Kad kādu laiku pastrādāju televīzijā, sapratu, kas tas ir, man likās, ka ļoti liels šarms ir radio. Es kādreiz teicu, ka sevi iedomājos kā vecu kundzi, kas strādās radio.

Šobrīd strādāju gan Latvijas Radio, kur vadu raidījumu Globālais latvietis 21. gadsimts, paralēli veidoju īsās formas stāstus raidījumiem pēcpusdienā un Labrīt!. Veidoju stāstu sēriju Šī diena vēsturē, kur mēs maināmies ar Eduardu Liniņu un veidojam pārstāstus par notikumiem pasaulē konkrētajā dienā. Radio pienākumos ietilpst rakstu rakstīšana LSM un portālam latvieši.lv par katru raidījumu Globālais latvietis 21.gadsimts, kas ir sāpīgākais. It kā viss, ko es daru pamatā ir rakstīšana, bet, tiklīdz man ir jāraksta kāds raksts, es saprotu nē, man runāt ir vieglāk nekā uzrakstīt.

Es kādreiz teicu, ka sevi iedomājos kā vecu kundzi, kas strādās radio.

Foto: Krista Marta Kundrate

Otra vieta, kur es darbojos un strādāju šobrīd ir TV3. Bez Tabu sāku strādāt kā korespondente, bet kadrā nonācu tikai pēc vairākiem gadiem. Šobrīd lielākoties esmu moderatore. Paralēli veidoju īsās formas raidījumu Ko neteikt?, kur darbojos kopā ar Kristīni Žildi-Krēvicu. Katra veidojam savu epizodi. Šī rudens jaunums ir sarunu šovs Zilonis studijā, kur esmu moderatore un sarunas vadītāja. Visu aizkadra darbu veic trīs redaktores, kas iet caur uguni un ūdeni, lai uz katru epizodi dabūtu pa trim spēcīgām personībām, kuras, zinot Latvijas sabiedrības kuplo skaitu, ir tik, cik ir.

Mirklī, kad cilvēks ir piekritis nākt, viņš ir gatavs visiem spēles noteikumiem.

Kā viesi reaģē uz personīgiem jautājumiem sarunu šovos Zilonis studijā, un Ko neteikt? Vai nav iebildumu?

Redzi, tur ir tas joks, baltā patiesība. Mirklī, kad cilvēks ir piekritis nākt, viņš ir gatavs visiem spēles noteikumiem. Jā, ir mazliet bažas. Piemēram, raidījumā Ko neteikt? uzdodot kādai sievietei jautājumu, vai tu esi domājusi vēl par kādu plastisko operāciju, viņa atbildēja: “Tādu vienkārši vairs nav, viss ir izmēģināts.” Savukārt, kad viņa nonāk Zilonis studijā, es esmu spiesta pajautāt, cik tev ir bijušas plastiskās operācijas, vai tu vari izskaitīt, bet man ir bail pārkāpt robežu.

Latvijas Radio notiek raidījumu vērtēšana, kurā esmu saņēmusi aizrādījumus, ka esmu pārāk toleranta, jo mēģinu nogludināt strīdus situācijas arī tad, kad ir tiešraide. Esmu tāda pēc dabas, man ir grūti būt konfliktu epicentrā. Saprotu, ka ir brīži, kad tā nedrīkst darīt, profesionalitātei ir jāstāv pāri. Es nedrīkstu jūtināties, mans darbs ir pajautāt tā, lai skatītājs saprot, sadzird, un iegūst no tā, ko mēs runājam, lai nav tukša pļāpāšana. Man ir arī svarīgi, lai cilvēks promejot ir gatavs vēl kādreiz nākt uz studiju, ja ir bijusi konflikta situācija, man ir svarīgi, lai cilvēks neaiziet prom apvainojies uz mani vai pārējiem diskusijas dalībniekiem.

Bez Tabu ir jūsu darba vieta jau kopš raidījuma tapšanas sākuma. Kāpēc, jūsuprāt, raidījums ir svarīgs sabiedrībai?

Bez Tabu top lielākoties no stāstiem, kas nāk no skatītājiem, viņi ir tie, kuri raksta. Uz to balstoties, mēs varam pastāvēt šos divdesmit divus gadus. Sākumā tā nebija, mēs no pirksta zīdām ārā tos stāstus, bet pēc tam aizgāja.

Šobrīd ir mūsu pašu idejas, mēs kaut ko gribam izstāstīt, kādu interesantu, aizraujošu stāstu par cilvēku, kurš nekad pats neteiks: “Stāstiet par mani!” Reizēm liekas forši, ka mēs dzīvojam Latvijā, jo uz katra stūra ir kādas nebūšanas, konfliktsituācijas, āķi. Tās, protams, atkārtojas, piemēram, šoruden ne vakaru neiztikām bez atbalsta par kurināmo.

Tas ir tas, ko producente ļoti veiksmīgi dara, notur līdzsvarā bēdu, problēmu, kašķi un tad paceļ sadaļu izklaides. Tas ir tādā Bez Tabu mērcē.

Mums komanda ir ļoti minimāli mainīga. Mēs esam sastrādājušies, reāli esam viena komanda, kur viens otru ļoti labi sajūtam. Šeit ir cilvēki ar ļoti labu humora izjūtu, kas man liekas svarīgi – spēja ar veselīgu ironiju paskatīties uz tematiem, kas nav pārāk ērti, forši vai patīkami. Lai nebūtu tā, ka vakarā ieslēdz televizoru un visu laiku tāda bēdu leja. Tas ir tas, ko producente ļoti veiksmīgi dara, notur līdzsvarā bēdu, problēmu, kašķi un tad paceļ sadaļu izklaides. Tas ir tādā Bez Tabu mērcē.

Atšķirībā no ziņu žurnālista korespondenta, Bez Tabu korespondentam ir dubultizaicinājums. Protams, ka divdesmit divos gadus ir bijušas krīzes un ir pārskatīts, kas ir tas, ko mēs darām nepareizi un ko mums vajadzētu darīt labāk. Es atceros, ka toreizējais producents Jurijs Grava mums teica: "Vienmēr, veidojot stāstu, iedomājies, vai cilvēks to skatīsies arī tad, ja būs izslēgta skaņa. Vai arī bilde strādās?"

Es sižetus parasti reti taisu, bet, ja taisu, tad ar baudu. Šovasar man bija stāstu sērija Saldējumam pa pēdām, kur desmit Latvijā ražotus saldējumus garšoja dažādi cilvēki un vērtēja pēc kritērijiem, mēģinājām nokļūt arī ražotnēs. Man ļoti patīk sižeta tapšanas darbs, nepatīk pēc tam noskatīties savu filmēto materiālu, tas ir kā ēst uzsildītu zupu.

Līdz kaulam īsti mēs esam ļoti retās dzīves situācijās.

Vai jums šķiet, ka atšķiraties no tā, kāda esat ēterā un kāda esat dzīvē?

Mēs visi spēlējam kādu lomu. Dzīvē vairāk rupjus vārdus lietoju, ēterā es tos neizmantoju. Man liekas, ka tāda, kāda esmu dzīvē, esmu arī tur. Līdz kaulam īsti mēs esam ļoti retās dzīves situācijās. Ēterā es esmu savāktāka, koncentrējos vairāk nekā ikdienas histērijā, kur biežāk aizpeldu. Arī ēterā es mēdzu aizpeldēt, tāpēc ir forši ka Bez Tabu ir kolēģis blakus, kurš spēj atvilkt atpakaļ un paķiķināt par to, ko pateicu, kur aizpeldēju. Radio ir producents, kas austiņā ir vienmēr klātesošs.

Foto: Krista Marta Kundrate

Vai ir svarīgi, ka ar kolēģi blakus ēterā ir laba sadarbība?

Protams! Vienreiz mēs ar Egonu bijām sastrīdējušies. Mēs salecāmies pilnīgi nejauši, bet strīds bija precīzi stundu garš un tā stunda iekrita raidījuma beigās un nākamā raidījuma sākumā. Man ir ļoti svarīgi, lai ar kolēģi komunikācija ir veiksmīga. Man visur ir paveicies, ka ar kolēģiem komunikācija ir izcila. Nespēju iedomātie tādu cilvēku, kas spētu strādāt komandā, kur tikai es ir galvenais un visi pārējie malā.

Man prasa ko tu te koķetē, tevi taču katru vakaru simtiem tūkstošiem cilvēku skatās. Jā, bet viņu te nav.

Vispār man baigi nepatīk ar svešiem cilvēkiem runāt. Tam neviens nekad netic. Tāpat kā neviens netic, ka man ir šausmīga panika uzstāties publiski. Teiksim bērnudārza izlaidumā, nu kurš dos puķes, teiks runu, nu tu ej Agnes, un es - nu nē, lūdzu nē.

Visi domā, ka tā tāda koķetērija, bet man tiešām ļoti nepatīk. Man prasa ko tu te koķetē, tevi taču katru vakaru simtiem tūkstošiem cilvēku skatās. Jā, bet viņu te nav. Studijā ir četras vai piecas kameras un divi trīs operatori, bet viņi ir aiz kamerām, viņu te nav.

Man laikam ir bail būt uz skatuves. Liekas, ak dievs labi, ka uzvilku garo kleitu, neviens neredz, kā ceļi trīc. Tad, kad esmu nosacīti vienā līmenī un redzu acu skatus, tad ir vieglāk, bet publiska uzstāšanās nav mans ampluā, lai arī cik jocīgi tas izklausītos. Tas man griež vēderu riņķī cik dienas iepriekš.

Man ir jābrauc uz Torņkalnu, kādas divdesmit minūtes, ir ilgs laiks sevi žēlot. Tad es domāju, labi, ka man nav no rītiem jāceļas.

Jūs vienu brīdi bijāt arī 900 sekundēs. Tas bija izaicinājums?

Kad intensīvos darba periodos braucu astoņos vakarā mājās, bet astoņos no rīta jau esmu izgājusi no mājas, tad reizēm pilnīgi žēl sevis. Man ir jābrauc uz Torņkalnu, kādas divdesmit minūtes, ir ilgs laiks sevi žēlot. Tad es domāju, labi, ka man nav no rītiem jāceļas.

Kad pirms diviem gadiem Kristīne Garklāva salauza kāju un mēs pirms tam ar 900 sekunžu producenti bijām kopīgi vienā pašreklāmā strādājušas, viņa bija sajutusi, ka es varu. Es teicu, jā, labprāt, man tas formāts vienkārši patīk. Liekas tāds dzīvs un īsts, jo lielākoties ziņās viss notiek ar titru mašīnu.

Mums nav titru mašīnas raidījumam Bez Tabu, 900 sekundēs ir gan titru mašīna, gan brīvā runa, kas man liekas ir visideālākais. Tu vari būt gan nopietns ziņu cilvēks, gan pilnīgu muļķi laist reizēm. Bet to varu tikai tad, ja tas ir īstermiņā.

Es apbrīnoju kolēģus, kuri dara to gadiem. Saprotu arī tos, kuri kādā brīdī pasaka nē, es vienkārši vairs nevaru. Ar Ritu Paulu runāju: “Nu godīgi saki, kā ir, var pierast?, viņa saka: “Nē.” Ja vien neesi cīrulis, nevari pierast. Jā, tu pielāgojies, bet pierast, nē. Nav tā ka celies dziedādams. Tad vēl ir panika nogulēt un likt piecus modinātājus pēc kārtas. Naktī vēl iedomājos, vai skaņu esmu ieslēgusi telefonam, tā visa ir paranoja.

Katrs stāsts ir kā neliela filma, ko mēs izstāstām.

Kā bija ar Latvijas lepnuma ceremoniju, kur ir pavisam savādāk?

Tas man ir ļoti svarīgs un nozīmīgs posms, kas gan pirms diviem gadiem beidzās, jo mainījās raidījuma taktika. Esmu veidojusi Latvijas lepnuma filmas, kas ir bijis ļoti atbildīgs darbs. Katrs stāsts ir kā neliela filma, ko mēs izstāstām.

Biju pārbijusies no atbildības sajūtas, lai tiešām viss sanāktu. Vienu gadu taisīju filmiņu par vīrieti, kurš izglāba bērnus no ugunsgrēka. Tas bija Liepājā. Mēs aizbraucam, kaut ko safilmējam, bet es saprotu, ka uztaisīt tādu spēcīgu stāstu no tā būs pagrūti. Man paveicās, ka strādāju ar Uldi Janci, kurš ir vienkārši brīnišķīgs kino operators. Mēs ķērāmies pie inscenēšanas sadaļas un salikās visi klucīši tik veiksmīgi.

Mēs sarunājām ugunsdzēsējus, viņi dabūja dūmu mašīnu. Mans mājas saimnieks tajā brīdī mainīja mājai logus, viņš logu rūtis ar stikliem sarūpēja, ko varēju inscenējumos izmantot. Tad likās, ka viss ir, bet nav galvenā varoņa, kurš dabūs Latvijas lepnumu. Pēkšņi es uzzinu, ka viņam ugunsdzēsēji pasniedz balvu par drosmi un ir jābrauc uz Rīgu, jo skaidrs, ka vēlreiz braukt uz Liepāju nebūs iespējams. Vēl bija vajadzīga ātrā palīdzība. Tā nebija sarūpēta, un es sestdienā, vēl kamēr Liepājā bijām, to dabūju. Ir reizes, kad mēs smejamies - televīzijas dievs stāvēja klāt. Tā bija viena no tām reizēm.

Ir reizes, kad mēs smejamies - televīzijas dievs stāvēja klāt.

Tagad, atskatoties atpakaļ uz Latvijas lepnuma stāstiem, liekas, ka lielākoties ir bijis tā, ka kāds stāv blakus. Nav tā, ka pats sēdi rokas klēpī salicis, bet viss saliekas. To konkrēto epizodi mēs tik kolosāli safilmējām! Atceros, ka man vajadzēja stiklā bērna roku, kā biju iedomājusies un es izsaucu savu mazāko meitu. Visiem bija piedzīvojums. Man šķiet, ka arī emocionāli spēcīgs vēstījums sanāca. Man patīk ka ir operators, kurš saprot no pusvārda. Es saku, ka gribētu ka ir tā un viņš vienkārši - klik - un, kad skatos safilmēto materiālu, tāda sajūta it kā pati būtu filmējusi, ja mācētu.

Ko darāt brīvajos brīžos, kā atslēdzaties un atpūšaties no darba?

Naktis man ir brīvas. Vislabāk man patīk atpūsties, darot precīzi neko, tas ir grūti, bet es mēģinu. Cenšos, ar mainīgām sekmēm, vismaz trīs reizes nedēļā atrast stundu laiku sportam. Man patīk daudz iet ar kājām, bet neesmu tā, kas iet pārgājienos, man gribētos, bet neesmu vēl atradusi īsto kompāniju. Pa nedēļu paļaujos uz to, ko vīrs pagatavo vai strukturēti sev salieku. Izklausās varbūt briesmīgi, bet brīvdienu brokastīs man jau patīk domāt par to, ko ēdīsim vakariņās. Tā ir mana meditācija – gatavošana.

Izklausās varbūt briesmīgi, bet brīvdienu brokastīs man jau patīk domāt par to, ko ēdīsim vakariņās.

Redzēju sociālajos tīklos, ka raidījuma Zilonis studijā dēļ, jums bija jāiet peldēties rudenī. Kā ir ar rudens peldēm, vai tas ir viens no veidiem, kā atslēgties no darba?

Tagad jau būs otrais pilnais gads, pirms tam tas bija ļoti fragmentāri. Žurnālistikas darbu darot, ir vajadzīgs kāds brīdis, kad tu visu izslēdz ārā. Jo es nespēju, es turpinu domāt arī brīvdienās. Darbs ir ļoti klātesošs. Mēs te puse aukstā ūdenī ejam. Tas ir brīdis, kad nu gan esi izslēdzies. Izslēdzas viss.

Kad ej aukstajā ūdenī, tu restartējies un dabū to ķermenisko sajūtu. Tad, kad riktīgā ziemā ir izcirsts āliņģis un tu saņemies, tas palīdz saglabāt veselo saprātu.

Kad ej aukstajā ūdenī, tu restartējies un dabū to ķermenisko sajūtu. Tad, kad riktīgā ziemā ir izcirsts āliņģis un tu saņemies, tas palīdz saglabāt veselo saprātu. Žurnālistika ir profesija, kurā, ja pats nerūpējies par savu gan fizisko, gan emocionālo labsajūtu, līdz izdegšanai ir viens un divi. Starp citu, izdegšana ir viens no ziloņiem, kas man pašai ļoti patika. To es labprāt noskatītos, un tas varētu būt viens no tiem raidījumiem, kur nebija uzreiz utis jāmeklē.

Kas ir trakākais, ko jūs ētera dēļ esat izdarījusi?

Nu ja jādara, jādara. Principā darba dēļ esmu ēdusi sliekas un tos milzīgos šņācējprusakus. Laikam tas nebija nekas traks, bet pašai lika pārkāpt sev pāri tas, ka vasarā nūdistu pludmalē ūdenī bija jāraksta stendaps. Sapratu, ka es taču te nevaru iet ar peldkostīmu, man pat nebija līdzi. Pa applūdušiem mēsliem ir brists un viss kaut kas.

Mani kolēģi, cepuri nost! Bija viens gadījums ar vācējiem, kuri pievākuši tik pilnu māju, ka nevarēja vispār tikt iekšā dzīvoklī. Kolēģi rāpās pāri visam, un, kad atbrauca atpakaļ, viņi paši smirdēja un visas drēbes bija savilkušās. To varbūt es nevarētu, bet, kā es saku, kas jādara, jādara.

Kā ir ar kritiku no sabiedrības?

Nav tā, ka man nāk klāt cilvēki un kritizē. Kritikai ir jābūt konstruktīvai, ja tā ir Anda Rožukalne, kas kritizē, tad es ieklausos, ja kritizē kāds cits, tad viņam ir visas tiesības nākt un darīt to pašu darbu. Drīzāk ir savs labums, ka cilvēki, piemēram, Stockmanā iedod kādu foršāku gaļiņu. Bija sieviete, kas vienmēr gribēja parunāties un teica: “Ja man kaut kas notiks, vai es varu jums tad pateikt”? Tas zināmā mērā ir loģiski, mēs esam mazliet pasaules glābēji un tā viņi mūs uztver.

Kā profesiju “mamma” izdodas apvienot ar žurnālista profesiju?

Tas nav viegli. Es nespēju iedomāties, kā vientuļa mamma var darīt to darbu. Man liels atbalsts ir vīrs, kurš nes manu sūro darbu uz saviem pleciem. Esmu sen nodefinējusi, ka esmu tieši tik laba mamma, cik varu būt. Tur man palīdzēja raidījums Ģimenes studija. Tas vairāk ļāva saprast savus bērnus.

Galu galā viņi mani izvēlējās par savu mammu, un, ja kaut kas nav tā, tad ņemiet par labu, jūs paši izvēlējāties piedzimt mūsu ģimenē.

Galu galā viņi mani izvēlējās par savu mammu, un, ja kaut kas nav tā, tad ņemiet par labu, jūs paši izvēlējāties piedzimt mūsu ģimenē. Tā ir mana vīra frāze, ka bērni mūs ir izlutinājuši ar to, ka ir pašpietiekami un ļoti patstāvīgi. Man nav bijis viņu dēļ kaut kas jānoliek savā profesionālajā dzīvē. Mums ir bijusi iespēja, visiem kopā dzīvojot, katram piepildīt savas lietas.