Spalvainas kājas... Jā, bet lielas krūtis!

“Ei, tu skaistā meitene, kāpēc tev nav grebene, silikona pupi un bagāti radi?” skan latviešu pankroka grupas PND dziesmas vārdi, un prātā iešaujas dāmas tēls: maiga un trausla, tetovējumiem klāta programmētāja ar ziliem matiem un zēngalviņu, liekot domāt par to, ka sievišķība un vīrišķība jau sen nav birkas, kas piekarināmas pēc ārējā izskata. “Plati pleci, kuplas ūsas. Lielas mantas, šķidri mati. Pleķains krekls, spalvainas kājas... Jā, bet lielas krūtis!” dzied jauniešu humorroka grupa Pirmais kurss.

Dzimumu nevienlīdzība bieži atspoguļojas populārās kultūras izpausmēs. Dziesmu tekstos bieži vien ir saskatāmi elementi, ar kuriem tiek pausti noteikti tradicionālie priekšstati par dzimumam piemērotām īpašībām, un attieksmē ir jaušams seksisms. Joprojām sieviete tiek aprakstīta kā seksuālās iekāres objekts, taču, iespējams, vairs ne gluži kā meitene zeltene ar skaistām zilām acīm, rožu sārtām lūpiņām un skaistām gaišu matu sprogām jeb matiem kā saulstaru riets.

Martina Vaivode un Monta Kaiva Konovalova, pētnieciskās žurnālistikas žurnāls Inquisitio

Žurnāla pilnā versija pieejama šeit! Inquisitio Nr.7 rakstu autori ir RSU studiju programmas “Žurnālistika” studenti –Jūlija Bite, Mārcis Egle, Monta Kaiva Konovalova, Samanta Peipiņa, Karmena Stepanova, Sanija Svipsta, Martina Vaivode.

Sievišķība, vīrišķība, skaistuma standarti, veiksme, panākumi un gods ir kultūras radītas sociālās konstrukcijas, kas nemitīgi mainās. Ja vēsturiski šie konstrukti bija pamats, pēc kā sabiedrībai vadīties un kā pašidentificēties, tad šobrīd jau atkal, iemesti dažādu uzskatu un stereotipu katlā, tie sāk pamatīgi burbuļot problēmu veidā. Piemēram, Polijā sievietēm jācīnās par cilvēktiesībām, iestājoties pret abortu aizliegumu. Cīņa var būt arī tepat Purvciemā, strīdoties ar ģimenes vīriešiem par to, kāpēc šoreiz traukus būtu jāmazgā viņiem, vai to, ka tualetē vīriešiem pienāktos aiz sevis nolaist poda vāku. Un vēl, un vēl... Kā jaunai sporta žurnālistei vai politiķei, ienākot šķietamā “vīriešu profesijā”, nejusties diskriminētai darba vidē? Tas viss atgādina par feminisma nepieciešamību mūsdienu Rietumu sabiedrībā. Kā, saglabājot labestību un maigumu, nekļūt kaujinieciski noskaņotai, vienlaikus nepakļaujot sevi diskriminācijai un nostādnei, ka tiec uzlūkota kā objekts (objektivizēta)?

Meklējot atbildes uz jautājumiem par feminisma jēgu mūsdienās un dažādām izpratnēm par sievišķības jēdzienu, runāju ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni, seksualitātes pētnieci un psihoterapeiti Kristīni Balodi, kultūrvēsturnieku Denisu Hanovu, sociālantropoloģi Janu Kukaini, kā arī citādu uzskatu paudējiem – psihoterapeitu Viesturu Rudzīti un vēdisko skolotāju Uģi Kuģi. Meklēju atbildes uz jautājumiem par objektivizāciju (uzlūkošanu kā objektu) un seksismu attiecībā uz sievietēm. Tos uzdevu trīs absolūti dažādām jaunām sievietēm: Instagram ietekmētāju pionierei Agnijai Grigulei, māksliniecei Mētrai Saberovai, kura izmanto ķermeniskās pieredzes kā publisku platformu un ir populāra, un jauniešu politikas un pilsoniskās iesaistes aktīvistei Natālijai Knipšei.

Vīrišķīgais un sievišķīgais

Pēc 2019. gada provizoriskajiem datiem var konstatēt, ka stundas vidējā bruto darba samaksa sievietēm ir par 15,9 % mazāka nekā vīriešiem – liecina Centrālās statistikas pārvaldes veiktais aprēķins. Ne vienā vien radošā kolektīvā – tautas deju ansambļos, koros, teātra trupās – visbiežāk situācijās, ja vakancei būs pieteicies viens vīrietis un, teiksim, piecas par viņu talantīgākas vai labāku izglītību ieguvušas sievietes, visticamāk, priekšroka neapzināti tiks dota vīrietim, jo, šķiet, vīrieši radošajās nozarēs tiek uztverti tā, it kā tie būtu “mazākumā”. Savas personālizstādes atklāšanā jaunā gleznotāja Sabīne Vernere atzina: “Mākslas akadēmiju lielākoties absolvē sievietes, bet izstādēs vairāk platforma tiek dota vīriešiem.” Viņa pauda uzskatu, ka tā notiek tādēļ, ka sabiedrībā ir iesakņojies viedoklis, ir mācīts, ka vīrietim jābūt ģimenes apgādniekam, un, ja reiz vīrietis ir izvēlējies neienesīgu profesiju, tad viņš ambiciozi centīsies sevi pierādīt.

Darba likuma 7. pantā ir ietverts viens no darba tiesību pamatprincipiem – vienlīdzīgu tiesību princips. Minētā panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī taisnīgu darba samaksu. Šīs tiesības darba devējam jānodrošina bez jebkādas diskriminācijas. Tomēr realitātē tas tā nav.

Nav daudz pētījumu par to, kā sociālie mediji ietekmē to, kā jaunieši sevi uztver. Klīvlendas Universitātes komunikācijas psiholoģijas un masu mediju pētnieka Ričarda Perlofa pētījumā teikts: “Tradicionālu dzimumu lomu socializācijas procesu rezultātā meitenes un sievietes iespaidojas no sabiedrības uztveres attiecībā uz attieksmi pret ārējo izskatu, nevis iekšējām īpašībām.” Pētījuma autors uzsver, ka sievietes piešķir lielāku nozīmi fiziskajam izskatam nekā vīrieši un viņas ir vairāk pielāgotas tam, lai atbilstu stereotipiskiem fiziskās pievilcības ideāliem. Profesors norāda: “Tieši sociālie mediji ir vide ar daudzām iespējām, kas var arī negatīvi ietekmēt jaunu meiteņu domāšanu, veselīgu sevis uztveršanu un reprezentēšanu sabiedrībā. Meitenes, neapšaubāmi, objektivizācijai un seksismam ir pakļautas vairāk nekā zēni.” Vēl ne tik sen bieži bija sastopami seksisma uzskatus ietveroši raksti lielākajos plašsaziņas līdzekļos – tā, piemēram, portālā Delfi.lv bija publikācija ar virsrakstu “Pazīmes, kas liecina, ka neesi pietiekami sievišķīga” – sievietēm tika skaidroti iemesli, “kāpēc kādām sievietēm ir grūti atrast otru pusīti vai pietrūkst vīriešu uzmanības”. Šajā un citos rakstos tika minēti šādi iemesli: “aizraušanās ar vīriešu sporta veidiem”, “brīvā laika trūkums”, “neatkarība”, “lepnums”, “konflikti”, “vīriešu pienākumu pildīšana”, kā arī “garlaicīga garderobe un bikses”, “vīrišķīgs matu griezums”, “rotu trūkums” un izteikti līdzīgi apgalvojumi. Ko īsti nozīmē sievišķība, kas to konstruē, un kāpēc to bieži kultivē pašas sievietes?

Sievietes lielākais izaicinājums sabiedrībai ir savas brīvības demonstrēšana. Tāpēc bieži vien sievietes, kas nedzīvo arhaiskos aizspriedumos un neierobežo sevi tikai ar tradicionālajām, sociāli konstruētajām lomām, publiskajā telpā tiek zākātas par agresīvām, neglītām zilzeķēm.

Temats “sieviete” tiek bieži iztirzāts, taču tas nav līdz galam atrisināts un spēj iekvēlināt dusmas. Acīmredzot katram ir savs priekšstats par to, kādai ir jābūt sievietei, un šķiet, ka neviens līdz galam nav apmierināts ar to, kā viņa pilda savas lomas. Tādējādi sieviete tiek pakļauta nemitīgai vēlmei to mainīt un uzlabot. Iespējams, viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem sarunā par jaunas sievietes lomu ir sabiedrības gaidas, ka sieviete īstenos vienu lomu, neņemot vērā sievietes kā indivīda unikalitāti, turklāt sievietes atšķiras cita no citas, atšķiras arī viņu spēja pielāgoties citiem. Tikpat lielā mērā par sievietēm teiktais attiecināms uz vīriešiem, jo feminisms a priori ir ne vairāk, ne mazāk kā vienādas politiskas, ekonomiskas un sociālas tiesības gan sievietēm, gan vīriešiem.

Meitenes, nedusmojieties!

Izcilā franču kinorežisore Anjēze Varda (1928–2019) bija miermīlības, omulības un maiguma iemiesojums, grūti viņu iedomāties niknu. Taču pat viņa atzina, ka, mēģinādama būt līksma feministe, tomēr bijusi ļoti dusmīga un pikta. Iespējams, šī ir tēma, par ko nevar nedusmoties. Nē, ne visas feministes dedzina krūšturus un lamā vīriešus. Turklāt ir svarīgi paskaidrot, ka ne tikai sievietes ir feministes. Šādu atziņu žurnālam Inquisitio pauda seksualitātes pētniece psihoterapeite Kristīne Balode: “Jebkurš mūsdienu domājošs un sociāli aktīvs cilvēks būtībā ir feminists, jo feminisms mūsdienās ir par iekļaujošu un līdzvērtīgu sabiedrību. Mūsdienu feminisms vairs nav par sievietēm un sievišķību, mūsdienās tas ir par cilvēktiesībām un līdztiesību!”

Feminisms kā jebkura sociāla kustība ir konstanti mainīga un daudzslāņaina.

Taujāts par feminisma definīciju mūsdienās, kultūras pētnieks Deniss Hanovs atbildēja: “Tā ir ideju kopa, kas palīdz restaurēt vienlīdzību starp dažādiem dzimumiem.”

Tam, ka feminisms bieži tiek saistīts ar dusmām, ir vēsturisks pamatojums. Kristīne Balode paskaidroja, ka ikviena aktīvi strādājoša mūsdienu sieviete būtībā ir feministe un, skatoties uz feminismu kādreiz, šai kustībai ir nācies būt krietni agresīvākai un uzbrūkošākai tikai tādēļ, lai mēs visi varētu būt tur, kur mēs esam. Savukārt rakstniece un teoloģe Ilze Jansone norādīja: “Tas, kāpēc nereti Latvijā pret feminismu izturas skeptiski, ir tas, ka mēs ļoti lielā mērā neesam gatavi pārmaiņām kā sabiedrība. Mūsos, iespējams, ir iespiedies padomju laika mantojums, kad feminisms tika traktēts pilnīgi citādi. Padomju Latvijā mēs ļoti ilgstoši bijām spēcīgā otrā feminisma viļņa ietekmē, un, manuprāt, otrais vilnis ir agresīvāks un varbūt arī daudzviet radikālāks, un tas izraisa savā ziņā pretreakciju.”

“Feminisms ir tas, ka sieviete var izvēlēties karjeru, bet var izvēlēties rūpēties par vīru un bērniem, viņa var izvēlēties neskūt kājas, bet var arī ielikt silikona krūtis un iet vaksēties, viņa var negulēt ar vīriešiem, bet var arī pārgulēt ar visiem bāra apmeklētājiem. Feminisms nav cīņa pret, tā ir cīņa par. Par vēlmi dzīvot savu dzīvi, nejūtot pastāvīgus atgādinājumus par savu stāvokli tikai tādēļ, ka paveicies piedzimt ar krūtīm,” Satori interneta žurnālam raksta Marta Elīna Martinsone. Ir grūti paskaidrot vēl vienkāršāk – feminisms ir par izvēles tiesībām!

Feminisms vai komunisms?

Ja reiz feminisms aizstāv visu sociālo grupu vienādas tiesības un sekmē sabiedrības kopējo dzīves kvalitāti, kāpēc kādam tas varētu šķist agresīvs? Viesturs Rudzītis, psihoterapeits un kaismīgs feminisma opozicionārs, Inquisitio norādīja, ka, viņaprāt, feministiskā ideoloģija ir tikpat lipīga kā komunisms: “Tas tieši tāpat ir sagrāvis pusi pasaules. Tāpēc, ka tas ir naids, tā ir iznīcināšana. Tas ir naids pret apspiedējiem. Tā ir upuru loma un tīrais marksisms.” Taujāts par to, kas, viņaprāt, ir feminisms, Rudzītis atbildēja: “Tas viss rodas no sievietes nepašpārliecinātības par savu sievišķību. Tātad no nepriecāšanās par savu sievišķību.” Turklāt viņš izvirzīja jautājumu, vai par feministēm kļūst resnas un nesmukas sievietes, vai feminisms liek viņām par tādām kļūt.

Feminisma pētniece, sociālantropoloģe Jana Kukaine feminisma pretinieku izplatīto uzskatu, ka feministes ir resnas, neglītas un vientuļas, izdala kā klasisku argumentācijas kļūdu ad hominem jeb atsaukšanos uz personību. Turklāt kļūdaini ir vērsties pret feministēm kā pret monolītu grupu. Iespējams, vienīgais, kas visām feministēm ir kopīgs, ir tas, ka viņas apņēmušās sasniegt dzimumu, rasu un sociālo grupu politisko, ekonomisko un sociālo vienlīdzību. Feministes ir gan ticīgās, gan ateistes, gan kaut kur pa vidu savā ticībā; jebkuras rases un tautības; precētas, brīvas, attiecībās (monogāmās vai poligāmās); heteroseksuālas, homoseksuālas, biseksuālas, transseksuālas un aseksuālas; sievišķīgas un vīrišķīgas – aptverts ir viss iepriekš minētais un varbūt nekas no tā. Tomēr feministēm visbiežāk piedēvētā īpašība ir sievišķības trūkums. Taču ko nozīmē sievišķība?

Iespējams, vienīgais, kas visām feministēm ir kopīgs, ir tas, ka viņas apņēmušās sasniegt dzimumu, rasu un sociālo grupu politisko, ekonomisko un sociālo vienlīdzību.

Uzrunāts tika vēdiskais skolotājs un attiecību konsultants Uģis Kuģis, kurš sevi par feministu neatzīst un uzskata, ka šobrīd “sievietes cīnās ar neredzamām dzirnavām kā Dons Kihots”. Viņš klāsta, ka sievišķība nenozīmē tikai seksīgu izskatu, bet tā rodas tikai tad, kad blakus ir vīrietis: “Tikai tad sieviete līdz galam kļūst sievišķīga, tāpat kā sieviete līdz galam kļūst par sievieti, kad kļūst par māti. Sievišķība nozīmē, ka viņa zina savu vietu pasaulē, kas viņa ir, kāda ir viņas daba un kāds ir viņas dzīves uzdevums. Tas ir emocionālais noskaņojums, prāta stāvoklis un garīgās izaugsmes stāvoklis.” Turklāt U. Kuģis uzsver, ka par sievišķīgu kļūst tikai tāda sieviete, kurai jau kopš dzimšanas ir veidojusies veselīga sapratne par to, ko viņai sniedz māte, ka tēvs pret viņu ir veselīgi izturējies un no bērnības viņa jūtas pasargāta. Tādējādi šai vēl joprojām grūti definējamai sievišķībai ir vieglāk izpausties – tā rodas dabiski, taču, ja sievietēm nākas cīnīties par kaut kādām tiesībām, jāiet uz darbu, jātīra sniegs un vēl sazin kas jādara, viņas pazaudē vieglumu un kļūst skarbākas, dusmīgākas un neapmierinātākas ar to, ka nav kāda, kurš par viņām parūpējas.

“Mēs dzīvojam laikmetā, kurā ļoti daudzas mūsu identitātes lietas ir tā vai citādi konstruētas, tā vai citādi ir apkārtējās vides un sabiedrības radītas. Kādreiz par sievišķību sprieda pēc tā, kāda viņa ir māte vai kāds ir viņas mātes potenciāls. Piemēram, zinām pēc antīkajiem laikiem, ka sievietes ar platiem gurniem bija skaistuma ideāls tāpēc, ka viņas varēja viegli dzemdēt. Domāju, ka pagājušā gadsimta laikā sievišķība mainījās, papildinot to ar seksapīlu. Pateicoties tam, ka mēs jau esam izgājuši cauri postmodernismam, poststrukturālismam, visiem šiem domāšanas veidiem, kas būtiski mainīja bieži polarizējošās lietas, tad arī sievišķība kā tāda būs vienmēr atkarīga no konteksta. Līdz ar to es šaubos, ka šobrīd ir tāda universāla sievišķības definīcija,” saka rakstniece un teoloģe Ilze Jansone.

Vīrieši raud

Viens no argumentiem, ko bieži vērš pret feminismu, ir uzskats, ka feminisms apdraud demogrāfiju un tradicionālo ģimeņu vērtības.

“Es vispirms teikšu radikāli – es domāju, ka tās ir vīriešu bailes zaudēt varu,” saka Ilze Jansone. “Kas ir tās ģimenes tradicionālās vērtības, ja statistiski Latvijā ir ārkārtīgi daudz ģimeņu, kurās māte audzina bērnus viena vai bērnus audzina kopā ar vecmāmiņu? Tas ir no aizlaikiem pagrābts konstrukts, jo tradicionālas ģimenes vērtības ir savstarpēja cieņa, savstarpēja mīlestība, savstarpēja ieinteresētība. Kā feminisms to var apdraudēt? Nekā! Feminisms ir par visiem šiem trim! Es domāju, ka visi šie argumenti norāda uz to, ka cilvēki nesaprot, kas ir feminisms, un neizprot, kāpēc tas ir radies, un nav ar mieru lielā mērā atzīt līdztiesību. Tā ir tā konservatīvā, tradicionālā domāšana, kas droši vien ir nostiprinājusies paaudzēs, un varbūt savā ziņā tas ir tāds postpadomju mantojums, kur tika mācīts, ka džeki neraud, jo vīrietis baidās zaudēt savas spēka pozīcijas. Tas ir stāsts par to, ka arī vīrietis var atļauties būt vājš,” viņa turpina.

Cilvēku individualitātes ignorēšana un kategorizēšana pēc dzimuma ierobežo to vīriešu izvēli, kas labprātāk pilnvērtīgi iesaistītos mājas solī un bērnu kopšanā, un to sieviešu izvēli, kas labprātāk nodotos darbam un karjerai.

Sabiedrība, kurā dominē vīrieši, nosaka, kas ir sieviete, un diskusijas par to ilgst gadsimtiem. “Tika uzskatīts, ka sievietes nosacīti ķīmiskie procesi organismā stimulē, piemēram, to, ka sievietes it kā vairāk tiek pakļautas histērijām. Histēriski ir arī vīrieši! Sieviete ir “vājāka”, un tādēļ to 19. gs. ieslodzīja privātajā telpā, un tikai vīrieši drīkstēja gan vēlēt, gan īstenot profesiju. Sievietes rakstnieces tika spiestas paslēpties aiz vīriešu pseidonīmiem, lai viņu grāmatas vispār kāds pieņemtu un lasītu. Līdz ar to es domāju, ka tā tiešām ir spēka pozīcija – dominanta pozīcija, kura padara cilvēku nelaimīgu,” norāda Deniss Hanovs, piebilstot, ka gan sievišķība, gan vīrišķība ir tikai konstrukti – kādreiz tika uzskatīts, ka vīrietis nedrīkst raudāt, nedrīkst iet pie psihoterapeita, nedrīkst palikt mājās vai staigāt ar bērnu ratiņiem.

Otrs ne mazāk izplatīts opozicionāru pretarguments ir šāds: feminisms apdraud vīrišķību. Uģis Kuģis apgalvo: “Sieviete var būt skaista, gudra, sievišķīga un karjeriste – jā, bet, ja viņa nenospiež vīrieti! Ja viņa ir viena un viņai tas viss ir jādara, lai izdzīvotu, protams, ka viņai nekas cits neatliek, un tos sauc par izdzīvošanas instinktiem, to nesauc ne par feminismu, ne ko citu.”

“Ko nozīmē apdraudēt vīrišķību?” prāto Jana Kukaine. “Tad ir jājautā, kas ir vīrišķība? Vai mēs varam runāt par vīrišķību kā esenciālu būtību vai tas tomēr ir vēsturisks konstrukts – tas, kā mēs vēlamies apzināt un redzēt mūsu vīriešus, tas, ko mēs no viņiem sagaidām un kādas īpašības viņiem piedēvējam. Ja mēs runājam par šo aspektu, tas pats attiecas arī uz sievišķīgumu. Ir diezgan daudz pētījumu, kas norāda, ka abi šie konstrukti kaut kādā ziņā arī kaitē. Teiksim, tas, ka puiši nevar raudāt, tas rada milzīgas problēmas viņu turpmākajā dzīvē – viņi nedrīkst izrādīt vājumu. Piemēram, mēs to ļoti labi redzam kovida laikā – daudzi vīrieši, valstu līderi diezgan klaji un nekaunīgi kameras priekšā pauž savu neticību – viņi jau ir neievainojami, viņiem jau nekas nenotiks. Tā ir šī toksiskā maskulinitāte, kas pauž, ka vīrietis ir superstiprs un viņam nekas nevar notikt. Pirmkārt, ja mēs vispār dzirdam jēdzienus “vīrišķība” vai “sievišķība”, tātad tas ir kaut kas, kas ir kultūras noteikts. Bieži vien tas ir standarts vai ideāls, uz ko tiecamies, un, teiksim, ja sieviete uz to netiecas, tad saņem nosodījumu. Tas, vai feminisms maina šos standartus, – protams!” saka Jana Kukaine.

Viņa atzīst, ka feministes, nenoliedzami, ir ļoti daudz kritizējušas vīriešus – tā ir taisnība. “Daži vīrieši šo kritiku spēj sagremot, daži nespēj. Taču sevišķi grūti pārdzīvot, ka vīriešus kritizē “sievietes, kas, kā mēs zinām, ir “zemākas būtnes” un “intelektuāli sliktāk attīstītas”, un viņas vēl uzdrošinās kaut ko pīkstēt. Taču viņi jūt, ka tie pīkstieni īstenībā ir diezgan tuvu patiesībai, un tas provocē šo naidu un vēlmi kaut kādā veidā pazemot un noniecināt šo feminisma virzienu. Tad, lūk, rodas šie apgalvojumi, ka feminisms apdraud vīrišķību.”

Jāteic, ka tradicionālais jomu sadalījums, kurā vīrietim atvēlēta izglītība, karjera un nauda, sievietei – bērni, ģimene, māja, ko Viesturs Rudzītis izdala kā harmonisku pienākumu sadalījumu (“vīrs atbild par ārpasauli, un sieva – par iekšpasauli”), visdrīzāk, nav tik harmonisks, kā varētu šķist, jo kaitē abām pusēm. Cilvēku individualitātes ignorēšana un kategorizēšana pēc dzimuma ierobežo to vīriešu izvēli, kas labprātāk pilnvērtīgi iesaistītos mājas solī un bērnu kopšanā, un to sieviešu izvēli, kas labprātāk nodotos darbam un karjerai.

La Bella Figura

Ķermeniskums, it īpaši sievietes ķermeņa definēšana un formulēšana, vienmēr bijis feminisma pamatjautājumu skaitā. Reproduktīvajai funkcijai kā sievietes dzīves uzdevumam jeb sievietības mērauklai jau sen jābūt noraidītai līdz ar sievietes intelektuālo kapacitāti, tiesībām darboties modernajā sabiedriskajā vidē un politiski ietekmēt notikumu gaitu. “Sievietes ķermenis ir suverēna teritorija!” norāda Deniss Hanovs. Tomēr Viesturs Rudzītis uzstāj, ka sievietei vispirms ir jādomā par bērnu radīšanu bioloģiski piemērotākajā laikā, “bet viņai ir ieskaidrots, ka viņai ir jāpabeidz bakalaurs, jāpabeidz maģistrs, jādabū labs darbs, laba alga un tikai tad var domāt par bērniem. Jaunas sievietes smadzenes un viņas dzīvi vienkārši sačakarē. Un to dara feministes.” Viņš skaidro, ka sieviete ir arī bioloģiska un arhetipiska būtne un feminismam ir ļoti raksturīgi visu uztvert kā sociālas konstrukcijas, taču nedz sieviete, nedz vīrietis nav tikai konstrukcijas. Sievietes bioloģiskā loma atšķirībā no vīrieša ir dzemdēt, savukārt sievietei, lai uzaudzinātu savus tikko piedzimušos bērnus, ir nepieciešams vīrietis, kas viņai palīdz to izdarīt. “Tātad mēs iegūstam loģisku, bioloģiski determinētu konstrukciju, kas sadala lomas ģimenē,” saka Rudzītis.

“Ja sievietei tiek stāstīts, ka viņai pašai ir jāparūpējas par finansēm, nevis jāpaļaujas uz vīrieti, ar ko viņa kopā to bērnu radīs, tas nozīmē, ka viņai jau tiek iepotēta doma, ka viņa būs viena ar bērniem. Tas nozīmē, ka būtībā ģimenes nebūs, un tā ir ideoloģija, tā ir propaganda un nav patiesība. Lai ar bērniem viss būtu kārtībā, ir jāizveido labas attiecības ar savu bērnu tēvu. Ja cilvēki uz to tiktu motivēti, daudz kas sakārtotos. Bet šodien motivācija notiek otrādi, tā rezultātā mēs redzam daudz nelaimīgu cilvēku, mēs redzam bērnus nepilnās ģimenēs, mēs redzam to, ka palielinās šķiršanos skaits, mēs redzam to, ka jauni cilvēki neizlemj veidot ģimenes un radīt bērnus, un, piedodiet, bet feminismam ir ļoti liela loma, ka tā notiek,” turpina psihoterapeits. Viņš uzsver: “Ja sievietei kaut kas neizdodas, tad pirmais reflekss ir vainot vīrieti. Tā tas ļoti bieži notiek arī premenstruālā sindroma situācijā – bēdas un niknums par to, ka neiestājas grūtniecība, pirmām kārtām ir jāizjūt vīram. Šeit prasītos zināšanas un intelekts, bet tas feminismā aizbrauc, viņas nesaprot to, ka sieviete cieš bioloģiski, nevis tāpēc, ka viņu apspiež vīrs. Sievietes tiek kūdītas pret vīriešiem, un tas tiek pacelts ideoloģiski, valsts politikas līmenī, ka valstis patriarhāli apspiež sievietes un ir kaut kas jādara, ka patriarhāts noved pie pasaules kariem un visādām nelaimēm. Tas ir neprāts. Tas ir vienkārši neprāts. Tas ir raksturīgs feminismam, un nekā intelektuāla tur nav – neizmantot intelektu, lai saprastu bioloģiskos un arhetipiskos pamatus.”

Reproduktīvā funkcija tiek izmantota kā viens no sieviešu diskriminācijas veidiem, turklāt sievietēm, kas pauž vēlmi neradīt pēcnācējus, nākas klausīties svešu cilvēku viedokļu kakofonijā: ka viņa to vēlāk nožēlos; viņa vienkārši vēl nav satikusi savu īsto partneri; neradīt pēcnācējus ir savtīgi; ar laiku viņas domas mainīsies, un līdzīgi.

Latviešu māksliniece Mētra Saberova ir interesants piemērs Latvijas kontekstā. Māksliniece ir spērusi radikālu soli un izmanto savu ķermeni un ķermeniskās pieredzes kā publisku platformu, uz kuras pamata var uzsākt nozīmīgas sarunas par kultūras, politiskajiem un sociālajiem jautājumiem, kas skar sievietes ķermeni, un izaicina stereotipus par dzimumu lomām. Saberova 24 gadu vecumā nolēma, ka nevēlas radīt bērnus, tāpēc izvēlējās veikt sterilizāciju jeb olvadu nosiešanu. To dzeltenā prese plaši iztirzāja. Šādu operāciju nebija iespējams veikt Latvijā, tāpēc viņa devās uz Taizemi. Tāpat viņa ir veikusi jaunavības plēves atjaunošanas operāciju Polijā. Ar operācijas palīdzību māksliniece cer pievērst plašu sabiedrības uzmanību tam, cik absurds ir spiediens, kas mudina sievietes saglabāt nevainību, lai to pēc kāzām varētu laupīt vīrietis, uz kuru līdzīgs spiediens netiek izdarīts. Jaunavības plēves atjaunošanu Saberova realizējusi kā mākslas projektu – protestu pret to, ka perfektām sievietēm nevar būt seksuālā brīvība un pār sieviešu ķermeņiem valda vīrieši. Projekta sākumu iezīmēja vairāki selfiji, kurus māksliniece publicējusi Facebook pēc operācijas. “Es nebiju izteiktā feminisma kopā, pirms apzinājos, ka vēlos izmantot sterilizācijas operāciju kā mākslas un diskusijas platformu. Tieši dziļāka problēmjautājumu pētīšana aizveda tālāk uz konkrēto situāciju, kurā varu pozicionēt sevi kā feminisma un kvīru mākslinieci, kas strādā ar ķermeni vai ķermeņa naratīvu, kā arī vada un veido performances kopienu,” žurnālam Inquisitio teica māksliniece.

Foto no mākslinieces Mētras Saberovas personīgā arhīva

“Reakcijas Latvijā, protams, ir tādas tipiskas, kā var iztēloties, – esam seksistiskā un homofobiskā valstī, bet man arī ir milzu prieks, ka, lai arī grūti nācās, man cieņu izrādījuši cilvēki, kurus cienu. Kā notiek iz dzīves – dzerot bārā, gadās ar svešiniekiem iesaistīties jaukā sarunā, kas vienmēr no zila gaisa noved līdz jautājumam, vai esmu lesbiete. Tad es izjūtu šo spiedienu, ka man gribot negribot ir jāreprezentē kaut kas, kur es nejūtos kā labākā spokes person. Turklāt man pretēji neiejūtīgajam jautātājam ir jāietur cieņpilna nostāja, jāsakož zobi un jābūt pacietīgai, lai nesabojātu iespaidu, jo acīmredzot es sastādīšu statistiku šī cilvēka uzskatos. Tāpēc man vienmēr ir jārēķinās, vai es nevaru darīt kaitējumu kopienai, vēlot labu, kaut arī reizē, protams, man nav jābūt tik apoloģētiskai un nav jākaunās būt stiprai savā pārliecībā un tēlā,” turpina māksliniece. Viņa ir arī aktīva kvīru (no angļu val. vārda queer – savāds, dīvains, ekscentrisks) kultūras atbalstītāja un norāda, ka arī Baltijas mērogā drag king (parasti mākslinieces, kas tērpušās kā vīrieši, savā izpildījumā ataino dažādām vīriešu grupām raksturīgos steretipus) pārstāvju ir diezgan daudz. “Kā viens no lielākajiem ieguvumiem noteikti ir Latvijas drag king kolektīva izveide. Tā ietvaros es personīgi kontaktējos ar daudziem cilvēkiem, arī jauniešiem, kuru atbalstīšana un viņu izaugsme, un brīvība man burtiski silda sirdi.”

Sieviete patriarhālā izteiksmē

Gribat faktus? (Nu, nu!)
Visi zin manu vārdu;
Zini, ko dara tava meita;
Dīvānā sūkā man krānu.

Prusaks

Prusaka jeb īstajā vārdā Riharda Jāņa Ķullīša dziesmas “Pirmais līgā” vārdi iezīmē ainu, kā nereti hiphopa scēnā, kas veido lielu daļu populārās kultūras, tiek uzlūkota sieviete. “Vīrieša skatījums” jeb male gaze uzvedina lūkoties caur šo vīrietim piemītošo seksisma prizmu, kas vīrietim “dod tiesības” uzlūkot sievieti kā objektu. Šī patriarhālā izteiksme sievieti vizuāli pozicionē kā heteroseksuālu vīriešu vēlmes objektu. Sievietes jūtas, domas un pašas dzimumtieksme ir mazāk svarīga nekā vīrieša vēlmju ietvars jeb, kā norāda teoloģe Jansone, vīrietis ir patērētājs, un sieviete ir tas, ko viņš patērē. Hanovs uzskata, ka daudzām sievietēm mūsu sabiedrībā ir jāsastopas ar seksismu un to, ka viņu ķermeni kāds cits publiskajā telpā pozicionē tā, lai tas pakļautos, sagādātu baudu un, patiesību sakot, par to vēl klusētu. “Es domāju, ka Latvijas sabiedrībā sievietes, jo sevišķi jaunas sievietes, biznesa jomā joprojām ir, top vai tiek veidotas tā, kā vīriešiem tas ir pa prātam. Un daudzi vīrieši diemžēl atšķiras ar to, ka viņi neredz sievietē cilvēku, bet redz objektu – un tas ir nožēlojami! Es domāju, ka tā ir primitīva maskulinitāte, no kuras vajadzētu kaunēties,” saka Deniss Hanovs.

Tiesību zinātņu studente, jauniešu politikas un pilsoniskās iesaistes aktīviste Natālija Knipše, kura ir arī aktīva Instagram satura radītāja, gaumīgi apvieno savu personīgo attēlu publicēšanu ar politisku jautājumu rosināšanu un sekotāju izglītošanu. Viņai sociālie tīkli ir platforma, kurā viņa pauž aktīvas darbošanās nepieciešamības idejas, tajā pašā laikā publicējot arī daudz ikdienas mirkļu.

Ekrānšāviņš no Instagram

Vaicāta par objektivizāciju jeb sievietes kā objekta pozicionēšanu, Natālija Knipše atbildēja: “Es par savu dzimumu cenšos nedomāt. Es nedodos uz sapulcēm vai diskusijām ar domu: “Es esmu sieviete.” Es dodos ar konkrētu mērķi vai vēstījumu. Diemžēl ārējie apstākļi dažreiz neļauj abstrahēties. Piemēram, konferencēs, iegūstot jaunus kontaktus, neskaitāmas reizes no šķietami respektabliem nozares profesionāļiem esmu saņēmusi vizītkartes, uz kurām ir uzrakstīts, piemēram, privātais tālruņa numurs vai viesnīcas istabas numuriņš. Tajā brīdī saproti, ka visa saruna, kas tikko ar viņu norisinājās, nebija tavu ideju, jautājumu vai nostāju vadīta, bet gan tāpēc, ka viņš tevi uztver konkrētā veidā un redz cita veida notikumu attīstību, kas noteikti nav profesionālā izaugsmē balstīta. Gribu uzsvērt, ka ir svarīgi par šādiem gadījumiem runāt, bet zinu, ka tas vienmēr nav viegli. Tā var būt izvēle starp karjeras attīstību un klusēšanu, jo sabiedrībā valda neticība sievietēm, kuras par šo tendenci publiski izsakās. Tomēr gribētu domāt, ka, jo vairāk mēs par to runāsim, jo mazāk šāda reakcija tiks saņemta.”

Runājot par sociālajiem tīkliem, viņa norādīja: “Pirmkārt, es uzskatu, ka visi sen ļoti labi zina, ka cilvēki ir daudzšķautņaini, un fakts, ka mani interesē politika, nenozīmē, ka es nevaru interesēties, piemēram, par modi. Un šī stigma ir dubults standarts, jo attiecībā uz vīriešiem tā netiek tik plaši un dažādi piemērota – visiem liekas pieņemama bilde ar politiķi vīrieti peldbiksēs pludmalē, bet, ja sieviete politiķe to izdarītu, – viņa uzvedas provokatīvi. Tā ir sieviešu ķermeņu seksualizācija neatkarīgi no situācijas un apstākļiem. Tas ir diezgan biedējoši, jo sievietēm ar to ir jāsaskaras jau no agra vecuma, un tas ietekmē to, kā mēs pašas sevi uztveram.

Otrkārt, mūsdienās gandrīz visiem ir profili sociālajos tīklos, un es pieņemu, ka nākotnē būs ļoti grūti atrast kādu “nopietnas” profesijas pārstāvi, par kuru internetā nevarēs atrast interesantas bildes vai informāciju. Šis standarts mainīsies, manuprāt, jo citādi tas cilvēku loks, kas atbildīs šim standartam, samazināsies līdz absolūtam minimumam.”

“Jaunās vienotības” deputāts Dimitrijs Golubevs intervijā portālam NRA.lv norādījis, ka Latvijai ir vajadzīgs feminisms, kā piemēru minot jauno politiķi Beatu Jonīti. Golubevs saka: “Kā viņu izķengāja sociālajos tīklos! Ja sieviete ir skaista un jauna, tad noteikti ir ieguvusi amatu caur gultu, kā gan citādi. Tas nekas, ka viņa ir beigusi labāko Rīgas skolu, ieguvusi bakalaura grādu vienā no top desmit universitātēm Lielbritānijā un, jāpiebilst, pašlaik studē maģistru programmā diplomātiju Oksfordas Universitātē, bet “tik un tā viņa ir jauns skuķis, kā viņa var būt tādā amatā”?!”

Sociālā pašapmierinājuma protēze

Kā plašsaziņas līdzekļiem, tā arī sociālajiem medijiem ir būtiska loma kultūras un sabiedrības reprezentācijas plīvura aušanā. Nepārtraukta sieviešu kā vēlmju objektu attēlošana galvenokārt atspoguļojas divās jomās. Pirmkārt, tā vīriešiem dod varu uzlūkot sievietes ķermeni kā vienveidīgas uztveres cienīgu. Otrkārt, tā noved pie sieviešu pašobjektivizācijas. Tinot sociālo mediju laika joslas, var sastapties ar visdažādāko saturu – kāds dalās ar rīta kafiju, jaunās māmiņas – ar gaidību padomiem, kāds izrāda savu daiļradi un mākslu, ietekmelis virza un popularizē sadarbības paciņas, cits kavējas atmiņās no ceļojumiem vēl pirms pandēmijas, un tam visam pa vidu pa kādam atkailinātam ķermenim. Kur ir tā smalkā robeža starp vulgaritāti un kailumu kā mākslas objektu? Viedokļi, šķiet, dalās uz visām četrām debespusēm.

Gadsimtiem tika uzskatīts, ka sievietes nosacīti ķīmiskie procesi organismā stimulē, piemēram, to, ka sievietes
it kā vairāk tiek pakļautas histērijām. Histēriski ir arī vīrieši!

Uģis Kuģis, piemēram, uzskata, ka cilvēks dižojas ar to, kas viņam ir vērtīgs. Tātad, ja sievietei vērtība ir krūtis un pēcpuse, tad viņa to rāda citiem. Ja viņas vērtība ir gudrība, tad izrāda to. Turklāt tās nav tikai sievietes, kas izrāda atkailinātu ķermeni internetā, atgādina Kuģis, – ļoti daudz ir kailu vīriešu torsu Instagram. “Bet no šiem cilvēkiem neko vairāk nevajag sagaidīt,” viņš saka.

Ķermeņa atkailināšana internetā ir pretrunīga feminisma kontekstā. Jana Kukaine uzskata, ka feminisma teorija nav homogēna. No vienas puses, šī tendence iekļauj sievietes apmierinātību ar savu ķermeni. Protams, kritiski jāvērtē jautājums par to, cik patiess ir šis apmierinājums? Vai vari sevi pieņemt tikai šajā vienā rakursā? No otras puses, sievietes šādā veidā pašas sevi objektivizē jeb padara par objektu, un jāvaicā, kāpēc sieviete rāda sevi tieši tā, kā to ir mācījusi populārā kultūra, un kāpēc visi šie attēli ir tik līdzīgi? Tā viennozīmīgi ir katra brīva izvēle, kā sevi parādīt sabiedrībai, un nav nekādu tiesību šo izvēli nosodīt. Taču kritiski svarīgs ir jautājums, kuru uzdod Jana Kukaine, – cik patiesi apmierināts jūties ar savu ķermeni, ja ir nepieciešams šis narcistiskais apliecinājums, šie laiki, bez kuriem nespēj noticēt, ka tiešām esi skaista, vērtīga un mīlēta?

“Cilvēciskā būtība ir ļoti vienkārša – viņš grib mīlēt un grib būt mīlēts,” saka Uģis Kuģis. “Nav tā, ka tikumiskās bildes būs topā. Sekotāju visvairāk ir puskailām meitenēm. Pavērojot, viņai vienkārši ir kompleksi – šī sieviete grib būt mīlēta, ne viņa grib rādīt savas krūtis un dibenu, viņai pietrūkst uzmanības. Un kurš cienījams vīrietis ļaus savai sievietei publicēt tādas bildes? Īsti nē! Tas nozīmē, ka, pirmkārt, šī sieviete neciena savu vīrieti un šī sieviete neciena arī citas sievietes. Nu ir dieviņš tev devis skaistāku ķermeni un, ja tu publicē savas bildes, protams, ka citi vīrieši siekalosies, skatīsies un laikos tās bildes, un visas meitenes apbrīnos un teiks – es arī gribu tādu ķermeni. Bet ne visiem dieviņš tādu deva. Tāpēc nevajag akcentēt savu ķermeni, ķermenis agrāk vai vēlāk novecos – ko tad tu darīsi?” viņš turpina.

“Lielākajā daļā kultūru mums tomēr nav integrēta šī te kailuma pozitīvā domāšana un uzvedība,” saka psihoterapeite Kristīne Balode. Visbiežāk kailumam sociālajos tīklos tiek kabināta klāt vulgaritāte, tomēr tas ir ļoti plašs un mainīgs jēdziens – kā nekā agrāk sievietes, kas nēsāja bikses vai brauca ar velosipēdiem, tika uzskatītas par vulgārām. Deniss Hanovs uzskata, ka “tā drīzāk ir diskusija par to, cik lielā mērā pats cilvēks, kura ķermenis tiek eksponēts, jūtas un ko jūt. Šodien mēs dzīvojam patēriņa pasaulē, kurā ķermenis tiek patērēts ļoti intensīvi. Mēs esam caurcaurēm piepildīti ar internetā seksualizētu vidi, līdz ar to iespējams, ka tur ir pārāk daudz erotiskā un mēs jau kļūstam notrulināti.”

Balode norāda, ka tas, kā cilvēks sevi eksponē, pašam var nozīmēt ko vienu un kādam citam ko citu, kas liecina, ka mēs katrs esam atbildīgi par to, kādu motīvu vai iemeslu vadīti publiskajā telpā atkailināmies, taču tas viennozīmīgi nepasargās mūs no citu individuālās interpretācijas, un svarīga ir spēja apzināties robežu, kā citi definē mani un kā es definēju sevi.

Pašmāju ietekmētāju pionieres Agnijas Grigules Instagram kontā, kura auditoriju veido vairāk nekā 80 tūkstoši sekotāju, nereti sastopamas fotogrāfijas ar atkailinātu ķermeni. A. Grigule klāsta, ka jau kopš agra vecuma, kad sāka interesēties par modi un modes fotogrāfiju, iedvesmojās no tādiem fotogrāfiem kā Mario Testino un Helmūts Ņūtons, kuru daiļradē bieži vien figurē sievietes ķermenis un kailums.

Ekrānšāviņš no Instagram

“Esmu ar to uzaugusi, un šie leģendārie fotogrāfi ir iedvesmojuši mani dzīvei. Uzskatu, ka cilvēkam nevajadzētu kaunēties par savu ķermeni, neatkarīgi no tā, kā viņš izskatās. Pilnīgi visi ķermeņi ir akceptējami – ja nemīlēsi sevi, tad dzīvē nekas īsti neizdosies. Ar to es nedomāju, ka obligāti ir jāpucējas, bet sevi ir jāmīl, un šīs atkailinošās fotogrāfijas – es vilktu paralēles ar sevis mīlēšanu un cienīšanu,” saka Grigule. “Nosodījumu es, protams, saņemu katru dienu. Pat simtiem cilvēku man atseko, ja es ielieku kādu šādu fotogrāfiju. Latvija ir ļoti konservatīva šajā ziņā, un es personīgi nejūtos slikti, to darot. Esmu pamanījusi arī to, kā sieviete izmainās un atplaukst, sekojot man Instagram. Protams, daudzi pārmet un saka, ka es propagandēju to, ka meitenei obligāti ir jāizskatās šādi, un tāpēc lieku cilvēkiem justies slikti, bet tad es saņemu nosodījumu un cilvēki liek man justies slikti par savu ķermeni – tas ir vislielākais mīnuss,” viņa turpina.

Quo Vadis

Sufražistes taču visu ir izcīnījušas, ko tur vairs? Šis ir klasisks postfeminisma arguments, kas liek grumbās saraukties pierei, kad mūsdienās tiek piesaukts feminisms. Turklāt mēs taču varam lepoties – Latvija ir viena no pirmajām valstīm, kas ieviesa vienlīdzīgas balsstiesības, līdzko valsts tika nodibināta. Formālā vienlīdzība, par kuru cīnījās pirmā viļņa feministes, ir panākta – Eiropā nudien vairs nav likumu, kas sievietei liegtu balsot tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Tomēr pētnieki un dzīves situācijas liecina, ka ar formālo vienlīdzību vien nepietiek – sievietes vēl joprojām ir vairāk nabadzībai un vardarbībai pakļautā sociālā grupa. Kukaine norāda, ka sieviete tiek iedrošināta pilnveidoties publiskajā dzīvē, taču, vai ir kādi likumi, kas regulē, ka, teiksim, pārim ir vienlīdzīgi jāiesaistās bērna audzināšanā? Sievietes ir ieguvušas piekļuvi publiskajai sfērai, taču privātajā sfērā tradicionālās dzimumu lomas vēl joprojām ir ļoti dzīvotspējīgas. Tātad viena no būtiskākajām mūsdienu feminisma redzesloka problēmām Latvijā ir nevienlīdzīga pienākumu sadale mājas dzīvē.

Kā otru būtisku feministu jautājumu teoloģe Ilze Jansone izdala vardarbību ģimenē: “Vardarbība visbiežāk tiek vērsta tieši pret sievietēm vai bērniem. Tā ir viena lieta, kas, manuprāt, būtu latviešu feministu uzdevumu uzdevums – mazināt šo vardarbību, iedrošināt sievietes runāt, jo sievietes bieži par vardarbību un to, ko ir piedzīvojušas, nerunā un, kas ir paradoksāli, vaino pašas sevi.”

Deniss Hanovs norāda, ka pašlaik feminisma attīstību visvairāk traucē tas, ka šī kustība kā tiesību paplašināšana tiek uztverta tā, ka tā notiek uz kāda cita rēķina. Tā ir liela kļūda, ko uztur mūsu sabiedrībā arī politiķi – ka paplašināt kādas kopienas vai grupas tiesības ir iespējams tikai tad, ja vairākumam kaut kas tiktu atņemts. Savukārt kā otru (skumjāko) problēmu kultūras pētnieks izdala to, ka ir sievietes, kas pašas izsmej feminismu un to noliedz kā harmoniju traucējošu.

Arī Natālija Knipše uzskata, ka sievietes bieži vien pārāk zemu sevi novērtē, piesakoties kādam amatam. “Seksismu izskaust ir iespējams, bet tas prasīs laiku, jo tas balstās gan institucionālās, gan sabiedriskās, gan pamatā individuālās izmaiņās, un reti kurš grib mainīties, īpaši, ja esošā sistēma strādā viņa labā. Reprezentācija un piemēri ir svarīgi motīvi. Es uzskatu, ka viskompetentākajam cilvēkam ir jādara konkrētais darbs, taču, lai varētu viennozīmīgi to piemērot, ikdienā ir nepieciešams nodrošināt, ka jau no paša sākuma pieeju iespējām neietekmē personas dzimums,” saka Natālija Knipše.

“Pirmkārt, ir nepieciešams uzlabot sabiedrības zināšanas par to, ka feminisms kā tiesību kultūra ir domāta visiem. Vīriešiem ir svarīgi, lai sievietes ģimenē, kolektīvā, vienalga, kur, būtu feministes, jo vīrietim nav vajadzīga pakļauta, apspiesta un nevienlīdzīga, tātad nelaimīga sieviete. Cilvēkam neatkarīgi no dzimuma ir vajadzīga laime, un laimi var sasniegt tur, kur nav ierobežojumu tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka sieviete kaut ko nespēj izdarīt un tādēļ viņai var maksāt mazāk. Sabiedrībā ir nepieciešams par to runāt! Otrkārt, ir nepieciešama politiska griba, kas ir domāta patiesai vienlīdzībai, nevis uz papīra. Treškārt, ir nepieciešama interešu pārstāvniecība – nepieciešams, lai sieviešu organizācijas rīkotu nevis tēju vakarus, bet maršus, piketus, skrējienus, protestus un skaļi runātu par to, ka, ja apspiež kādu, apspiež visus!” saka Deniss Hanovs, paužot viedokli, ka feministiem ir jābūt mums visiem, jo, “ja kāda grupa jūtas apspiesta un nelaimīga, tad tā ir visas sabiedrības problēma. Tā ir sadzīves un ikdienas brīvība, tādēļ es domāju, ka vienlīdzība un līdztiesība vienkārši palielina dzīves kvalitāti”.

Pašrealizācijas iespējas un brīvība ir nenoliedzama mūsdienu priekšrocība, nevis kaut kas pašsaprotams. Viena no ietekmīgākajām feminisma figūrām, kādreizējā Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas tiesnese, kas ir devusi neatsveramu pienesumu līdztiesības kustībai, Ruta Bādere Ginzburga teikusi: “Lasīšana ir atslēga, kas atver durvis daudzām labām lietām dzīvē. Lasīšana veidoja manus sapņus, vēl jo vairāk ‒ lasīšana palīdzēja šiem sapņiem kļūt par īstenību.”

Pārņem grūtsirdība, iedomājoties, ka savulaik, kā rakstījusi Virdžīnija Vulfa, sieviete nedrīkstēja apmeklēt bibliotēku bez vīriešu kārtas pavadoņa. Bez feminisma sieviete, iespējams, nevarētu turēt grāmatu rokās, publicēties, neizmantojot vīrieša pseidonīmu, viņas domām ne vien neļautu nonākt publiskajā telpā, bet par katru cenu tiktu ierobežota to rašanās. Ja tas šķiet pārlieku margināls piemērs un lasīšana tev nav pie sirds, tad uz mirkli aicinām tevi, lasītāj, iedomāties par saviem mērķiem un kaismēm – vai tās spētu īstenot, ja nebūtu šo neglīto, resno un dusmīgo sieviešu, kas maršēja ielās, aizstāvot iespējas, kas mūsdienās ir pašsaprotamas? Taču vēl būtiskāk ir padomāt ne vien par sevi, bet arī par to, vai tiešām ikviens sabiedrības loceklis neatkarīgi no dzimuma spēj pilnvērtīgi pieredzēt savu dzīvi, vai drīkst mīlēt, ko vēlas mīlēt un mīl, drīkst saukt savu ģimeni par ģimeni, dzīvot bez nosodījuma par izvēli būt pašam? Latvijā dzimušais un pasaulē slavenais filosofs un ideju vēsturnieks Jesaja Berlins uzskatīja, ka cilvēka būtības galvenais elements ir izvēles brīvība. Ja cilvēkam nav tiesību pašam noteikt savas dzīves kursu, tas ir, pieņemt lēmumus par sevi, tad šā cilvēka cilvēcība tiek degradēta un noliegta. Ja opozicionārā viedokļa pārstāvis aicina aizdomāties, ko nozīmē sievišķība, varbūt vispirms ir vērts aizdomāties, ko nozīmē cilvēcība?

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Modris Brasliņš, vāka foto – Unsplash.com.