Agnese Krivade: Mēs katrs nonākam uz šīs pasaules ar savu unikālo diedziņu

Vienmuļajā un ar mācīšanos pārsātinātajā studiju laikā vieslekcijas ir viena no retajām iespējām izkāpt no ierastā, satikt un ieklausīties cilvēkos ar atšķirīgu skatījumu uz notiekošo un atvilkt elpu no akadēmiskās domāšanas. Šādu atelpu un iespēju universitātes telpās pievērsties arī savām emocijām un sajūtām es pirmo reizi piedzīvoju vieslekcijā ar Agnesi Krivadi. 

Anna Apīne, Studentu medijs Skaļāk

Foto no Agneses personīgā arhīva. Autors: Katrīna Neiburga

Agnese pie mums viesojās kādā vēlā oktobra otrdienā, nodarbībā viņa mūs veda cauri dažādiem vingrinājumiem, kas var palīdzēt noņemt malā liekās domas un atrast savu balsi. Sākām pavisam vienkārši - 15 minūtes rakstīt uz lapas visas domas, kas nāk prātā, tās nekontrolējot. Galvenā atslēga - to nevienam nebūs jālasa. Par to nevienam nebūs jāatskaitās. Tā sajūta, kad tu vienkārši esi, kāds esi. Otrais uzdevums - izretoties pa telpu un ar acīm ciet tādas nedaudz pirmatnējas mūzikas ritmā kratīties. Nosacījums - neviens nedrīkst skatīties! Tu atkal esi tu. Trešais uzdevums - 15 minūtes staigāt apkārt un piedzīvot mirkli tieši tādu, kāds tas ir, reaģējot uz impulsiem. Es, piemēram, klīdu pa universitātes pagalmu un lasīju sakritušās, krāsainās rudens lapas. Mēs nodarbības beigās kopīgi pārrunājām sajūtas un pārdomas par šo pieredzi. Es jutos kā aplieta ar ūdeni. Es gribēju uzzināt vairāk un ar Agnesi aprunāties. 

Mēs sarunājām tikšanos nākamajā dienā. Tā notika kafejnīcā Rīgas centrā. Agnese kavēja 10 minūtes, un, kā viņa vēlāk teica: “Es esmu hroniska kavētāja. Šodien, piemēram, es mājās krāsoju sienas.” 

Līdzās dzejniecei Agnese Krivade sevi sauc par komunikatori, ar ko dažādās izpausmēs ir saistījusi arī savu karjeru 23 gadu garumā. 15 no tiem viņa pavadījusi ārpus Latvijas, tostarp, strādājot Briselē, Eiropas Parlamentā par preses sekretāri. Tomēr septembrī Agnese atgriezās Latvijā, jo saprata, ka ir izdegusi. “Es laikam izdegu, darot lietas, kas man nav līdz galam piemērotas, kas būtu prestižas un labi apmaksātas, bet tas pilnībā nav piemērots tam, kā darbojas mans prāts un mans ķermenis, sirds un dvēsele. Pietiekami ilgi izliekoties par kādu citu, es domāju, ka tāds sabrukums ir neizbēgams,” atzīst Agnese. Viņu nereti dēvē arī par tulkotāju, kaut gan pirms gada Satori publicētajā intervijā Agnese uzsvēra, ka Krisas Krausas sarakstītā grāmata “Es mīlu Diku” ir pirmā un vienīgā, kuru viņa jebkad tulkošot. Viņa piekrita aicinājumam šo paveikt, jo uzskatīja, ka ir vienīgā, kura to spēs izdarīt vislabāk, izjūtot dziļi personīgu asociēšanos ar grāmatā izteiktajiem pārdzīvojumiem, noraidījumiem, sievietes lomu mākslinieku vidū un drosmi pavērt plašāk “Es”, pirmo reizi literatūrā ienesot sievietes “Es”. Lai gan šī darba tulkošana viņai bija pagodinājums un palīdzēja pašai sevi izprast dziļāk, tas esot bijis ļoti grūti, un, kā Agnese pati saka: “Jau domājot par tulkošanu, man rodas izdegšanas sajūta”. Tāpēc viņa izvēlējās iet citu ceļu. 

Es laikam izdegu, darot lietas, kas man nav līdz galam piemērotas, kas būtu prestižas un labi apmaksātas, bet tas pilnībā nav piemērots tam, kā darbojas mans prāts un mans ķermenis, sirds un dvēsele. Pietiekami ilgi izliekoties par kādu citu, es domāju, ka tāds sabrukums ir neizbēgams.

15 gadu prombūtnē Agnese paņēma bezalgas atvaļinājumu un divus gadus Somijā studēja deju un somatiku. Tas bija laiks, kurā Agnese saprata, ka viņu interesē procesa pedagoģija. Tas nozīmē: “[...] jūs satiekaties šeit un tagad un skatāties uz situāciju. Nav tāda mērķa, ka es no tevis, kas tu esi, mēģinu uztaisīt kaut kādu personu B ar kaut kādiem skiliem [no angļu val. skills - prasmes]. Bet drīzāk palīdzu tev attīstīt visu to, kas tevī ir, un par to domāt, sākt pašam vadīt savu mācīšanās procesu, reflektēt un novērot, kā es mācos piedzīvot sevi jaunās situācijās un jaunās vietās, it sevišķi ar ķermeņa palīdzību. Jā, tas mani ļoti interesē.” Agnese ar smaidu acīs atskatījās uz iepriekšējās dienas nodarbību pie mums un atzina, ka tas ir tas, ar ko viņa vēlas nodarboties. Pašlaik viņa ir uzsākusi maģistra studijas laikmetīgās mākslas teorijā, Nīderlandes ARTez mākslas institūta klejojošajā akadēmijā, programmā “Master in Art Praxis”. Klejojoša tāpēc, ka uz studiju sesijām ik reizi jābrauc uz citu vietu, citu Eiropas valsts institūtu. “Konceptuāli šī universitāte ir atstājusi campus [no angļu val. - universitātes teritorija] telpas. Es to izlasīju un tas man likās ideāli piemēroti. Es vienkārši nevarēju iedomāties tikt ieslodzīta kaut kādā kampusā uz vēl trīs gadiem.” Šāda tiekšanās pēc ķermeniskās un garīgās brīvības caurauž teju katru Agneses teikumu. 

Tāpat bezalgas atvaļinājuma laikā viņa bija Nepālā un Indijā, kur pieredzēja neaprakstāmus skatus, mums saprotamāku un arī svešāku kultūru un dzīvesveidu. Es kā ceļotmīlis, kurš Nepālu asociē ar dziļi garīgām pārdomām un sevis atrašanu, ņēmos jautāt par piedzīvoto, tomēr Agnese saka: “Īstenībā liekas, varbūt tas skan radikāli, bet ceļošana nav nozīmīga. Ceļošana ir interesanta iespēja paviesoties ārpus savas dzīves, bet [...], vai kaut kas no tā tev ies līdzi, kas tev dos kaut kādus skilus, kā vispār dīlot ar savu ikdienas dzīvi? Es domāju, ka nē. Tās ceļojumos iegūtās atziņas nekad neilgst. Tu esi kaut kur pabijis, bet tad tu esi atpakaļ. Kaut kādā ziņā tu esi katrā vietā cits. Kurā vietā tad tu būsi tu?” 

Varbūt tas skan radikāli, bet ceļošana nav nozīmīga. Ka ceļošana ir interesanta iespēja paviesoties ārpus savas dzīves, bet vai kaut kas no tā tev ies līdzi, dos kaut kādus skilus, kā vispār dīlot ar savu ikdienas dzīvi? Es domāju, ka nē.

Agnese, bez jau minētajām dzejnieces, komunikatores, tulkotājas, pedagoģes identitātēm, sev dzīvē ir piemērījusi arī žurnālistes, redaktores, aprakstu rakstītājas, esejistes, preses sekretāres, dejotājas, laikmetīgās mākslinieces, civildienesta ierēdnes, kristietes un raganas identitātes. Tomēr viņa atzīst, ka vienmēr ir bijusi gan provokatīva, gan radikāla, gan kategoriska tajā veidā, kā viņa runā. Agnese uzskata, ka tas, kas paliek, kļūstot godīgam pret sevi un noģērbjot visas iemācītās un pieņemtās identitātes, ir mūsu unikālā balss. Viņa ir pārliecināta, ka: “mēs nonākam uz šīs pasaules ar savu unikālo diedziņu, ar savu unikālo stīdziņu. Ar tādu kā sudraba līniju, kas citreiz pātrūkst vai kļūst gandrīz nemanāma, neredzama. It sevišķi, kad mēs sev melojam. Bet tad viņa atkal parādās un varbūt pieņemas spēkā tāda kā upe.” Vaicājot, kā šo stīdziņu atrast un ieraudzīt, Agnese raugās uz to garīgi: “Es to jūtu tā, ka šī tava balss veidojas, ceļojot cauri dažādām pieredzēm un identitātēm, un piedzīvojot sevi dažādās situācijās, un, ieraugot to, kas paliek nemainīgs, vai, ņemot nopienti signālus no kosmosa vai Dieva. [...] Tā (balss) nekad nav mentāla un dažos vārdos formulējama un valodā ietverama lieta. Tur ir emociju un fiziskais, un enerģētiskais līmenis. No sērijas - tu ienāc kā cilvēks telpā un pārējie jūt kaut kādu frekvenci, kā ezotēriķi saka. Tā ir tava frekvence, kas tevī jāizkopj. Un, iespējams, tu nemaz nesaproti, kāpēc.” 

Mēs nonākam uz šīs pasaules ar savu unikālo diedziņu, ar savu unikālo stīdziņu. Ar tādu kā sudraba līniju, kas citreiz pātrūkst vai kļūst gandrīz nemanāma, neredzama. It sevišķi, kad mēs sev melojam. Bet tad viņa atkal parādās un varbūt pieņemas spēkā tāda kā upe.

Agnese nevēlas sevi asociēt ar publiski redzamajām, kareivīgajām feministēm. Tomēr viņa pēdējo gadu laikā ir sapratusi, ka identificējas ar ekofeminismu un somatisko feminismu. Jau minētajā Satori intervijā Agnese dalās ar domām par mākslīgi radītām un uzbūvētām varas lomām, kas skalda cilvēku derīgajā un pieciešamajā: “Mēs ar mātes pienu jau iezīžam to patriarhālo plaisu starp ķermeni un prātu. No sērijas - jā, man par ķermeni ir jārūpējas, lai viņš man netraucē dzīvot. Tās jau ir pakļaušanas attiecības, tā nav partnerības kultūra. Tas ir tas, kas man ir ļoti, ļoti svarīgi.”

Mūsu saruna noslēdzās uz steidzīgas nots, attopoties, ka jau kādu brīdi nebiju reaģējusi uz draudzenes ziņām. Visā ikdienas steigā un slodzē vēl bija jāatrod laiks palīdzēt pārvākties. Mēs sirsnīgi atvadījāmies un norunājām, ka sarunai noteikti būs turpinājums. Es vēl nezinu, kas ir mana balss, bet nu man ir skaidrs, kas ir jāmeklē - sudraba stīdziņa.