Patriarhāts ir čūska, kas pati sev kož astē

Aizver acis un iedomājies, ka tu esi students. Tu pamosties kādā dzestrā novembra rītā un jūti, ka galva pulsē, nav spēka un esi nosvīdis tā, ka jāmaina gultas veļa. Šodien ir kursa noslēguma darba prezentācija. Par ko tu domā? Palikt mājās vai tomēr sakost zobus un, sadzēries paracetamolu, skriet uz universitāti? Parūpēties par savu veselību un ķermeni, izslimot un pēc tam justies labāk vai ar ciešanām pakļauties pienākumiem, jo zini, ka šī ir pēdējā un vienīgā iespēja pabeigt šo kursu? Jeb - kā mēs visi dzīvojam pēc patriarhāta noteikumiem? 

Anna Apīne un Ārija Bērziņa, Studentu medijs Skaļāk

Ar mākslīgā intelekta palīdzību ģenerēts fotoattēls

Lai saprastu, kāpēc šādā situācijā rodas dilemmas sajūta, mēs pastāstīsim, kas ir patriarhāts un kā tas teju it visu kontrolē, pakļauj, kaunina, polarizē un sašķeļ. Tie nav tikai vīrieši, tā ir daudzu tūkstošu gadu atpakaļ vīriešu radīta sistēma, kurā mēs visi vēl joprojām dzīvojam. 

Karola P. Kraista savā esejā “Jauna patriarhāta definīcija: Sievietes seksualitātes kontrole, privātīpašums un karš” sniedz šādu patriarhāta definīciju: 

Patriarhāts ir sistēma, kurā dominē vīrieši. Tas sakņojas kara ētikā, kas atbalsta vardarbību. Patriarhātam svētību dod reliģiski simboli, un šajā sistēmā vīrieši dominē pār sievietēm, kontrolējot sieviešu seksualitāti ar nolūku nodot īpašumu vīriešu mantiniekiem, un kurā kara varoņiem vīriešiem tiek likts nogalināt citus vīriešus, un viņiem ir atļauts izvarot sievietes, sagrābt zemi un dārgumus, izmantot resursus, dominēt un pārvaldīt iekarotos cilvēkus (Christ 2016).

Jā, tas varētu izklausīties skarbi un agresīvi, un kopš patriarhāta sistēmas izveides līdz pat šim brīdim mēs to uzskatāmi varam daudzviet redzēt politikā, bet kontrole, pakļaušana, kaunināšana, polarizēšana un sašķelšana mums seko līdzi ikdienā teju it visur. 

Dažreiz tu pat nepamani, kā studijās un skolā sastopies ar situācijām, kurās tevi nostāda zemākā pozīcijā. Atceroties pirmo studiju gadu, ir pieredzēts, kā docētāja izvēlējās vērtēt studentus, sakot, ka vīriešu balss, salīdzinot ar sieviešu balsi, skan daudz pārliecinošāk, ieliekot viņam augstāku vērtējumu. Jāpiebilst, ka uzdevums bija veidot argumentētu diskusiju par kādu problēmjautājumu starp diviem cilvēkiem, iepriekš norādot katra pozīciju (par vai pret). Šajā gadījumā abi kursabiedri spēja līdzvērtīgi pamatot savu viedokli, un debates bija ļoti interesantas. Tātad šajā gadījumā docētāja, iespējams, neapzināti, bet tomēr sievieti nostādīja zemākā varas pozīcijā tikai balss tembra dēļ. Lai gan šī ir šķietami nenozīmīga un sadzīviska situācija, tie paši principi strādā arī, izvēloties studentus praksē, pieņemot darbā, nosakot algas, piešķirot paaugstinājumu un izvēloties vadītājus. Pagājušā gada novembra beigās Labklājības ministrija iesniedza likumprojektu ar mērķi nodrošināt sieviešu un vīriešu līdzsvarotu pārstāvību kapitālsabiedrību valdēs un padomēs. Pēc Oficiālās satistikas portāla datiem 2024.gadā vīriešu mēneša vidējā bruto darba alga ir 1747 eiro, bet sievietēm - 1503 eiro.

Tātad šajā gadījumā docētāja, iespējams, neapzināti, bet tomēr sievieti nostādīja zemākā varas pozīcijā tikai balss tembra dēļ. Lai gan šī ir šķietami nenozīmīga un sadzīviska situācija, tie paši principi strādā arī, izvēloties studentus praksē, pieņemot darbā, nosakot algas, piešķirot paaugstinājumu un izvēloties vadītājus.

Runājot par patriarhālās sistēmas izpausmēm mūsu ikdienā, sociālantropoloģijas pētniece un RSU docente Agita Lūse stāsta: “Skaidrs, ka mēs visi vairāk vai mazāk piespēlejam tai varas attiecību sistēmai, kādā mēs dzīvojam. Vieni piespēlē vairāk un vēl pieraksta jaunus noteikumus, kuriem būtu jāpakļaujas arī citiem. Citi mazāk piespēlē. Protams, ir tādi, kuri pretojas tam, apšauba. Tās varas attiecības ir neizbēgamas, bet, vai tā vienmēr ir vīriešu dominēta sistēma? Es nepiekrītu.” Agita Lūse zina teikt, ka antropoloģijā tomēr neesot tāda termina kā patriarhāts, jeb mēs nevaram uz to skatīties kā uz sabiedrību kopumā, mums uz to būtu jāraugās caur konkrētām sociālajām vidēm un kā tajās veidojas patriarhālās sistēmas. Pastāv ne tikai sistēma, bet arī patriarhālā lietu kārtība un domāšana, kas nozīmē, ka cilvēks ar savu rīcību tīši vai netīši veido hierarhiju, nostādot vienu pārāku par otru. Dažiem tas esot izteiktāk, citi to noliedzot. 

​Mākslas zinātņu doktore un filozofe Jana Kukaine stāsta, ka patriarhāts kā jēdziens tika ieviests feminisma teorijās 1960. gadu vidū, lai apzīmētu to sociālo realitāti, kurā varas, politiskie un ekonomiskie resursi koncentrējas vīrieša rokās, kas paredz vīriešiem lielāku ietekmi. Sievietēm tikai tāpēc, ka viņas ir piedzimušas par sievietēm, šie resursi ir mazāk pieejami un viņas mazāk tos var izmantot. “Tas ne tikai norāda uz problēmu, ka viņām nav tādu resursu kā vīriešiem, bet arī uz to, ka sievietes kļūst atkarīgas no vīriešiem. To mēs piedzīvojam ģimenēs, pēc tam partnerattiecībās,” saka filozofe Jana Kukaine. Ekonomiskā atkarība no partnera, no tēva, kas tradicionālajā modelī ir galvenais apgādnieks, rada dažādas riskantas situācijas, kaut kādā brīdī arī šķēršļus risināt problēmas. “Kopumā šī situācija ir nelabvēlīga. Pirmkārt, tā nav taisnīga un tā ievaino sievietes, nostādot viņas riska pozīcijā. Otrkārt, ir pētījumi, kas parāda, ka tomēr arī vīriešiem un puišiem šis patriarhāts dara pāri dažādos veidos, izvirzot viņiem šīs augstās, neveselīgās prasības - dominēt, konkurēt, izrādīt agresivitāti. Bieži vien, lai to varu noturētu, tev tādam ir jābūt. Skaidrs, ka tas dara pāri puišiem, kuros tiek audzināts šis ideāls, par ko viņiem ir jākļūst,” atzīst Jana Kukaine.

Ir pētījumi, kas parāda, ka tomēr arī vīriešiem un puišiem šis patriarhāts dara pāri dažādos veidos, izvirzot viņiem šīs augstās, neveselīgās prasības - dominēt, konkurēt, izrādīt agresivitāti. Bieži vien, lai to varu noturētu, tev tādam ir jābūt. Skaidrs, ka tas dara pāri puišiem, kuros tiek audzināts šis ideāls, par ko viņiem ir jākļūst.

Pagājušā gadsimta beigās veiktajā antropoloģijas pētījumā par Amazones dienvidaustrumu daļā esošo Mundukuru dārzkopju sabiedrību atklājās, ka 2/3 viņu uztura sastāv no graudiem, kukaiņiem un augiem. Ar šīs pārtikas gādāšanu nodarbojas sievietes, un tā ir viņu ikdiena. Tomēr tad, kad vīrieši atnes mājās medījumu, tas tiek īpaši novērtēts, lai gan gaļa veido vien nelielu uztura daļu. Tāpēc vīrieši tiek nostādīti augstākā varas un ietekmes pozīcijā nekā svievietes. Munduruku sabiedrībai kopumā ir novērojama vīriešu dominance. Tas ir aprakstīts Tomasa Hilansa Eriksena grāmatā “Mazas vietas - lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā”. Viņš arī norāda uz to, kā pēc iepriekš uzstādītiem kritērijiem tiek sadalīta vara: 

Vairumā pasaules sabiedrību pastāv ideoloģijas, kas respektē atšķirības starp vīriešiem un sievietēm un drīzāk iestājas par komplementaritāti nekā sociālo dzimumu vienlīdzību: dzimumiem vienam otru jāpapildina, tiem nav jābūt vienlīdzīgiem. Tomēr šī komplementaritāte ir kultūras produkts, nevis dabisks fenomens, un tā neveidojas neatkarīgi no politiskajām interesēm sabiedrībā. Tā var radīt gan līdzsvaru, gan nestabilitāti attiecībā uz varas sadali starp dzimumiem. Un beigu beigās nemaz nav skaidrs, vai sievietes un vīrieši varu un varas atšķirības izprot vienādi. Tas, ka galvenokārt vīrieši kontrolē vērtības, kurām sabiedrībā tiek piešķirs liels prestižs, ir ierasts antropologu pieņēmums. Bet kas ir “sabiedrība” šajā gadījumā - vīrieši vai sievietes? Varbūt sievietēm nemaz nerūp vīriešu prestiža objekti (Eriksens 2010).

Bet kas ir “sabiedrība” šajā gadījumā - vīrieši vai sievietes? Varbūt sievietēm nemaz nerūp vīriešu prestiža objekti.

Šis varas sadalījums ir iemācīts, veidojies mākslīgi, nevis iedzimts. 

Artūrs ir ārsts un rezidents. Viņš stāsta, ka medicīnā ir ļoti svarīga hierarhija un to var izjust pat ikdienas situācijās: “Daži augsta ranga profesori, programmas vadītāji, kad tu ej pa koridoru, tu sveicini viņus, bet viņi tevi atpakaļ neatsveicina. Tas ir standarta piemērs.” Tāpat, ņemot vērā vēsturisko aspektu, ka sievietēm agrāk teju nebija iespējas iegūt ārsta izglītību, Artūrs ir redzējis, kā šobrīd viņām ir jāpierāda sava vērtība, divreiz vairāk piepūloties nekā vīriešiem: “Medicīnā, tā kā sieviešu ir vairāk, tad vīrieši kotējas drusku augstāk. To varēja novērot arī studentijā, jā. [...] Lielākoties tas izpaužas, ja vīrietim ir starp “nolika” un “nenolika” mutisko eksāmenu vai kolikviju, un meitenei ir tāda pati situācija, visticamāk vīrietim ieliks to četrinieku, vai ieliks to ieskaitīts. Ir sajūta, ka prasības ir zemākas pret vīriešiem. Īstenībā, lai sieviete sevi pierādītu, viņai ir jāizdara divas reizes vairāk nekā vīrietim.”

Vai tu esi nonācis situācijā, kad esi apmierināts ar to, ko tu dari? Un tev sanāk. Un tad kādā vieslekcijā atnāk jomas eksperts un paziņo, ka tas, ko tu studē, pēc pāris gadiem aizvietos mākslīgais intelekts (MI), un tu nevienam nebūsi vajadzīgs. Šādā situācijā mēs nokļuvām pavisam nesen. Lai gan vieslektors visticamāk ar šo vēlējās iedrošināt aktīvāk apgūt jaunus MI rīkus, brīdī, kad tev kā studentam paziņo, ka tava nākotnes profesija drīz izmirs, pārņem sajūta, ka viss, ko tu dari, ir bezjēdzīgi. Mēs abas bijām apstulbušas un pārņēma vēlme pamest telpu. Godīgi sakot, neviens uz to nereaģēja, pat ne pasniedzēja, kura šo vieslektoru bija aicinājusi. Uz viņa nākamo jautājumu “Ko jūs savā dzīvē vērtīgu esat sasnieguši?” neviens neatbildēja. 

Katram pasniedzējam, neatkarīgi no dzimuma ir sava zināšanu pasniegšanas maniere, kas bieži vien izskan kopā ar komentāriem par studentu zināšanu nepietiekamību. Tas, ka šoreiz savu autoritāti izmantoja vīrietis, ir tikai sakritība.

Runājot par varas pozīcijām, caur spēku un pārākumu cilvēks parāda savu autoritāti. Caur spēku viņš liek kādam justies zemāk, izpelnījies uzticību caur savām zināšanām. Dzejniece Agnese Krivade dalās ar savām pārdomām, izlasot Ivara Šteinberga aprakstu “Nebinaritātes plašums, kā es to redzu, un literatūra”: “Trūkst gan jebkādas pazemības, gan iemiesotības, gan arī vietas apšaubīšanas. No šādiem cilvēkiem, kas ir dominējošajās pozīcijās, no viņiem vienkārši netiek prasīts par to domāt. Visu, ko viņi apgalvo, var izplatīt. Viņi jau uzreiz to apgalvo it kā tā būtu patiesība.”

Jana Kukaine, uzklausot šo pieredzi, dalījās ar savu skatījumu: “Te var atpazīt toksiskās maskulinitātes uzvedības iezīmes. Cilvēks, kas ir sasniedzis kaut ko savā jomā,  dodas pie jaunajiem censoņiem, un tā vietā, lai viņus iedrošinātu, iedvesmotu, uzmundrinātu, viņš apliecina, ka ir pārāks par viņiem, lai apstiprinātu savu ego un vietu tajā varas hierarhijā. Viņš negrib mainīt attālumu, viņš grib tikai to starp viņu un tevi palielināt.” Viņa arī aicināja ziņot par šo gadījumu programmas vadītājam. Jāatzīst, ka iepriekš mēs par to nebijām domājušas. Tas vienkārši notika. 

Kauns ir viens no patriarhālās sistēmas pakļaušanas rīkiem. Agnese Krivade uzskata, ka: “kauns ir patriarhālās apspiešanas instruments, kura mērķis ir kontrole pār sieviešu un sievišķā, vai arī tā, kas stereotipiski tiek uzskatīts par sievišķo, par šīs realitātes daļas kontroli un apspiešanu un nostumšanu no spēles, lai mēs varētu netraucēti iztēloties, ka šī realitāte ir par panākumiem, par saņemšanos, par pašdisciplīnu, par izaugsmi, par smaidīšanu. [...] Personiski tā ir tā sajūta, ka kaut kādām tevis daļām nav tiesības būt un piedalīties sarunā, un piedalīties tavā dzīvē.”

Kauns ir viens no patriarhālās sistēmas pakļaušanas rīkiem. [...] tā ir tā sajūta, ka kaut kādām tevis daļām nav tiesības būt un piedalīties sarunā, un piedalīties tavā dzīvē.

​Jana Kukaine, runājot par kaunu, atsaucas uz domātāju Mišelu Fuko, kurš savulaik ir rakstījis, kā dažādas valsts iestādes tiek izmantotas, lai kontrolētu indivīdus un viņu uzvedību: “Pats lieliskākais kontroles veids ir tad, kad vairs nav vajadzīgs uzraugs. Tu esi pilnīgi padevīgs indivīds, kurš neprasa nekādus resursus, lai tevi kāds uzturētu. Saskaņā ar feminisma domātājām, kauns ir viens no rīkiem, lai regulētu cilvēku uzvedību, arī to, kā mēs jūtamies, par ko mēs domājam. Par to ir rakstījusi Sandra Lī Bartkija (Sandra Lee Bartky), norādot uz kaunu un sevis nicināšanu un sevis neieredzēšanu, kas ir viens no veidiem, kā patriarhālā sabiedrība kontrolē sievietes.” ​

Ja mēs jautājam, kāda izskatītos pēc citādiem principiem veidota iekļaujošāka sociāla sistēma, Agnese Krivade raugās uz to no garīgās puses un patriarhāta trepēm pretī liek pļavu: “Manuprāt, tas sievišķais pasaules skatījums ir, ka mums ir lauks. Tā ir pļava nevis trepes. Ir tāda pareizticīgo gleza, kas attēlo Svētā Jāņa pakalpnieku trepes uz debesīm - grēcinieki rāpjas aukšā pie Dieva. Nesen es šo gleznu ieraudzīju un man liekas, ka šis ir brīnišķīgs patriarhālā garīguma attēls. To sievišķo garīgumu varbūt vairāk ilustrē šamanisms. Tas ceļš pie Dieva ir pļava, kur tu maldies. Varbūt vienā brīdī tu saproti, ka nevis tu meklē Dievu, bet Dievs turpat arī maldās un meklē tevi. Nav tādu trepju, kur pakāpties. Man liekas, ka patriarhātu vislabāk ilustrē trepju bilde. Diemžēl vai par laimi viss nav tik vienkārši.” Tātad doties līdzās. 

Matriarhālā sistēmā dominē reciprocitāte (antropoloģijā - ilgtermiņa ņemšanas un došanas attiecības, ko veido to morālie pienākumi), atdzimšana, partnerības kultūra un kopienas vērtības. Tā paredz paradigmas maiņu, lai kļūtu par labākiem zemes, dzīvnieku un vides pārvaldniekiem. Turklāt matriarhāts arī izvirza sabiedrībā vispārējās cilvēktiesības, tas nodrošina cieņpilnu attieksmi neatkarīgi no dzimuma, rases vai ekonomiskā statusa. Šī sistēma ir cieši saistīta ar dzīvo būtņu un ekosistēmas atzīšanu, tā ir harmonija ar dabu.  Šādas pašās vērtībās ir balstītas arī ekofeminismā. 

Dominēšana var izpausties arī caur došanas un ņemšanas aktu. Apzinoties, ka mēs esam atkarīgi no zemes, uz kuras mēs dzīvojam, mēs pārtiekam no augļiem un citiem tās iemītniekiem, ko tā mums dod, tāpat mums par šo zemi ir jārūpējas. Šeit mēs nonākam izvēles priekšā - iet matriarhālo ceļu un iedot zemei atpakaļ to, kas viņai ir vajadzīgs, vai iet patriarhālo ceļu un izdarīt tā, lai tā mums saražo vairāk, lielāk, ātrāk. 

Šeit mēs nonākam izvēles priekšā - iet matriarhālo ceļu un iedot zemei atpakaļ to, kas viņai ir vajadzīgs, vai iet patriarhālo ceļu un izdarīt tā, lai tā mums saražo vairāk, lielāk, ātrāk.

Agita Lūse gan stāsta, ka antropoloģijā neesot tāda jēdziena kā matriarhāts: “Ja mēs runājam par matriarhātu kā par jēdzienu, tad antropologi to tikpat kā neizmanto. To lietoja 19. gadsimta pirmajā pusē un vēl 20. gadsimta sākumā, runājot par cilvēces evolūciju. Zigmunds Freids arī uzskatīja, ka senākā sabiedrība ir matriarhāla, to ir nomainījis patriarhāts. Daudzi uzskata, ka kapitālisms un patriarhāla sabiedrība iet roku rokā. Bet mūsdienu antropologi nav atraduši īpaši daudz pierādījumu, ka tādas sabiedrības, kur ir tīrais matriarhāts, ir novērojamas. Protams, ir sabiedrības, kur sievietēm ir liela ietekme, bet tā, ka viņām būtu ekskluzīva vara, tā gluži nav.” 

Jana Kukaine stāsta, ka jēdziens matriarhāts rezonē ar diferences feminisma nostādnēm, kas: “patiesībā ir jau diezgan izkopta domāšanas tradīcija. Tā radās 60. un 70. gados. Tā nāk klajā ar mūsdienu kultūras un sabiedrības iekārtas kritiku, kurā dominē vīrišķas vērtības, kas ir novedušas pie vardarbības, pakļaušanas, ekoloģiskās krīzes, pie nabadzības, pie nevienlīdzības, individuālisma, izolācijas. Viņas piedāvā būvēt kultūru, kas ir balstīta sieviešu vērtībās - sadarbība, maigums, rūpes, mātišķa attieksme, kopienas veidošana pretstatā individuālismam kultam. Protams, ka itin drīz parādījās šīs pozīcijas kritiķi, kas norādīja - mēs būtībā padarām vienu dzimumu svarīgāku par otru. Mēs uzskatām, ka būt par vīrieti ir viens konkrēts veids - vīriešiem nav citu iespēju, kā tikai būt konkurējošiem un pakļaujošiem. Arī, ka sievietes mēs idealizējam, ka sievietes katrā ziņā būs vērstas uz sadarbību, ir iejūtīgas, rūpējas par apkārtējiem.” 

Arī Jana Kukaine uz matriarhātu kā jēdzienu raugās kritiski, stāstot, ka vēsturnieku un antropologu vidū dalās domas, vai vispār matriarhāts ir pastāvējis: “Šķiet, ka mūsdienu diskusijās jēdziens “matriarhāts” nav tik noderīgs, jo tas replicē patriarhālās sistēmas struktūru ar vienu atšķirību, ka mēs varas virsotnē noliekam sievietes. Mums ir jāmaina attiecību veids, kādas mēs veidojam viens ar otru, kā vispār sabiedrība ir strukturēta.[...] Sadarbība, vienlīdzība, kas nenozīmē vienādumu, bet arī atšķirīgā pamanīšanu un respektēšanu, līdzvērtību, iejūtību, uzmanību pret atšķirīgo, citādo. Šie varētu būt principi, kurus mēs varētu ietvert tādā feministiski orientētā sabiedrībā.”

Karola P. Kraisa savā esejā, runājot par matriarhātu, saka, ka: ““Matriarhāts” neatdala dzimumus pēc stingrām dzimumu binārajām vērtībām – kā tas notiek patriarhātā. Paredzams, ka abi dzimumi iemiesos rūpes, mīlestības un augstsirdības principus visos viņu dzīves aspektos. Vīrieši un zēni tiek mācīti būt tikpat mīlošiem, gādīgiem un dāsniem kā viņu mātes un māsas. Varas un dominēšanas akti netiek svinēti vai novērtēti nevienam dzimumam.” 

“Matriarhāts” neatdala dzimumus pēc stingrām dzimumu binārajām vērtībām – kā tas notiek patriarhātā. Paredzams, ka abi dzimumi iemiesos rūpes, mīlestības un augstsirdības principus visos viņu dzīves aspektos.

Eiropas Dzimumu līdztiesības indekss

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (European Institute for Gender Equality) ir publicējis ikgadējo līdztiesības indeksu. Lai gan 2024. gadā Latvijā dzimumu līdztiesības indekss ir par 1,1 punktu augstāks (62,6 punkti) nekā gadu iepriekš, mēs vēl joprojām starp citām Eiropas Savienības valstīm ierindojamies saraksta apakšā - 19. vietā.

Ja runā par statistiku, pētījumu centra “Focus 2030” šogad veiktajā pārskatā par dzimumu nevienlīdzību pasaulē neviena valsts nav sasniegusi dzimumu vienlīdzību (gender equality). Katra trešā valsts kopš 2015. gada nav panākusi nekādu progresu. Sieviešu tiesības 18 valstīs ir pasliktinājušas, piemēram, Venecuēlā, Afganistānā un Dienvidāfrikā. Pie pašreizējā pasaules progresa izaugsmes ātruma, lai sasniegtu dzimumu līdztiesības, ir vajadzīgs vēl 131 gads. 

Pie pašreizējā pasaules progresa izaugsmes ātruma, lai sasniegtu dzimumu līdztiesības, ir vajadzīgs vēl 131 gads.

Vaicājot Janai Kukainei par to, vai un kā patriarhālo sistēmu varētu mainīt, viņa atbild, ka: “Mums priekšā ir ļoti tāls ceļš ejams, bet mums arī ir jāsvin mazās uzvaras, mikro pārmaiņas. Tam arī ir ļoti liela nozīme. Pat tad, ja tas notiek ģimenē, draugu lokā, tavā profesijā, tā arī ir daļa no šīs lielās pārmaiņu plūsmas, ko mēs iniciējam, cerībā, ka kādreiz tomēr mēs varēsim dzīvot citādāk.” Nereti feministes skatās uz pirmstautu iedzīvotāju kultūrām. Tās uzsver, ka vēsturiski pirms Kristus dzimšanas arī ir pastāvējuši citādi varas modeļi. “Nav tā, ka mums pilnīgi nekas nav dots, ka mums viss ir no jauna jāizdomā un jārada. Ir arī vēsturiski piemēri, kur mēs varam smelties iedvesmu,” uzsver filozofe.

Domājot par iemācītiem varas iegūšanas rīkiem un izpausmēm, un aplūkojot ikdienišķas situācijas, kurās var novērot patriarhālu rīcību un domāšanu, šķiet, ka cilvēkiem ir grūti iziet no saviem uzskatiem, grūti pieņemt, ka šī sistēma varētu būt cita. Tas varētu būt viens no aspektiem, kāpēc nenotiek pārmaiņas - ir teju neiespējami publiskajā telpā veidot veselīgu diskusiju par sistēmu, kurā mēs dzīvojam un apšaubīt tās kārtību pat visparastākajās dzīves situācijās.

Tas aizņemtu ļoti ilgu laiku, lai vienkārši izietu no saviem iepriekšējiem uzskatiem. 

​Patriarhāts ir vīriešu izveidota sistēma, kurā mēs visi dzīvojam un kuras noteikumi mums ir jāpieņem, lai sevi pierādītu kā vērtīgu šajā pasaulē. Lai gan globāli mēs nevaram izmainīt šo sistēmu un tās noteikumus, mēs varam izvēlēties, kā domājam un kādu vidi ap sevi veidojam. 

​Patriarhāts ir vīriešu izveidota sistēma, kurā mēs visi dzīvojam un kuras noteikumi mums ir jāpieņem, lai sevi pierādītu kā vērtīgu šajā pasaulē.

Izmantotā literatūra:

Christ, Carol P. 2016. “A new definition of patriarchy: Control of women’s sexuality, private property, and war”. No Feminist Theology, 24:214–225. SAGE Publications Ltd. doi:10.1177/0966735015627949.

Eriksens, Tomass Hillanns. 2010. "Mazas vietas - lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā". Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.