Migrējošā māsība: vai ceļš mājup vienmēr ved uz dzimteni?

Kas ir “mājas”? Dzimtene vai vieta, kurā iesakņojies pēc paša izvēles? Zemes stūrītis, kur pusklibu spēri pirmos soļus vai apzināti izvēlējies doties tālāk dzīvē?

Dārta Frančeska Rikarde, Studentu medijs Skaļāk

Tante Bauskā zinās teikt, ka pēdējā laikā par politikas veidotāju un mediju jājamzirdziņu kļuvusi demogrāfiskā krīze Latvijā. Baisajā prognozē nolemtība mijas ar cerību. Dzimstība turpina kristies. Vismaz “tuvojamies pozitīvam reemigrācijas rādītājam”, raidījumā “Preses klubs” nesen komentēja reemigrantu organizācijas “Ar pasaules pieredzi Latvijā” pārstāvis Miks Muižarājs[i]. Varbūt izbraucēji un iebraucēji beidzot izlīdzināsies? Vēlams, gan, lai Latvijā dzīvojošo statistiku ceļ “savējie”, ne “citādie”. Ironizēju, bet nevajag Tviterī (jeb X, kā neviens to nesauc) pavadīt ilgu laiku, lai saprastu, ka tā domā ne viens vien.

Vai pie negatīvā migrācijas saldo vainojamas angļu valodas zināšanas, kas pavērušas tautiešiem iespēju iepazīt pasauli ārpus savas sētas? Tad pie atbildības jāsauc mana ome, kas kā angļu valodas skolotāja nostrādāja 50 gadus, diendienā atverot Latvijas skolēniem durvis uz starptautisku dzīves pieredzi. Pusi no sava darba stāža viņa pavadīja, nodrošinot, ka arī viņas mazmeitas – Edīte (39) un Santa (39), vēlāk arī Dārta (25) un Terēze (23) – varēs iziet plašajā pasaulē ar izcilām angļu valodas zināšanām. Ģimenē jokojam, ka laikam pārāk labi iemācīja, jo pēcāk visas izjutām vilkmi likt zināšanas lietā un vairākus gadus pavadīt ārvalstīs.

Angļu valoda ir pasaules iedzīvotājiem vispazīstamākā svešvaloda. Tajā runājot vairāk nekā 1 miljards cilvēku[ii]. Nacionālistam šī divvalodība varbūt šķiet lāsts par mazu nāciju. Tieši tamdēļ indoktrinētie jaunieši, nule apguvuši svešvalodu, pa galvu, pa kaklu metas taisnā ceļā uz Rīgas lidostu (tālā nākotnē, kad Rail Baltica apstāsies Rīgā, varbūt pat uz vilciena staciju?), lai dotos labākas vai vismaz citādas dzīves meklējumos uz ārvalstīm. Ja vēl kādreiz atgriežas Latvijā, tad, nedod Die’s, ar ārzemnieku pie sāniem. Pat tad nav garantēts, ka ir atpakaļ uz palikšanu.

Ir savādi apzināties, ka esi daļa no statistikas. Bet kas ir cipars bez cilvēka? Tāpēc runāsim par četrām māsīcām – kas aizbrauc, kas atgriežas, kas paliek un kur? Ne katra pazudušā dēla (vai meitas) ceļš ved mājup. Ja ar mājām saprotam telpu, kuru piepildīja tavs pirmais kliedziens.  Kur universālā valodā iesaucamies: “Pasaule, esmu dzimis!”

Aizbraukt ir viegli…

Manā un māsīcu migrācijas stāstā nozīmīgs motīvs un motivācija ir mīlestība – valoda, kurā ne vienmēr sarunājamies verbāli. Latvieti Edīti un zviedru Bjornu kopā saveda vēl viena izteiksmes forma, kurā vārdi ir lieki – vizuālā māksla. Tajā katram veidojies savs rokraksts, bet kopīgu valodu abi rada angļu mēlē.

Manā un māsīcu migrācijas stāstā nozīmīgs motīvs un motivācija ir mīlestība – valoda, kurā ne vienmēr sarunājamies verbāli.

Jau attāluma attiecību sākumā bija skaidrs, ka individuālajām dzīves līnijām reiz būs jāsaplūst kādā viduspunktā. 2006. gadā skatu uz Baltijas jūru pāris iemainīja pret Lamanša jūras šaurumu. Šoreiz gan uz horizontu pāris noskatījās, stāvam blakām viens otram, ar kraukšķošiem oļiem zem kājām. Viņi bija uzsākuši kopdzīvi mākslinieku izlolotajā piejūras pilsētā Braitonā.

“Nebija liekas domāšanas, kur dzīvosim, jo Bjornam Braitonā radās darba piedāvājums. Tad tu sāc ap to domāt visu pārējo,” par izvēli mājvietu veidot Lielbritānijā stāsta Edīte. Pāra pārcelšanās uz Lielbritāniju notika vēl pirms masveida emigrācijas viļņa, ko Latvija piedzīvoja finanšu krīzes laikā. Ja no 2008. līdz 2010. gadam Latviju gadā atstāja vidēji 34 tūkst. iedzīvotāju, 2006. gadā Edīte bija viena no 17 tūkst. emigrantu[iii].

Vismaz līdz Breksitam, kad Lielbritānija pameta Eiropas Savienību, tā bija populārs galamērķis emigrantiem no Latvijas un citām pasaules valstīm. Kad paņem rokās globusu vai, tagad, drīzāk atver Google Maps lietotni, sevi drošāk iedomāties iedzīvojamies valstī, kurā neesi spiests staigāt apkārt apstulbis un “kurlmēms”, tāpēc, ka nezini vietējo valodu. Edītei un Bjornam Braitonā iejusties bija viegli arī tāpēc, ka multikulturālā vidē dažādība kļūst par līdzību, kas savieno. “Es Braitonā nejutos kā iebraucējs. Pieļauju, tāpēc, ka uz Angliju pārvācas cilvēki no tik dažādām valstīm, ka viņi pieraduši pie dažādības. Darba vietā bija gan vietējie angļi, gan iebraucēji no citām valstīm, līdz ar to tur arī bija pilnīgs “rasols”. Un nebija nevienas situācijas, kad tiešām justos nepieņemta,” atminas Edīte.

Britu sabiedrības atvērtību jaunpienācējiem Edīte atskārta, atgriežoties Latvijā, kur ātri vien sajuta kontrastu: “Anglijā tu ieej veikalā, un cilvēki pasmaida. Kad tur ieej piekto reizi, viņi tevi pazīst. Kad simto – tu zini, kā sauc viņu bērnus, viņi zina tavus bērnus. Viņi ir sabiedriskāki. Mums, latviešiem, ir grūti ar tādu pirmreizējo laipnību un atvēršanos svešiniekiem.” Kad Rimi pārdevējai atļāvusies teikt sirsnīgu: “Labdien! Kā jums iet?”, pie otrā teikuma pārdevējas acīs bijusi nolasāma neizpratne par to, kā reaģēt uz tādu visatļautību kā intereses izrādīšanu par svešinieku.

Edītes māsīcas Santas aizbraukšanas apstākļi bija līdzīgi – Santas vīram Mārtiņam pārcelšanās uz Austriju piedāvāja profesionālās izaugsmes iespējas. Taču Santa ar vīru uz ārvalstīm devās jau ar četriem bērniem, diviem pirmsskolas vecumā. Arī viņi bija daļa no apmēram 17 tūkstošiem Latvijas emigrantiem, šoreiz gan veidojot 2019. gada statistiku.

Santas iedzīvošanās Austrijā nenoritēja tik raiti kā Edītei. Vīram bija lieliskas vācu valodas zināšanas, jo Vācijā bija pavadījis studiju gadus. Tikmēr, Santai par pārsteigumu, viņa saskarsmē ar vietējiem iedzīvotājiem ne reizi vien izpaudās kā pantomīms. Santai bija pamatzināšanas tikai literārajā vācu valodā, tāpēc reģionālais dialekts reizēm izklausījās kā radio nepareizajā frekvencē. Izejot cilvēkos, ne vienu reizi vien bijis jāiekniebj sev, lai pārliecinātos, ka nav pamodusies Aizspogulijā.

Izejot cilvēkos, Santai ne vienu reizi vien bijis jāiekniebj sev, lai pārliecinātos, ka nav pamodusies Aizspogulijā.

“Dzīvojām stundas attālumā no Vīnes. Tur bija pilnīgi cita valoda, cits akcents. No sākuma bija ļoti grūti to saprast un ielauzties,” viņa atceras. Par to pārliecinājos arī es, kad 2021. gadā pāris mēnešus pavadīju, dzīvojot pie māsas. Tikpat labi nebūtu septiņus gadus mācījusies vācu valodu, jo uz pārdevējas jautājumu par to, vai vēlos maisiņu, atbildēju “ar karti”. Ar laiku vismaz sapratu savu kļūdu, bet Santa – pārvarēja bailes atbildēt uz skolotāju telefona zvaniem, kurus sākotnēji ar teju automātisku rokas kustību nodeva Mārtiņam. Uztraukums par to, vai tik bērni nav sastrādājuši kādas blēņas skolā, reizēm šķita sekundārs bažām par to, vai spēs vest sakarīgu sarunu ar personu otrā klausules galā.

Santa atplauka sociālam kontaktam, kad 2023. gadā ģimene no klusā ciematiņa, kur iedzīvotāju dienas gaitas varēja paredzēt no minūtes minūtē, pārvācās uz galvaspilsētu Vīni. “Pirmos trīsarpus, četrus gadus dzīvoju ārkārtīgi noslēgtā vidē, tikai tuvāko lokā, un gandrīz vai neiepazinos ar jauniem cilvēkiem. Tas nebija pareizi. Vīnē sāku iepazīties ar cilvēkiem, aicināt viņus ciemos. Sākums bija grūts, bet tā bija mana nedrošība un valodas barjera. Ja pats esi atvērts, atradīsi domubiedrus,” novēro Santa.

“Kad pārcēlāmies uz Austriju, man bija ilūzija, ka austrieši mentalitātē ir tuvi latviešiem. Tā droši vien ir, ja salīdzinām ar spāņiem vai itāļiem,” atzīst Santa. Viens no veidiem, kā austrieši tomēr atšķiras, ir empātijā pret citu grūtībām – tādas, reizēm šķiet, ir ievērojami mazāk nekā latviešiem. “Kad sākās karš Ukrainā, varēja pamanīt, ka viņi tik labi nesaprot un nejūt līdzi šai situācijai. Iespējams, tāpēc, ka tik ilgi dzīvojuši komfortā. Latvieši tomēr gana nesenā vēsturē piedzīvojuši okupācijas sekas.”

Vietējo iedzīvotāju brīvību dzīvot ar mazāk raižu novērojusi arī mūsu māsīca, Edītes jaunākā māsa Terēze, kura nu jau četrus gadus dzīvo Nīderlandē: “Šeit cilvēkiem nav pieņemts domāt, ka panākumi nāk tikai no smaga darba. Latvijā uzaugu ar domāšanu, ka cilvēkiem kārtīgi jāpūlas un jācīnās par savu nākotni – jo vairāk darīsi, jo vairāk saņemsi. Nīderlandē tā labklājība kopumā ir augsta, tāpēc cilvēki dzīvo mierīgāk.”

Bet nav šaubu, ka nīderlandieši ir perfekcionisti apkārtējās vides izkopšanā. “Ar tēti uz Nīderlandi devāmies ar mašīnu. Iebraucot uzreiz jutām ceļu gludumu un satiksmes plūsmas raitumu. Urbānajā vidē visas mājas ir līdzīgā stilā – arī jaunbūves tiek celtas, uzturot kopēju estētiku. Pat lauki ir perfekti nopucēti. Tik homogēna apkārtējā vide ir reta parādība, bet kaut kas tajā mani uzrunā,” stāsta Terēze.

Nīderlande ar tās ierindā izvietotajiem tulpju laukiem tiešām rada teju nedabiski izkoptu priekšstatu – kaut kas no “Trūmena šova”. Par laimi, aiz šīs izdaiļotās struktūras neslēpās draudīga shēma, bet gan vieta, kurā Terēze ātri vien sajūtās kā mājās. Covid-19 pandēmijas dēļ Terēzes pirmais studiju gads augstskolā noritēja attālināti. Kursabiedri un profesori, kas ilgstoši bija vien kvadrātiņi ekrānā uz Terēzes bērnības rakstāmgalda, līdz ar jaunietes ierašanos Nīderlandē kļuva par sabiedrotajiem svešajā, bet nu sirdij tuvajā zemē.

Nīderlande ar tās ierindā izvietotajiem tulpju laukiem tiešām rada teju nedabiski izkoptu priekšstatu – kaut kas no “Trūmena šova”.

Piederības izjušanu paātrināja attiecību veidošanās ar draugu, kuram Nīderlande ir dzimtene. “Attiecībās ar Ābelu man vienmēr bijusi sajūta, ka man ir kāds blakus. Manuprāt, es nevaru nošķirt šīs divas lietas – mana izpratne par Nīderlandi ir radusies lielā mērā caur viņu. Man bijis daudz vieglāk iejusties sabiedrībā, jo uzzinu viņa pieredzi un sajūtas par to, kā te notiek ikdienas dzīve, kā viņš redz realitāti.”

Terēze ar interesi iepazīst kultūras atšķirības, ko gan sauc drīzāk par “niansēm”, jo tās nemaina to, ka mentalitātes ziņā atrautību no nīderlandiešiem nejūt: “Piemēram, ja kādam ir dzimšana diena, viņi parasti tiekas dienas vidū, lai sāktu svinības ar saldumiem un kafiju, bet tikai vēlāk kopīgi vakariņo. Vismaz manā pieredzē Latvijā deserts ir tas, ar ko noslēdz svinības.” Mani pārsteidz tas, ka Terēze tā arī nav kļuvusi par velosipēdisti. Lai gan infrastruktūra izcili piemērota nokļūšanai no punkta A līdz punktam B ar velosipēdu, Terēze ar riteni labprātāk pārvietojas izklaides pēc. Varbūt arī tāpēc, ka būtu spiesta pielāgot eleganto modi aktīvākam pārvietošanās veidam.

Iejušanos būtiski atvieglojis arī tas, ka Nīderlandē pat vecākas paaudzes cilvēki labi pārzina angļu valodu, taču Terēzei tāpat svarīgi apgūt vietējo valodu. “Te ir ļoti daudz iebraucēju, tāpēc cilvēki ir gatavi atbildēt angļu valodā, bet, manuprāt, cilvēki ļoti novērtē, ja tu centies ar viņiem runāt nīderlandiešu valodā. Es tā gribu izrādīt cieņu, un vienmēr jūtu cilvēku pateicību par to, ka cenšos, pat ja kaut ko pasaku nepareizi. Man nav bijusi barjera komunikācijā, bet, apgūstot šo valodu, ikdienišķs kontakts kļūst vieglāks.”

Savādi apzināties, ka šobrīd esmu atpakaļ Latvijā, jo 2018. gadā, kad pēc vidusskolas beigšanas devos iegūt augstāko izglītību Skotijā, mana māsa un māsīcas tolaik dzīvoja Latvijā. Šķita: būšu vienīgā kaut kur tālu tālumā. Edīte ar ģimeni jau atkal bija nosakņojusies Latvijā, bet par Santas un Terēzes plāniem, ja tādi brieda, nenojautu. Iespējams, mana pozitīvā pieredze ārvalstīs iedrošināja arī citus ģimenes locekļus izvēlēties līdzīgu ceļu.

Dārtai izvēle studēt Lielbritānijā nebija spontāns lēmums, bet gan ilgi lolots sapnis.

Izvēle studēt Lielbritānijā nebija spontāns lēmums, bet gan ilgi lolots sapnis. Dzestrajā septembra rītā, kad no studentu kopmītnēm pirmoreiz mēroju ceļu uz universitātes pilsētiņu, gandrīz paslīdēju uz mitrajām, spilgti dzeltenajām lapām, kas sedza akmeņaino pamatu, kurš šķita tur iesēdies kopš laika gala. Kad nostājos uz kājām, viss šķita košāks. Acīm pavērās augstskolas teritorija, kas atgādināja Cūkkārpu. Virs ieejas teritorijā, kurā studentu pilnu zālienu ieskāva gadsimtiem senas, vīteņaugiem klātas ēkas, bija Aberdīnas universitātes ģerbonis ar atklāšanas gadu – 1495. Aberdīnā nonācu studentu ekosistēmā – kopmītnēs, studentu kafejnīcās un bāros, interešu grupās un studiju telpās – gaisā it visur virmoja entuziasms un vēlme sadarboties, pielikt savu starptautisko skatījumu kā unikāla tapšanā. Šajā vidē dažādība bija valūta, kuras vērtība auga ar katru apmaiņu. Vienlaikus gan atklājās: vismaz jaunieši, kuri vēlas starptautisku studiju pieredzi, savstarpēji nemaz nav tik atšķirīgi, kā varētu šķist. Varbūt interneta paaudzes ietekme.  Jebkurā gadījumā, ilgas pēc mājām nepiemeklēja.

Viss mainījās 2020. gada 23. martā, kad kopmītnē ar dzīvokļa biedriem sasēdāmies ap draudzenes datoru, lai klausītos premjerministra Borisa Džonsona uzrunu par Covid-19 straujo izplatību. Nākamo dienu laikā istabiņas kopmītnē iztukšojās un gaismas dega tikai to ārzemnieku logos, kuriem nebija veicies tik aši dabūt lidojumu mājup. Savādas sajūtas pārņēma brīdī, kad meklēju lidojumu uz Latviju, un to nebija – man bija liegts atgriezties dzimtenē, pie ģimenes. Par laimi, mājsēdes mēnešus sanāca pavadīt drauga dzīvoklī. Ar Danielu, studentu no Čehijas, attiecības bijām uzsākuši vien pirms pāris mēnešiem, bet nu bija pirmais attiecību pārbaudījums – dzīvot kopā 24/7. Izturējām.

Pēc vasaras Latvijā atgriezos Aberdīnā uzsākt trešo studiju kursu, bet pandēmijas ietekmē bija ierobežotas socializēšanās iespējas, mainījās studiju process, entuziasma vietā gaisu no telpām izvilka kolektīvās sēras. Zuda studiju šarms un motivācija. Turklāt pirms pandēmijas uzsāktā dalība vietējā filmu producēšanas biedrībā atklāja, ka nākotni drīzāk vēlos saistīt ar profesiju, kurā varu izmantot radošās, nevis analītiskās dotības. Tā tieši pirms četriem gadiem noslēdzās manas psiholoģijas studijas Lielbritānijā. Līdz šim viss bija noticis kā filmā – laikam tāds bija arī šis sižeta pavērsiens, pat ja vairs nešķita, ka esmu scenārija autore.

Atgriezties ir grūtāk

Mana sākotnējā atgriešanās Latvijā pēc studiju iepauzēšanas bija īslaicīga. Bērnības guļamistaba pēkšņi šķita kā ieslodzījuma kamera, tāpēc, kad radās iespēja savus juku laikus pavadīt ar māsu Austrijā, ķēru vērsi aiz ragiem. Pēc sešiem mēnešiem Austrijā, nākamo gadu pavadīju Londonā ar Danielu. Pusotru gadu ilgo pārtraukumu no studijām veltīju galvenokārt digitālā mārketinga un satura radīšanas interešu izkopšanai un prasmju attīstīšanai. Izvēle akadēmisko ceļu 2022. gadā turpināt Latvijā bija spontāna, intuitīva un reizē racionāli motivēta – vēlme studēt togad bija radusies pārāk vēlu, lai pieteiktos studijām ārvalstīs. Turklāt Latvijā ietaupītu uz dzīvošanu un studiju maksu.

Nezinu, vai reemigrantu statistikas vācēji manīja manu atgriešanos 2022. gada rudenī. Vismaz britu dienesti joprojām man jautā, vai kvalificējos pastāvīga iedzīvotāja statusam Lielbritānijā. Ja viņi nezina, ka aizbraucu, nezinu, vai Latvija zina, ka to biju pametusi uz pieciem gadiem.

Tāpēc grūti spriest, cik precīzi ir dati par reemigrējušo skaitu Latvijā, Šobrīd reemigrantu skaits pieaugot. Pērn Latvijā reģistrēti 909 cilvēki, kas atgriezušies Latvijā pēc dzīvošanas ārvalstīs – par 250 vairāk nekā 2022. gadā. Visbiežāk atgriežas ģimenes ar bērniem, kuri sasnieguši skolas vecumu[iv]. Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule cilvēku atgriešanos skaidro ar dzīves dārdzības pieaugumu imigrācijas valstī, kā arī vēlmi sniegt bērniem kvalitatīvu bezmaksas izglītību latviešu valodā.

Pēc pieciem gadiem Braitonā Latvijā atgriezās arī Edīte – nu jau ar Bjornu un diviem bērniem. Tolaik, nu jau tālajā 2011. gadā, Bjornam bija radies darba piedāvājums Londonā, taču darbu varēja veikt arī attālināti. “Anglijā bērnudārzi ir neadekvāti dārgi. Apzinoties, ka Bjorns var strādāt no jebkuras vietas, bet dēlam jāsāk bērnudārznieka posms, sākām skatīties uz Latviju. Latvijā dzīvo mūsu lielā ģimene un tā ir tuvāk Zviedrijai, kur ir Bjorna vecāki. Zinājām, ka ar radu atbalstu ar bērniem būs vieglāk.”

Ar jaunības naivo atvērtību un piedzīvojumu garu lemt par pārvākšanos uz Lielbritāniju 2006. gadā  bija pavisam viegli. “Bišķiņ bija tās rozā brilles. Vienkārši: uz priekšu, darām! Man bija divdesmit viens gads. Kaut kādas jaunas pieredzes gribējās daudz vairāk un tas bija daudz vienkāršāk – pārvākties, kad tev vēl nav bērnu. Paņem savu vienu kasti, vienu čemodānu un uz priekšu. Latvijā atgriezāmies ar visu iedzīvi un diviem maziem bērniem.” Administratīvā ziņā atgriešanās Latvijā bija vienkārša – radi bija atraduši jaunajai ģimenei dzīvokli Rīgā. Bērni nebija stāvējuši rindā uz bērnudārzu Latvijā, tāpēc bija jāiet privāto ceļu, taču Latvijas pilsonība atviegloja procesu.

Ar jaunības naivo atvērtību un piedzīvojumu garu lemt par pārvākšanos uz Lielbritāniju 2006. gadā  bija pavisam viegli.

Taču Edīte atgriezās ne vien ar daudz lielāku iedzīvi, bet arī gaidām par sociālo attiecību veidošanu, kas Latvijā tomēr nevedās tik viegli kā Lielbritānijā. “Ģimene bija ļoti labs atspaids vientulības sajūtai, kas radās no draugu loka pazušanas. Pietrūka draudzenes Braitonā – māmiņas, ar kurām ikdienā varēja dalīties priekos un pārdzīvojumos par saviem bēbīšiem. Visi visiem turpināja sekot sociālajos medijos. Tagad interesanti skatīties, kā bērni izauguši. Rīgā pietrūka šī mammu kopiena, ar kurām kopā doties ar bērniem uz parku, iedzert kafiju, iepirkties, ciemoties,” atklāj Edīte.

Bērnu vešana uz bērnudārzu, kā arī darba gaitu uzsākšana palīdzēja veidot jaunas draudzības, tomēr tas nevedās tik ātri kā Braitonā, kur draudzīgas attiecības veidojās dabiskāk. “Man ir žēl, ka esam ļoti noslēgti un kaimiņam pat grūti pateikt “Labdien!”.” Edīte gan ietiepīgi turpina piekopt britu atvērtību, jo ir pārliecinājusies, ka pat stīvais latvietis atmaigst, kad viņam izsaka komplimentu.

Arī manā atgriešanās stāstā grūtākā izrādījusies jaunu draudzību veidošana. Kautrējos uzrunāt šķietami vēso un neentuziastisko latvieti ar tādu enerģiju, ar kādu veidoju draudzības Lielbritānijā. Hameleona daba, kas palīdz iejusties ārvalstīs, nezuda, kad atgriezos dzimtenē. Pārāk ātri pielāgojos Latvijā ierastajam komunikācijas veidam: kā nekā, latvietim ievērot 2 m distanci nemaz nav jālūdz.

Kad atminos, cik sociāli piepildīta bija mana dzīve Lielbritānijā, prātoju, vai ārzemēs iespējamā anonimitāte un sveštautiskums atbrīvo atklāties bez pašcenzūras. Kad nāc no mazas un nezināmas valsts, kļūsti interesantāks vietējiem, bet sarunas par kultūru atšķirībām palīdz ātri un daudzpusīgi iepazīt otru cilvēku, un veidot draudzību.

Kad atminos, cik sociāli piepildīta bija mana dzīve Lielbritānijā, prātoju, vai ārzemēs iespējamā anonimitāte un sveštautiskums atbrīvo atklāties bez pašcenzūras.

Iespējams, daļa no manis vairās veidot saknes šeit, jo attiecības ar ārzemnieku liek paturēt prātā, ka drīz vien, pēc studiju beigšanas, būs jālemj, kur veidosim kopdzīvi. Vai tas būs Latvijā, Čehijā, kādā citā valstī? Tas ir uz jautājuma zīmes. Mana dzīvokļa kailās sienas kliedz to, ko pati vairos teikt skaļi: nezinu, cik ilgi Rīgu saukšu par mājām.

Saikne ar Latviju

Uz nākotni Latvijā šobrīd šaubīgi skatās arī Terēze, kura nu jau mācās maģistrantūrā Nīderlandē. “Neesmu standarta piemērs tam, kā, iespējams, citi cilvēki jūtas, pārvācoties uz ārzemēm, jo partneris palīdzējis šeit iegūt māju un piederības sajūtu. Man Latvija laikam gluži nepietrūkst kā vieta, bet asociējas ar ģimeni, ar tuvajiem cilvēkiem, tāpēc noteikti vēlos braukt ciemos,” atklāj Terēze.

Ja veidotu ģimeni Nīderlandē tad gan apzināti rūpētos, lai bērni prot latviešu valodu un piedzīvo latviešu kultūras mantojumu: “Gribētu nodot poētisko mantojumu – dziesmas, dzeju, dejas, tautastērpus. Vēlētos, lai bērni piedzīvo Līgo svētkus. Šīs tradīcijas ir Latvijas bagātība, tāpat kā daba. Nīderlande ir pārapdzīvota, līdz ar to te ir maz vietas, kur būt vienam dabā, nedzirdot satiksmi un nesatiekot citus cilvēkus. Daba caurvij Latvijas mākslu un arī manas bērnības atmiņas. Šeit bērni uzaug mazos piemājas dārziņos. Tāpēc gribētu, lai vasarās bērni ciemotos Latvijā un piedzīvotu to brīvību, ko izjutu, spēlējoties Latvijas laukos.”

Arī Santu ar Latviju primāri saista ģimenes saites. Tomēr tas, ko nevēlas pazaudēt, ir bērnu latviešu valodas zināšanas. Divas jaunākās meitas visu apzinīgo mūžu dzīvojušas vāciski runājošā vidē. Kad meitenes pirmoreiz atbrauca uz Latviju, Rīgas lidostā jūsmoja par to, ka arī citi cilvēki runā viņu “slepenajā valodā”. Lai gan ģimenē sarunājas latviski, Santa atklāj: “Man reizēm tāpat pietrūkst iespēja runāt latviešu valodā. Citreiz, kad aizbraucu uz Latviju, es runāju daudz un ar visiem – tas ir tas, kas man šeit pietrūkst.”

Latviešu ģimenei dzīvojot ārvalstīs par pārbaudījumu kļuvis kā dzimtenes, tā vietējo tradīciju izkopšana. “Vecākajiem bērniem ir bērnības atmiņas Latvijā. Viņiem ir latviskā pieredze ar Līgo svētkiem, latviešu mūziku. Tur dzīvo viņu tēvs. Viņiem ir šī nostalģiskā sajūta par valsti un savu piederību latviešu tautai. Metropoles dzīve mums neļauj piedzīvot austriešu tautiskās tradīcijas, kuras vairāk piekopj Zalcburgā, Tirolē. Šobrīd bērniem savā ziņā izpaliek gan latviskā, gan austriešu pieredze.”

Viena lieta, ko Santa vietējā sabiedrībā centusies ieviest no savas bērnības Latvijā ir svinīguma piešķiršana. Santas bērni arī Austrijā pirmajā septembrī un izlaidumā skolā ierodas uzpucējušies, ar ziediem rokās. “Austrijā cilvēki nav tik devīgi pret svešiem cilvēkiem. Bērni varbūt dažkārt sajūtas neērti, kad mudinu rīkoties tā, kā darījām Latvijā, bet neuzskatu, ka mums būtu jāpielāgojas vietējai praksei, ja šī attieksme ir paviršāka.”

Saikni ar dzimteni uzturam dažādos veidos. Lai gan Edīte nu jau 13 gadus dzīvo Latvijā, vēl labi atminos, kad bērnībā ciemojos pie Edītes mammas Rīgā, fonā bieži bija atvērts dators ar Skype. No tālās Braitonas ģimenes sarunām ik pa laikam pievienojās Edītes balss. Kā bērnam man tas bija prātam neaptverami, ka varam būt tik savienoti, lai gan esam katrs savā valstī.

Tāpat, dzīvojot Lielbritānijā, Edītei un Bjornam bija nozīmīgi ikdienā sekot nacionālajām ziņu lapām, lai būtu informēti par notiekošo savā valstī. Jutuši līdzi tautiešiem, piemēram, Olimpiskajās spēlēs. “Nebija tā, ka aizbraukšu uz Angliju un fanošu par Anglijas komandu. Nē. Par Latviju. Mums ģimenē ir bijušas situācijas, kad, piemēram, hokejā spēlē Zviedrija pret Latviju un tad dēlam prasu: kuru atbalstīsi? Ej izvēlies,” smejas Edīte.

Kā daudzi izbraucēji, arī Edīte ārvalstīs sapņoja par Latvijā iemīļotajiem gardumiem: “Man pietrūka “Kāruma” sieriņi, “Dzintars”, saldskābmaize. Man tos ik pa laikam kāds atveda, kad brauca ciemos. Un jubilejas dūmdesu. Nu, baigie standarti.” Viena prakse, ko gan uzsāka Lielbritānijā un pēc tam turpināja Latvijā, ir iegādāties ekoloģiskus produktus. “Kaut kā vienmēr bija stāstīts, ka mums Latvijā ir ļoti tīra pārtika, bet citur visu ko sliktu liek klāt. Tad nu sākām tur zaļāku dzīvesveidu, un to turpinājām Latvijā.”

Edīte un Bjorns ar bērniem sarunājas savā dzimtajā valodā, bet savā starpā – angliski. Arī kad viesojos uz interviju, viņu mājā mijas dažādas valodas. Vienā brīdī pie ārdurvīm taisnā ceļā uz savu istabu ienāk viņu sešpadsmitgadīgais dēls. Mērķtiecīgā gaita kliedz: mammu, neuzdod man muļķīgus jautājumus. Tāpat apturam un prasām, kas tu esi vairāk – latvietis vai zviedrs? Samulst, iešķiebj galvu. Nezina. Bet ja prasītu, no kurienes esi? Tad teiktu latvietis, jo te dzīvo.

Visu pamest un atkal sākt no jauna?

Ja piederību valstij veido dzīvošana tajā, tad Terēze pamazām kļūst par vietējo Nīderlandē. Viens no iemesliem, kāpēc Nīderlande šķiet izcila mājvieta ir nerimstošās kultūras pieredzes. “Man ļoti patīk, ka Nīderlandē viss nav koncentrēts ap vienu lielpilsētu – Amsterdama nav vienīgā vieta, kurā būs ko redzēt un darīt. 15 minūšu, stundas, divu stundu attālumā vienmēr būs muzeji, māksla, arhitektūra, ko izbaudīt. Tā kā to mācos, man būtiski, ka vieta pievelk estētiski un kulturāli. Ļoti tuvu ir arī Beļģija, Vācija, Francija, kuras salīdzinoši bieži apmeklēju. Apkārtne ir neizsmeļama.”

Tikpat nozīmīgi – valsts šķiet droša un stabila. Šķiet, varot uzticēties, ka ar teicamo sociālā atbalsta sistēmu nākotnē visdrīzāk saglabāsies labklājība. Terēzei nozīmīgs balsts un stabilitātes veidotājs ir arī partneris. “Kad sākotnēji pārcēlos, man šķita, ka dzīvošana Nīderlandē man ļaus vēlāk pārvākties uz citu Eiropas valsti. Tad satiku savu partneri, veidojās kontakti caur studijām, darbu, sāku apgūt valodu. Arvien grūtāk un grūtāk iedomāties to visu pamest un sākt no jauna, it sevišķi, ja būtu jāapgūst jauna svešvaloda.”

Santa nav tik pārliecināta, ka Austrijā paliks mūžīgi. “Man patīk ceļot, un uzskatu sevi par pasaules pilsoni. Šovasar ar ģimeni izmēģinājām padzīvot Milānā, kur meita varētu turpināt baleta studijas. Atgriežoties Vīnē sapratu, ka nē, Milāna tomēr nav īstā vieta. Man ļoti patīk tas miers, ko izjūtu Vīnē, un visas iespējas, ko ģimenei sniedz šī pilsēta. Tā ir arī ērta, tīra, tuvu dabai.” Līdzīgi kā Terēzei, Santu atgriezties Latvijā attur nedrošības sajūta par Latvijas ekonomiskajiem un ģeopolitiskajiem apstākļiem – četru bērnu ģimenei Austrijas sociālā atbalsta sistēma dod lielāku sirdsmieru.

Savukārt Edīti Latvijā šobrīd tur pretējais – sajūta, ka meitai ar invaliditāti pieejama gana laba sociālā aprūpe – kā specializētā skola, tā asistents. “Vienmēr esam atvērti pārmaiņām, jo Bjorna darba specifika ļauj strādāt jebkur. Ar karu un citiem apstākļiem, protams, gribot negribot, domas parādās. Bet mēs vairs nevaram tā ņemt un braukt, jo tad jābūt pārliecinātiem, ka meitai būs pieejama kvalitāte aprūpe. Kad viņai būs 21 gads, tad situācija, visticamāk, krasi mainīsies, jo Latvijā daudz kas pieaugušo vecumā kļūst nepieejamāks.”

Edītes lēmumu ietekmē arī pilsoniskā atbildība: “Varbūt vecuma ietekmē, bet man būtu žēl, ja mums būtu jāpārvācas, jo latviešu tauta tomēr ir baigi maza. Žēl, ka pazūdam un sarūkam.” Latvijas demogrāfiskās prognozes patiesi nav cerīgas. Eiropas Savienības statistikas pārvalde lēš, ka tuvāko 46 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits varētu samazināties par trešdaļu – līdz 1,3 milj.[v]. Bet pastāv arī iemesli un ierosme atgriezties Latvijā.

Atgriezties, lai izsistos

Māsīcas ir vienisprātis: zāle ne vienmēr ir zaļāka. “Lai cik mūsu latvietim patīk čīkstēt, šeit kopumā nemaz nav tik slikti. Šādas vai tādas problēmas ir visur. Ja Latvijā ir ģimene un finansiāli nav liela starpība, kur dzīvo, tad vidē, kur esi dzimis, dzīvot ir vieglāk,” par cilvēku iespējamo motivāciju atgriezties Latvijā prāto Edīte.

Lai cik mūsu latvietim patīk čīkstēt, šeit kopumā nemaz nav tik slikti. Šādas vai tādas problēmas ir visur. Ja Latvijā ir ģimene un finansiāli nav liela starpība, kur dzīvo, tad vidē, kur esi dzimis, dzīvot ir vieglāk.

“Es domāju, ka izbraukšana no Latvijas, lai meklētu labākas iespējas, ir mīts. Ierašanās svešā valstī prasa spēju adaptēties, radīt saiknes un atrast savu vietu. Tas ir aktīvs darbs. Kad nevienu nepazīsti un neveidojas tuvas saiknes, tas ir daudz grūtāk,” vērtē Terēze.

Terēze un Santa kā motivējošu faktoru Latvijas emigrantiem saredz iespēju īstenot savas idejas mazākas konkurences apstākļos. Santai radies iespaids, ka Latvija, atšķirībā no Austrijas, kā jauna nācija ir atvērtāka neordinārām idejām, ka jaunajām paaudzēm Latvijā ir ļoti daudz entuziasma uzsākt jaunus projektus. Attiecībā uz māksliniekiem, cilvēkiem modē, arhitektūrā, dizainā, kuru vidū figurē arī Santa, šo jomu profesionāļi mēdzot braukt rezidencēs un mācīties ārzemēs, jo rietumvalstis ir pateicīgākas karjeras veidošanai šajās sfērās. Taču, kad kaut ko jau radījuši un startējuši savā jomā, paziņas bieži atgriežas Latvijā, jo tur pievelk tuvās draudzības, kādam – atpazīstamības priekšrocības.

“Man Latvijā, iedomāti vai nē, tomēr ir kaut kāda līmeņa atpazīstamība, kas vienā mirklī kļuva nogurdinoša. Reizēm, kad braucu uz Latviju, apzināti izvēlos vietas, kur nevienu nesatikšu. Varbūt ar laiku pāries. Ja savā valstī jau esi ko sasniedzis, tad var būt grūti veidot dzīvi ārzemēs, ja apzinies, cik daudz enerģijas jāpieliek, lai vēlreiz izsistos citā valstī. Šobrīd tam eju cauri, bet anonimitāte atbrīvo. Austrijā man bija iespēja piedzimt no jauna. Ir cilvēki, kam ir grūti, ka viņus neviens nezina, ka viņiem neiedos galdiņu pa brīvu, ka risinājumi vairs nav viena zvana attālumā. Iekļaušanās un sevis veidošana jaunā vidē prasa pārkāpt sev pāri, atmest iedomu tēlu. Es ar prieku pieņemu šo izaicinājumu,” skaidro Santa.

Santai Latvijā ir kaut kāda līmeņa atpazīstamība, kas vienā mirklī kļuva nogurdinoša.

Edīte stāsta, ka Braitonā atgriezusies tikai vienu reizi: “Kādu laiku pēc atgriešanās Latvijā, zvana banka Anglijā, lai pārbaudītu, vai esmu tā, kas veic maksājumus ārzemēs. Man, protams, bija jāautorizējas, bet biju aizmirsusi paroles un man visu nobloķēja. Piekļuvi kontam varēju atgūt tikai klātienē apmeklējot banku.” Lai gan ceļojuma ierosinātājs bija birokrātisks, atgriešanās pazīstamajās vietās priecē. It sevišķi, kad mīļā kafejnīcā vēl joprojām atvērta – it kā tavā prombūtnē laiks būtu sastindzis, gaidot tavu atgriešanos.

Mans draugs šogad uzsāka tradīciju viesoties Skotijā, kur joprojām dzīvo liela daļa mūsu studiju laika sabiedroto.  Sentimentalitāte pret vietu, kurā uzaugu bez ģimenes, skolotāju un citu uzraugu gādīgajām gaidām, sauc arī mani apciemot vecās takas. Tas ir 2025. gada mērķu sarakstā.

Kur sauc sirds?

Kāpēc kādā vietā paliekam, kāpēc atgriežamies – uz brīdi vai uz palikšanu? Atbilde slēpjas piederībā. Edīte ir pārliecināta, ka piederība valstij, vienalga, vai tajā esi dzimis un audzis, vai tikai nesen tai pievienojies, veidojas tikai tad, ja dzīvo kā “decent human being” jeb krietns cilvēks.

Kāpēc kādā vietā paliekam, kāpēc atgriežamies – uz brīdi vai uz palikšanu? Atbilde slēpjas piederībā.

“Tev jābūt sakarīgam cilvēkam – atbildīgam pret līdzcilvēkiem, pret valsti, kurā dzīvo. Kāds ir tavs pienesumus? Nemaksā nodokļus? Neiznes miskasti? Necieni latviešu kultūru? Nepiedalies vēlēšanās? Ja dzīvo kādā valstī, bet negribi neko darīt tās labā, tu neesi daļa no sabiedrības. Iekļaušanās rodas no cilvēka, jo mēs kopā radam sabiedrību un savu piederību valstij vai kultūrai, kurā dzīvojam. Tā ir artava, ko pieliekam kopējai izaugsmei,” apgalvo Edīte.

Ja dzīvo kādā valstī, bet negribi neko darīt tās labā, tu neesi daļa no sabiedrības.

Bez individuālās atbildības kopā tur arī saites – vai tā būtu īsa saruna ar kaimiņu (arī atturīgo latvieti) vai video zvans ar tuvinieku ārvalstīs. Draudzīgām attiecībām un mīlestībai robežas nepastāv. Reizēm tomēr jāšķērso nacionālās robežas, lai būtu kopā – veidotu kopdzīvi vietā, kas nav kāda partnera dzimtene, vai vienkārši satiktu radus uz Ziemassvētkiem.

Kad mūsu mīļajai Omei un angļu valodas skolotājai Ziemassvētkos apkārt sasēžas patiesi multikulturāla saime, varam tikai brīnīties par valodas spēku dažādot dzīvesceļu. Bet visi ceļi tāpat ved mājup. Kur tās ir? Atļaušos teikt: “Home is where the heart is.” Kur mājo sirds.