Mājas ir tur, kur esi tu

Mierīgs sestdienas rīts. Beidzot esmu izrāvusies no Rīgas un atbraukusi mājās. Dzirdu soļus otrajā stāvā. Tas nozīmē, ka viņa ir pamodusies. Mārītei Bērziņai, manai omei patīk celties agri. Īpaši aukstajā laikā, kad jāiekurina krāsns. To viņa vienmēr dara pati, galvenais, lai tētis sanes malku. Katrs solis tuvāk durvīm liecina, ka ome ir pamodusies – skan Latvijas Radio 1 rīta programma, un dzirdu, kā krāsnī skaļi sprakšķ sausās bērza pagales. Cik gan ilgi vēl šo varēšu piedzīvot? Ar katru dienu tuvojas diena, kad ome pārcelsies un būs jāatrod laiks, lai paspētu pie viņas aizbraukt. Jā, tas todien bija sitiens ar grābekļa kātu pa pieri, kad braucām skatīties viņas iespējamo jauno dzīvesvietu.

Monta Bērziņa, Studentu medijs Skaļāk

Mana ome ir sieviete ar raksturu un savu viedokli, bet mīļu sirdi. No malas nepateikt, ka viņa visu mūžu pavadījusi aptiekā vai savā puķu dārziņā. Visi Vānes pagasta ļaudis viņu zina kā Mārīti Bērziņu, bet man viņa ir Emmī. Dzirdot, ka viņa ir Bērziņa, šķiet – augums noteikti atbilst uzvārdam, bet tā nav. Augumā Emmī ir diezgan īsa, bet pelēkzilās acis ievēros jebkurš. Tās sevī slēpj viedumu un daudz dzīves laikā piedzīvoto. Siltā krāsns, pie kuras viņa sēž ar savas mammas lakatu ap pleciem, izgaismo viņas maigo, taču grumbām klāto ādu, atgādinot man cik ļoti stipri viņu mīlu un cik svarīgs ir viņas stāsts ne tikai Bērziņu dzimtas, bet arī citu dzīvēs.

Mana ome ir sieviete ar raksturu un savu viedokli, bet mīļu sirdi.

Nākamajā gadā apritēs 55 gadi kopš viņa aukstā 2. marta rītā, kad ceļmalā sniega kupenas bija līdz viduklim, ar vienu koferi pārcēlās no Jelgavas uz mazo, kluso Vāni, lai uzsāktu savu karjeru kā farmaceite. 

Bērnības takas 

Ome piedzima 1945. gada 18. oktobrī Annas un Broņislava Kairovu ģimenē. Viņa uzauga lauku mājā netālu no Valles uz Zemgales un Sēlijas robežas. Tagad mājas vietā palikuši tikai ozoli un pa kādam retam klēts akmenim. Ome tur pavadīja skaistu bērnību, tomēr arī nedaudz vientuļu. Kad viņai bija vien četri gadi, mamma devās strādāt uz kolhozu un mazo Mārīti nācās atstāt vienu. “Vai tev nesāp sirds mani atstāt?” ome, pieskrienot pie loga, saukusi pakaļ mammai. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc viņa piekrita, ka vasarās, kad negāju uz bērnudārzu, varēju pavadīt laiku pie viņas aptiekā, lai nejustos tā, kā viņa jutās.

Skolas gaitas Mārīte uzsāka Jelgavas 2. septiņgadīgajā skolā, kurā viņa arī darba dienās dzīvoja, ņemot vērā, ka mājas atradās četru kilometru attālumā.

Tā laika skolā bija stingra kārtība un pastāvošās varas ideoloģijas ietekme bija jūtama it visā. Neviens nevarēja izcelties, visiem bija jābūt tā teikt vienādiem. Emmī to apzinājās un paklausīgi visu darīja. Viņa bija ļoti gudra un ātri sāka saprast, kā sabiedrība viņai apkārt ir veidota. Tuvojoties skolas noslēgumam, viņas tēti pārcēla strādāt uz Jelgavu, kas nozīmēja, ka visai ģimenei ir jāmaina lokācija. Kairoviem ierādīja mazu dzelzceļnieka mājiņu pāris metru no sliedēm. Uz Jelgavas 1. vidusskolu, kur viņa pavadīja trīs vidusskolas gadus, Mārīte devās pāri gruvešu klātajai Jelgavai, kura tā arī nebija vēl sakopta pēc Otrā pasaules kara. “Neviens pat nevar iedomāties, ka tik ļoti skaistā un sakārtotā Jelgava bija gruvešu kaudze, kurai cauri iemītas taciņas,” stāsta mana ome. Tagad, kad ceļi atkal ved uz Jelgavu, savas mīļās vietas ir pat nedaudz sarežģīti atpazīt. Pilsēta ir augusi un mainījusies, laika zobs to nav paspējis sagrauzt, bet omes atmiņas gan. “Ak, mana mīļā Jelgava! Kā tu esi mainījusies!” viņa pasaka katru reizi iebraucot pilsētā.

Pirms desmit gadiem, kad kopā ar Emmī braucām apkopt dzimtas kapus, iebraucām apskatīties Dzelzceļnieku ielas māju. Mājas vairs nebija, un šoks omes acīs saglabājies manās atmiņās. Tur bija dubļu laukums. Tētis izkāpa no mašīnas, lai apskatītos, vai garšīgā ābele pie kaimiņu žoga vēl palikusi. Tā vēl bija. Vēl šodien šo ābeli jaunie īpašnieki ir saglabājuši. Šobrīd mājas vietā ir atvērts jauns uzņēmums, kurš piedāvā skaņu sistēmas dažādiem pasākumiem.

Bērnība un agrīnie jauniešu gadi viņai pagāja mainot māju no mājas, skolu no skolas. Vidusskolas pēdējā klasē viņa sāka mācīties Jelgavas 4. vispārējā maiņu vidusskolā jeb vakarskolā, un tajā laikā arī uzsāka savas darba gaitas kā sanitāre dzelzceļnieku aptiekā. Tas viņā iededz liesmu turpināt ceļu farmācijas nozarē: “Man palīdzēja viņa augstība “gadījums”! Pateicoties sanitāra pienākumiem nolēmu, ka vēlos studēt farmāciju.”

Prom no vecākiem

1965. gada 1. spetembrī viņa uzsāka studijas Rīgas Medicīnas institūtā, tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē. Kamēr ome studēja, viņa turpināja dzīvot Jelgavā, bet zināja, ka pēc studiju pabeigšanas meklēs iespēju strādāt un dzīvot citur.

Universitāti viņa absolvēja 1970. gadā. Šis bija pagrieziena punkts. Katram farmaceitam pēc diploma saņemšanas bija jāizvēlas, uz kurieni doties strādāt. Ome zināja, ka viņa vēlas vietu, kur komplektā nāktu dzīvoklis. Bija pienācis laiks uzsākt dzīvi prom no vecākiem. Vienīgā aptieka, kur bija pieejams dzīvoklis, bija aptieka Nr. 97 Vānē. Tā 1970. gada 2. martā uz Jelgavas autoostu viņu pavadīja mamma un tētis. Iesēdināja meitu autobusā un asarām acīs noskatījās, kā viņu mazā meita vienā mirklī kļūst par pieaugušu sievieti.

Emmī atlaižas atpūtas krēslā un ievelk elpu. Tas tomēr nav viegli pāris teikumos savākt kopā visus 54 gadus Vānes aptiekā. Laiks piemest malku krāsnij, lai paliek siltāk. Ātri uztaisu karstu kafijas tasi, lai varam turpināt ar lielāko šī stāsta nodaļu.

Druvvaldis un Vānes aptieka

Vānes aptieka ir liela māja. Divi stāvi, pieci dzīvokļi un aptiekas telpas. Emmī tika piešķirts mazs vienistabas dzīvoklis tieši blakus aptiekas durvīm. Interesanti, ka šajā dzīvoklī tagad dzīvo mans opis.

Emmī un opis iepazinās diezgan ātri. Kurš gan neatskatītos uz jaunu sievieti, kuras mati sapīti garā bizē un kura smaidīga stāv aiz aptiekas letes? Izrādās, ka staltais Druvvaldis Bērziņš to izdarīja un saprata, ka dāma ir ļoti skaista. Tajā laikā opis dzīvoja pāri laukam un aptiekai garām devās diezgan bieži. Viņi tikās pagasta pasākumos, kolhoza talkās un citur. Mārīte Kairova kļuva par Bērziņu. Mana opja klātbūtnē nevienam nekad nav jābaidās, jo tikai pārgalvīgi cilvēki izdomātu skriet virsū plecīgam, divus metrus garam vīrietim. “Kā cilvēkiem galvas pagriezās, kad es, maza sieva eju pa vidu diviem lieliem stabiem!” smejoties atceras ome ierašanos ballē kopā ar vīru un viņa brāli.  Tas patiešām varēja būt skats. Vismaz zinu, no kurienes mans garais augums.

Mana opja klātbūtnē nevienam nekad nav jābaidās, jo tikai pārgalvīgi cilvēki izdomātu skriet virsū plecīgam, divus metrus garam vīrietim.

1972. gadā viņiem piedzima mans tētis Gundars. Ģimenes pieaugums lika pārcelties uz citu, plašāku dzīvokli tajā pašā aptiekas mājā. Tur viņi nodzīvoja ilgu laiku, līdz pārcēlās uz otro stāvu.

Apbrīnoju savu omi. Kad piedzima mans tētis, viņai bija jāpaspēj apvienot rūpes par bērnu, aptiekas darbu un lopu uzturēšanu. Desmitiem reižu dienā skraidīt pa stāvajām trepēm un nolikt visu citu pirms sevis.

Atceros, ka reizēm ome saņēma zvanus pēc darba laika vai pat brīvdienās, jo kādam bija nepieciešamas zāles. Redzēju sāpes viņas acīs, jo tie bija brīži, kuros viņa gribēja būt vienkārši Mārīte, bet tā vietā viņai nācās uzlikt profesionalitātes masku un doties uz aptieku, lai palīdzētu cilvēkiem: “Nu bet ko – nedot tās zāles? Ja bērnam ir tā temperatūra, tad ir jāpalīdz!”

Lai sev palīdzētu novilkt robežas starp darbu un privāto dzīvi, Emmī arvien biežāk sāka doties ekskursijās pa Latviju. Viņa spēcīgi iestājas par to, ka vispirms ir jāredz savas valsts skaistums, pirms skriet pa pasauli. Iespējams, tādēļ tik ļoti arī man iepaticies doties izbraucienos pa Latviju.

2015. gadā ome nolēma, ka pienācis laiks likt punktu farmaceites karjerai un 17. jūnijā kopā ar ģimeni tika noņemta Vānes aptiekas zīme. Tas bija skaists un emocionāls notikums, jo bija pielikts punkts veselam omes dzīves posmam. Viņa oficiāli bija kļuvusi par pensionāri. Vēlāk viņa turpināja izmantot aptiekas telpas un no glabātuves izvilka senos instrumentus, ar kuriem gatavoja zāles, lai interesentiem parādītu, kā tad zāles gatavoja senāk. Tā bija kā ekskursija, vēstures nodarbība un darbnīca reizē. Interese par šo bija ļoti liela un cilvēki ar prieku iegriezās ciemos. Emmī acis katru reizi mirdzēja. Atceros, ka vasaras brīvlaikos biju viņas mazā asistente un tā tiku arī iepazīstināta: “Es esmu Mārīte Bērziņa un šī ir mana mazā asistente mazmeita Monta.” Tas lepnums, kas mani pārņēma – tā ir mana ome, kura šo visu ir darījusi un tagad jums parāda!

Ar laiku cilvēku interese samazinājās, un arī ome sāka nogurt. Tagad viņas uzmanību pilnībā pārņēmušas puķes, dārziņš un mūsu kaķu audzināšana.

Pārvākšanās

Šī gada pavasarī ome saņēma vēstuli no Tukuma novada pašvaldības par īres līguma laušanu. Tik ātri viena vēstule mainīja visu. Tika dots gads, lai atbrīvotu telpas. Tas arī nozīmēja, ka ir tikai gads, lai atrastu jaunu dzīvesvietu. Ir palicis tikai gads, lai savas mūža mājas atstātu aiz muguras un sāktu visu no jauna. Tas šķiet absurdi, bet, iespējams, tas ir kas tāds, kas visu saliks pa plauktiņiem. “Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Gan gribu projām, gan gribu palikt,”Emmī, skatoties ugunī, man atklāj. Viņai tomēr palicis grūti staigāt pa trepēm un citi veselības faktori papildus ietekmē šo lēmumu.

Emmī jau sākusi šķirot savas mantas, pārdevusi daļu no grāmatām un vecajām aptiekas mēbelēm, cenšoties savā ziņā pārgriezt saites starp nākamo soli un visiem iepriekšējiem.

Mans tētis ir redzējis, cik daudz Emmī ir ielikusi sirdi un dvēseli, lai aptiekas mājā viņa justos labi. Tur ir pagājusi visa tēta dzīve, un Emmī ir bijusi līdzās katrā solī. Tētis uzskata, ka tas ir omes pašas lēmums, mēs varam palīdzēt atrast un apskatīt jaunās mājas, bet uzspiest gan neko nevaram. Nenoliedzami tam piekrītu, bet grūti iedomāties, ka, aizbraucot mājās, tur nebūs visi. 21 gadu mājas saistījušās ar Vāni un māju, kurā ir visi mani mīļie. Nav tik viegli pateikt atā šai sajūtai.

Šobrīd apskatīti piedāvājumi tuvākā un tālākā apkārtnē, un kaut kā vienmēr trūkst vai nav labi. Ģimenē katram ir viedoklis un kas sakāms, bet pie kopsaucēja nespējam nonākt. Zinām, cik ļoti Emmī gaida brīdi, kad atradīs savu vietu. Bet vai tur tiešām būs māju sajūta, kāda ir Vānē? Vai tiešām būs reāli nogriezt visu un atstāt aiz muguras?

Dzīvokļa iegāde nozīmē dzīvās krāsns uguns, žāvēto ābolu smaržas un radio raidījumu pazušanu no manas nedēļas nogales mājās. Tā vietā būs jāatrod katra iespēja aizbraukt pie omes, viņu samīļot un klausīties stāstos par piedzīvoto. Manī ir bailes. Emmī gan nav. Un tas laikam ir labi, ir pienācis laiks jaunam sākumam un ticu, ka tas pavērs ceļu uz ko labāku un skaistāku.