Kultūras leģenda. Atšifrējot Noru

Pār mani mēma debess plešas,
Un mēma, mēma pļava zied.
Kāpēc es atkal esmu bešā,
Kāpēc man vajag tukšā iet?

Šādi bija pieskanējis viss Latvijas televīzijas trešais stāvs, jo kāda neapdomīga praktikante par skaļu skanot bija uzlikusi Noras Bumbieres “Mēmo dziesmu”. Bet skaļumam tovakar nebija nozīmes, jo vakars bija vēls un nodaļā vairs neviena nebija, tāpēc praktikante ļāva varenajam altam iekļaut telpu gulgainā sudraba dūmakā, ko bija piebūrusi šī maģiskā balss.

Praktikantes tā vakara uzdevums bija atšifrēt interviju ar mūziķi Kārli Ārgali - Straumēnu, kas dalījās atmiņās, kas saistījušas viņu ar Noru Bumbieri par godu, jaunajai Lindas Oltes filmai “Nora.” Pati Linda lepojas ar paveikto darbu un saka : “Veidot filmu bija īsts piedzīvojums, iziet cauri visai septiņdesmito gadu mūzikai un estrādes vēsturei.Veidojot filmu es sajutu, cik ļoti sirsnīga ir bijusi Nora, kā cilvēks, kā draudzene viņa esot bijusi gatava atdot visu.”

Būdama 4 gadus veca Nora apzinājās, ka kādu dienu viņu sagaida kas liels. Divpadsmit gadu vecumā,
ciemodamās pie māsīcas, Nora radiniecei izstāstīja kādu sapni: “Kad būšu pieaugusi, dziedāšu uz īstas skatuves, un mugurā man būs gara, balta kleita”. Un meitene nemaldījās, jo jau pēc septiņiem gadiem katrs zināja Noras Bumbieres seju, balsi un smaidu. Noras zvaigžņu laiks ir septiņdesmitie gadi un astoņdesmito sākums. Lai gan Noras mūžs nebija ilgs, tas bija raibs un notikumiem pilns gan muzikālajā, gan privātajā dzīvē. Dziedātājas dzīve grozījās starp publiski izjukušām laulībām, trīs bērniem un mūzikas karjeru, bet pāri visam pacelās Noras sieviešu alta balss – samtaina, dabiski fascinējoša, jeb kā citi to
dēvēja “Dieva dota dāvana.”

Nora savu muzikālo dvēseli izpauda Jelgavas kultūras nama ansamblī un no turienes līdz Raimondam Paulam noklīda runas. “Man stāstīja, ka Jelgavas Kultūras namā dziedot interesants, mazs, melns skuķis. Braucu klausīties ” stāsta maestro Raimonds Pauls. Nora saņēma aicinājumu ierasties Rīgā uz noklausīšanos tomēr saņēma maigu atraidījumu, tas veicināju Noru censties vēl cītīgāk un
doties pie katra Jelgavas balss pedagoga un ar laiku ceļš sāka vest uz filharmoniju, kur Nora brauca uz mēģinājumiem pie Raimonda Paula, klusībā cerot ieņemt štata vietu. Laikam ejot, Nora iekļuva vokālā ansambļa REO( Rīgas estrādes orķestris) sastāvā kā ārštata meitene, bet Nora nepameta cerības dziedāt kā solo māksliniecei un ieņemt štata vietu. Nora ātri kļuva par REO jaunāko solisti, bet pirmais  patstāvīgais priekšnesums bija leģendārais duets ar Ojāru Grīnbergu “Papu, saki mammai pats.” Paula autorkoncerti notika ik vakaru un pie Filharmonijas pulcējās masas, lai tikai dzirdētu Noras balsi. Maestro stāsta, ka ar Noru strādāt bija viegli, par spīti tam, ka Nora neprata lasīt notis, viņā piemita muzikalitāte. 1969. gads Noras ģimenei bija trieciens, jo Noras vecāko māsu nogalināja pašas vīrs. Tagad Norai bija laiks no bezrūpīgas vidējās māsas kļūt par atbildīgu vecāko māsu, bet aizņemtais dzīves temps nedeva laiku Norai pieskatīt ne savus, ne nu jau mirušās māsas bērnus. 1970. gadā iznāca Latvijas Radio orķestra pavadījumā ierakstītā un Noras iedziedātā Imanta Kalniņa un Vizmas Belševicas dziesma “ Dūdieviņš.” Nora intervijā esot teikusi, ka viņai jau patīkot tās grūtās dziesmas, tāpēc, ka vieglās nepieaugot sirdij. Tā arī ir bijis ar Dūdieviņu - grūta un neparasta. “Kad to dziedu, man ir sajūta, ka stāvu kraujas malā un izlūdzos dūnas vieglumu vakara bēdām,” stāsta Nora.

Samtainā šī balss, kas līst no visām pusēm, ieskauj Tevi
tādā tā kā tvanā

 1971. gadā tapa duets “Nora un Viktors” , kas vēlāk kļuva arī par dzīves duetu, jo abiem dziedātājiem radās jūtas vienam pret otru. Šajā laikā Nora bija populārākā Latvijas dziedātāja. 70. gados viņa trīs reizes uzvarēja „Mikrofona dziesmu aptaujā”, abi ar Viktoru viņi piedalījās un guva panākumus starptautiskos konkursos, bieži koncertēja ārpus Latvijas. Raimonds Pauls viņiem gatavoja jaunas koncertprogrammas, bet nu jau koncertējot kā apvienība “Modo.”

Viktors Lapčenoks stāsta : “Trīs gadus “Modo” nodziedājām divatā un viss bija kolosāli.” Arī Noras māsa šos “Modo” gadus sauc par laimīgākajiem gadiem Noras dzīvē. “ Bet tad Raimonds Pauls apvienībā pieņēma jaunas solistes- Aiju Kukuli un Mirdzu Zīveri -, un es pamazām jutu, ka Nora sāk mainīties,” bilst Lapčenoks. 70. gadu beigās sākās Noras norieta laiks. Nora bija spiesta aiziet no „Modo”, samierināties, ka zaudēts ir zvaigznes statuss. Sašķobījās arī dziedātājas privātā dzīve – pēc deviņiem kopdzīves gadiem Noras un Viktora laulība tika šķirta. Pēc sadarbības pārtraukšanas ar Raimondu Paulu Bumbiere strādāja ar dažādiem komponistiem, kādu laiku strādāja Latvijas Televīzijas un radio estrādes orķestrī kā vadošā dziedātāja, pāris gadus darbojās ansamblī Tip Top; kopā ar Ojāru Grīnbergu un Margaritu
Vilcāni, kā arī citos mazāk zināmos ansambļos Drīz, Sandra un Harijs, dziedāja Jūrmalas restorānos, Rīgas viesnīcas restorānā. 80. gadu vidū pievienojas Viktoram Lapčenokam viņa jaunajā retro projektā Inversija, un pēdējās dziesmas duetā ar V. Lapčenoku tika ierakstītas vēl 90. gadu sākumā Ievu baltajā miglā; (1995), To zini tu (1991). Tapuši arī dažādu komponistu dziesmu solo ieraksti. Noras veselība bija stipri pasliktinājusies un draugi tajā vainoja Noras aizraušanos ar alkoholu. “Norai bija grūti samierināties ar to, ka aktīva koncertdarbība beidzās. Sākās juku laiki un viņai faktiski nekādu jaunu iespēju nebija. Šis bija smags laiks, mēģinājām Noru visādi atbalstīt, bet to iekšējo neapmierinātības sajūtu mākslinieks nevar sevī slāpēt.” atceras Noras māsa Māra. 

Noras veselība bija stipri pasliktinājusies un draugi tajā vainoja Noras aizraušanos ar alkoholu

Savā intervijā mūziķis Kārlis Ārgalis - Straumēns saka vien to labāko par Noru: “Es atceros, ka viņa atbalstīja  jaunos, arī mani viņa atbalstīja, viņa man vienmēr ir teikusi, lai galvenais es neņemu neko galvā, eju savu ceļu, jādodas taisni uz priekšu, tad jau sasniegsi visu, ko vajag.” Kārlis Noru atceras ne tikai kā uzticamu draugu, bet arī kā dižu dziedātāju ar skanīgu balsi : “Jā, viņai vienmēr skanēja, vienalga kādā agregātstāvoklī viņa bija - kā iziet uz skatuves tā skan. Momentā, kā atver balsi vaļā. Kolosāli. Uzreiz kaifs, uzreiz klausīties. Samtainā šī balss, kas līst no visām pusēm, ieskauj Tevi tādā tā kā tvanā. Tāds kaifs ir visur, super. Un dziedāt blakām, tādai eiforijai uzciest. Tas ir super!”

Nora mira 46 gadu vecumā ar aknu cirozi, atvadīties no Noras bija atnākuši, ne tikai ģimene, bet arī fanu masas. Lai gan Nora ir mirusi, tuvākie un fani viņu nav aizmirsuši. Un pat runā, ka, ja nostājās klusā vietā un labi ieklausās, tad Latvijas Televīzijas 3. stāvā var dzirdēt kā Nora klusi dzied “Mēmo dziesmu.”

No kreisās puses Nora Bumbiere un Vikotors Lapčenoks( foto: No M. Zustrupas privātā arhīva)

Foto: Toms Norde

Avoti : Ineta Meimane “Nepalikt vienai tumsā. Nora Bumbiere”

Linda Olte “Nora”

Autore : Aleksa Zēberga