Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs – ir, kur augt
Muzejs – vieta, kur saglabāta pagātne, kur iepazīt to, kas kādreiz ir bijis. Ierodoties Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, katrs no mums var iejusties mūsu senču ādās, redzēt, kā dzīvoja mūsu priekšteči, kuru dēļ mēs esam šeit. Varētu likties, ka mūsu kultūrmantojums muzejā ir drošās rokās, taču kā ir patiesībā?
Dibināts pirms gandrīz 100 gadiem, 1924. gada 2. februārī, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no vecākajiem muzejiem Latvijā. Tas atrodas pie Rīgas pilsētas robežas, Juglas ezera krastā. Muzejs mazliet vairāk kā pusstundas ilga brauciena attālumā no Rīgas centra. Arī ieejas biļetes muzejā nav dārgas – pilnā biļetes cena vasaras sezonā ir 4 eiro, bet ziemas sezonā – uz pusi lētāka. Jāpiebilst arī tas, ka pensionāriem, skolēniem, studentiem biļetes ir vēl lētākas.
Foto: no privātā arhīva. Par spīti muzeja lielajam stāžam un cēlajam mērķim, muzeja iekšējā organizācijā valda nekārtība.
Šī gada sākumā medijos parādījās ziņas par muzeja grūtībām veikt akreditāciju jau kopš 2016. gada nogales. Šai problēmai tika veltīts sižets LTV raidījumā “Kultūršoks”. Atsaucoties uz Muzeju likumu, visiem muzejiem ik pēc 5 gadiem ir jāveic akreditācija, kuras laikā tiek noskaidrots un pārbaudīts, vai muzejs veic savus minimālos pienākumus. Ja atkārtoti neizdodas veikt akreditāciju, kas notiek tādos gadījumos, kad muzejs nepilda savas pamatfunkcijas, muzejam draud reorganizācija vai likvidācija. (Ministru kabinets 2006) Raidījumā “Kultūršoks” tika atklāts, ka muzeja krājuma uzskaite un saglabāšana klibo – tika gan atklātas nepilnības inventarizācijas numuros, kuru vairākiem tūkstošiem priekšmetu vairs nebija, gan konstatēts tas, ka vairāk nekā tūkstotis priekšmetu gluži vienkārši nav atrasti. (Kultūršoks 2018) Rodas jautājums – kā līdz tam vispār var nonākt, ka muzeja īpašumā esoši priekšmeti pazūd vai nav uzskaitīti, vai vēl trakāk – tiek nozagti? Muzeja doma jau ir laba - nacionālās identitātes stiprināšana un kultūrmantojuma saglabāšana, taču atkal ir jautājums - kā tas ir pieļaujams, ka daļa no mūsu kultūrmantojuma, kas pieejama šajā muzejā, nemaz netiek uzskaitīta vai ir pazaudēta? Tā ir milzīga nolaidība no muzeja vadības puses, kam, acīmredzot, viss augstākminētais nemaz nav tik svarīgs.
Arī muzeja iekšienē ir nepilnības, sākot ar direktores Ilzes Millersones darbu, beidzot ar stratēģiju nākamajiem pieciem gadiem. Ilze Millersone Latvijas Brīvdabas etnogrāfiskā muzeja direktores amatā stājās 2009. gadā, bet 2014. gadā, kad līguma termiņš bija beidzies, tas vairs netika pagarināts. Tieši tajā laikā tika mainīti likumi attiecībā uz muzeju pārvaldi, kas paredz to, ka muzejs kļūst par valsts tiešās pārvaldes iestādi un līdz ar to arī līgumi kļuva par beztermiņa. Kā rakstīja Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Māra Rozenberga, Millersone par līguma nepagarināšanu vērsās tiesā, un ar tiesas lēmumu viņa tika atjaunota amatā. (Māra Rozenberga 2014) Viņas darbs kā direktorei tika novērtēts negatīvi, un akreditācijas komisija vēlējās, lai viņa zaudē amatu, taču nākamajā dienā pēc vērtējuma Millersone saslima, kas neļāva tālāk izvērtēt atstādināšanu no amata. Attiecībā uz muzeja stratēģiju, kas tuvojoties akreditācijai tiek izstrādāta uz pieciem gadiem, paši muzeja darbinieki ir minējuši, ka tā tikusi izveidota tikai kā formalitāte, procesā neiesaistot darbiniekus.
2018. gada pavasarī muzejam tomēr beidzot tika piešķirta akreditācija. Kā Latvijas Vēstnesī ziņoja Kultūras ministrija, muzeja krājuma uzskaite tika uzlabota, kā arī atrasta liela daļa “pazudušo” priekšmetu. (Kultūras ministrija 2018) Tas nozīmē, ka muzeja “mūžs” ir pagarināts par vēl 5 gadiem, kuru laikā, cerams, muzeja iekšējā organizācija attiecībā uz krājumu un ne tikai tiks uzlabota.
Kā vēstīts muzeja mājaslapā, tā misija ir saglabāt un vienoti izrādīt Latvijas tautas tradicionālās dzīves pieminekļus, atklājot mūsu senču atstāto kultūras mantojumu, kā arī sadzīves tradīcijas un ikdienu. (brivdabasmuzejs.lv 2016) Muzeja pārstāvji uzskata, ka tam vajadzētu stiprināt nacionālo identitāti, kā arī būt svarīgai Latvijas kultūras dzīves sastāvdaļai, kas pieejama ikvienam interesentam. Kas tad ir apskatāms Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā? 87 hektāru lielā platībā ir izvietotas pāri simtam dažādas ēkas, kas celtas pat tik sen kā 17. gadsimta beigās. Lai vieglāk orientētos, pie kases, pērkot biļetes, par velti tiek piedāvāta arī muzeja teritorijas karte, uz kuras ir atzīmētas un numurētas visas ēkas – dažādas saimniecības celtnes, dzīvojamās ēkas, baznīcas, dzirnavas utt. Pie ēku izvietojuma ir piedomāts – tās ir sagrupētas pēc kultūrvēsturiskā apgabala, no kura tās ir atvestas. Tādējādi, staigājot pa muzeja teritoriju, var redzēt, kā atšķīrās, piemēram, dzīvojamās ēkas Latgalē un Kurzemē. Muzejs dibināts, veidots un attīstīts, iedvesmojoties no citiem brīvdabas muzejiem Eiropā, galvenokārt no Skansena Stokholmā, Zviedrijā, kas ir pirmais tāda tipa muzejs pasaulē.
Brīvdabas muzejs ir vieta, kur atgriezties pagātnē un garīgā līmenī pietuvoties tam, kā dzīvoja mūsu senči. Vislielākā dzīvība muzejā valda tieši gadskārtu laikā – vasaras un ziemas saulgriežos, Lieldienās un Miķeļos, kā arī Meteņos, Ūsiņos, Mārās, Mārtiņos, kad tautas tradīciju entuziasti un jebkurš interesents var doties uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, lai iepazītu paražas un tradīcijas katrā gadskārtā, iesaistītos rotaļās, dziedātu dziesmas, dejotu dejas. Šie pasākumi tiešām parāda, kas bija svarīgi mūsu priekštečiem, kā viņi dzīvoja saskaņā ar dabu un laikapstākļiem, un, protams, rada kopības sajūtu, jo tu zini, ka arī tev apkārt esošajiem cilvēkiem ir svarīgas tautas tradīcijas un šī daļa no mūsu kultūrmantojuma. Tāpat lielu nozīmi muzeja dzīvībai vasaras laikā spēlē gadatirgus – Mūsdienu amatniecības festivāls, kurš katru gadu augustā jau gandrīz piecdesmit gadus sapulcē amatniekus no visas Latvijas, kuri izrāda gan savus darbus, kuri ir tautas lietišķā māksla, gan latviešu tradicionālos amatus. Dažādas svinības un tirdziņi pilnīgi noteikti spēlē tikpat lielu lomu tautas kultūrmantojuma saglabāšanā kā visa apkārtējā vide, kurā tas viss notiek, taču tāpēc nevajadzētu atstāt vidi novārtā.
Kā cilvēkam, kurš pavisam nesen arī apmeklējis šo muzeju, atmiņā ir palikuši vairāki iespaidi. Par spīti zemajai cenai, staigājot pa muzeja teritoriju, reti kad bija redzami citi apmeklētāji. Muzejam ir kur augt, pat nerunājot par nepilnībām tā krājuma uzturēšanā, kas viņiem traucēja akreditēties.
Lai arī pie katras celtnes ir atrodama vienkārša, ierāmēta A4 lapa ar aprakstu 3 valodās (latviešu, angļu un krievu) par konkrēto ēku, tās izcelsmi, lietojumu, celšanas gadu, šie apraksti nav pārāk pamanāmi, un nevērīgākie muzeja apmeklētāji, kas nepievērš uzmanību katrai sīkākajai detaļai, visticamāk tiem paies garām, neuzzinot neko jaunu. Tāpat tie šķita mazliet virspusēji – vien pāris teikumi par vairāk kā simts gadus vecu ēku… Ārzemju tūristiem, visticamāk, ar tiem pāris teikumiem pietiek, lai uzzinātu ko jaunu, taču latviešiem, kas vēlas uzzināt ko vairāk, ar to varētu būt par maz. Protams, no muzeja apmeklējuma visvairāk var iegūt, ja blakus ir gids, kurš stāsta par katru ekspozīcijas daļu, taču nedomāju, ka vidējais latvietis, kas apmeklē šo muzeju, labprāt izmantotu tādu pakalpojumu. Daļā no ēkām bija iespējams ieiet iekšā, aplūkot istabas un iejusties mūsu senču ādās. Bija arī istabas, kurās iet iekšā nebija paredzēts, taču durvju vietā ieeja bija ierobežota ar striķīti, kurš, novilkts no vienas durvju stenderes malas līdz otrai, vēsta, ka iet iekšā nedrīkst, bet pamielot savu ziņkārību un iebāzt galvu istabā un palūkoties apkārt gan ir atļauts.
Foto: no privātā arhīva. Retās norādes, kas bija izliktas muzeja teritorijā, bija netīras un noplukušas.
Kopumā, staigājot pa muzeja teritoriju, vairāk bija sajūta, ka neesam muzejā, bet staigājam pa īstu cilvēku privātajām telpām, kas šāda veida muzejā varbūt pat ir labi. Pārsvarā nemaz nebija jūtama muzeja darbinieku klātbūtne, tāpēc mani nemaz nepārsteidz, ka kādam iespējams ir niezējuši pirksti, lai līdzi paņemtu, nočieptu kādu mazu “suvenīru” no muzeja ekspozīcijas, tāpēc nepārsteidz, ka kādi “pazudušie” priekšmeti no muzeja krājuma patiesībā ir nozagti. Tāpat arī par spīti muzeja kartei, brīžiem bija grūti orientēties un saprast, kur tieši atrodamies. Iemesls tam bija tāds, ka muzeja teritorijā bija ļoti maz norāžu par to, kurā virzienā ved ceļš vai taciņa. Tās retās norādes, ko redzēju, nebija pārāk izsmeļošas, kā arī dažas bija netīras un nolupušas, noteikti ne palīdzošas orientēties muzeja lielajā teritorijā.
Par spīti Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lielajam stāžam – teju 100 gadiem – un cēlajam mērķim, muzejam ir daudz problēmu gan iekšējā organizācijā, ko cilvēki no malas neredz, ja nemeklē par to informāciju, gan no malas, neko nezinot. Brīvdabas muzejs ir vērtība, mūsu kultūrmantojums, ko vajadzētu saglabāt pienācīgi. Ir prieks par cilvēkiem, kuri kultūrmantojuma saglabāšanu daļēji uzņem savās rokās, taču sliktai krājuma uzglabāšanai muzejā nevajadzētu būt iemeslam, kāpēc mēs zaudējam kultūras mantojumu un daļu no savas tautas pagātnes.
Autore: Dina Dzjadzina
Izmantotā literatūra
brivdabasmuzejs.lv. 2016. "Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs — Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs". http://brivdabasmuzejs.lv/muzejs/latvijas-etnografiskais-br…. Pēdējo reizi skatīts: 2018. gada 27. septembrī.
Kultūras ministrija. 2018. "KM akreditē Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju uz turpmākajiem 5 gadiem - LV portāls". Latvijas Vēstnesis. https://lvportals.lv/dienaskartiba/294535-km-akredite-latvi…. Pēdējo reizi skatīts: 2018. gada 28. septembrī.
Kultūršoks. 2018. "«Kultūršoks»: Kāpēc Brīvdabas muzejs nevar veikt akreditāciju? / Raksts / LSM.LV". https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/kultursoks-ka…. Pēdējo reizi skatīts: 2018. gada 27. septembrī.
Māra Rozenberga. 2014. "Tiesas lēmums liek atkal mainīt Brīvdabas muzeja vadību / Raksts / LSM.LV". https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/tiesas-lemums…. Pēdējo reizi skatīts: 2018. gada 5. oktobrī.
Ministru kabinets. 2006. "Muzeju akreditācijas noteikumi". Muzeju likums. https://likumi.lv/ta/id/138894-muzeju-akreditacijas-noteiku…. Pēdējo reizi skatīts: 2018. gada 27. septembrī.
