Pētījums. Sievietes attēlojums medijos

Intervija ar Latvijas Universitātes Doc. Dr. sc. comm. Maritu Zitmani.

- Tiek sacīts, ka dzimums ir nevis bioloģisks, bet gan kultūras ietekmē radies jēdziens. Kā Jūs aprakstītu Latvijas sabiedrībai raksturīgu izpratni par to, kas ir sieviete?

- Cilvēki dzīvo sabiedrībā un noteiktā kultūrā, apmainoties ar simboliskiem vēstījumiem, tādēļ mūsu dzimuma identitāte apaug ar vēl vienu slāni, un šis slānis ir dzimte. Mēs varam daļēji spriest par to, kāda ir izpratne sabiedrībā par Latvijas sievieti no sabiedriskās domas aptaujām, kas ir bijušas par šiem jautājumiem; pēdējā ir notikusi 2014. gadā. No šīs aptaujas var secināt, ka no vienas puses, sieviete var ļoti daudz ko un nepastāv ārkārtīgi patriarhāli uzskati par sievietes piedalīšanos publiskajā sfērā, bet no otras puses, ja mēs paskatāmies kaut kādos noteiktos stereotipos, tie joprojām pastāv un ir diezgan aktuāli. Tādējādi mūsu izpratne par sievišķību ietver sevī patiku iepirkties un pucēties, rūpes par ģimeni, mājsaimniecības pienākumu pildīšanu, mazāku ambiciozitāti nekā vīriešiem, emocionalitāti, iracionalitāti un gaisīgas būtnes stereotipu.

- Kādu lomu ieņem mediji sabiedrības izpratnes par sievieti izveidē?

-Esmu sociālā konstrukcionisma teoriju piekritēja. Šīs teorijas vēsta, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā zināšanas tiek iegūtas pastarpināti caur medijiem, kas nozīmē to, ka mediji veido mūsu izpratni par ļoti daudzām lietām, arī par dzimti. Mēs iemācāmies, kā uzvesties, kā izskatīties, kādās jomās darboties un uz ko tiekties arī no medijiem. Tādējādi medijiem ir ārkārtīgi liela nozīme tajā, kādi priekšstati un izpratne valda sabiedrībā. Mēs redzam, ka, ja medijos tiek atspoguļota sieviete, tad viņa ir aizņemta ar bērniem, ar ēst gatavošanu un domā par pucēšanos; savukārt, ja tiek atspoguļots vīrietis, tad viņš ir kompetents, pieņem lēmumus, rīkojas, nebaidās un ir akmens ciets. Šo atspoguļojuma rezultātā sabiedrībā mēs jutīsim tieši šādu sievietes un vīrieša tēlu atbalsi. Mediji ietekmē cilvēkus visā viņu dzīves garumā, sākot no mazotnes. Tāpēc, manuprāt, ļoti liela uzmanība ir jāpievērš bērniem adresētiem medijiem un ziņojumiem: kas ir tie supervaroņi, kas cīnās par pasaules glābšanu un kas sagaida varoņus mājās. Mediju varā ir mainīt stereotipus, cik lielā mērā tas notiek vai nenotiek – tas jau ir cits jautājums.

Ja medijos tiek atspoguļota sieviete, tad viņa ir aizņemta ar bērniem, ar ēst gatavošanu un domā par pucēšanos; savukārt, ja tiek atspoguļots vīrietis, tad viņš ir kompetents, pieņem lēmumus, rīkojas, nebaidās un ir akmens ciets

- Kādi stereotipiski sievietes tēli tiek pavairoti un izcelti Latvijas medijos?

- Sievietes atspoguļojums medijos ir atkarīgs no mediju žanra, piemēram, dzeltenā prese koncentrēsies uz vienām lietām, sieviešu žurnāli uz citām un ziņas būs atšķirīgas. Tomēr kopumā var novērot vairākas tendences, kā, piemēram, gan dzeltenajā presē, gan sieviešu žurnālos sievietes tiek stereotipiski pretnostatītas loģikai. Sievišķība un loģika ir savstarpēji izslēdzošas – ja tu esi sievišķīga, tu nevari būt loģiska un racionāla. Kopumā mēs redzam, ka mediji koncentrējas uz sievietes izskatu, jo, neskatoties uz to, cik augstu amatu sieviete ieņem, ļoti bieži medijos tiek apspriests tieši sievietes izskats nevis viņas kompetences. Ļoti spēcīgs uzsvars ir arī uz seksualitāti, jo pašlaik ikviena slavena un sevi cienoša sieviete piedalās diezgan atklātā erotiskā foto sesijā žurnālos “Klubs” un “Privātā Dzīve”. Ir arī ļoti izteikta koncentrēšanās uz attiecībām - sieviešu žurnālos, lielās intervijas ar sievieti pārsvarā ir par jūtam, attiecībām un ģimeni, bet sasniegumi politikā vai ekonomikā vienmēr tiek apspriesti kontekstā - “kā tik sievišķīga sieviete var savienot privāto dzīvi ar darbu”. Medijos tiek pavairotas arī tradicionālās dzimtes lomas - sieviete ir māte un aprūpētāja. No šiem stereotipiem konstruējas sievietes tēls medijos.

- Ar kādu paņēmienu palīdzību šie stereotipiskie tēli tiek attēloti Latvijas medijos – vai tas, ka, attēlojot sievietes, nereti tiek izvēlēti attēli, kas parāda nevis sievietes seju, bet citas ķermeņa daļas, ir viens no šāda veida paņēmieniem?

- Tas ir plašs jautājums, bet kopumā sievietes ķermenis vēsturiski ir kalpojis un joprojām kalpo par ornamentu un ilustrāciju, kas veicina sievietes objektivizāciju un vardarbību pret sievieti. Ja sieviete ir tikai objekts, dekors, tad pret sievieti var izturēties kā pret objektu nevis kā pret dzīvu būtni. Tas noteikti ir viens no paņēmieniem – tiek izvēlēta skaista bilde, kurā ir novērojama sievietes ķermeņa daļas nogriešana, piemēram, parādītas tikai sievietes kājas vai rokas. Vizuālajā komunikācijā sieviete ļoti bieži tiek izmantota vienkārši kā dekors.

Sieviešu žurnālos, lielās intervijas ar sievieti pārsvarā ir par jūtam, attiecībām un ģimeni, bet sasniegumi politikā vai ekonomikā vienmēr tiek apspriesti kontekstā - “kā tik sievišķīga sieviete var savienot privāto dzīvi ar darbu”

- Latvijas ziņu portāla TVNET analīze liecina, ka sporta, finanšu un politiskām ziņām veltītās publikācijas pavadošajos fotoattēlos ievērojami vairāk tiek attēloti vīrieši nekā sievietes. Ar ko ir skaidrojams “sieviešu iztrūkums” šo ziņu nozarēs, vai ar sieviešu nevēlēšanos darboties šajās jomās?

- Tas ir ļoti svarīgs jautājums par sieviešu ekspertu nebūšanu medijos, un tā ir ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules problēma: sievietes kā ekspertes, it īpaši tajās nozarēs, kuras sabiedrības uztverē ir vīriešu jomas, praktiski neparādās. Risinājumi ir dažādi. Atsevišķās valstīs, sevišķi sabiedriskie mediji, apzināti veido datu bāzes, kas ļauj uzmeklēt un uzaicināt sievietes ekspertes. Šis jautājums ir ļoti sarežģīts un nav izskaidrojams ar vienu atbildi. To ir jāpēta vairākās dimensijās vai slāņos. Pirmkārt, sabiedrībā, izrietot no patriarhālā skatījuma uz tradicionālajām dzimtes lomām, ir ļoti skaidrs priekšstats par kompetenču sadalījumu, par to kādas ir sievietes kompetences un kādas vīriešu: sieviete tiek saistīta ar emocijām, iracionalitāti, dabu, aprūpi un privāto sfēru; savukārt, vīrietis ar kompetenci, loģiku, publisko sfēru, zinātni. Tādēļ finanses un politika tiek uzskatītas par vīriešu kompetences sfērām, un sieviete šajās sfērās drīzāk ir izņēmums nevis norma. Šo uzskatu rezultātā par sievietes ekspertīzi vienmēr ir lielākas aizdomas, pat tīri zemapziņā, jo mēs dzīvojam  patriarhālo stereotipu ietvarā un tīri neapzināti mūsos rodas šīs aizdomas. Otrkārt, tā kā vīrietis mūsu domāšanos ietvaros ir kompetents, izlēmīgs, drošs, tad vīrieša skatījums, jau pats par sevi, dod zināmu svaru eksperta viedoklim. Arī žurnālistam ir vieglāk paļauties uz vīrieti ekspertu, jo sabiedrība ticēs viņa viedoklim vairāk nekā sievietes. Tātad, mēs neredzam sievietes šajās jomās, un sabiedrība vairāk uzticas vīrietim, jo tai automātiski liekas, ka vīrietis ir kompetentāks. Runājot par sieviešu vēlēšanos darboties šajās nozarēs - mēs tiekam audzināti ar noteiktiem dzimtes stereotipiem, piemēram, saskaņā ar vienu no tiem, mēs domājam, ka meitenēm ir jābūt rātnām,  paklausīgām, kārtīgām, neieaudzinot meitenēs tādas ambīcijas, kādas mēs ieaudzinām puišos. Tādējādi, kā rāda pētījumi, sievietes ir lielākās šaubās par savu kompetenci nekā vīrieši un tādēļ drīzāk atturēsies no viedokļa izteikšanas. Tā nav sieviešu vaina, bet gan rezultāts stereotipiem, kādos mēs audzinām savus bērnus.

Arī žurnālistam ir vieglāk paļauties uz vīrieti ekspertu, jo sabiedrība ticēs viņa viedoklim vairāk nekā sievietes 

- Latvijas Televīzijas Sporta redakcijas vadītājs, Andris Ušackis, ir skaidrojis, ka lielāka uzmanība tiek veltīta vīriešu sportam nevis sieviešu, jo tas ir skatāmāks, atlētiskās un uzrāda augstākus rezultātus. Cik lielā mērā vīriešu sporta dominance sporta ziņās ir skaidrojama ar sabiedrības pieprasījumu?

- Tas ir tas, pie kā sabiedrība ir pieradusi nevis vēlas, un tās ir dažādas lietas. Sports vēsturiski ir bijusi vīriešu joma, un tāpēc tas ir standarts - ir basketbols un ir sieviešu basketbols nevis vīriešu un sieviešu basketbols. Tā vienkārši ir tradīcija un pieradums, kas var būt laužams un mainīgs. Mūsu fakultātē (LU Sociālo zinātņu fakultāte) tapa darbs, kas salīdzināja mūsu nacionālo basketbola izlašu atspoguļojumu medijos laikā, kad sieviešu basketbola nacionālā izlase guva augstākus panākumus nekā vīriešu basketbola izlase. Sieviešu komandas un vīriešu komandas atspoguļojums ir ļoti atšķirīgs, piemēram, tiek sacīts, puiši cīnījās, meitenes - tika gūta uzvara, neizveidojot emocionālo piesaisti. Protams, paši žurnālisti dzīvo priekšstatos par to, kas ir baudāms un skaists sports, bet tā ir vienkārši paradumu laušana, tāpat kā mainās estētiskie standarti – izpratne par sportu varbūt citāda. Jo vairāk mēs redzam, jo mūsu izpratne ir plašāka.

- Ziņu portālā TVNET ir izveidotas tāda sadaļa kā  “Egoiste”, kura ir domāta sievietēm nevis vīriešiem. Kāpēc informācija tiek nodalīta sievišķajās un vīrišķajās tēmās?

- Tas notiek tāpēc, ka ir mediji, sabiedrība un mediju ekonomika. Mēs nevaram izslēgt biznesa daļu, kas lielā mērā nosaka to, kāds ir saturs. Mediji ir uzņēmums, kuram ir jādzīvo un jāpelna, tādēļ saturam ir jābūt pievilcīgam arī reklāmdevējiem, kuriem ir svarīgi, lai viņu reklāma tiktu pamanīta, un tādēļ ir vajadzīgs saturs, kas ir atbilstošs viņu produktam un kas veicinātu šī produkta patēriņu. Lielākie reklāmdevēji sieviešu žurnālos ir skaistumkopšanas līdzekļi, Attiecīgi arī mediju saturs stāsta par to, ka sievietei ir jābūt skaistai, koptai, lai šie produkti tiktu lietoti un pirkti. Šādu sadaļu kā Delfu “Viņa” saturs pievilina sieviešu auditoriju, tādēļ tajās tiek liktas reklāmas, kas ir mērķētas uz šo auditoriju, tādējādi iegūstot klikšķus. Mediju ekonomika lielā mērā ietekmē saturu, kā arī mediju spēju pretoties un pārkāpt stereotipus. Tāpēc lielākas cerības es saistu ar sabiedriskajiem medijiem, sevišķi ja notiks reforma, un sabiedriskie mediji aizies no reklāmas tirgus, tad vairāk nebūs spiediena radīt saturu, kas veicina patēriņu.

- Kā sievietes var atbrīvoties no šo “sievišķīgo” rubriku “gūsta”?

- Ņemot vērā to, cik liela ir mediju loma un vara, šī “atbrīvošanās” ir iespējama, un medijiem tā būtu jāveicina. Ir ļoti labs arguments, kas bieži tiek izmantots arī dzimtes studijās - “you cannot be what you cannot see” jeb “ tu nevari būt tas, ko tu neredzi”. Jo mēs vairāk publiskajā sfērā redzēsim sievietes dažādos darbos, darot dažādas lietas, jo tas vairāk socializēsies mūsu kā sabiedrības apziņā un iedrošinās. Ja viens, ja divi, ja trīs var, es arī varu. Tas situāciju, lēnā garā, bet noteikti mainīs.

- Kā Jūs raksturotu Latvijas mediju gatavību un vēlmi apspriest jautājumus par sieviešu līdztiesībām un to diskrimināciju?

Ir divi faktori kāpēc #MeToo Latvijā neaizgāja: pirmkārt, es neredzu, ka cilvēks, kas nāktu klajā ar tādu paziņojumu tiktu uztverts ar cieņu, līdzjūtību un izpratni; otrkārt, tas ir ļoti liels risks savai tālākajai profesionālai darbībai un karjerai

- Es domāju, ka Latvijas mediji nav gatavi atspoguļot šīs problēmas. Vēlēšanās ir atsevišķos žurnālistos, kuri ir vairāk zinoši un izglītoti tieši par šo tēmu, kuri saprot mediju atbildību un saistību starp mediju tiražētiem stereotipiem un to ietekmi un atbalsi sabiedrībā. Es redzu progresu - žurnālistus, kas par tādām tēmam interesējas un ir gatavi par tām rakstīt. Piemēram, “Kultūršoks” (LTV1 raidījums) ir izgaismojis jautājumus gan par Stambulas konvenciju, gan par citām problēmām. Tie ir atsevišķi gadījumi. Es redzu diezgan lielu tieši sabiedriskā medija ieinteresētību, kas ir ļoti jauki un pozitīvi, bet komercmedijos interese ir mazāka. Tā drīzāk ir tāda personiska žurnālistu refleksija. Man nav ilūziju par to, ka dzimuma līdztiesības kaut kādiem medijiem varētu būt galvenā ziņa. Ja notiek kaut kāda kampaņa, par to arī uzraksta. Tomēr es nezinu nevienu mediju, kam būtu iekšējos regulējumos atrakstīti principi, kas nodrošinātu dzimuma objektīvu atspoguļošanu. Patlaban tā ir žurnālistu pašu iniciatīva. Piemēram, Latvijā #MeToo kampaņa praktiski neizskanēja. Bija atsevišķi stāsti, kas izskanēja interneta vidē, kur sievietes dalījās ar savu pieredzi. Manuprāt, ir divi faktori kāpēc #MeToo Latvijā neaizgāja: pirmkārt, es neredzu, ka cilvēks, kas nāktu klajā ar tādu paziņojumu tiktu uztverts ar cieņu, līdzjūtību un izpratni; otrkārt, tas ir ļoti liels risks savai tālākajai profesionālai darbībai un karjerai. Es domāju, ka Latvijas mediji nav gatavi atspoguļot šīs problēmas.

- Vai patriarhālā sabiedrībā audzinātas sievietes spēj “izrauties” no šīs sistēmas sludinātajām vērtībām un veidot jaunus sievietes tēlus medijos?

Mēs esam audzināti konkrēta stereotipa ietvaros, kas nekad nav bijis “apšaubīts”, jo neviens nekad nav parādījis, ka varbūt arī citādāk, ka šis tiešām ir stereotips, ka nav obligāti jāseko šai tendencei

-Tā ir diezgan liela problēma kopumā. Pētījumi rāda, ka tīri politiskas rīcības instrumenti ir vērsti uz to, ka daudzveidība institūcijās un uzņēmumos rada daudzveidību arī saturā un lēmumos, kas tiek pieņemti. Mediju vide ir diezgan daudz pētīta arī Eiropas līmeņa mediju institūcijās, norādot, ka medijos sievietes nav varas pozīcijās un izsakot pieņēmumu, kas korelējas ar praksi - jo vairāk sievietes ir pārstāvētas medijos, jo saturs ir dažādāks. Man ir grūti spriest, kā ir Latvijā ar šo situāciju, jo tāds tiešām reprezentatīvs pētījums, kurā tiktu korelēta sievietes esamība augstākos amatos mediju organizācijā ar saturu, nav bijis. Bet sajūtu līmenī, ka arī ņemot vērā tos pētījumus, kas netieši to apliecina, var secināt, ka Latvijā īsti tas nenotiek – sievietes, kas strādā medijos, pārņem to pašu patriarhālo diskursu. Tas ir Latvijas specifisks gadījums, jo ir pētījumi, kas parāda, ka citur šī korelācija tiešām ir. Kāpēc Latvija specifisks gadījums? Es pieļauju, ka tas ir ne tikai Latvijas, bet postpadomju valstu grupas fenomens. Runa ir par refleksijas, izpratnes trūkumu – mēs esam audzināti konkrēta stereotipa ietvaros, kas nekad nav bijis “apšaubīts”, jo neviens nekad nav parādījis, ka varbūt arī citādāk, ka šis tiešām ir stereotips, ka nav obligāti jāseko šai tendencei, un tāpēc tas tiek turpināts un atražots. Protams, viens risinājums ir daudzveidība – daudzveidība pašās mediju organizācijās un augstākajos līmeņos. Nākamais risinājums ir izpratnes celšana par jautājumiem, par kuriem būtu jāaizdomājas.

Autore: Alīna Vanaga