Kāzas, kas saiet sviestā – izrāde “Bolderāja”
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Elmāra Seņkova uzvedums “Bolderāja”, kura iedvesmas avots ir šī gada Latvijas Kultūras akadēmijas absolventa Sergeja Smikova personīgie stāsti. Izrādes sākumā gaisma zālē netiek pilnībā izslēgta, kas rada sajūtu, ka skatītāji kopā ar aktieriem kļūst par kāzu dalībniekiem.
Diāna Višņevska, Studentu medijs Skaļāk
Stāsts sākas Bolderājā, kur krievvalodīgs pāris vēlas apprecēties. Uz lielajiem svētkiem pulcējas visa ģimene. Grūti pateikt, kurš šajā izrādē ir galvenais varonis, jo katrs līdzvērtīgi piedalās daudzveidīgas, atpazīstamas un paliekošas ainavas veidošanā. Dramaturģe Justīne Kļava vēl pirms izrādes sagatavošanas atzīmēja, ka varoņu tēli ir radīti, iedvesmojoties no reālām personām. Tas palīdzējis radīt ticamus un dzīvus tēlus, kuros skatītāji var atpazīt sabiedrībā sastopamus raksturus. Katrs no viņiem noteikti pelnījis atsevišķu aprakstu, taču es vēlos izcelt vienu, man īpaši simpatizējošu duetu, kura slepenais romāns, kā tas bieži mēdz notikt, galu galā tiek atklāts. Viens no tiem ir deputāts no izdomātās partijas “Bolderājas rīts”, ko izrādē spēlē aktieris Aleksandrs Maļikovs. Tērpies bagātīgā, rozā žaketē, viņš cenšas uzturēt lietišķu politiķa tēlu, taču viņa kampaņas centrā ir visai neparasts solījums – Bolderājas kebaba atjaunošana. Kā arī Natālijas Živecas ekstravagantā varone – ikoniskais leoparda raksts, nedaudz spilgtu acu ēnu, un jau esi vakara galvenā zvaigzne!
Foto: Kristaps Kalns, publicitātes foto
Izrāde ir ļoti komiska un ironiska, jo visi varoņi, sākot no to kostīmiem līdz uzvedībai, ir hiperbolizēti un stereotipizēti. Man vairākkārt radās sajūta, ka kādreiz esmu bijusi līdzīgā pasākumā, un pat vairākkārt piedzīvoju nostaļģijas sajūtu izrādes laikā. Šī izrāde noteikti ir paredzēta jautra laika pavadīšanai, taču tā var noderēt kā pašrefleksija, jo izrādes varoņos atpazīsti kādu pazīstamu cilvēku vai pats sevi. Aplausi bija skaļi, un auditorijas reakcija pozitīva, tomēr ne visiem šī izrāde varētu patikt. Kāds no skatītājiem noteikti varētu justies aizvainots, bet uzskatu, ka pasmieties par sevi dažkārt ir veselīgi. Manuprāt, šo izrādi var saukt par ļoti godīgu un taisnīgu komēdiju, jo neesmu pieredzējusi, ka par valodu konfliktu uz Rīgas teātra skatuves kāds spētu runāt tik atklāti.
Foto: Kristaps Kalns, publicitātes foto
Scenogrāfija ir diezgan minimālistiska — balta telts un tajā viss nepieciešamais kāzām. Man personīgi patika skatuves ripas griešana, kas radīja dinamiku notiekošajām kāzām, kā arī reibuma sajūtu, kas parasti piemīt kāzu dalībniekiem. Gaismas zālē palika pieklusinātā režīmā, kas lauž ceturtās sienas principu un ļauj skatītājam kļūt gandrīz par līdzvērtīgu notikumu dalībnieku. Felicitas Gāgas un Alisas Ontensones kostīmi ir krāšņi un stereotipiski, un man ir pārliecība, ka bez tiem varoņu tēli būtu nepilnīgi. Edgara Mākena mūzika un dziesmu teksti ir svarīga daļa no tipiskām Bolderājas kāzām. Viņa dziesmas dzied aktieris Šamils Hamatovs. Tās ir nevienam nezināmas, ar specifiskiem tekstiem, bet tik ļoti iederīgas kopējā haosā.
Foto: Kristaps Kalns, publicitātes foto
Bolderāja ir provokatīva izrāde ar dzīvu humoru, kas tomēr nepārkāpj nerakstītos likumus par ironisku joku izmantošanu, neaizskarot skatītāju. Tā ļauj skatītājiem ne tikai pasmieties par situācijas absurdumu, bet arī izbaudīt atmosfēru, kas ļoti atgādina īstas kāzu svinības. Skatītājs kļūst par vienu no viesiem – ar skaļām sarunām, pārspīlētām emocijām un negaidītiem pavērsieniem.
