"Es neesmu viss, kas es vēlos būt" – elpa starp pagātni un tagadni

Fotogrāfija ir veids, kā apturēt mirkli un ieskatīties tajā dziļāk. Reizē fotogrāfija kļūst arī par konkrētā mirkļa nāvi. Visa dzīve paiet identitātes meklējumos, mēs dzīvojam mirkļos un to starpās.

Cilvēks, esības meklējumi un vēstures liecības caur apbrīnojamas mākslinieces, Libušes Jarcovjakovas analogās kameras lēcu. Māksla kā vieta brīvībai. Šajā rakstā mēģinu dekodēt, kas šo dokumentālo filmu padara tik īpašu.

Filma izpārdotā seansā Latvijas pirmizrādi piedzīvoja Rīgas Pasaules filmu festivālā un pēc lielā skatītāju pieprasījuma, to izrādīs vēl trīs seansos 9.,10. un 11. maijā “Kino Bizē”.

Lai gan pēc formas šķietami vienkāršs darbs, fotogrāfijas un dienasgrāmatas ieraksti, filma “Es neesmu viss, kas vēlos būt” ir kas vairāk. Pēc noskatīšanās jutu iedvesmu smeļamies pāri malām. Gribēju paķert kameru un skriet ārā fotografēt, pēkšņi kā klikšķis galvā mans baltās lapas sindroms bija prom.

Elizabete Didža, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes attēls. Libuše Jarcovjaková. Fotogrāfija no arhīva.

Režisores Klāras Tasovskas dokumentālā filma “Es neesmu viss, kas vēlos būt” ir dziļi personisks un mākslinieciski izstrādāts portrets par čehu fotogrāfi Libuši Jarcovjakovu - dumpiniecisku radošo garu, kas spītēja režīmam, sabiedrības normām un pati sev. Filma aizved skatītāju uz vizuālu un emocionālu ceļojumu cauri viņas dzīves nozīmīgākajiem posmiem, no Prāgas padomju režīma ēnas līdz dzīvei Tokijā un radošajai brīvībai Berlīnē.

Stāsts sākas 1968. gadā, Čehoslovākijā. Prāgas pavasaris. Libušei ir 16 un viņa ir apņēmusies kļūt par fotogrāfi. Viņa netiek uzņemta universitātē, jo ģimene neatbilst strādnieku šķiras standartiem. Tā Libuše sadraudzējas ar izstumtajiem - tipogrāfijas strādniekiem, romu kopienu, vjetnamiešu migrantiem un pavada laiku T-klubā, Prāgas pagrīdes bārā, kur pulcējas kvīru kopienas pārstāvji. Mēģinot atrast sevi, viņa fotografē sevi un visu sev apkārt. Vienkārša dzīve, atspulgi skatlogos un tuvie cilvēki, viss kopā veido krāšņu kolāžu par mākslinieces dzīvi.

Visa dzīve paiet identitātes meklējumos, mēs dzīvojam mirkļos un to starpās.

Darbs veidots no Libušes Jarcovjakovas fotogrāfijām, ko viņa uzņēmusi sākot no 16 gadu vecuma. Filmā viņa pati lasa savas dienasgrāmatas fragmentus, kas piešķir vēl personīgāku noti. Caur šī cilvēka acīm redzam ne tikai stāstu par identitāti un sevis apzināšanos, bet arī apkārt notiekošos sociālpolitiskos notikumus.

Filmas vizuālais noformējums ir fantastisks. Pirmajā brīdī aizdomājos par to, kā režisore padarīs stāstu tikai no fotogrāfijām pietiekami saistošu. Diemžēl ir redzētas filmas, kurās arī izmantoti tikai attēli un tur parādās nelielas Powerpoint prezentācijas iezīmes. Šī filma ir kas pilnīgi pretējs.

Tāda sajūta, ka dzīvojam fotogrāfes dzīvi kopā ar viņu. Melnbaltās fotogrāfijas atdzīvojas caur montāžu un skaņu dizainu, kas piešķir ritmu un dvēseli visam stāstījumam. Skaņu celiņš - smalks, brīžiem trauksmains, citkārt mierīgs - veido emocionālu fonu, kas pavada skatītāju cauri Jarcovjakovas iekšējām cīņām un mākslinieciskajiem atklājumiem. Filma ir piemērs tam, kā dokumentālais kino var būt ne tikai informatīvs, bet arī dziļi māksliniecisks. Skatoties aizdomājos, cik milzīgs ir šīs mākslinieces arhīvs ar fotogrāfijām, kas padarīja šī stāsta ekranizāciju iespējamu.

Filma ir arī nozīmīga vēstures dokumentācija, kas atklāj dzīvi Čehoslovākijā no 1960. līdz 1990. gadam, laikā, kad brīvība - gan politiskā, gan personiskā - bija ierobežota. Libušes Jarcovjakovas fotogrāfijas un piezīmes atspoguļo neoficiālo vēsturi, kas netika pierakstīta laikmeta oficiālajos arhīvos. Viņas darbos redzami pagrīdes bāri, bohēmiski dzīvokļi, klusa pretošanās - tas viss piedāvā skatītājam alternatīvu skatījumu uz dzīvi sociālisma ēnā. Filma rāda, kā personība, kura jūtas atšķirīga, mēģina atrast savu vietu sabiedrībā, kas pieprasa vienveidību no visiem.

Filma ir aizkustinošs darbs par to, kā radošums spēj kļūt par izdzīvošanas daļu. Par to, kas palīdz cilvēkam dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Šis darbs ne tikai iepazīstina ar Libuši Jarcovjakovu, bet arī aicina skatītāju pārdomāt, cik daudz mēs paši esam no tā, kas vēlamies būt un ko vispār varam uzskatīt par “sevi”.

No feminisma skatpunkta, šī filma ir dziļi nozīmīgs darbs, kas dokumentē sievietes cīņu par pašnoteikšanos gan personiskajā, gan profesionālajā dzīvē. Libuše Jarcovjakova ir facinējoša personība, viņa atsakās pakļauties patriarhālajām normām, atklāti pēta savu seksualitāti un dzīvo pēc saviem noteikumiem laikā, kad tas nozīmēja sociālu izolēšanu vai pat vajāšanu. Šis mākslas darbs parāda, cik sarežģīts un sāpīgs var būt ceļš uz autentisku dzīvi kā sievietei un māksliniecei represīvā sabiedrībā. Jarcovjakovas lasītie fragmenti no dienasgrāmatām atklāj viņas iekšējos konfliktus: vēlmi būt neatkarīgai, tomēr vienlaikus ilgas pēc pieņemšanas un mīlestības.

Publicitātes attēls. Libuše Jarcovjaková. Fotogrāfija no arhīva.

Filma ir ļoti daudzslāņaina. “Es neesmu viss, kas vēlos būt” nav tikai portretfilma. Tā kļūst par apkārt esošā laikmeta portretējumu un intīmu pieaugšanas stāstu, kurā skatītājs kā līdzgaitnieks seko Libušes stāstam. Tas ir stāsts par mākslinieka dabu, iekšēju nemieru un nepieciešamību sevi izpaust, neskatoties uz apkārtējās pasaules pretestību.

Filma ir aizkustinošs darbs par to, kā radošums spēj kļūt par izdzīvošanas daļu. Par to, kas palīdz cilvēkam dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Šis darbs ne tikai iepazīstina ar Libuši Jarcovjakovu, bet arī aicina skatītāju pārdomāt, cik daudz mēs paši esam no tā, kas vēlamies būt un ko vispār varam uzskatīt par “sevi”.

Filmas beigas ir sirdi sildošas, Libušes fotogrāfijas tiek izstādītas vienā no vislielākajiem fotofestivāliem pasaulē. Kā viņa pati saka: “Pēc 50 gadiem manus darbus uzskata par vērtību.” Viņa dzīvo laimīgi kopā ar savu dzīvesbiedreni, un beigās redzam, ka viņa turpina uzņemt fotogrāfijas vienmēr un visur. Sevis meklējumi ir nebeidzams process, bet varbūt dzīves skaistums meklējams tieši tajā.

Publicitātes attēls. Libuše Jarcovjaková. Fotogrāfija no arhīva.