Skaistums prasa upurus. Recenzija par filmu “Substance”

Cilvēki iet ārā no zāles, izjūt nelabumu un ģībst, taču “The Substance” (2024) jeb “Substance” saņēmusi globālu auditorijas un kino kritiķu atzinību. Lai gan šausmu un ekstrēmisma kino nav mans cup of tea, šādu piedzīvojumu nevarēju laist garām. Jau noskatoties tīzeri, filma ļoti ieintriģē, un varu teikt uzreiz, ka tas neparāda neko no trakajām lietām, ko redzēsiet uz ekrāna. Vēlams šo darbu skatīties pēc iespējas tuvāk ekrānam kino zālēs, lai efekts būtu uz pilnu klapi. Režisores Koralī Faržā (Coralie Fargeat) “Substance” ieguvusi Kannu kinofestivāla balvu par labāko scenāriju 2024. gadā.

Negaidīju, ka šī šausmu filma manī raisīs tik daudz skumju. 

Kinodarbs apskata ļoti aktuālu tēmu par sievietes novecošanu, pašvērtējumu un attiecībām ar savu ķermeni. Galvenā varone ir Holivudas fitnesa šova zvaigzne, Elizabete Spārkla, kuru atveido Demija Mūra (Demi Moore). Filmas sākumā viņu apsveic 50. dzimšanas dienā. Studijas gaiteņos redzami plakāti ar viņu gadu gaitā. Nejauši viņa dzird raidījuma producenta sarunu pa telefonu, kurā viņš saka, ka tik veca sieviete nekur neder un viņam steidzami raidījumam jāatrod cita. Uzzinot par tādu produktu kā substance, kurš sola cilvēku padarīt jaunu, skaistu un perfektu, viņa izlemj to izmēģināt. Tā dzimst Sjū, kuru atveido Mārgareta Kvellija (Margaret Qualley) – jauna Elizabetes versija, kas pārņem viņas vietu fitnesa šovā.

Izklausās pārāk vienkārši ne? Nepatīk vecais ķermenis, piedzims jauns, – kas gan varētu notikt? Protams, ka tālāk viss noiet greizi, jo ir lieta, kas jāatceras – tava apziņa ir viena. Tu esi viens. No sevis aizbēgt mēs nevaram.

Elizabete Didža, Studentu medijs Skaļāk

“Substances” pirmā epizode parāda to, kā Elizabetei Spārklai Holivudas zvaigžņu alejā izveido zvaigzni, kura laika gaitā apbružājas. Zvaigzne ir beigu foreshadowing (priekšvēstnesis), ar drūpošo zvaigzni mēs sāksim un beigsim.

Pirms skatīšanās biju nobriedusi ķermeņa šausmu filmai, taču tam, kas sekoja, laikam nevar īsti sagatavoties. Katra skaņa šķiet jūtama zem ādas, katra ķermeņa kroka saraujas līdz ar redzamo uz ekrāna. Ķermeņa šausmas tiešām ir trāpīgākais, kā raksturot “Substanci”. Īpaši neomulīgu to visu padara arī fish-eye objektīva izvēle, kas nedaudz ieapaļo kadrus un rada vēl īpatnējāku sajūtu.

Vienā no pirmajām epizodēm, kurā producents runā ar Elizabeti, viņš diezgan steidzīgi rij garneles, kamēr runā. Tiek parādīts daudz ekstrēmu tuvplānu ar viņa muti, un čāpstināšanas ASMR (autonomā sensorā meridiānā reakcija, apzīmē neparastas ķermeniskas sajūtas, dažādu trokšņu, piemēram, čukstēšanas vai čapstināšanas dēļ) man kutina dzirdi visnepatīkamākajā veidā. Sajūta tāda, ka tūlīt sajutīšu smirdīgu elpu telpā ar mani. Šajā sarunā arī viņš mēģina pateikt, ka atlaidīs Elizabeti, ka viņam vajagot kādu jaunāku un tvirtāku, lai ceļoties reitingi. Pieturoties pie vizuālā, kinodarbā tiek izmantotas ļoti daudz atsauces uz dažādām leģendārām kino filmām, kā piemēram gaitenis, kas atgādina Stenlija Kubrika “The Shining” vai kadri ar galveno varoni uz grīdas, kas savukārt atgādina Hitčkoka “Psycho”. Daudz kur pavīd arī Deivida Linča krāsu gammas iezīmes. 

Nesenā kino kursu lekcijā, lektore – Adriāna Roze,  uzzināju par kino kustību – jaunais franču ekstrēmisms. Pēc lekcijas pajautāju, vai substance arī pieskaitāma pie šīs kustības, jo tā atbilst visiem parametriem. Atbilde bija apstiprinoša. Filma pārstāv jaunā franču ekstrēmisma kustību, režisores debijas pilnmetrāžas darbs  “Revenge” (2017) arī tiek pieskaitīta pie šīs kustības. Jaunais franču ekstrēmisms, jau spriežot pēc nosaukuma, apkopo ļoti ekstrēmus kino mākslas darbus, kuras izaicina cilvēka morāles robežas un arī vizuāli bieži vien izmanto ļoti piesātinātus paņēmienus. “Substances” gadījumā – filma ir asiņaina un tiešām ķermeniski šausmīga, piemēram, epizode, kurā piedzimst Sjū, Elizabetes ķermenim atšķeļas mugura, dubultojās acis, to visu paspilgtina arī skaņa.

Publicitātes attēls

REMEMBER - YOU ARE ONE.

Demijas Mūras atveidotā varone Elizabete ir izklaides industrijas zvaigzne, kas, iespējams, vēl vairāk ir iespaidojis viņas apsēstību ar jaunību. Viņas acīs jaunība ir vērtība. Arī gaitenī redzamie plakāti, kas rāda Elizabetes sasniegumus karjeras laikā, simboliski atspoguļo viņas pašapziņu. Filmas sākumā gaitenis ir pilns ar viņas plakātiem, bet, kad viņu atlaiž no darba, plakātu vairs nav. Kad Sjū dodas uz studiju, tur pamazām rodas jauni plakāti, caur Sjū Elizabete atkal gūst pašapziņu, kas ir mānīga un destruktīva. 

Sekojot līdzi stāstam, ļoti daudz manu prātu nodarbināja tas, vai Elizabetes un Sjū apziņas ir vienotas, vai arī viņas ir savienotas tikai zemapziņā.

Ņemot vērā atgādinājumu “you are one”, kas izskan vairākas reizes, tas ļauj pieņemt, ka viņu apziņa varētu būt viens vesels. Tas stāstu padara vēl smagāku. Tā ir kā iekšēja cīņa un ļoti dziļš naids pret sevi. 

Vēlāk vienā no filmas epizodēm Elizabete plāno doties uz randiņu, taču tam gatavojoties, arvien vairāk un vairāk viņa sāk salīdzināt sevi ar Sjū, un epizodes beigu ainā Elizabete dusmās gandrīz vai saplosa pati savu seju un matus. Sirds sažņaudzas skatoties uz to, cik ļoti viņa sākusi riebties pati sev.

Nedaudz gan īpatnēji likās, cik daudz režisore likusi pievērst uzmanību Sjū seksualizācijai. Saprotu, ka tāds bijis režisores nodoms un, ka šeit tas ir parādīts pārspīlētā veidā, taču spīdīgs dibens parādījās tiešām daudzos kadros.

Publicitātes attēls

Lietojot substanci, nedēļa tiek dota vienam ķermenim un nedēļa otram. Elizabete savās nedēļās pavada laiku pie televizora, ēdot un neizejot no mājas, kamēr Sjū pārņem viņas vietu fitnesa raidījumā. Kādā epizodē manāms kalendārs, kurā dienās, kad ir “Sjū laiks” ir rakstīts viņas vārds, Elizabetes dienās – X, kas vēl vairāk norāda uz to, ka viņai par savu īsto ķermeni ir vienalga.  Sjū Elizabetes sēdēšana mājās un ēšana sadusmo, un kādā brīdī viņa izlemj paturēt jauno ķermeni vēl uz pāris stundām. Šis lēmums Elizabetes ķermenim paātrina novecošanas procesu un samainoties izrādās, ka viens no Elizabetes pirkstiem nomelnējis un sačokurojies. Filmas otrajā daļā viss ir eskalējies tiktāl, ka Elizabetes ķermenim ir izspiedušies kauli, izkrituši visi mati un viņa knapi var paiet. Viņa pieņem lēmumu, ka ir laiks nogalināt Sjū, taču nespēj to izdarīt, jo caur Sjū viņas apziņa turpina dzīvot slavas zenītā. Viņa tomēr izlemj samainīties atkal un šajā brīdī dzīvi ir abi ķermeņi. Nākamajā epizodē notiek vardarbīga cīņa starp viņām, un “vecais” ķermenis tiek nogalināts. Epizode ir tiešām asiņaina un šaušalīga, taču Sjū asiņu aptašķītajā sejā kopā ar bailēm un bēdām manāms arī atvieglojums, ka tagad viņa varēs turpināt iesākto. Ja vien tas būtu tik vienkārši.

Filma arī ļoti spēcīgi parāda atkarības veidošanos. Kopš Elizabete sāk lietot substanci, lai gan viņai ir iespēja apstāties, viņa to nedara, jo vēlas paturēt otro dzīvi, kas viņai veidojas caur Sjū. Substances atkarība ļauj viņai dzīvot ilūzijā.

Jaunais ķermenis gan bez vecā nevar vairs pastāvēt un filmas beigās Sjū izkrīt zobi, sāk lūzt nagi, viss ķermenis lēnām deformējas, milzīgās sāpēs un izmisumā viņa vēlreiz iešpricē sev substanci, ko darīt protams nedrīkst. Sekojošais ir patiesi šokējošs - rodas Elisjū, monstrozs, kopējs murskulis, kurš vairāk atgādina šaušalīgu ķermeņu klimpu nevis cilvēku. Miesas kaudzes ieskauts, šis veidojums uzlīmē sev uz sejas Elizabetes seju no kāda plakāta un tomēr dodas uz pasākumu, kurai par vadītāju izvēlēta Sjū. Beigas ir traģiskas. Lai gan pēdējā epizodē šķiet, ka Elizabete samierinās ar savu nāvi, filma beidzas ar asinspirti vārda tiešākajā nozīmē - viņa pārvēršas asins peļķē uz savas drūpošās Holivudas zvaigznes. Brīdī, kad viņa izgaist no Elizabetes vien pāri palikusi seja, atbrīvošanās, kas redzama mīmikā liek noprast, ka viņa izjūt atvieglotību un brīvību.

Viņa izjūt brīvību tikai esot jau bez ķermeņa.

Publicitātes attēls

Negaidīju, ka šī šausmu filma manī raisīs tik daudz skumju. Apzinos, ka “Substancē” ir ļoti daudz pārspīlētu elementu, taču seksisms, eidžisms, sievietes pašvērtējums un sabiedrības ekspektācijas saistībā ar to ir ļoti aktuāli temati. “Substance” ir kino pieredze. Tāda pieredze, ar kuru pietiks vienu reizi. Nevaru teikt, ka šo darbu  ieteiktu visiem. Tomēr, ja jūtaties drosmīgi un no asinīm neģībstat, iesaku noskatīties. Ekstrēms kino meistardarbs, kas arī atstāj vietu refleksijai par to, kādas ir attiecības mums pašiem ar sevi un savu ķermeni.

Kā filmā saka gan Elizabete, gan Sjū sava raidījuma beigās: “Bet tikmēr, parūpējieties par sevi.”