Atkarību raisošā ledus garša
Sešu gadu vecumā mani vecāki aizveda uz “maseni” Volvo ledus hallē. Es centos pielāgoties ledus gludajai virsmai, tētim mudinot, ka tas ir tāpat kā ar skrituļslidām pa karstu asfaltu vasarā. Kad jau kustējos bez nepieciešamības turēt vecāku rokas, es aizslidoju līdz laukuma centram un tad es to sajutu. Ledus garšu. Tā bija svaiga, sāļa, auksta, ar dzelzs piegaršu? Jā, tā ir asiņu garša no tikko izsistā zoba. Piecus eiro maksā ledus garša, vismaz zobu feja tā to novērtē. Pieci eiro ātri pazuda no krājkases, bet tā sajūta, kad traucies pa ledu līdz spēku izsīkumam, palika. Adrenalīns ir īstā ledus garša.
Līva Kalpiša, Studentu medijs Skaļāk
“Ledus garša” Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvoja 2025. gada 2. septembrī. JRT aktierim Vilim Daudziņam šis bija otrais režijas darbs, pirmais – 2021. gadā pie trīs izrāžu sērijas “Jaunie latviešu stāsti”.
Skats no izrādes “Ledus Garša” | Fotogrāfs – Jānis Deinats
“Ledus garša” ir stāsts par hokeju un faniem, kuri hokeju televizorā ieslēdz tikai pasaules čempionāta laikā. Hokeja pavasaris ir leiputrija, kurā katru gadu cilvēki mēģina sasniegt nirvānu. Bet hokejs ir kas vairāk par patriotisma uzviļņojumu. Hokejs ir sabiedrība, un to arī ataino aktieris Dāvids Pētersons, izspēlējot četrus personāžus: hokejistu, kritiķi, fanu un treneri. Iepriekš Pētersonu biju redzējusi JRT izrādē “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!” Sidnija lomā, kurš zīmīgi nāk no Halifaksas gluži kā kanādiešu hokejists Sidnijs Krosbijs. Tikai Sidnijs Krosbijs ir dzimis Halifaksā, Kanādā, nevis kā Sidnijs no izrādes – Halifaksā, Anglijā. Šķiet, spēlēt Sidniju no Halifaksas bija pareģojums Pētersona nākotnes izrādei par hokeju.
Izrāde tapusi pēc Pētersona iniciatīvas apkopot viņa vadītās sarunas ar cilvēkiem, kuriem hokejs ir nozīmīgs. Pēc īsa monologa par hokeja vietu Pētersona dzīvē viņš sāk stāstīt četru cilvēku stāstus hokejā. Pirmais personāžs ir profesionāls hokejists, kurš slēpjas zem vārda Roberts Gaujinieks. Viņš ieskicē savu karjeru ārzemēs, emocijas, kas sit virsroku spēles asumos. Gaujinieks atklāj, ka hokejs ir dzīvesveids – tas pārņem katru dzīves aspektu, piemēram, saspīlē attiecības ar draudzeni, kura ir satuvinājusies ar viņa komandas kapteini. Ir viegli noticēt Pētersona hokejista tēlam, visticamāk, tāpēc, ka viņa garais augums un bezrūpīgā frizūra atgādina katru otro hokejistu. Notikumus, kā, piemēram, Nacionālās hokeja līgas (NHL) draftu, humoristiski attēlo ar hokeja ekipējumu – kāds somu hokejists ir cimds, bet kanādietis – ķivere. Priekšmetus nostāda vienā rindā un tad maina vietām, tāpat kā komandas maina drafta izvēles, lai iegūtu vēlamo junioru hokeja spēlētāju. Gaujinieks nepastāsta neko tādu, ko es nezinātu. Bet veids, kā to izspēlē, ieinteresē pat zinošāko hokeja fanu.
Gaujinieks nepastāsta neko tādu, ko es nezinātu. Bet veids, kā to izspēlē, ieinteresē pat zinošāko hokeja fanu.
Nākamie divi tēli ir pretstati. Hokeja kritiķis un līdzjutējs. Negatīvais un pozitīvais. Kritiķis, lai arī skarbi, bet pasaka to, ko daudzi izvairās teikt skaļi. Hokejs ir arī bizness. Bizness, kurā tiek slavēta agresivitāte un brieduma trūkums. Hokejs kultivē vidi, kurā jau no maza vecuma māca, ka, ja kaut kas nepatīk, vajag izkauties. Šī aukstā duša pamodina uzvaras ilūzijās aizsnaudušos, tomēr aizrautīgais fans Juris – nākamais tēls – pagriež ūdeni karstāk. Pietiek no telefona skaļruņa dzirdēt “Daugaviņš iet uzbrukuma zonā”, lai atgrieztos 2023. gada pavasarī. Pašai nemanot, uz sejas izplešas smaids, un kritiķa skaudrā patiesība paliek otrajā plānā. Hokejs ir azarts. Tie ir vārti papildlaikā, spēlējot viesos, bet visai arēnai laistoties karmīnsarkanajā. Pētersons atgādina, ka hokejs ir bauda.
Beidzamais tēls ir pensionēts treneris, kurš atminas savu karjeru un dzīvi hokejā. Šajā brīdī es gaidīju “Vai tu tici brīnumiem?” momentu – kulmināciju, kurā skudriņas skrien pār kauliem. To es nesagaidīju. Pēdējā ainā zālē iestājas tumsa. Treneris slido pa mākslīgo ledu. Ik pa brīdim uz skatuves izgaismojas kapa vieta, pie kuras viņš apstājas un piemin aizgājušos latviešu hokejistus. Acīs sariešas asaras, dzirdot Sergeja Žoltoka, Kārļa Skrastiņa, Matīsa Kivlenieka un citu hokejistu vārdus. Bet asara nenobirst – kaut kā pietrūkst, lai pēdējā aina emocionāli sagrābtu.
Skats no izrādes “Ledus Garša” | Fotogrāfs – Jānis Deinats
Monoizrāde ir liels pārbaudījums jaunam aktierim. Pusotru stundu runāt, kad neviens pretī neatbild, piepildīt telpu tikai un vienīgi ar sevi. Ģērbējai Lainei Troskai-Briedei vizuāli izdodas izkopt katra personāža tēlu, uzkrāsojot izsistu zobu, tērpjoties uzvalkā, kuru nomaina pret fanu kreklu, kā arī uzvelkot slidas un vecmodīgu treniņtērpu. Katrai personai ir izteikts savs valodas stils, tomēr dažbrīd tēli saplūst viens otrā – rakstura iezīmes nav gana spēcīgas, lai kāds īpaši paliktu atmiņā. Pilnīgi noticēt šiem tēliem traucē izrādes kompozīcija.
Izrāde ir strukturēta tā, lai otrā daļa novērstu no pirmās daļas skarbuma. Kritiķa monologs par kaitīgo hokeja kultūru, kas, manuprāt, visiem būtu jādzird, tiek aizmirsts sentimentālajā nobeigumā. Iespējams, šeit runā mans “sociālais apzinīgums”, bet laikā, kad NHL ir iesaistīta seksuālās uzmākšanās un vardarbības ģimenē lietās, ir svarīgi cilvēkiem sadzirdēt, ne tikai klausīties kritiķa vārdus. Kā arī Gaujinieka tēls atklāj, ir grūti mīlēt hokeju, kad tas nemīl tevi pretī.
Izrāde ir strukturēta tā, lai otrā daļa novērstu no pirmās daļas skarbuma. Kritiķa monologs par kaitīgo hokeja kultūru, kas, manuprāt, visiem būtu jādzird, tiek aizmirsts sentimentālajā nobeigumā.
Mazā zāle ir pārvērsta slidotavā – grīdu klāj mākslīgais ledus, no kā, jāatzīst, lielas jēgas nav. Tikai pēdējā daļā Pētersons sasien slidas un izmet riņķi pa zāli. Pieticīgā scenogrāfija starp personāžiem tiek nomainīta, gaismām nodziestot un vārtu sirēnas sarkanajai lampai metot cilpas uz ledus. Šajās pārejās skan ierastā hokeja mūzika – “dad rock”. Zāles kores pieskandina gan “AC/DC”, gan “Guns N’ Roses”, gan visiem Bostonas “Bruins” mīļotājiem pazīstamā dziesma “Kernkraft 400”. Pilnai laimei pietrūka vien “Chelsea Dagger”.
Programmiņas vērtējums jeb “Ir tā vērts?”
Neviena teātra izrāde nav iedomājama bez programmiņas. Man tās krājas pārplūdušā raffaello konfekšu kārbā, kas kalpo kā manu skatīto izrāžu arhīvs. Tās atšķiras starp teātriem gan izskatā, gan summā, kas nāk papildus biļetes cenai. Reizēm tās sanāk veiksmīgas, citreiz tā ir vilšanās. Šajā sadaļā es vērtēšu izrādes programmiņas pēc trim kritērijiem: satura, dizaina un cenas.
Kā citu JRT izrāžu, tā arī “Ledus garšas” programmiņas vāku rotā tas pats attēls, kas interneta priekšskatījumā. Pētersons, apģērbts tikai aizsargekipējumā, parāda individualitāti, ko slēpj visiem spēlētājiem identiskais krekls. Pārējās bildes programmiņā ir noķērušas to, kā daudziem latviešiem izskatās brīva pēcpusdiena aukstā ziemā – slidas kājās, nūja rokās un tik atrast tuvāko dīķi vai laukumu, kur izslidoties. Pētersona intervija ar Sandi Ozoliņu vēl skaidrāk nekā izrāde pastāsta par hokeja aizkadriem. Prieks arī, ka pēdējā lapā, kurā sarakstīti hokejistu citāti, nav jālasa, ka Greckis nekad neiznieko izdevību mest pa vārtiem.
Divi eiro un piecdesmit centi par programmiņu? Es saku: “Ir tā vērts.”
“Ja mēs spēlētu pret viņiem desmit reizes, viņi uzvarētu deviņas. Bet ne šo spēli. Ne šonakt,” teica Hērbs Brukss Leikplesidas olimpiskajās spēlēs pirms stāšanās pretī PSRS. Liktenīgajā spēlē ASV ieguva olimpisko zeltu, neļaujot PSRS piekto reizi pēc kārtas kļūt par olimpiskajiem čempioniem. Es uz “Ledus garšu” aizgāju vienā no deviņām reizēm. “Ledus garša” ir tas spēlētājs, kurš nodarbojas ar cherry picking (no angļu val. – spēlētājs (visbiežāk uzbrucējs), kurš nepiedalās aizsardzībā un neitrālajā zonā gaida piespēli, lai izsistos viens pret vienu ar pretinieku vārtsargu), gaidot to piespēli, kas ļaus izveidot pretuzbrukumu. Arī es gaidīju to brīdi, kad visi puzles gabaliņi sakritīs pareizajā vietā, bet bija sajūta, ka viens no gabaliem pazudis putekļos zem dīvāna. Bet man gribas vēl. Šī izrāde kļūs labāka ar katru tās spēlēšanas reizi – spēle tiks zaudēta tikai vienu no desmit reizēm. Noteikti pēc laika atgriezīšos.
