“Vecajo kults” - izrāde par to, kas mums ir svarīgs tagad

Teatrī DDT (Dirty Deal Teatro) skatītāju priekšā stājusies jauna Ivetas Poles un Katrīnas Neiburgas izrāde “Vecajo kults”. Nosaukums sākotnēji radīja man šaubas — vai būdama deviņpadsmit gadīga meitene, spēšu saskatīt izrādē kaut ko pievilcīgu, vai labāk atstāt šo pieredzi vecākiem skatītājiem. Atnākot desmit minūtes pirms sākuma, kļuvu par liecinieci Mārča Broka valdzinošajai priekšspēlei, kas tulīt izsita mani no stereotipiskajām domām.

Diāna Višņevska, Studentu medijs Skaļāk

Vispirms, ienākot zālē, pārņem Katrīnas Neiburgas iespaidīga scenogrāfija, veidota no vecām mēbelēm, klavierēm un radioaparātiem. Šis šķietamais haoss rada pārsteidzoši harmonisku kopainu — tādu kā drošības saliņu, kurā norisinās varoņu darbības. Skatuves centrā novietotā lielā koka miza iegūst gandrīz sakrālu nozīmi, kļūstot par nemitīgās jaunības simbolu. Svarīgi ir izcelt varoņu kostīmus, kas organiski iekļaujas kopējā scenogrāfijā, veidojot atsvešinātību no pasaules, bet vienlaikus pilnīgu piederību un uzticību savam ideālam. Visas izrādes garumā šķiet, ka varoņi neatrodas mūsu pasaulē, bet gan kaut kur starp dzīvi un nāvi, līdzi aizvedot arī skatītājus.

Foto: Sarma Emīlija Tukāne

Šajā izrādē ir trīs galvenie varoņi — Dace Everss, Ģirts Krūmiņš (citās izrādēs Regnārs Vaivars) un Mārcis Broks. Dace Everess un Ģirts Krūmiņš vecākās paaudzes pārstāvji, kuri lūdzas Svētajai Mizai, lai saglabātu sevī iekšējo jaunību un bērnības sajūtu. Viņi atklāti pieņem, ka nāve kļūst arvien mazāk sveša un biežāk sastopama visapkārt. Tomēr bailes no tās viņus skar īslaicīgi, drīz vien parādās iekšējs spēks, kas ļauj to uztvert kā jaunu ceļojumu un piedzīvojumu.

Visiem trijiem varoņiem izrādes laikā tiek atstāti viņu īstie vārdi, kas norāda uz aktieru spilgto personīgo saikni ar tematu. Daces Everss garie, baltie mati un kleita izstaro viņas spēku un iekšējo mieru, padarot viņas klātbūtni uz skatuves īpaši spēcīgu. Tā ir hipnotizējoša — šķiet, ka katra viņas kustība un balss tonis pierāda dziļu garīgu pieredzi, un stipru saikni un uzticību savam ķermenim. Ģirts Krūmiņš, kļūst īpaši tuvs un atklāts, jo savus stāstījumus un pārdzīvojumus atklāj tieši skatītājiem, uztverot viņus kā līdzdalīgus un līdzpārdīvojošus klausītājus. Mārcis Broks arī kļūst par šī kulta dalībnieku, tomēr vecums viņam vēl nav izšķirošais, jo fiziski nāve viņu sasniegs daudz vēlāk. Šajā izrādē- viņš burtiski kļūst par nemirstīgās jaunības simbolu, kurš nebaidās ņirgāties un smieties par mirstību.

Foto: Sarma Emīlija Tukāne

Liela nozīme ir mūzikai, par kuru atbildēja Edgars Mākens un Ingus Baušķenieks. Tā ir gan diezgan mierīga, bet, pārklājoties ar aktieru balsīm, iedarbojas līdzīgi hipnozei – pārstāt apbrīnot mirkļa skaistumu ir ļoti grūti. Tomēr, dažbrīd mūzika ir ļoti intensīva, un diezgan skaļa - tā  rada disharmoniju šī kulta ritumā, taču dramaturģiski ļoti iesaistās. Es ieguvu spēcīgu estētisku pieredzi un gandarījumu no Mārča Broka vokālā snieguma, kura diapazons variē no intensīvām, gandrīz rokoperai līdzīgām dziesmām līdz mierpilniem, kora skanējumam. Mūzika izrādē nav tikai kulta rituāla sastāvdaļa — tā veido emocionālo telpu, kurā skatītājs patiesi sajūtas kā atrastos “starp pasaulēm”.

Visa izrāde ir pārklāta ar biezu ironijas kārtu, sākot ar ekspresīvo Mārča Broka dziesmu par mirstību kā “cūcību” un beidzot ar to, ka Ģirts Krūmiņš pārdod iespējamās “dzīvesvietas” pēc nāves. Par katru pēcnāves apmetni viņš pieprasa konkrētu cenu, kas atbilst katras reliģijas normām, piemēram, kristietībā, lai nokļūtu paradīzē, visu dzīvi nedrīkst grēkot un jādzīvo taisnīgi. Šī aina veidota kā spēle, kurā skatītāji labprāt ar smiekliem iesaistās un veic darījumu ar kulta dalīdniekiem.

Foto: Sarma Emīlija Tukāne

“Vecajo kults” ir par to, kas mums ir svarīgs tagad, kas mēs esam tagad un no kā mēs baidāmies tagad. Izrādei nav vecuma ierobežojumu, jo nāves, vecuma un eksistenciālie jautājumi noteiktajā brīdi aizskar katru. Izrādes laikā bieži skan nerimstoša patiesība: “Dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi”. To visi zina, bet bieži izvēlas tam nepievērst uzmanību, jo bez grūtām tēmām dzīvot vieglāk. Tomēr skatītājs neapzināti aizdomājas — vai esmu pateicis svarīgākos vārdus vecākiem, vai esmu izvēlējusies to, kas man patīk, vai esmu pieņēmusi savu ķermeni, vai esmu bijis laimīgs…tagad?

Vai esmu pateicis svarīgākos vārdus vecākiem, vai esmu izvēlējusies to, kas man patīk, vai esmu pieņēmusi savu ķermeni, vai esmu bijis laimīgs…tagad ?

Šī izrāde nav pirmā Katrīnas Neiburgas un Ivetas Poles sadarbība. Režisores strādā kopā jau kopš Ivetas Poles maģistrantūras diplomdarba “Bee Matter” Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā. Turklāt ar izrādi “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” viņas 2023. gadā ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada lielās formas izrāde”, apliecinot to cik veiksmīga ir režisoru kopējā sadarbība.