Stopējam? Stopētājas piezīmes ar labām beigām

-Braucam tomēr šovakar?

-Nu, labi. Ar stopiem?

-Protams.

Ir piektdienas vakars. Aiz loga ir tumsa, ātri plivinās karogs pie blakus mājas un izskatās, ka mazliet snieg. Diezgan neizteiksmīgs Rīgas iekšpagalmiņš. Ir 18:47, kad galvā ienāk doma- varbūt tomēr braukt uz Cēsīm šovakar. Nekas, ka nav īpaši mīlīgs laiks un līdzi jāņem arī piestūķētā mugursoma. Bet labi, ka blakusistabā sēž vēl kāds, kura interesēs ir doties tajā virzienā. Īss dialogs, apskatāmies, cikos tuvākais pirmais autobuss, lai tiktu ārā no pilsētas. Tā varētu būt stopēšanas ne pārāk lielā ērtība, kad sākumā vispār jātiek ārā no pilsētas mudžekļa, prom uz šoseju. Virzienā Rīga-Cēsis optimālais stopēšanas punkts ir pirmā maršruta autobusa pietura “Brīvdabas muzejs”.

19:12. Nepaspēsim. Nu tad 19:43. Diezgan laiski sameklējam pēdējās līdzņemamās mantas. Dators, lai brīvdienās rakstīt skolas referātus, ko, visticamāk, gan nedarīsim; vilnas zeķes, jo solās būt tiešām auksti un ledusskapī atrasts ābols ceļam. Tālu nav jāiet, tikai līdz Merķeļa ielas pieturai. Ietve ir slidena un no gaisa patiešām krīt mazas sniega pārslas, kas gan vairāk atgādina slapju lietu kā baltu ziemas pasaku. 19:35 un esam pieturā. Ir pārsteidzoši daudz cilvēku priekš tik drēgna laika. Mūsu pieturā var saskaitīt septiņus, bet pa trotuāru virzās nerimstoša plūsma. Viņi ir ierāvušies savās biezajās pufaikās un garajos mēteļos, nes maisiņus, somas vai tenisa raketes. Kārtīgs piektdienas vakariņš. Pretējā ielas pusē logos spīd gaisma un tas izskatās pārāk omulīgi, bet par laimi jau nāk autobuss ar uzrakstu “Berģuciems”. 19:44. Nav peļami. Autobusā sēž kādi 15 cilvēki, vairākums vecāka gada gājuma. Logi ir aizsvīduši un uz grīdas izveidojusies brūnīga sniega un dubļu masa. Uz ielām redzama diezgan klasiska piektdienas situācija- mašīnu virzienā no centra ir daudz, un manāmi iestrēgstam uz Brīvības ielas, kur aiztek mūsu dārgais laiks, bet garām pabrauc potenciālie vedēji. Pārbraucot Gaisa tiltam, mašīnu plūsma virzās daudz ātrāk. Garām pazib Elkors un Vefs, tad jau cauri Teika, garām pārpildītajām Alfas stāvlaukumam. Juglā iekāpj kontrole, bet mūs tas nesatrauc, jo esam “nopīkstinājušas” e-talonu, pilnā pārliecībā, ka brauciens uz Cēsīm izmaksās tikai šos trīsdesmit centus.

Uz ielām redzama diezgan klasiska piektdienas situācija- mašīnu virzienā no centra ir daudz, un manāmi iestrēgstam uz Brīvības ielas, kur aiztek mūsu dārgais laiks, bet garām pabrauc potenciālie vedēji.

20:20 izkāpjam, nelielā snigšana ir mitējusies un noskaņojums ir manāmi optimistisks. Paejam pāris metrus atpakaļ zem laternas, kur izstiepjam īkšķus, cerībā, ka kādam liksies laba ideja pusdeviņos vakarā paņemt divas smaidīgas meitenes. Ceļš ir sadalīts trīs joslās, un lukturi zib viens pēc otrā. Ātruma ierobežojums ir 70 km/h, kas ir labāk nekā 90, bet tomēr pietiekami daudz, lai radītu vēja plūsmu, kura drīz vien liek nosalt degunam un liktenīgajam īkšķim. Ik pa laikam iedegas sarkanā gaisma netālu esošajā luksoforā. Mašīnas labvēlīgi palēnina savu gaitu un šķiet, ka tūliņ, tūliņ jau kāda rādīs labo pagriezienu un varēsim iesēsties tās ērtajos sēdekļos, bet tāds scenārijs tā arī paliek mūsu bezspēcīgajos dialogos. Kad jau sāk kļūt mazliet drēgni, mazliet garlaicīgi, mazliet gribās ēst un pulkstenis rāda 20:48, notiek tas, kam jānotiek- balts kravas busiņš eleganti pārvietojas no tālākās joslas un piestāj kādus sešus metrus mums priekšā. Triumfs! Ar zibošām acīm steidzam atvērt durvis, kur pie stūres sēž gadus trīsdesmit vecs vīrietis ar laipnu smaidu. “Leciet iekšā!” Vispār mīts par baisiem busiņiem ir gaužām absurds. Mēs mazliet sarūmējamies, no jauna sajūtam pirkstu galus un atskan patīkama motora rūkoņa.

Jāsāk ar to, ka tik atvērts svešinieks sen nebija satikts. Protams, pati situācija ir lieliska- viņš ir izdomājis apstāties un uzņemt mūs savā braucamajā pēc labas gribas. Ar citiem šoferiem dialogs neizveidojas, bet te kaut kas ir. Busiņš jestri kratās pa bedrēm, aizmugurē dzirdama pudeļu šķindoņa, no radio skan roķīga mūzika. Aizrunājamies līdz tam ar ko nodarbojamies, un atklājas, ka Mārtiņš (vārds ir viegli mainīts) ir alus piegādātājs, kas arī izskaidro busiņa saturu- etiķetes, skanošās pudeles un viegla alus smarža. Neskatoties uz auksto laiku, alu dzerot kā vasarā.  Darbs esot lielisks, jāstrādā tikai divas dienas nedēļā un paralēli tiek kalti plāni pa savu biznesu. Norunājam jau kādas divdesmit minūtes, kad prātā iešaujas doma pajautāt, uz kurieni vispār tiek stūrēts. Uz Raunu. Nav slikti. Tā vienmēr ir liela shēmošana- saprast, kur pašam vajag, kur vadītājam, kurā pagriezienā izkāpt loģiskāk, līdz kurienei varētu atbraukt pakaļ. Vienu reizi pat aizveda līdz mājas pagalmam. Cēsis ir tikai tāds aptuvens galapunkts, patiesībā vajag tikt uz Raiskumu, bet ceļa biedrenei uz Ieriķiem. Loģiski viņa izkāpj pa ceļam esošajos Ieriķos, kur vienmēr vakaros spoži sadegtas laternas abās ceļa malās, lai gan cilvēki te pastaigājas gaužām reti. Pēc tam paliekam divatā un turpinām tērzēt par pagātnes atklājumiem, tagadnes neskaidrībām un nākotnes cerībām. Plāns ir braukt līdz Raunai, kur pārsēžamies citā mašīnā un tad jau skatāmies, kā tālāk. Man der, nekur jau nav jāskrien.  Šķiet, ka ceļš paiet ātri, neskatoties uz ceļa remontdarbiem. Mašīnu ir kļuvis pavisam maz.

Īsi pirms vienpadsmitiem iebraucam Raunā. Pilsēta ir izgaismota, bet valda pilnīgs klusums, izņemot vienu gluži vai abstraktu ainu, kurā vecs vīrs ir izvedis pastaigā savu suni. Šajā vakara stundā un situācijā viss šķiet mazliet nereāli. Piestājam pie lielā alus brūža, kur uzticīgi visu dienu ir gaidījis pelēkais Volvo. Izkāpjot no busiņa, degunā iesitās apiņu smarža, bet, paceļot galvu augšup, ir redzams tik daudz zvaigžņu, kā Rīgā pat visskaidrākajā naktī nav iespējams saskatīt. Kamēr Mārtiņš ieiet sakārtot papīrus, notīru vieglās mašīnas aizsvīdušos stiklus. Kaut kāda artava taču šajā braucienā ir jāieliek. Atveras brūža durvis un viņš nāk ar vēl kādu puisi zilā kapučjakā. Izrādās viņiem viens galamērķis- Valmiera, tālāk atkal brauksim trijatā. Bet pats lieliskākais ir tas, ka, iesēžoties mašīnā, viņš pagriežas un sniedz aliņa pudeli, sakot: “Tas tev!”  Pasmaidu. Pie tam vēl piedāvā aizvest līdz Cēsīm, kas gan, braucot uz Valmieru, ir manāms līkums. “Tas taču nekas, vai tad mums grūti?!” Sajūta kā paralēlajā pasaulē, kur valda nebeidzams prieks un cilvēku lielākā laime ir palīdzēt cits citam. Ko gan vairāk par “paldies” visa šī vakara kontekstā var pateikt.

Sajūta kā paralēlajā pasaulē, kur valda nebeidzams prieks un cilvēku lielākā laime ir palīdzēt cits citam. Ko gan vairāk par “paldies” visa šī vakara kontekstā var pateikt.

Mēs nesteidzīgi dodamies Cēsu  virzienā. Tikko paņemtais kolēģis ar drošības siksnas sprādzi laiski atrauj savu pudeli, stāsta par darba dienu un nākamās nedēļas plāniem. Jaukas iepazīšanās. Ceļā sastopam tieši divas mašīnas un pēc nepilnas pusstundas pieripojam pie Cēsu bibliotēkas. Pulkstenis rāda 23:42 un ir atsākusies nelielā snigšana. Es vēl mirkli pakavējos siltajā mašīnā, kur smaržo pēc alus un labestības, pārliecinu vedējus, ka gan jau kādu sazvanīšu un tikšu arī līdz galamērķim. Jākāpj vien ārā, lai gan diži negribas. Atverot mašīnas durvis, sejā iesitas pāris snieg pārslas un svaigais gaiss. “Neiedomājams paldies!” es nosaku, viņi pasmaida, aizveras durvis, mašīna pagriežas Valmieras virzienā. Divreiz draudzīgi uztaurē, un es redzu, kā no manis attālinās divi sarkani lukturi, atstājot aiz sevis tik tikko jaušamu dūmu mākoni.

Es tur stāvu kādas desmit minūtes un vienkārši priecājos. Par to, cik forši ir cilvēki un cik labas ir spontānas idejas. Piezvanu mammai, kura jau laižas miegā.

 -Čau. Es Cēsīs.

- Ooo! Atbraukt pakaļ?

-Būtu forši.

Pārsteigums. Un šķiet, ka visiem šis vakars ir izdevies.

Autore: Reičela Adele Bišere