Studentu dzīves likstas un grūtības nebeidzamās pasaules bojāejas laikā

Esot skolā, visi mēs ar nepacietību gaidījām, ka, nu beidzot, beidzot varēsim braukt uz Rīgu un dzīvot vieni! Studēsim universitātē un būsim neatkarīgi cilvēki!

Skan jau diezgan forši, taču šī maģiskā utopija tika sagrauta ātri vien. Protams, mēs zinām, ka studentu dzīve nav viegla, īpaši tad, kad apkārt ir krīzes. Šis būs stāsts par izdegšanu un par centību būt visur un vienmēr, kaut vairs nav vaļas. Cik viegli ir Rīgā noturēties studentam, kas nāk no citas pilsētas?

Valērija Sermus, Studentu medijs Skaļāk

Sākoties pandēmijai 2020. gada pavasarī, manas cerības un prieks par vidusskolas beigām pagaisa ātri. Jau uzreiz sapratu, cik nogurdinošs būs mācību process no mājām, ņemot vērā, ka iespējas atpūsties ar draugiem būs visai mazas, praktiski neiespējamas. Skan smieklīgi, bet, lai kaut kā aizbēgtu no mūžīgā datora ekrāna un no sava prāta, pandēmijas ierobežojumu dēļ nācās slepus iet ārā ar draugiem neredzamās vietās, lai neviens nepieķer. Atskatoties atpakaļ, šķiet ārprātīgi, taču tā bija realitāte. Burtiskais ieslodzījums mājās nepadarīja neko vieglāku. Ja agrāk spēju doties uz interešu nodarbībām, tikties ar cilvēkiem, kas man ir ārkārtīgi svarīgi, tad tajā brīdī viss man mīļais tika liegts.

Pabeidzot vidusskolu, es zināju, ka pandēmija nerimsies un tās sekas izjutīšu arī universitātē. Ar prieku gaidīju to dienu, kad ieiešu universitātes telpās, un viss - sāksies labā pieaugušo dzīve. Pirmajā mēnesī –  jā, taču ar laiku parādījās maskas, kas signalizēja par tuvojošos izolāciju no cilvēkiem – atkal. Tā arī notika. Es studēju par savu naudu, un man nācās īrēt dzīvokli Rīgā, bija vajadzīgi līdzekļi. Nesēdēšu jau saviem vecākiem uz kakla! Pateicos sev, ka biju pieteikusies stipendijai, kuru laimīgā kārtā arī ieguvu – tiesa uz vienu studiju gadu. Tās apjoms bija 150 eiro mēnesī, kas nav ārprātīgi liela summa, taču pietiekama, lai nosegtu daļu izdevumu. Vai darbu atrast varēju? Nē, neviena no darba vietām, kurās iesniedzu CV, nebija ieinteresēta Kovid krīzes laikā uzņemt jaunus darbiniekus. Puse no uzņēmumiem pat nemaz nedrīkstēja strādāt.

Tā nu aizbraucu atpakaļ uz mājām pie ģimenes, mācījos atkal caur datora nogurdinošo ekrānu, joprojām turpinot maksāt gan par studijām, gan par dzīvokli, kurā nedzīvoju.

Šogad, uzsākot studēt jau 2. studiju gadā, dzīve iegriezusies citādāk. Visur apkārt ir krīzes, lieko līdzekļu vairs nav, tie ir izsmelti, stipendijas arī vairs nav. Rēķini un komunālie maksājumi dzīvesvietā turpina augt, studiju maksa joprojām jāmaksā. Arī ģimenei jāparūpējas par sevi, jo situācija šoreiz arī sarežģītāka. Ko nu darīt? Jau gadu desmitiem Latvijā studenti ir pārtraukuši mācības augstskolā tādēļ, ka nespēj nodrošināt dzīvošanu Rīgā. Ir atrodama statistika par dropoutošanos (no angļu val. dropout - atbirums) fenomenu gan 2000. gadu sākumā, gan arī pēdējo gadu laikā. Par ko tas liecina? Šī problēma ir bijusi aktuāla jau ilgu laiku, taču risinājums tai atrasts joprojām nav.

2022. gada 22. janvārī Latvijas Radio publicēja interviju ar Latvijas Studentu apvienības (LSA) vadītāju Kristaferu Zeiļuku. Galvenie secinājumi pēc intervijas ir sekojoši – energoresursu cenu kāpums kopā ar Kovid krīzi būtiski ietekmē iespēju studēt un palielina studējošo atbirumu. Līdzās visam velkas arī mentālās veselības problēmas. Jāatzīmē, ka intervija notika tad, kad Krievija vēl nebija iebrukusi Ukrainā un kad ekonomiskā situācija pasaulē nebija tik traģiska kā šodien. Runājot par studentiem darba tirgū, Kristafers atzīst, ka, "skatoties kontekstā ar krīzēm, tad, protams, ka tas samazina studējošo iespējas strādāt vai pietiekami nopelnīt izdzīvošanai. Tas var mainīt prioritātes, un tās sekas mēs redzēsim šī gada studentu atbiruma datos – cik tad daudzi ir pārtraukuši studijas šogad. Tas var atspēlēties arī uz uzņemšanu, jo studējošie nebūs pārliecināti par savām iespējām izdzīvot studiju procesā un, iespējams, aizies uzreiz darba tirgū mazāk kvalificētās profesijās. Tādējādi mēs zaudējam potenciāli spožus prātus. Manuprāt, šī nevienlīdzība, visticamāk, šobrīd palielinās studentu vidū, jo tie, kas ir stabilā finansiālā situācijā, arī šo krīzi pārdzīvos, bet tie, kas ir mazāk nodrošināti, tur varam prognozēt, ka būs atbirums".

2022. gada 10. septembrī LSM raksta – “Latvijā pieaudzis to jauniešu īpatsvars, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību, vienlaikus ļoti daudzi studenti augstskolas nepabeidz tam paredzētajā laikā vai atbirst pavisam. Tā norāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas eksperti un analītiķi (OECD)”. Ziņojumā arī minēts, ka tikai 48% bakalaura programmu studējošo pabeidz augstskolu. Tādēļ tuvāko mēnešu laikā valdība plāno izskatīt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvājumu atteikties no budžeta vietām, lai studenti maksātu līdzmaksājumus. Tas var palīdzēt risināt problēmas valsts budžetā. Jā, daudzi studenti studē budžeta vietās un vēlāk pamet universitāti dažādu iemeslu dēļ. Šis līdzmaksājumu modulis var palīdzēt valstij aiztaisīt radušos budžeta caurumus. Taču šeit ir arī jāskatās no studējošo puses, ne tikai, kā atrisināt Valsts kases problēmu. Cik labs variants ar līdzmaksājumiem ir pašiem studentiem?

Daudzi studē budžeta vietās un vēlāk pamet universitāti dažādu iemeslu dēļ. Līdzmaksājumu modulis var palīdzēt valstij aiztaisīt radušos budžeta caurumus, taču ir arī jāskatās no studējošo puses, ne tikai, kā atrisināt Valsts kases problēmu. Cik labs variants ar līdzmaksājumiem ir pašiem studentiem?

Tāpat arī, izpētot OECD sagatavotos datus, pamanīju, ka Latvija ir diezgan zemu izglītības finansēšanā, turklāt, vismazākā daļa līdzekļu ir novirzīta tieši augstākajai izglītībai. Tāpat arī datos redzams, ka Latvijai ir ļoti zemi rādītāji uz pārējo valstu fona jautājumā par publiskā finansējuma atbalstu. 

Tomēr IZM mājaslapā ir minēts, ka uz 2022./2023. studiju gadu ir palielināts finansējums par 2,5 milj. eiro stipendijām, lai augstākā izglītība kļūtu pieejamāka. Taču, šis punkts neko namainīs tiem studentiem, kas studē pas savu naudu. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē valsts stipendijām var pieteikties tikai tie studenti, kas ir budžetā. Šeit arī rodas problēma - mūsu studiju programmā ir 2 budžeta vietas un cik es zinu, no palikušajām studentēm, visas studē par savu naudu. Līdz ar to, par valsts stipendijām varam aizmirst, jo neesam budžetā. Nezinu gan kādiem rezultātiem pēc vidusskolas apbsolvēšanas jābūt, lai iegūtu šo budžeta vietu uz visas konkurences fona. 

Dace Jansone (IZM) min, “daudzās augstskolās līdz šim ir maz domāts par atbalsta risinājumiem jauniešiem, kuri pāriet no skolas mācīšanās uz studiju vidi augstskolā, kur prasības, intensitāte un darba stils tomēr ir ļoti atšķirīgi. Un vēl arī demogrāfisko tendenču dēļ mūsu darba tirgus izjūt ļoti krasu cilvēkresursu trūkumu daudzās nozarēs un cenšas piesaistīt jau studentus. Līdz ar to daudzi dod priekšroku darbam, nevis mācībām, un savlaicīgi pabeigušo studentu īpatsvars mums patiešām ir kritiski zems."

Tagad atpakaļ pie manas situācijas. Kā jau minēju, uzsākot studijas 2. gadā, dzīve ir apgriezusies kājām gaisā – joprojām jāsedz gan studiju maksa, gan dzīvošanas izmaksas galvaspilsētā. Atgriežoties universitātē, pamanīju, ka neesam vairs tik kuplā skaitā. Uzrunāju bijušo kursa biedreni Valēriju, kas pameta mācības pilna laika klātienē tieši finanšu dēļ. Valērija par savu situāciju izsakās šādi: “Šogad es nokļuvu ļoti sarežģītā situācijā. Uz Rīgu atbraucu no Liepājas, lai mācītos augstskolā. Vispirms es īrēju dzīvokli ar draudzeni, un vecāki mani finansiāli atbalstīja visu studiju gadu. Tomēr vienā brīdī strauji pieauga dzīvokļa īre, kā arī transporta un pārtikas preču cena. Šajā situācijā vecākiem vairs nebija iespējas mani pilnībā atbalstīt. Sākumā atradu darbu Rīgā un strādāju uz pusslodzi katru vakaru pēc mācībām, bet pavisam drīz sapratu, ka pat ar šo naudu man nepietiks, lai izdzīvotu galvaspilsētā. Man nācās pamest universitāti un aiziet uz citu, kur bija iespējams mācīties neklātienē. Pašlaik dzīvoju Liepājā, strādāju un pati maksāju par studijām. Katru nedēļu braucu uz Rīgu, lai nodotu referātus, prezentācijas un eksāmenus. Tas ir desmit reizes lētāk nekā maksāt tikai 350 eiro mēnesī par īri. Protams, šī nav mana sapņu dzīve, bet šajā gadījumā man vismaz ir iespēja iegūt augstāko izglītību.”

Arī šogad viena no manām draudzenēm uzsāka studijas augstskolā, kur studēja vien nepilnus četrus mēnešus. Viņa min: “Es nevaru. Augstskolā iešu, bet ne tagad. Izstājos, lai vecākiem nav mani jāvelk. Pati ar laiku izmācīšos. Tagad nebija īstais laiks, jo pēc diviem gadiem vajag naudu operācijai. Dzīve reizēm ir skarba.”

Sākoties rudens semestrim, man nācās beidzot meklēt darbu. Septembra vidū sagatavoju CV un iesniedzu dažādās darba vietās ar cerību, ka kaut kur mani paņems. Vienalga kur, galvenais, ka ienāk vismaz kādi līdzekļi, kas atvieglos dzīvošanu gan man, gan palīdzēs ģimenei. Sāku strādāt apģērbu veikalā uz pusslodzi, kā jau liela daļa studentu. Par pirmo nostrādāto mēnesi saņēmu niecīgu atalgojumu, nodokļos no tās pašas algas tika atvilkta trešā daļa. No saņemtā varēju samaksāt par universitāti un pašai tēriņiem palika pavisam maz. Katrā gadījumā par palikušo summu Rīgā mēnesi izdzīvot praktiski nav iespējams.

Izdzīvošana par nieka summām ir viens, taču visa apvienošana ir vēl otrs faktors, kas pasliktina un apgrūtina situāciju. Šobrīd mans grafiks ir ārkārtīgi pilns, jo ir jāapvieno studijas, darbs, dienests Zemessardzē, kā arī prakse, kurā šogad ir jābūt obligāti, lai iegūtu kredītpunktus. Laika trūkuma dēļ ir grūti pagūt sagatavot visus skolas darbus, nākas raut allnighterus (no angļu val. all-nighter normāla miega grafika izlaišana, lai izdarītu darbus un negulētu), lai laicīgi pagūtu visu nodot. Kur nu vēl satikt ģimeni. Salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad savu ģimeni un tuvos draugus redzu daudz mazāk, kas emocionāli spiež nost un rada papildus sarežģījumus, jo neko citu kā darbus vairs neredzu.

Šeit arī sākas problēmas ar izdegšanu un ieslēgšanos sevī. Cenšoties pagūt un izdarīt visu, aizmirstu par elementārām rūpēm par sevi, kas beidzas ar to, ka vairs negribas neko darīt, nolaižas rokas un nav spēka, taču spiedošie termiņi neatļauj to darīt. Tā nu arī šobrīd atrodos uz bīstama izdegšanas sliekšņa, cenšoties sasmelt kausā visu, kas vēl ir palicis.

Cenšoties pagūt un izdarīt visu, aizmirstu par elementārām rūpēm par sevi, kas beidzas ar to, ka vairs negribas neko darīt, nolaižas rokas un nav spēka, taču spiedošie termiņi neatļauj to darīt.

Spriežot pēc tā, ka regulāri medijos raksta par šādām problēmām, var noprast, ka par to tomēr runā, taču arī aizmirst tikpat ātri. Tā ir nepārejoša problēma, kurai galu vairs nav iespējams saredzēt. Dažreiz pilnīgi šķiet, ka studenti ir tas sabiedrības slānis, par kuru ir vismazākās bažas “gan jau kaut kā izlīdīs no situācijas”. Cik esmu runājusi ar cilvēkiem, liela daļa atminas to “šausmīgo” bezmiega laiku, kad darbs tika apvienots ar studijām un studijas ar darbu. Taču liela daļa tomēr tiek tam pāri. 

Ko darīt, lai labotu situāciju? Protams, viens no variantiem, kā atvieglot sev dzīvi studējot, ir studiju kredīts, kas ļauj segt rēķinus par studijām un atmaksāt tos 12 mēnešus pēc augstskolas absolvēšanas. Tā kā es maksāju par studijām pati, man kļuva interesanti uzzināt, cik tad man būtu jāatmaksā, ja es ņemtu kredītu. Viens studiju gads man izmaksā 1950 eiro, kopā tie pa visiem trim gadiem, jeb sešiem semestriem ir 5850 eiro. Aizņemoties studiju kredītu uz 10 gadiem, man vēlāk pēc absolvēšanas mēnesī būtu jāatmaksā 58,65 eiro. Tā norāda kredītu kalkulators. Parēķinot, cik tad es kopumā par savām studijām atgriežu naudu, tad tie ir veseli 7038 eiro, kas ir par 1188 eiro vairāk. Neizklausās jau tik slikts variants, tomēr jāizvērtē, vai nākotnē būšu spējīga atmaksāt, ņemot vērā to, ka tajos nākamajos desmit gados tas noteikti nebūs vienīgais kredīts, kas būtu jāatmaksā – klāt vēl nāks noteikti mājokļa un auto kredīts. Tomēr gandrīz 60 eiro mēnesī 10 gadus no vietas nav sliktākais variants.

Par to, kā labot situāciju intervijā ar Latvijas Radio runāja arī Kristafers Zeiļuks. Viņš tam vairāk pieskaras no emocionālās puses, taču tā arī ir ļoti svarīga. Zeiļuks komentē, “ir nepieciešams augstskolā studiju procesā vienmēr sasniegt kādu atbalsta personu. Lielās universitātes piedāvā psihologa konsultācijas, jo var to atļauties, bet ir arī mazākas augstskolas, kur ietekme uz budžetu ir lielāka. Te varētu redzēt, ka no ministrijas puses varētu būt kādi studējošo mentālās veselības stiprināšanai paredzēti pasākumi, lai studenti justu, ka viņi ir joprojām nepieciešami. Šobrīd pieaug energoresursu cenas, daļa studējošo vēl zaudēja savus pamata darbus, kas rada stresu par to, kā izdzīvot. Jāstudē, bet nevar pat aprunāties ar tiem, kas, iespējams, ir līdzīgā situācijā. Tas rada lielu spiedienu uz studējošo. Vajag atbalsta pasākumus. Mēs esam par to runājuši pērn, bet konkrētus rezultātus neesam sagaidījuši.”

Noslēgumā es vēlētos minēt, ka visi varianti ir visai sarežģīti. Mans ieteikums būtu –  pirms iestāšanās augstskolā ir svarīgi aprunāties ar savu ģimeni un saprast finanšu situāciju. Ja tā ļauj, var studēt par savu naudu un nebaidīties par to, ka aptrūksies nauda. Ja tāda situācija nav iespējama, tad ir divi varianti: pirmais, ņemt studiju kredītu un atmaksāt to vēlāk, otrais variants (ko izvēlējās daži no maniem draugiem) – iet pēc vidusskolas strādāt, iekrāt naudu un iet studēt vēlāk. Dienas beigās augstskola jau nekur neaizbēgs un paspēt iegūt augstāko izglītību var visu dzīvi, tas nav akmenī iekalts, ka tas ir jāizdara uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Protams, strādāšana uzreiz pēc vidusskolas ir bīstama, jo ļoti daudz jauniešu tā arī neaiziet studēt un paliek strādāt. Taču es teiktu, ja ir griba, augstāko izglītību var iegūt vienmēr, arī 30 gadu vecumā.