Ak, "saldā" dzīve kopmītnēs!
Atrast dzīvokli, kura īres maksa nepārsniedz 200 eiro, ir ārkārtīgi grūti. Pat, ja to izdodas atrast, tad gaužām neizdevīga vieta vai arī istabas stūrī var iepazīties ar krāsni centrālās apkures vietā. Perfektais variants studentam var būt liels apgrūtinājums, īpaši tāpēc, ka joki par studentu naudas maciņa biezumu parasti atbilst patiesībai. Tieši tāpēc tautā sauktās “kojas” šķiet simpātiskas. Nav tālu no Rīgas Stradiņa universitātes (RSU), apkārt veikali, cena nemainīga un izīrējamām istabām pieejami vairāki varianti katra budžetam. Tomēr viss nav nemaz tik skaisti.
Agnija Reiniece, studentu medijs "Skaļāk"
Foto: Agnija Reiniece
Lai dabūtu istabu, kuru vari atļauties, tai jāpiesakās laicīgi, citādi var gadīties, ka viss būs aizņemts. Šī gada vasarā dienesta viesnīca Āgenskalnā veica remontdarbus vairākām istabiņām. Kādreiz tās bija no “lētā gala”. Jā, neremontētas. Un, kā saka kādreizējā dienesta viesnīcas īrētāja Dārta “ar pelējumu, trīs veida tapetēm un vecu grīdu. Ir istabas, kas ir tik nolaistas, ka tikai žurkas vēl trūkst, un tāpat maksā kaut kādus 90 eiro. Tie apstākļi nav adekvāti”. Toties lētas. Šādu lēto istabiņu ar katru gadu paliek mazāk un arī šogad izremontētās istabas nu maksā no 150 līdz 170 eiro iepriekšējo 90 eiro vietā, ja esi RSU students. Citu augstskolu studentiem vēl dārgāk.
Ar pelējumu, trīs veida tapetēm un vecu grīdu. Ir istabas, kas ir tik nolaistas, ka tikai žurkas vēl trūkst, un tāpat maksā kaut kādus 90 eiro. Tie apstākļi nav adekvāti.
Kamēr cilvēki, kas īrē dzīvokli, pārmet krustu, pirms skatās, cik būs jāmaksā par komunālajiem, tikmēr dienesta viesnīcā krietni savādāk – jā, arī šeit energoresursu krīze cenas ietekmējusi, bet pieaugums nav ļoti būtisks (apmēram 20 eiro vairāk) un tas ir nemainīgs. Respektīvi, neatkarīgi no patērētajiem komunālajiem un siltuma resursiem, ikmēneša cena paliek tāda pati.
Viesnīcas istabas sadalītas kategorijās, sākot ar AM tipa istabām, kurās veikts kosmētiskais remonts - ir jaunas mēbeles, atsevišķa virtuve un vannasistaba. Un beidzot ar DM apartamentiem bez kosmētiskā remonta, kur istabā tikai pats nepieciešamākais un, kā brīdina administratore, ievācoties var iestāties tāds kā “kultūršoks”. Cenas gan ļoti atšķirīgas – AM numuri divām personām variē no 170 eiro līdz 240 eiro. Ja grib dzīvot viens pats un sajust “īsta dzīvokļa” garšu, nāksies šķirties pat no 400 eiro. DM tipu istabu cenas krietni pieejamākas – vienai personai 190, bet divām 120 eiro. Pats, pats lētākais variants ir DM tipa istabiņa trīs personām – no katras 90 eiro. Grīda tiešām ar trīs kārtām krāsas, vecām, slimīgi dzeltenām tapetēm, un, ja labi paveicas, datorgaldu. Toties silta un ar pāris dekoriem pat mājīga.
Pašlaik RSU šādas dienesta ēkas ir trīs – Āgenskalnā, Dzirciemā un Mežciemā. Pēdējo no viesnīcām uzcēla 2017.gadā un tā atrodas tieši pie RSU galvenās ēkas. Tās izveidē investēti 4,5 miljoni eiro, par ko ierīkoti moderni viesnīcas numuriņi, telpas atpūtai un mācībām, kā arī sporta zāle. Jaunā viesnīcas būve 2018. gadā tika nominēta Rīgas arhitektūras gada balvai. Jā, diezgan iespaidīgi! Un apartamentu cenas tajā ir tikpat iespaidīgas. Lētākais pieejamais variants ir istaba divām personām – no katra 275 eiro. Istabu iekārtojums pa smuko – viss, kā vajag. Bet cena? Gribētos teikt, ka šajā gadījumā pat izdevīgāk būtu meklēt dzīvokli, ko izīrēt ar kādu kopā.
"Cena man neliekas pieņemama, jo istabiņa skaitās izremontēta, bet pilnīgi nekas nav savādāks kā neizremontētajā, izņemot to, ka mums ir ielikta grīda un nokrāsotas sienas."
Problēma ir tā, ka šīs lētās jeb DM tipa istabas ir salīdzinoši maz, un tās tiek ātri “izķertas”, jo daudzi nevar atļauties maksāt par istabām, kas paliek brīvas, bet ir dārgas. Pārējiem, kuri vēlamās istabas nedabūn, atliek gaidīt rindā, meklēt dzīvokli vai tomēr mēģināt atrast finansējumu dārgākam dienesta viesnīcas numuriņam. Krista, kas maksā 160 eiro mēnesī par divvietīgo istabiņu stāsta: “Cena man neliekas pieņemama, jo istabiņa skaitās izremontēta, bet pilnīgi nekas nav savādāks kā neizremontētajā, izņemot to, ka mums ir ielikta grīda un nokrāsotas sienas. Virtuve tāpat ir pretējā galā, bet par istabu maksājam gandrīz uz pusi vairāk nekā tie cilvēki, kuriem nav izremontēta istabiņa. Cenas varētu bišķi nolaist zemāk, jo tiešām ir par traku.”
Kopmītnes, kas pašlaik ir pieejamas par zemu naudu, ir estētiski sliktākā stāvoklī, tomēr funkcijas ir tādas pašas, kā remontētajās istabās – galds, gulta, skapis, krēsls un ledusskapis. Tas arī principā viss. Atšķirība ir tikai tāda, ka dārgajās istabās mēbeles ir jaunas un svaigas – tikko “izpakoti” skapji un galdi, pedantiski baltas sienas un viendabīgas krāsas grīda –, bet lētajās… Nu, var jau būt, ka galds ir uz sabrukšanas robežas, bet lietot var. Saprotams, ka komforts vairo izmaksas, bet vienmēr var meklēt zelta vidusceļu. Piemēram, Vidzemes Augstskolā cena dienesta viesnīcas istabām nemaz nepārsniedz 140 eiro.
Ja neesi Sarkanā Krusta koledžas students vai aristokrāts, tad vienīgā pieejamā dienesta viesnīca no visām trīs, ir tikai Āgenskalnā, jo tā ir tuvu galvenajai RSU ēkai Dzirciemā un nav briesmīgi dārga. Jā, ir iespēja dzīvot arī citu augstskolu dienesta viesnīcās, piemēram, Latvijas Universitātes, kur kopmītnēm ir veselas sešas ēkas. Tomēr jārēķinās, ka cena citu augstskolu studentiem būs dārgāka un priekšroka tiks dota tiem, kuri jau studē attiecīgajā universitātē.
"Visi mani aizspriedumi par kojām izrādījās nepatiesi."
Studentiem jautāts par ekspektācijām. Ko bija sagaidījuši, pirms ievācās? Estere stāsta, ka bija gaidījusi kaut ko citu: “Biju domājusi, ka šeit būs interesantāk, bet visi ir ļoti noslēgti sevī. Neviens ne ar vienu nerunā. Neviens netaisa tusiņus. Visi mani aizspriedumi par kojām izrādījās nepatiesi. Es gribētu, lai cilvēki šeit būtu čomi, viens ar otru runātu un taisītu tusiņus. Tā kā filmās.” Krista savukārt min, ka iedomas par kojām bija sliktākas: “Bija stāstīts par prusakiem un tā tālāk. Nav tik traki, prusaku nav, un istabiņa ir normāla. Par to diezgan daudz maksājam. Ar pārējiem kopmītņu iedzīvotājiem nav baigais kontakts.”
To, ka kopmītņu mājiniekiem nav īpaša kontakta, min arī ārzemju studenti no Indijas un Šrilankas, kuri Āgenskalna kopmītnēs dzīvo trīs mēnešus un ir pieraduši pie atvērtām sarunām un ikdienišķas komunikācijas. “Cilvēki šeit nerunā. Viņi ir kā svešinieki. Viņi runās tikai tad, ja pateikšu “hello”. Esmu jautājis cilvēkiem, vai citur Latvijā cilvēki ir tikpat nerunīgi, un viņi saka – jā. Dara savu darbu un viņiem nav nekādas daļas gar citiem cilvēkiem. Tā ir galvenā lieta, kā man pietrūkst. Komunikācijas. Ļoti mēģinu pierast pie jaunās vides. Mēs mēģinām runāt, bet cilvēki neatbild. Nevar iepazīt šejieniešu kultūru. Būtu forši, ja tiktu rīkoti pasākumi – ballītes.”
"Šī nav tikai studentu viesnīca, te dzīvo arī parasti cilvēki – strādnieki vai ārzemnieki, tāpēc nav tāda studentu vaiba. Vienkārši dienesta viesnīcas vaibiņš."
Pozitīvi vismaz tas, ka nepietrūkst prusaku. Mežciema kopmītnēs tie mēdz apciemot, kā stāsta Ārija: “Mums te ir prusaki. Ja ir sūdzības, tad dienesta viesnīcas vadītāja uzreiz izsauc dezinficētājus. Visu uzreiz iztīra. Arī, ja ir salauzts, piemēram, āķītis dvielim, tad var pateikt un visu sačinīs. Visi ir ļoti atsaucīgi!” Arī viņa stāsta par iedomāto jautrību, kas īsti neatbilst realitātei: “No vecākiem un paziņām dzirdēju, ka koju dzīve ir jautra. Domāju, ka arī gribētu dzīvot kojās, izmēģināt to vaibiņu. Neteiktu, ka baigi tusējos. Vienkārši te dzīvoju un guļu – te glabājas manas mantas, tas ir viss, kas šeit notiek. Šī nav tikai studentu viesnīca, te dzīvo arī parasti cilvēki – strādnieki vai ārzemnieki, tāpēc nav tāda studentu vaiba. Vienkārši dienesta viesnīcas vaibiņš.”
Citas problēmas, kas skar jauniešu idilli kopmītnēs, ir nekārtība. Visi kā viens saka, ka nepatīk, ja cilvēki nevar savākt aiz sevis – dušās ir mati, virtuvē netīrie trauki un ēdiena pārpalikumi izlietnē. Krista stāsta: “Kāds vienmēr būs dušā! Kaut vai divpadsmitos naktī. Tas nedaudz tracina, bet ko var gribēt, ja vairāki cilvēki gaida uz vienu dušu. Par tualetēm es nemaz nerunāšu. Biež tāsi ir vienkārši kriminālas. Apkopējas ir tikai no rītiem, un pārējā laikā kā ir tā ir.”
Nav patīkami, kad saproti, – kārtējo reizi piektdienas naktī, kāds ir tā zaudējis kontroli pār savu santehniku, ka visa grīda ir nolaistīta ar zeltīto šķidrumu.
Kitijai, kura kopmītnēs dzīvo jau sešus gadus (studē medicīnu), nācies saskarties ar svilinātājiem un neprofesionāliem santehniķiem: “Tad vēl ir svilinātāji jeb cilvēki, kam garšo ekstrēmi izceptas lietas ar tādu mazliet vai pat ļoti izteiktu deguma garšu. Es saprotu, ka viss var gadīties, bet, ja ieslēdzas signalizācija četros no rīta, tad arī es būšu neapmierināta. Nav patīkami, kad saproti, – kārtējo reizi piektdienas naktī, kāds ir tā zaudējis kontroli pār savu santehniku, ka visa grīda ir nolaistīta ar zeltīto šķidrumu. Sagatavojos tam, ka pirmie mēneši līdz oktobra vidum būs ar urīnu pilnām tualetēm un fekālijām noklātiem podiem. Ar laiku jau norimst, kad jaunieši saprot savu mēru.” Bet Esterei savukārt bija jāsakaras ar veļas mazgātāju dušās: “Vakarā gribēju iet dušā. Ieeju un redzu, ka tur ir visādas lietiņas. Padomāju – labi, atnākšu vēlāk. Atnāku vēlāk un tur stāv divi milzīgi spaiņi ar ūdeni un drēbēm. Vēl kādas tūkstoš drēbes izsvaidītas pa dušas telpu. Kāds cilvēks tur vienkārši mērcēja un mazgāja savas drēbes vairākas stundas. Tas mani ļoti fascinēja, bet biju dusmīga.” Vēl Estere ierosina nomainīt durvis, lai ir “normālas – lai nedzirdu kā citi elpo, ejot garām.”
Kopmītnēs dzīvo arī cilvēki, kas vairs nestudē vai vispār nekad nav studējuši. Un iemesls nav tikai tāds, ka šeit ir lētāk. Pēteris (vārds mainīts) kopmītnēs dzīvo jau sesto gadu un ir izbaudījis uz savas ādas gan saspiestību trīsvietīgajā istabiņā, gan komfortu no dārgā gala. “Šobrīd man ir ļoti laba istaba – ar virtuvi, vannasistabu – visu, ko vajag. Kā dzīvoklī, bet bez komunālajiem. Vairs neesmu RSU students un maksāju 360 eiro mēnesī.” Pētera ienākumi esot ļoti labi un kopmītņu īre nerada finansiālas problēmas. Bet pārvākties uz dzīvokli nesteidzas: “Te ir droši, man nav jāuztraucas, ka mani mēģinās apkrāpt nama īpašnieks, kā ir dzirdēts. No studenta dzīves arī negribas pilnībā atvadīties, tāpēc ir forši vēl uzturēties. Varu atļauties dzīvokli, bet kāda jēga, ja maksāšu divreiz vairāk un saņemšu apmēram to pašu, ko šeit.”
"No studenta dzīves arī negribas pilnībā atvadīties, tāpēc ir forši vēl uzturēties. Varu atļauties dzīvokli, bet kāda jēga, ja maksāšu divreiz vairāk un saņemšu apmēram to pašu, ko šeit."
Lai arī lielākā daļa studentu min, ka tāpat jau īre kopmītnēs ir gana dārga, tā tomēr ir lētāka par dzīvokli. Aplūkosim situāciju. Piemēram, ja gribētu viena pati īrēt dzīvokli Āgenskalnā, tad teorētiski var atrast tādu, kura īres maksa nepārsniedz 200 eiro robežas. Un paskat, SS. com pēc mazas paurķēšanās atradu. Un solīts ar visām ērtībām! Dzīvoklī ir dīvāns, galds, pat aizvēsturisks televizors, mazs lodziņš, arī paklājs, kas daļēji noslēpj veco, krāsoto koka grīdu un vientuļš radiatoriņš. Stūri izskatās pēc dušas, bet ļoti prasmīgi nofotografēts – nevar pateikt vai tur vieta tikai, lai pabāztu galvu vai ielīdīs arī pārējais ķermenis. Tualetes pods netiek pieminēts un arī bildēs nav rādījies. Nav arī ledusskapja un veļasmašīnas. Bet ir gāzes plīts. Un arī komunālie maksājumi. Aptuvenā cena par tiem gan nav norādīta. Šis vienistabas dzīvoklis patiesībā ļoti atgādina lēto kopmītņu istabiņu, kura pašlaik maksā 90 eiro. Atšķirība tikai cenā un nav jādala ar istabas biedriem. Šādu lēto dzīvokļu gan ir ļoti maz. Pārsvarā tajos trūkst kaut kā ļoti būtiska. Ja grib ar komfortiņu, tad īre nebūs lētāka par 300 eiro + komunālie par vienistabas dzīvokli.
Stūri izskatās pēc dušas, bet ļoti prasmīgi nofotografēts – nevar pateikt vai tur vieta tikai lai pabāztu galvu vai ielīdīs arī pārējais ķermenis. Tualetes pods netiek pieminēts un arī bildēs nav rādījies.
Pat ja studentam ir stabili ikmēneša ienākumi, dzīvokļa meklēšana daudziem tik un tā paliek glītas ilūzijas līmenī. Droši vien tāpēc, ka nav drošības sajūtas – komunālie maksājumi var mainīties, var būt problēmas ar dzīvokļa saimniekiem, turklāt vēl mūžīgā meklēšana – kur, cik maksās, vai kaimiņi jēdzīgi? Vai būs duša, ledusskapis un normāls ūdens spiediens? Esmu ar to saskārusies, un nekas jautrs tas nav. Kopmītnēs patiesi ir lielāka drošības sajūta, lai arī noskaidrojām, ka dzīve šeit nav saldu ballīšu iereibināta. Cenas kopmītnēs nav tik lētas, kā tas ir bijis kādreiz, bet, salīdzinot ar pieticīgāko dzīvokli, tik un tā lētāk.
