Nepareizais elks seriālā „The Idol”

27. februāris, 2024

recenzijas

viedokļi

raksti

Spoiler alert: raksts satur aprakstošas detaļas par seriālu!

Grāmatas, mūzika, filmas un seriāli – man patīk viss, kas kaut uz brīdi ļauj aizmirst par realitāti un reizēm pat iejusties cita ādā. Bet ne visu var izlasīt, noklausīties un noskatīties, tāpēc es turpmāk pārņemšu seriālu lauciņu un dalīšos ar visu labo un ne tik labo, ko esmu redzējusi!

★★★★★☆☆☆☆☆

Kameras klikšķiem uz brīdi apklustot un cilvēkiem steigšus rosoties ap jauno popmūzikas elku Džoslinu (Lily-Rose Depp), lai pielabotu grimu un blondās matu cirtas, caur atvērtajām balkona durvīm trīs stāvi intensīvi vēro notiekošo. Pietiekami drošā attālumā, lai apkārtējie – un galvenokārt Džoslina – nedzirdētu sarunu, bet pietiekami tuvu, lai pārraudzītu situāciju.

Kate Katrīne Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes foto

„Bet ko šis tēls mēģina pateikt?” iesāk viens no viņiem. Tas ir Džoslinas radošais direktors un bērnības draugs Ksanders (Troye Sivan). Viņš ir jauns, talantīgs un pie vīrieša kājām ir teju visa pasaule, bet Ksanders ir šeit, pie Džoslinas sāniem, un dzīvo viņai ne sev. Kādēļ viņš baidās pārraut nabas saiti? Varbūt Džoslinas ligzdiņā ir pārāk ērti, varbūt viņš sievieti nevēlas uzticēt nevienam citam, bet varbūt Ksandera rokas ir pārāk cieši sasietas pagātnes mezglos. Atbilde ir visi minētie varianti.

„To, ka viņa ir jauna, skaista un sabojāta,” atrauc ierakstu kompānijas vadītāja Nikija (Jane Adams). Viņa ir ciniska, naudas kāra un varas motivēta šovbiznesa darbone. Nikija divreiz neapdomāsies, lai pārmesu kažoku uz otru pusi – ja viņa nesasmaržos hitu, vienmēr blakus būs kāds cits jauns un talantīgs censonis, kuru padarīt par zvaigzni.

„Ne sabojāta. Viņai bija problēmas, kuras viņa skaisti pārvarēja,” pielabo Čaims. Viņš viens no Džoslinas menedžeriem (Hank Azaria) un vienīgā tēva figūra Džoslinas dzīvē. Var just, ka viņš ir emocionāli ieguldījies popzvaigznē, tomēr nedrīkst aizmirst, ka viņš nāk no biznesa pasaules. Bet, ja jāizvēlas starp Nikiju un Čaimu, atbilde vienmēr būs Čaims.

„OK, halāts, slimnīcas aproce. Vai mēs romantizējam garīgās slimības?” turpina Ksanders.

„Absolūti,” atbild Nikija.

Ksanders ir manāmi sašutis: „Un tu esi apmierināta ar to? Tas ir forši?”

Pēc Nikijas sarkastiskajiem smiekliem seko pārmetums: „Jūs, koledžas izglītotie interneta cilvēki” – kuri, starp citu, ir šī seriāla galvenā auditorija – „esat ārpus saskares ar realitāti. Vai jūs ļausiet cilvēkiem izbaudīt seksu, narkotikas un meitenes?”

Bet Nikija neapstājas šeit, nē, viņa turpina aizstāvēt savu vīziju, jo, viņasprāt, „garīgās slimības ir seksīgas.” Kāpēc? „Ja tu dzīvo Sīouksas pilsētā, Aiovas štatā, tu nekad nesatiksi tādu meiteni kā Džoslina. Viņa nenāks tev pretī pa ielu. Viņa nav gājusi tavā vidusskolā. Viņa nestrādā ne bārā, ne ēdnīcā. Un viņa neapprecējās ar tavu labāko draugu. Un, ja viņa kādas absurdas nejaušības dēļ to izdarīja, viņa joprojām nekad, nekad ar tevi nepārgulēs. Ja vien viņai nav kādas ļoti, ļoti nopietnas garīgas problēmas,” skan paskaidrojums.

Ksanders, savilkdams žokli, vairāks reizes samirkšķina acis – šķiet daļēji neticībā par to, ko tikko dzirdēja, un daļēji tādēļ, ka nevar iebilst, jo kādā sagrozītā un nepareizā veidā Nikijai tomēr ir taisnība.

Garīgās veselības problēmas, pārmērīga seksualizācija un nežēlīgs šovbizness ir seriāla „The Idol” galvenās komponentes. Bet vai seriāls, kurš divus gadus pirms iznākšanas spēja uzkarsēt internetu, sasniedza mūsu – „interneta cilvēku” – ekspektācijas?

Lielās cerības un zaudētās derības

Zinu, ka uz šo ballīti esmu ieradusies nedaudz novēloti, bet jāsaka godīgi – sākotnējās (un visai nabadzīgās) atsauksmes nemudināja mani noskatīties pieaugušo acīm paredzēto seriālu „The Idol”. Dienas gaismu seriāla pirmās divas sērijas ieraudzīja prestižajā Kannu kinofestivālā pērnā gada pavasarī, bet pie plašāka skatītāju loka HBO platformā tas nonāca vasarā. Ja atmiņa neviļ, ap to laiku seriāls sacēla vētru soctīklos (vismaz manos TikTok un Instagram kontos). Tika gaidīts grāvējs. Bet šīs cerības daudziem ātri izplēnēja. Biju pavisam aizmirsusi par „The Idol” līdz nesen klausījos kādu podkāstu, kurā pieminēja seriālu. Tajā brīdī nolēmu, ka tomēr vajadzētu noskatīties Sema Levinsona (Sam Levinson), Eibela Tesfaja (Abel Tesfaye, plašāk zināms kā dziedātājs The Weeknd, kurš seriālā atveido arī vienu no galvenajām lomām) un Reza Fahima (Reza Fahim) veidoto drāmu. Tās centrā ir popzvaigzne Džoslina un naktskluba īpašnieks Tedross (Abel Tesfaye). Džoslina cīnās ar ierakstu kompānijas spiedienu un centieniem pārveidot dziedātājas tēlu no jaunas meitenes uz sievieti – eksplozīvu, seksuālu, seklu un mentāli nelīdzsvarotu popmūzikas zvaigzni gluži kā Britniju Spīrsu (šis aspekts ir ļoti labi pazīstams The Weeknd – viņš pats savas karjeras laikā vairākkārt centies mainīt savu imidžu). Tas nesaskan ar Džoslinas vērtībām – viņa vēlas atrast savu balsi, lai viņas mūzika būtu jēgpilna un dzīvotu ilgāk par viņu. Šī sadursme atstāj jaunā mūzikas albuma iznākšanu un gaidāmo koncerttūri uz treknas jautājuma zīmes. Vienlaikus Džoslina cīnās ar neseno mātes zaudējumu un apkaunojumu par internetā nopludināto seksuāla rakstura fotogrāfiju. Savukārt, Tedross ir nekaunīgs un slidens krāpnieks, kurš it kā nejauši ieraudzīja Džoslinu savā klubā. Realitātē šis gājiens bija smalki izplānots, lai gluži kā parazīts viņš varētu ieperināties Džoslinas mājā un dzīvē. Tā visa ir par daudz, un tas ir haoss.

Publicitātes video

„Euphoria” un „The Idol” – vai abiem lemts klūt par HBO dārgumiem?

Manas pirmās domas par seriālu „The Idol” – totāla „Euphoria” (un nav brīnums, jo Levinsons ir „Eiforijas” tēvs). Vai drīzāk tās otrās pakāpes māsīca, jo, kur „Euphoria” sniedz jēgpilnu un pārdomātu kontekstu, kas skatītājiem nesa būtisku ziņu par atkarību un garīgo veselību, tur „The Idol” vēstījumā var izdurt vairākus būtiskus caurumus – tiek romantizēta manipulācija, neveselīgas attiecības un trauma, kā arī pārlieku seksualizēta slava un bohēma. „The Idol” „pēta ideju par psihoseksuālu apsēstību, perversiju un tumsu kā daļu no mākslinieciskas pavedināšanas,” raksta Vox¹. Un beigu beigās seriālam īsti nav savas balss. „The Idol” ir kā uzburts uz skatītāju provocēšanu un robežu izstaipīšanu, kas lielākoties izpaudās seksa ainu formā. Vispār mērķis ir vēl dižāks – mainīt uztveri par kailumu un seksu televīzijā. „Tur nav nekā seksīga. [..] Kā jūs jūtaties, skatoties to, neatkarīgi no tā, vai izjūtat diskomfortu, pretīgumu, vai jūtaties neērti varoņu vietā. Visas šīs emocijas noved pie sapratnes, ka šis puisis ir ārpus savas saprašanas robežām, viņam šeit nav jāatrodas,” par apšaubāmo ainu otrajā sērijā GQ stāsta Tedrosa lomas atveidotājs Tesfajs². Tikai visā šajā grandiozajā procesā izpalika saturiska sižeta izveide. Sajūta ir kā bērnudārzā, kad izvēlējies grāmatu ar skaistākajām bildītēm tā vietā, lai lasītu.

Tādēļ atbilde ir „nē” – „The Idol” nekad nestāvēs uz pjedestāla līdzās „Euphoria”.

Kulta līderis

Ogļu melnas acis, matu sakārtojums, kas atgādina žurkas asti, vējjaka no pagājušā gadsimta, zelta gredzeni un pilna kabata ar jēlībām – tāds ir Tedross no pirmā acu uzmetiena. Un tad arī no otrā, trešā un visiem pārējiem, kas seko.

Publicitātes foto

Man viņš nešķita biedējošs kā – ja nedarīsi pa manam prātam, par tava ķermeņa atrašanās vietu zinās vien zivis okeāna dzelmē – vai pat – ja neiztapsi man, pratīšu sabojāt tavu dzīvi desmit dažādos veidos (lai gan nesaku, ka viņš nebija spējīgs uz vardarbību). Man Tedross nepatika, jo viņš atgādināja lētu un slidenu suteneru. Kas beigu beigās Tedrosu darīja biedējošu? Citu attieksme, tas kā viņa atklātie talanti akli sekoja viņam. Kā raksta The Fader: „To, kas viņam pietrūkst harizmā un pārliecībā par sevi, Tedros kompensē manipulācijās. Viņš sagrauj Džoslinas gribu, paštēlu un autonomiju, lai iekļūtu viņas dzīvē, pārceļoties uz viņas savrupmāju kopā ar mūziķiem, kas veido viņa “ģimeni” (kuru The Fader salīdzina ar Mensonu ģimeni). „Tedross ir narciss, kurš talantīgu mūziķu grupai, tostarp Džoslinai, liek noticēt, ka ir viņiem vajadzīgs. Vīrietis jaunos talantus degradē, izmantojot verbālu aizskaršanu un deģeneratīvu uzbrukumu, kā viņš apgalvo, daiļrades attīstības labad.”³ Tomēr, lai arī cik manipulatīvas un nepareizas ir Tedrosa metodes, kaut kādā līmenī viņam rūp Džoslina un arī mūzika. Viņš negrasījās pieņemt gruntīgo čeku, kad Džoslina vēlējās atbrīvoties no Tedrosa, sakot, ka nekāda nauda nav vērtīgāka par dziedātāju. Bet šeit var izspēlēt trīs iemeslus viņa rīcībai. Pirmais – Tedross ir tik apsēsts ar muzikāliem talantiem un „augsto mākslu”, ka Džoslinu uzskata par vienu no saviem daiļrades avotiem, kurš tādēļ jāvada un jāaprūpē. Šajā gadījumā naudai nav itin nekādas nozīmes vīrieša acīs, jo pretējā gadījumā Tedross jau sen būtu ekspluatējis savu „ģimeni”. Otrais – tas ir smalks plāns, kā izspiest pēc iespējas vairāk no lētticīgās Džoslinas. Tēlot, ka viņu neinteresē nauda, neizmantot pirmo izdevību kļūt stāvus bagātam uz popzvaigznes rēķina, parādot, ka Tedrosam sieviete patiesi rūp, tikai lai pēcāk iedzīvotos vēl lielākā naudas žūksnī. Un trešais – Džoslina apbūra Tedrosu, viņa apsētība bija tik spēcīga, ka vīrietis patiesi bija gatavs uz visu tikai, lai nebūtu jāatsakās no jaunās popzvaigznes. To seriāls skaidri nedefinē, bet seriāla beigām un vienīgajam stabilajam ķieģelītim, kas būvē visa seriāla sižetu, atbilstu visi trīs.

Nabaga mazā, bagātā meitene

„Pasmejies vēlreiz. Tagad dod man nevainīgu un tad Bembija acu skatienu. Skaisti. Tagad nebēdnīgu. Rotaļājies ar kameru. Parādi ievainojamību,” fonā skan fotogrāfa balss, kamēr atklāšanas ainā Džoslina izgroza savu seju kā uz pasūtījumu. Viņa pat nobirdina pa asarai sekundi pēc tam, kad vārds „emocijas” izskan telpā.

Publicitātes foto

Patiesībā jau pašā sākumā „The Idol” pateica priekšā, kāds būs galvenais stāsta pagrieziens pašās beigās. Un seriāls nebeidza dod mājienus – kad Tedross pirmo reizi apciemo Džoslinu, viņa apauj augstpapēžu kurpes, jo vēlas būt garāka par vīrieti. Tātad pārāka. Būt galvenā. Kontrolēt situāciju. Izmantot savu trauslo tēlu, lai vienmēr būtu soli priekšā vīrietim, kurš šķietami manipulē ar viņu. Un beigās burtiski norādīt Tedrosam viņa vietu. Lai gan tas izmainīja varas dinamiku, Džoslinai joprojām ir nopietnas un satraucošas problēmas. Vai viņa vēlas turēt Tedrosu rokas stiepiena attālumā, jo baidās, ka bez viņa nespēs radīt mūziku? Vai Džoslina izbauda slimas varas spēles? Vai arī viņas garīgā veselība ir tik ļoti pasliktinājusies, ka sieviete alkst pēc nepareizas, neveselīgas un smacējošas mīlestības? Nebūtu brīnums, ja izrādītos, ka viņa pati nopludināja graujošo fotogrāfiju. Viņa noteikti pārkāpa robežu, kad lika visiem domāt, ka gadiem ilgi ir fiziski un emocionāli cietusi no savas mātes. Vai vampīri, kas ielenca Džoslinu, iedzīvojoties uz viņas talanta, ir īstie briesmoņi šajā stāstā? Pat Tedross nebija nopietns drauds līdz pati Džoslina viņu padarīja par tādu. Patiesība ir tāda, ka visu laiku bīstamākā bija tieši viņa. Tas nedaudz, bet pārsteidza. Ne pietiekoši, lai seriāls atstātu neizdzēšamu pēcgaršu, bet tomēr tas bija labākais (un reizē satraucošākais), ko „The Idol” spēja sniegt. Taču man radās jautājums, kāpēc dažs labs gribēja koncentrēt visu uzmanību uz Tedrosu, ja ir skaidri redzms, ka visas kārtis vienmēr turējusi Džoslina?

Dzīve kā seriāls un seriāls kā dzīve

Jo vairāk lasu par seriāla iekšieni, jo vairāk sliecos domāt, ka projekts bija nolemts jau no paša sākuma. Sākotnējā seriāla režisore bija Eimija Seimetza (Amy Seimetz), tomēr pēc radošām nesaskaņām viņas vietu ieņēma Levinsons. Variety ziņo, ka Seimetza bija nofilmējusi lielāko seriāla daļu, kad studija nolēma virzīt projetu citā virzienā⁴. Levinsons vēlējies pilnībā pārrakstīt seriālu, taču budžets to nav ļāvis. Tomēr šķiet, ka Seimetzas skatījums nav pilnībā izsijāts un izmests atkritumos. Jau pašā sākumā piefiksēju, ka „The Idol” piemīt ļoti sievišķīgs raksturs, kas arī bija viens no nesaskaņu iemesliem – Tesfajam šķitis, ka „seriāls pārāk sliecas uz sievietes perspektīvu,” tā vietā, lai koncentrētos uz Tedrosa tēlu (kam es nepiekrītu, jo stāsts tomēr ir par sievieti, kuru apkārtējie izmanto, neapzinoties, ka patiesībā viņa varētu būt tā, kas izmanto pārējos)⁵. Arī pirmās sezonas sēriju skaits atšķiras no sākotnējās ieceres, jo sešu sēriju vietā pie skatītājiem Levinsons nogādāja piecas. Scenārija izmaiņām un neskaidrībām par seriāla vīziju pievienojās arī darbinieku ziņas par toksisku darba vidi (13 anonīmi darbinieki atklāja Rolling Stone detaļas par uzņemšanas laukumā notiekošo, turklāt Seimetza nebija vienīgā augsta līmeņa profesionāle, kas pameta seriālu⁶), kā rezultātā „The Idol” iznākšana tika pārbīdīta uz vēlāku datumu. Taču tās nebija pašas graujošākā ziņas seriālam – tās nāca pagājušā gada augustā, vien divus mēnešus pēc iznākšanas, kad HBO paziņoja par seriāla atcelšanu. Drastiskās izmaiņas, kuras seriālam gribēja uzspiest teju katrs veidotājs un nespēja vienoties par kopīgu vīziju, noteikti nenāca par labu seriāla stāsta attīstībai. Visticamāk tieši tādēļ arī tikām pie vizuāli grezniem kadriem saturiska stāsta vietā.

Publicitātes foto

Neskaitām balvas, bet apraudam zaudēto potenciālu

Kā raksta The Fader: „Pēdējā sērijā pēc tam, kad Džoslina ir izmetusi Tedrosu no sava iekšējā loka, viņš klīst pa māju, noskalojot stimulatorus ar viskiju. Viņš izskatās tā, ka no viņa smadzeņu naidpilno domu karstuma varētu uzcept olu, un viņa sniegums šajā epizodē ir viens no labākajiem aktieru sniegumiem visā seriālā.”³ Manuprāt, aktieru ansamblis ir vienīgais aspekts seriālā, kuram nevaru un negribu piesieties. Tomēr balvas nav saņēmis neviens. Vadoties pēc IMDb, „The Idol” kopumā ticis nominēts vien 5 balvām (un tās pašas ir par grimu, matu sakārtojumiem un mūziku)⁷.

Par „The Idol” skaņu celiņu galvenokārt parūpējušies abas seriāla zvaigznes – Tesfajs (jeb The Weeknd) un Depa. Tomēr man vislabāk patika Sūzanas Sonas (Suzanna Son) atskaņotie darbi. Seriālā viņa atveido nepilngadīgu un ārkārtīgi naivu, taču neticami talantīgu meiteni, kura spēj apsēsties pie klavierēm un uz vietas sacerēt dziesmas, kuru vārdi skan kā tīra dzeja.

Publicitātes video

Vērā ņemamu stāstu par mūziku seriālā vēsta The Fader: „Visinteresantākais seriālā ir The Weeknd versija Džona Lenona dziesmai „Jealous Guy”, kuru dzirdam ceturtajā epizodē. Oriģinālās dziesmas vārdi noteikti bija satraucoši 1971. gadā, kad tā tika izdota, – dziesmā Lenons lūdz piedošanu savai mīļotajai par savainojumiem, vainojot viņa aizdomas un nedrošību, kas liek viņam pārkāpt robežu. Ņemot vērā Lenona ļoti reālo vēsturi ar vardarbību ģimenē, kompozīcija rada pastiprinātu satraukumu. The Weeknd „Jealous Guy” izceļ mūsu mīlestību pret skaistu mākslu, ko radījuši slikti cilvēki, atspoguļo mūsu paļaušanos uz liekulīgiem morāles kodeksiem un bauda diskomfortu, ko tas mums var radīt. Trīsarpus īsās minūtēs dziesma paveica visu, ko „The Idol” neizdevās piecās sērijās.”³

Manuprāt, citos apstākļos „The Idol” būtu bijis izcils seriāls.

Seriālam bija visas nepieciešamās sastāvdaļas, bet tas tika nemākulīgi pagatavots.

Tādēļ neatliek nekas cits, kā vien „The Idol” piešķirt piecas niecīgas zvaigznītes – divas par aktieru burvīgo veikumu, vēl divas par estētiski baudāmajiem kadriem un vienu par sižeta noslēdzošo pavērsienu.

Avoti:

Nepareizais elks seriālā „The Idol”

Jaunākais saturs