Sasirgt ar perfekcionismu

Daudziem varētu šķist, ka būt perfekcionistam ir labi, pat paveicies. Protams, darba intervijā, sakot, ka esi perfekcionists, tas patiesi visbiežāk nospēlēs tev par labu. Kurš darba devējs gan nevēlētos savā komandā cilvēku, kurš visu uzdoto padarīs, noslīpēs līdz sīkākajai detaļai? Kurš nekad nedarīs darbu pa roku galam, bet izturēsies pret to ar vislielāko atbildību. Tomēr kā ir, kad šī tieksme pēc kārtības ir nevis veselīga un vērtīga, bet drīzāk pilnīga apsēstība? Un vispār – vai tiekšanās pēc pilnības, ideālisma jeb perfekcijas patiešām dara labu arī pašam? Man nē, un es pastāstīšu kāpēc.

Patrīcija Lielnora, Studentu medijs Skaļāk

Uzreiz teikšu, ka šis nebūs kārtējais raksts “Sešas rakstura iezīmes, kas liecina, ka esi perfekcionists” vai “Pieci veidi, kā tikt vaļā no perfekcionisma”. Tāpat man nav nekāda mērķa ar šo sev glaimot vai tieši pretēji – sagaidīt, ka kāds mani žēlos. Nē, šoreiz vēlos dalīties vien ar savu pieredzi un pārdomām par to, kā ir būt, dzīvojot ar neveselīgu perfekcionismu.

Pirms dalos ar savu pieredzi, dzīvojot ar perfekcionista gēnu, uzskatu par svarīgu izstāstīt, vai tas nozīmē to pašu, ko būt pedantam, jo sabiedrībā nereti šie divi vārdi tiek izmantoti kā sinonīmi. Ir divas galvenās atšķirības. Pirmais – mēdz teikt, ka par pedantu piedzimst, bet par perfekcionistu kļūst kādā dzīves posmā. Un otrais – pedantu neuztrauc tas, kādu to redz apkārtējie, tas ir diezgan uz sevi mērķēts. Tam ir svarīgi būt ideālam tikai savās acīs, kamēr perfekcionists tiecas pēc atzinības un vēlas būt ideāls arī citiem. Banāls piemērs: mēs varam gribēt skaistu augumu, figūru un tiekties pēc tās, jo tas nepieciešams tikai un vienīgi mūsu pašu labsajūtai. Bet tai pat laikā to visu varam darīt ne tikai tāpēc, lai apmierinātu sevi, bet arī apkārtējos, jo citu cilvēku uzslavas mūs piepilda. Esmu vairāk nekā droša, ka ikviens, kurš šo lasa, saprot, ka tas ir krietni bīstamāk. Tomēr nav arī tā, ka itin visā perfekcionistu interesē citu viedoklis.

Neatceros precīzu dienu vai notikumu, kad sapratu, ka esmu perfekcioniste. Varu gan pārliecinoši teikt, ka tāda nepiedzimu. Līdz 14 gadu vecumam mamma cīnījās ar manu nevīžību un ar bažām pakrūtē domāja, ko es dzīvē darīšu, ja pusaudža gados vēl aizvien nemāku salocīt drēbes un nolikt tās tur, kur tām jābūt. Un nē, savas attiecības ar mammu nekad nenosauktu par neveselīgām vai mani kā nelāgi ietekmējošām. Es patiesi biju nevīžīga un man absolūti netraucēja drēbju kalns, kas nedēļām ilgi varēja krāties uz tā viena krēsla istabas stūrī.

Līdz 14 gadu vecumam mamma cīnījās ar manu nevīžību un ar bažām pakrūtē domāja, ko es dzīvē darīšu, ja pusaudža gados vēl aizvien nemāku salocīt drēbes un nolikt tās tur, kur tām jābūt.

Gadiem ejot, mainījās ne tikai vide man apkārt, bet arī es pati. Nu jau pēdējos piecus gadus cenšos sadzīvot ar perfekcionismu, kas mani burtiski vajā ik uz soļa. Sākumā arī es to saredzēju kā tikai un vienīgi veselīgu ieradumu – gribēt visu padarīt vislabākajā līmenī, saņemt visaugstāko vērtējumu. Kā gan tas, ka vēlies būt sevis labākā versija, var nodarīt postu? Tomēr tā lielā bēda un risks slēpjas tajā, ka perfekcionismu ir teju neiespējami kontrolēt un pilnībā apmierināt, pietam tas seko līdzi pilnībā visās dzīves jomās. Turklāt šis perfekcionisms var izpausties dažādās formās un, vadoties pēc manas pieredzes, arī amplitūdā. Tieksme pēc kārtības ir augusi līdz ar mani un šodien varu teikt, ka tā vairs nav priekšrocība, drīzāk traucēklis.

Viens no tādiem spilgtiem piemēriem, kur izpaužas vai drīzāk traucē perfekcionisms manā ikdienā, ir studijas. Es nespēju lasīt dokumentu ar kaut kādiem uzdevuma nosacījumiem, ja teksts nav izlīdzināts gar lapas malām. Primitīva nianse, bet man tas ir ārkārtīgi būtiski. Diezgan kuriozs piemērs jau no vidusskolas laikiem – es nespēju koncentrēties skolotāja stāstījumam, ja klasē kaut nedaudz bija izbīdīti galdi. Kāds rītu sāka ar pāris minūšu nosnaušanos turpat skolas solā, bet es kārtoju galdu rindas. Arī darbs grupā ir manas lielākās zobu sāpes: nepievilcīga darba ideja vai grupas biedra stilistiski nepareizi uzrakstīts teikums mani padara traku, un es meklēju katru mazāko iespēju, lai to labotu. Tā ir vēlme pārņemt visu savās rokās. Un jā, te parādās vēl viena neveselīga perfekcionisma šķautne – lai vai kā es negribētu to atzīt, mani augstie standarti zemapziņā tiek pavērsti arī pret maniem draugiem un ģimeni.

Pirms kāda laika vienā rakstā ieraudzīju ļoti precīzu perfekcionisma raksturojumu: “Perfekcionists nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot.” Es nemitīgi sevi pieķeru pie tā, ka neatrodos konkrētajā brīdī, bet gan jau soli tam priekšā. Perfekcionisti ļoti ieciklējas uz labākas nākotnes radīšanu, pat nepamanot, kā konkrētais brīdis paslīd garām. Es vairāk laika pavadu plānojot savus darbus, nekā reāli tos paveicot. Tātad, neapzināti prokrastinēju, kas savukārt noved pie vainas sajūtas, ka neesmu visu izdarījusi pēc sava plāna. Tas ir nebeidzams sevis kritizēšanas aplis.

Vēlreiz atgriežoties pie tā, ka cilvēkiem šķiet, ka perfekcionistiem ir apņemšanās visu iesākto padarīt līdz galam. Diemžēl pētījumi un mana pieredze liecina par pretējo – kaut arī esam apņēmības pilni uzdoto darbu padarīt perfekti, ja ceļā gadās kaut mazākā aizķere, mēs esam tendēti krietni ātrāk padoties. Perfekcionistiem ir nepieciešams tūlītējs rezultāts, pie tam izcils.

Diemžēl pētījumi un mana pieredze liecina par pretējo – kaut arī esam apņēmības pilni uzdoto darbu padarīt perfekti, ja ceļā gadās kaut mazākā aizķere, mēs esam tendēti krietni ātrāk padoties.

Šādi diskutēt var daudz un dikti. Kāds varētu man jautāt: “Ja jau tas tev tik ļoti traucē, kāpēc nemeklē palīdzību?” Piekrītu, bet brīžiem šķiet, ka nav jau tik traki. Cilvēki ir pieraduši līdz pēdējam nesaukt palīgā. Es vēl aizvien spēju darīt savus ikdienas darbus, tikai ar lielāku psiholoģisko spiedienu. Un vispār, ja tā padomā – kam gan šodien ir viegli? Pasaulē ir krietni lielākas problēmas par manu apmātību ar kārtību. Tomēr ikvienu no jums silti aicinu sekot līdzi savām domām un darbībām, lai neielaistu situāciju pilnīgā strupceļā.