Sāpju klusums | Recenzija par filmu "Neona pavasaris"

Matīsa Kažas filma “Neona Pavasaris” ir kino darbs, kas mani atstāja uz pauzes un kura pēcgaršu jūtu vēl šobrīd.

Elizabete Rublāne, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes foto

Par filmu no paziņām un draugiem biju dzirdējusi pārsvarā sliktas atsauksmes. Piemēram to, ka filma ir nesaprotama, tai īsti nav sižeta. Cits teica, ka tā ir baudāma vizuāli, taču tajā nevar iedziļināties emocionāli. Nolēmu pārbaudīt pati pati, un kādu dienu devos uz kinoteātri. Biju pirms tam noskatījusies arī treileri, tāpēc aptuveni zināju par ko būs filma, taču teikšu godīgi, tā mani pārsteidza nesagatavotu. Es nezinu kāpēc, bet biju iedomājusies, ka tā būs daudz “vieglāka” nekā tā beigās izrādījās. Pirmo reizi pēc kādas filmas noskatīšanās es tik ilgi par to domāju. Tās bijas kādas trīs dienas - domāju, ejot pa ielu, dzerot pēcpusdienas otro kafiju vai skatoties uz ģimenes bildēm pie sienas. Neiedziļināšos filmas vizuālajā noformējumā, kadros vai vienkārši tajā, cik tā bija laba vai slikta, jo neesmu kino kritiķe. Es arī nevienam negribu ieteikt iet vai neiet uz šo filmu. Tas, ko gribu – atklāt to, kas mani tik ļoti aizķēra šajā filmā. Gribu izteikt viedokli par to, kāpēc man šķiet, ka ir cilvēki, kas to nesaprata līdz galam.

Nekad nebiju domājusi, ka reizē tik atšķirīgas ģimenes situācijas ārēji, ir tik līdzīgas iekšējās niansēs.

Šajā filmā tiek paceltas vairākas nozīmīgas tēmas  - narkotisko vielu lietošana, seksuālā vardarbība, jauniešu savstarpējo attiecību problēmas, seksuālās identitātes meklējumi un smagas ģimenes problēmas. To skatoties, es daudz ainu ļoti emocionāli izlaidu caur sevi. Tās bija tieši ģimenes problēmu ainas, kurās vecāku vienaldzība un nespēja komunicēt ar saviem bērniem vainagojās ar atsvešinātību un savstarpējo attiecību sadrumstalotību. Likās, ka katru reizi, kad tēvs atsakās ieklausīties savā meitā, izmisums un bezspēcība uzceļ arvien lielāku un biezāku sienu starp viņiem. Ja nekas lietas labā tā arī netiek darīts, sienu nojaukt kļūst arvien grūtāk. Es zinu, jo šajā situācijā biju pirms pāris gadiem. Tikai atšķirība manā gadījumā bija tāda, ka mani vecāki nebija vienaldzīgi. Tieši pretēji - viņiem pārāk daudz rūpēja, tādā līmenī, ka tas kļuva pārlieku kontrolējoši. Tie ir divi grāvji un abi vienlīdz dziļi. No abiem ir vienlīdz grūti tikt laukā. Skatoties šo filmu, man nāca skaidrība, kāpēc es tik ļoti varu iejusties galvenās varones ādā. Mūs abas saista tā nenormālā bezspēcības sajūta, ka tevi nedzird. Tu centies komunicēt, bet otrā pusē tevi nesaprot. Tas ir kā mēģināt kliegt zem ūdens, bet tas ir veltīgi, un beigās pats aizrijies ar sāpēm, ka nespēj neko ietekmēt, jo otra puse tevi nedzird, tevi nesaprot. Nekad nebiju domājusi, ka reizē tik atšķirīgas ģimenes situācijas ārēji, ir tik līdzīgas iekšējās niansēs.

Katru reizi, kad tēvs atsakās ieklausīties savā meitā, izmisums un bezspēcība uzceļ arvien lielāku un biezāku sienu starp viņiem.

Uzskatu, ka šo filmu sapratīs tikai tie cilvēki, kam sirdī kaut kas personīgi rezonē saistībā ar kādu no filmā paceltajām tēmām. Ja nekad nav piedzīvotas konkrētas sajūtas vai situācijas, kas tur tiek attēlotas, tad ticu, ka filma var nepatikt un, iespējams, pat šķist garlaicīga. Nav visām tur attēlotajām problēmsituācijām jābūt pazīstamām. Pietiek ar vienu, lai filma aizķertu līdz pat pēdējai minūtei un vēl vairākas dienas pēc tam, kā tas notika ar mani. Visspilgtākā vieta filmā, kas lika man izplūst asarās, bija galvenās varones un viņas tēva saruna. Laine raudāja un teica tēvam, ka vēlētos, kaut varētu ar viņu tā no sirds izrunāties par to, kā viņi abi jūtas. “Es riktīgi gribētu, lai mēs varētu viens otram kaut kā palīdzēt.” Uz to viņas tēvs neko neteica, tikai klusēja. Tajā brīdī es prātā redzēju savus vecākus un nodomāju: “Tiešām. Mēs taču arī nekad neesam varējuši tā atklāti izrunāties viens ar otru par savām emocijām un sāpēm.” Mēs tikai klusējam un nesam šo sāpju klusumu sev līdzi. Skumji, bet tā ir realitāte daudzās ģimenēs.

Es priecājos, ka neklausījos draugu un paziņu viedokļos par šo kino darbu, bet aizgāju to noskatīties, lai veidotu pati savu redzējumu. Es pat nezinu, kas šajā gadījumā ir labāk. Tas, ka filma ar tevi norezonē, jo tu pats esi izgājis kādai no tur redzamajām situācijām cauri, līdz ar to tu izjūti empātiju. Vai arī tas, ka tieši otrādi – filma tevi neaizķer, jo, paldies Dievam, tu neesi šīm situācijām izgājis cauri. Katrā gadījumā – viela pārdomām.

Filma "Neona pavasaris" izrādīta vairākos nozīmīgos starptautiskos festivālos un piedzīvojusi pirmizrādi Edinburgas starptautiskajā kinofestivālā, kā arī saņēmusi vietējo un ārvalstu kino kritiķu atzinību. 

Tā ir nospriegota jauniešu drāma un naktsdzīves hronika. Filmas galvenā varone Laine ir studente, kas dzīvo Rīgas priekšpilsētā. Laikā, kad Laines vecāki pārstāj dzīvot kopā un viņai jāuzņemas atbildība par mazo brāli, Laine nonāk Rīgas pagrīdes reivu scēnā, kur viņa iemīlas reiverē Gundā un atklāj savu seksualitāti. Taču bezmiega nakšu un ballīšu iespaidā Laine pakāpeniski sāk zaudēt saikni ar realitāti un ģimeni.