Pirmās vēlēšanas un pirmās vilšanās

Pagājušas divas nedēļas kopš 15. Saeimas vēlēšanām, kas bija pirmās vēlēšanas manā dzīvē. 3. oktobrī nebiju Latvijā, taču tuvāko vēlēšanu iecirkni atradu Atēnās.

Diāna Višņevska, Studentu medijs Skaļāk

Jau kopš pavasara aktīvi sekoju līdzi tam, kā darbojas partijas, ko tās piedāvā risināt un kādas ir to prioritātes. Skatījos rīkotās diskusijas LTV un Delfi, kā arī raidījumu „Kas notiek Latvijā?”, sekoju partijām Instagram un lasīju rakstus medijos. Nereti šos jautājumus apspriedu arī ar vecākiem un draugiem. Kad tika paziņoti rezultāti, es nebiju pārsteigta, taču biju vīlusies. Pirmkārt, mani sarūgtināja tas, ka vēlēšanās piedalījās tikai 51,81 % balsstiesīgo iedzīvotāju. Vai tas liecina par partiju nespēju uzrunāt vēlētājus priekšvēlēšanu aģitācijas laikā vai par sabiedrībā valdošo noskaņojumu, ka „mana balss neko nemainīs”? To ir grūti pateikt. 
Manā draugu lokā vēlētāju aktivitāte nebija liela, un, manuprāt, tam ir vairāki iemesli. Lielākā daļa manu draugu ir no krievvalodīgām ģimenēm un ir aizbraukuši mācīties uz ārzemēm. Viņi internetā diezgan bieži saskārās ar naida runu pret krievvalodīgajiem, un to veicināja gan politiski pēdējie lēmumi, piemēram, LSM satura ierobežošana krievu valodā, gan politiķu publikācijas Facebook. Tas sekmē uzskatu, ka balsot nav jēgas, jo svarīgākie politiskie jautājumi tik un tā būs saistīti ar to, kur vēl aizliegt krievu valodu. Taču daži no viņiem, līdzīgi kā es, nolēma valodas jautājumu atstāt malā un no visām partijām izvēlējās to, kuras nostāja viņiem bija tuvāka. Viena mana draudzene, mācoties Beļģijā, mērķtiecīgi aizbrauca līdz Briselei un nobalsoja tur.
Tomēr visvairāk mani satrauc lielā konservatīvo un populistisko politisko spēku klātbūtne parlamentā. Runa ir par partijām, kuras pagājušajā gadā mēģināja denonsēt starptautiski nozīmīgo Stambulas konvenciju, tādējādi padarot Latviju par pirmo Eiropas valsti, kas no tās izstātos. Lai gan šādi dokumenti pēc būtības ir veidoti, lai cīnītos pret vardarbību ģimenē un pret sievietēm, no partijām joprojām izskan pārmetumi par vārda „gender” lietojumu. Konvencijā vārds „gender” tiek izmantots, lai apzīmētu sociālās lomas un uzvedību, kā arī uzsvērtu nepieciešamību sabiedrībā mainīt stereotipus par sievietēm un vīriešiem. Šī termina lietojums pats par sevi nenozīmē, ka konvencija paredz dzimuma maiņu vai citas partiju fantāzijas par termina nozīmi. 
Jau šīs nedēļas laikā no jaunā premjera izskanēja priekšlikums ļaut tautai lemt par šo jautājumu, rīkojot referendumu. Starpcitu daži no šīs partijas pārstāvjiem, iepriekšējos balsojumos bija balsojuši „par” attiecīgajiem priekšlikumiem. Taču lai īstenotu šo procesu jāmaina likums, kas ir ilgstošs process, bet efektīvs, lai jaunjai Saeimai pēc iespējas vēlāk atgriezties pie tik asa jautājuma. Referenduma mērķis būtu noskaidrot, kāda ir tautas attieksme pret šo jautājumu — vai iedzīvotāji atbalsta izstāšanos no konvencijas vai iebilst pret to. Bet vai divi rīkotie protesti, kuros piedalījās aptuveni 10 tūkstošiem cilvēku un tas tikai Rīgā nav pietiekami? Vai tas ka aicinājumu Valsts prezidentam neparakstīt likumu platformā manabalss.lv nobalsoja ap 65 tūkstošiem, neko nenozīmē?
Man nav lielu ekspektāciju par to, kas varētu notikt tālāk. Tomēr es ceru, ka tikpat plašas diskusijas kā par konvenciju notiks arī par to, kā uzlabot Latvijas augstskolu pozīcijas pasaules reitingos un kā finansiāli atbalstīt Latvijas jauniešus. Man ir paveicies, ka vecāki var atļauties apmaksāt manas mācības un dzīvošanu, kā arī dot man kabatas naudu. Taču man ir draudzene, kurai par visiem šiem izdevumiem jārūpējas pašai. Viņas studijas Latvijā maksā 270 eiro mēnesī, bet alga ir tikai 340 eiro, jo studiju dēļ viņa nevar atļauties strādāt pilnu slodzi. Šādos apstākļos par dzīvokļa īrēšanu viņa pat nevar domāt. Tāpēc es ceru, ka nākamā Saeima pievērsīs lielāku uzmanību tam, kā atbalstīt jauniešus, kuri izvēlas palikt un veidot savu nākotni Latvijā.