Neredzētā zeme

Jau vairāk nekā trīsdesmit gadu saucam Latviju par brīvu zemi. Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā uz šo faktu liek raudzīties ar citu - pateicības apziņu, jo mūsu tauta zina, kā tas ir būt zem šī autoritārisma režīma, tāpēc ir tik viegli līdzi just.

Agnese Ieva Tīrone, Studentu medijs Skaļāk

Šodien, lai gan esam neatkarīga valsts, tajā vēl aizvien ir atstātās sekas no PSRS valdīšanas laika. Vienas no redzamākajām sekām ir pamestie kultūras, tautas un pagasta nami Latvijas teritorijā. To ir daudz un dažādās vietās, arī mazos ciemos var atrast lielas ēkas, kur kādreiz sapulcējās darba ļaudis, lai vakaros dejotu, noskatītos teātri vai klausītos kādu no tā laika populārajām latviešu mūzikas grupām kā piemēram "Eolika". Vēlējos saprast, kas slēpjas aiz šīm pamestajām ēkām, un meklēju izskaidrojumu, kāpēc esam nonākuši līdz šādam stāvoklim. Ar šo ideju tapa projekts autorfotogrāfijā "Pamesti padomju kultūras nami mūsdienās". Šis projekts ne tikai atklāj pamestu sabiedrisko ēku skatus, bet runā par sabiedrībā svarīgām tēmām. Viena no tām ir vēstures sekas, kuras dziļi iesakņojušās mūsdienu dzīvē, ka vairs tās neredzam. Pēc trīsdesmit gadiem atjaunotā Latvijā vēl aizvien mums ir problēma skatīties acīs vēsturei, novilcinot daudzu problēmjautājumu risināšanu, kas nav sakārtoti. Cik ilgi izvairīsimies no neērtās tēmas?

Šis autorfotogrāfijas projekts ceļ gaismā to, kas ir bijis pārāk ilgi apslēpts gan fiziski, gan teorētiski. Kultūras namus, kas šobrīd ir pamesti, kādreiz piepildīja cilvēku dzīvība un tur mācīja vienkāršos darba ļaudis par morāles standartiem, par empātiju un to cik labi ir būt Padomju Savienībā. Kultūras joma bija propogandas instruments, lai ietekmētu cilvēku domāšanu caur izklaidi. Pateicoties Kolhozam, daudz kur laukos bija pieejami kultūras pasākumi, taču pārlieku izskaistinātā autoritārisma režīma slavināšana to sagandēja. Šodien mums ir brīva iespēja izpausties, domāt, runāt un patērēt jebkāda veida izklaidi, taču tās pieejamība ir mazinājusies, salīdzinot ar 20. gadsimtu.

J.Pavloviča grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" autors izsaka šādu apgalvojumu "Atskatīties uz sen pagājušu laikmetu ir tas pats, kas doties uz vēl neredzētu zemi – nezinot, ar ko tieši pagātne atšķiras no mūsdienām, jūs nekad nesapratīsiet, kas un kāpēc notika" (Pavlovičs 2012, 7). Šī citāta dēļ arī rakstu nosaucu "Neredzētā zeme". Manai paaudzei, kas nav piedzīvojusi padomju gadus, šie pārpalikumi no tiem ir kā neredzēta, neiepazīta un jauna zeme. Ir svarīgi apzināties vēsturi un ne tikai mācīties no tās, kas reizēm liekas diezgan abstrakts jēdziens, jo tomēr dzīvojam pilnīgi citādas dzīves, bet arī jāzina vēsture tamdēļ, lai zinātu no kurienes esam cēlušies, kas ir bijis piedzīvots un ko esam spējuši paveikt.

Pamestie kultūras nami ir arī mūsu laika mašīna, kurā uz brīdi piemirstas viss, kas notiek ārpus ēkas sienām. Dzīvojot tagadnē, esi aizceļojis pagātnē un tajā pašā laikā vari redzēt, kas notiks ar visu šo pasaules bagātību nākotnē. Nonākot pamestās vietās, klusums, kas valda tur un atstātās cilvēka pēdas, ir stindzinošs. Tas ir kā atgādinājums tam, ka ne viss ir mūžīgs un pienāk brīdis, ka tas, kas ir nepārprotami svarīgs šobrīd, pēc laika vairs nav aktuāls. To piedzīvojām nupat paši, kad vispakārt bija pandēmijas satraukums, drudžaina sekošana līdzi līknēm un cipariem. Nesaku, ka tas nav svarīgi, bet, kad pasaulē ienāk kara apstākļi tepat, tad Covid -19 nepazūd, bet tā vērtība uz kara fona krītas.

Drupas apzināt vai nē, bet tās mums dod šos signālus par eksistenci, par to, ka katram ir sākums un ir gals. Iespējams šie eksistenciālie jautājumi kādam var būt par smagu, bet patiesībā tas ir dzīves ritms, dabisks process – piedzimšana un nomiršana. Drupu fotogrāfijas fenomens tikai pieņemas spēkā un pat ir ieguvis skandalozu nosaukumu ruin porn, kas izsaka to, kā cilvēki uz to skatās, uz šī laikmetīgās fotogrāfijas stila tendenci. Aizvien vairāk cilvēki izvēlas apbraukāt pamestas vietas, un ir uzsākts jauns tūrisma veids – urbānais tūrisms. Tā sākums ir meklējams Detroitā, kas spēja izlīst ārā no bankrotējošās pilsētas statusa, apzinoties, ka sliktāk jau nebūs, tāpēc māksliniekiem ļāva izpausties pamestajos piepilsētas rajonos, tādā veidā atbalstot dažādas idejas no valdības puses. Tas viss ir piesaistījis uzmanību tieši tiem, kam tradicionālais tūrisms neizraisa tādu azartu kā drupas. Manuprāt, mēs varam arī savu negatīvo vēsturi izmantot, ļaujot izpausties pilnīgi citam ceļošanas veidam.

Rakstot šo darbu, analizējot to un apskatot šīs pamestās vietas, zinu, ka šis patiesībā ir tikai sākums, jo nākamās ekspedīcijas uz pamestajiem kultūras, tautas namiem jau mani gaida. Un tas nav tikai par plikiem mūriem vai izsistiem logiem, apzinoties vēsturisko mantojumu, laikmetīgās mākslas pagriezienus, kas ir atvedis līdz drupu fotogrāfijai. Esmu sapratusi, ka šeit ir potenciāls jaunām ierosmēm. Ne viss, kas ir pamests, ir vērtīgs, bet noteikti mēs neapzināmies to daili, kas slēpjas ieaugusi krūmos un to garāmbraucot nevar pamanīt.

Darbā izmantotais avots: Pavlovičs, Juris. 2012. Padomju Latvijas ikdiena. Rīga: Jumava.

Fotosēriju veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Muktimediju komunikācijas" studente Agnese Ieva Tīrone, izstrādājot bakalaura darbu Projekts autorfotogrāfijā “Pamesti padomju kultūras nami mūsdienās”