Karantīna ir īsa, filmas ir garas III

Martina Vaivode, Studentu medijs Skaļāk

Pašizolācijas diena Nr. kura -  nav ne jausmas un ir pilnīgi vienalga. Mazliet pārņem sajūta, ka šim drīz pienāks gals, vismaz mūsu platuma grādos. Cilvēki kā skudras lien ārā uz ielām tikko kā pievilcīgāk uzsmaida saulīte vai Pārdaugavā sāk ziedēt sakuras. Mēs nenocietīsimies. Jau dzirdu kā šķind kafijas tasītes āra terasēs, un tās drīz būs pilnas čalu. Bulanžērijās drūzmējas daudz ļaužu, un mans mīļākais galdiņš gandrīz vienmēr ir aizņemts. Par realitāti atgādina zem loga vēl joprojām braukājošās policijas mašīnas ar brīdinājumiem ieturēt distanci. Taču zinu, ka vēl mazliet un mēs nenocietīsimies. Vismaz es! Lai kaut kā sevi noturētu mājās, labiekārtoju savu piektā stāva botānisko dārzu. Pārstādīju zaļos bērnus ilgi pelnītos jaunos podos un ierīkoju virtuves palodzes dārziņu, kur, cerams, drīzumā izaugs visādi garšaugi. Cept banānu maizi, un citas buržuju mājās sēdētāju tendences vēl neesmu mēģinājusi. Pārsteidzoši mierīgi uztveru darba zaudējumu, un turpinu bezrūpīgi pavadīt laiku kaut kur mežā, tā vietā, lai atrastu risinājumu, kā nomaksāt rēķinus vai novērstu akadēmisko parādu kataklizmu. Tā ir tāda savdabīga stresa izpausme, taču visādi citādi turpinu cīnīties ar grāmatu kalniem, uzņemu pārlieku daudz ogļhidrātus un, protams, skatos kino. Cenšos sev atgādināt, ka šī ir pandēmija, nevis produktivitātes sacīkstes. Vienu dienu gan aizgāju paskriet un nepazīmējos ar noskrietā maršruta ekrānuzņēmumu. Kurš tagad zina, vai vispār skrēju? Man taču riebjas to darīt… neviens neticētu. Bet istabas stūrī stāv četri McDelivery maisi un spogulī redzu McHatemyselfery – bija pienācis laiks! Starp citu, simtprocentīgā bezkontakta ēdiena piegāde mājās ir vislielākais mūsu paradumu pārstrukturēšanas ieguvums. Piegāde ir arī simtprocentīgi anonīma, jo kurjers jau ir notinies lejā pa kāpnēm pirms tu paspēj atvērt durvis. Neviens nenosoda, ka esi pidžamā trijos dienā vai pasūti sev domātu maltīti vismaz divām personām. Katrā ziņā, tā kā man ir atdzimusi ticība, ka drīz, drīz mēs varēsim dzīvot kā iepriekš, tad es nevēlos sev aiztaupīt ikgadējo vilšanos jeb neveiksmīgo mēģinājumu paspīdzināt tauku rezerves, gatavojoties vasarai. Taču tam laika vēl ir atliku likām, tāpēc metu monētu, vai cepeškrāsnī iet Rimi saldētā lazanja vai gatavoju ātri vārāmās nūdeles un spiežu play kādai savu kārtu ilgi gaidījušai filmai.

Te būs filmu saraksta “Karantīna ir īsa, filmas ir garas” trešā daļa.

Kadrs no Mikelandželo Antonioni filmas La Notte

The 400 Blows, Fransuā Trifo, Francija 1959

Fransuā Trifo paša bērnības iedvesmots stāsts par problēmu nomāktu pusaudzi, kurš meklē ceļu kā aizbēgt un aizmirsties no nelaimīgās dzīves. Antuāns Duanels ir nenogurdināms pusaudzis, kurš vienmēr iekuļas nepatikšanās. Vecāku neuzraudzīts, un despotisko skolotāju pavadīts uz mājām, puika bēg uz kino. Nolēmis mukt no mājām, viņš nozog tēva rakstāmmašīnu un nonāk labošanas skolā.

Papildus filmogrāfija: Day for Night (1973), Shoot the Piano Player (1960), Jules and Jim (1962)

Dead Poets Society, Pīters Veirs, ASV 1989

“Mēs nelasām dzeju, jo tā ir glīta. Mēs lasām un rakstām dzeju, jo mēs piederam pie cilvēku rases. Un cilvēku rase ir pilna kaisles. Medicīna, jurisprudence, bizness, inženierija ir cildenas un nepieciešamas, lai uzturētu dzīvi. Taču dzeja, skaistums, romantika, mīlestība – tās ir lietas, kuru dēļ mēs dzīvojam,” šādiem vārdiem filmā “Mirušo dzejnieku biedrībā” angļu literatūras profesors iedvesmo savus studentus skatīties uz dzeju no citas zināšanu un jūtu perspektīvas. Viņš iedvesmo tvert mirkli – padarīt savas dzīves neparastas!

Slumdog Millionaire, Denijs Boils, Apvienotā Karalste 2008

Pēc apvainojumiem par krāpšanos televīzijas raidījumā “Gribi būt miljonārs?” indiešu versijā, astoņpadsmit gadīgais bārenis, kurš uzaudzis Indijas graustos, Džamals Maliks reflektē par sūro bērnību un dzīvi līdz dienai, kad pie televizora ņirbošajiem ekrāniem visa valsts jūt viņam līdzi, jo Džamals ir tikai viena soļa attālumā no tā, lai iegūtu galveno balvu – 20 miljonus rūpiju.

Eternal Sunshine of the Spotless Mind, Mišels Gondri, ASV 2004

“Gaišo atmiņu mūžīgais starojums” ir romantiska zinātniskās fantastikas filma, kas apspēlē ideju – līdz ko visas negatīvās dzīves pieredzes un nepatīkamās atmiņas no prāta tiek izdzēstas, iespējams sasniegt nebeidzamu laimi. Džoels ir satrieks, uzzinot, ka viņa draudzene Klementīne ir veikusi medicīnisku procedūru, lai izdzēstu viņu no savas atmiņas, un nolemj darīt to pašu. Tomēr, vērodams, kā atmiņas pamazām izgaist, viņš saprot, ka Klementīni mīl. Un, lai gan varbūt jau ir par vēlu, mēs tiekam ierauti Džoela pagātnes virpulī un viņa centienos atmiņas glābt.

Umberto D., Vitorio De Sika, Itālija 1952

“Umberto D.” ir līdz sirds dziļumiem aizkustinošs režisora Vitorio De Sika itāļu neoreālisma meistardarbs. Umberto D. ir vecs kungs, kurš dzīvo Romā un ar grūtībām spēj nomaksāt savas necilās istabas īri. Viņa vienīgie uzticamie draugi – mājkalpotāja Marija un piemīlīgais suns Flaiks nav diži palīgi situācijā, kad kungam draud izlikšana no dzīvokļa.

Call Me by Your Name, Luka Gvadanjīno, Itālija / Francija 2017

Pirmā mīlestība un intīms jauna vīrieša nobriešanas stāsts. “Sauc mani savā vārdā” ir svelmīgas itāļu vasaras saules apspīdēts, juteklisks romantisku jūtu piedzīvojums un pārdzīvojums gleznainā villā Lombardijā. Elio vasaru pavada ģimenes īpašumā, atpūšoties pie baseina un lasot grāmatas. Viņa mierpilnā, laiskā ikdiena sašūpojas, kad villā ierodas tēva asistents Olivers.

Marriage Story, Noā Baumbahs, ASV 2019

“Tas nav tik viegli, kā vienkārši pārstāt mīlēt” – režisors Noā Baumbahs skaudrajā attiecību realitātes portretā iekļauj paradoksāli daudz nozīmīgu dialogu. Stāsts ir par diviem cilvēkiem, kas savā starpā neprot sarunāties. “Laulību stāsts” ir par tām mazajām lietām, kas noved divus, reiz vienu no otra neatraujamus cilvēkus līdz lēmumam iet katram savu ceļu, par to, kā vairāku gadu klusēšana, kas smacējusi abus, rada vissāpīgākās atklāsmes.

Melancholia, Lars fon Trīrs, Dānija 2011

Cik gan sarežģīti būt laimīgam liegos brīžos, taču cik viegli būt vienaldzīgam, kad dzīvībai ar katru minūti tuvāk nāk beigas. Stāsts ir ne vien par bīstamo planētu, kas tuvojas Zemei un līdz šim ir slēpusies aiz Saules, bet arī par abu māsu attiecībām atklājot to, cik dažkārt ir grūti dzīvot pat ar tiem, kurus mīlam. Jau sākumā šajā pasaules gala stāstā par prioritāti kļūst iztēle, emocionalitāte un intuīcija. Kinematogrāfiskā depresija jeb “Melanholija” atklājas divās daļās – “Justīne” un “Klēra”, - kur māsas nonāk apgrieztās lomās. Pirmajā Justīne, kā stiegot purvā, ieslīgst dziļā depresijā savu banālo kāzu vakarā. Otrajā Klērai piezogas paniskas bailes par gaidāmo traģēdiju un nolemtību.

Tokyo Story, Jasudžiro Odzu, Japāna 1953

Japāņu režisora Jasudžiro Odzu “Tokijas stāsts” tiek uzskatīta par vienu no visu laiku labākajām filmām. Tā ir izcila savā vienkāršībā – Jasudžiro Odzo filmu personāži ir vienkārši cilvēki ar vienkāršu dzīvi. “Tokijas stāsts” atklāj vecāku beznosacījumu mīlestību pret saviem bērniem, novecošanu un neapstādināmo laiku, kas bez žēlastības skrien uz priekšu neatskatoties, un to, cik svarīgi ir atvēlēt laiku tiem, kas mums ir vistuvākie.

Mēs visi esam tikai mirklis. Tāpēc rūpējieties un mīliet savus vecos, savus tuvos, ģimeni un tos, ar kuriem nerit vienas asinis dzīslās. Mīliet, kamēr tie ir blakus. Skatāmies kino un paliekam mājās, lai arī cik grūti tas nebūtu!