Karantīna ir īsa, filmas ir garas

Martina Vaivode, Studentu medijs Skaļāk

Kadrs no Fransuā Trifo filmas Day for Night

Ir šķietami apstājies laiks. Pārņēmis viegls mulsums un sajūta, ka Zeme sākusi riņķot ap savu asi divreiz lēnāk nekā ierasts. It kā tās dzinēja mehānisms ir nobrakšķējis un kļuvis tik trausls, ka tagad tam jādarbojas ar īpašu piesardzību. Neromantizēšu, cik skaisti, ka beidzot ir laiks sev – sakārtot savas domas, zinot, ka tur ārā pa Rīgas ielām klaiņo ne vien tie bezatbildīgie neģēļi, kuriem tiek lūgts tik vien kā pasēdēt mājās uz dīvāna, bet arī tie, kuriem nav izvēles. Cilvēki zaudē darbus, citi skraida ar tualetes papīru, daži spļaudās, ka viss šis ir nieks. Ir apritējušas teju divas nedēļas kopš no agrāka vai laiskāka rīta līdz saulrietam lūkojos pāri ielai pretējās mājas fasāžu logos, kur atspīd saule, un vēroju turpat bēniņos dzīvojošos baložus. Klausos sirēnas, kas gaudo zem logiem, un, škiet, sākušas kaukt arvien biežāk un biežāk. Jā, pavisam iespējams tā nemaz nav, bet agrāk savā darbu un domu gūzmā un cilvēku burzmā nebija laika pamanīt, ka tur citur kāds sauc pēc palīdzības. Ik pa brīdim piezogas doma – vai jelkad viss nostāsies savās vietās un būs tieši tā kā agrāk? Bet, vai mēs maz drīkstam atgriezties pie ierastā, ja ierastais ir visa šī katalizators? Brīžiem sev apnīku, brīžiem krītu uz nerviem. Dienas nu mēram citās mērvienībās. Katrā ziņā neviens man te nelūdza kā balodim sēdēt uz zara un reflektēt par eksistenci un vīrusu... labāk nodarbināšu prātu ar filmu saraksta izveidi sociāli atbildīgiem mājās sēdošajiem. Šajā laikā parādījušies ne mazums ieteikumu sarakstu. Citos figurē apokaliptiskie naratīvi, kas manā simts filmu sarakstā nekad nav bijusi pirmā izvēle, citos dominē pašmāju filmas, citos  - virsraksts “filmas laika īsināšanai”. Te man saraucas piere nepievilcīgās krunkās. Cilvēki skatās filmas, lai īsinātu laiku? Kāpēc lai kāds vēlētos to īsināt? Laiks jau tā ir īss, tā nekad nav gana! “Dzīve ir īsa, māksla ir gara” teica Volfgangs fon Gēte, un ikreiz to apzinos ar grūtsirdību. Tāpēc, netērējot vairs ne minūti un atlicinot visas eksistenciālās sāpes, te būs maza daļa nejauši un tomēr ar mīlestību atlasītu filmu ne laika īsināšanai.

Cold War, Pāvels Pavļikovskis, Polija 2018

Nolādēta mīlestība, nolādētos laikos. Pāvela Pavļikovska godalgām bagātā filma “Aukstais karš” ir sūrstoši smeldzīgs stāsts par kaislīgu un dziļu mīlestību starp sievieti un vīrieti, kas satiekas pēckara Polijas drupās. Viņi nespēj nedz palikt kopā, nedz šķirties. Ja arī vēl neesi mīlējis pirms tam, filma sniedz pilnu emociju spektru - tā liks iemīlēties un tad salauzīs sirdi, atstājot tukšumu, kā pamostoties pēc visskaistākā sapņa.

Papildus ieteicamā filmogrāfija: Ida (2013)

Chunking Express, Vons Karvajs, Honkonga 1994

Režisora Vona Karvaja “Čankinas ekspresis” aizved emocionālā mīlestības, zaudējumu un iespēju ceļojumā. Stāsts par diviem melanholiskiem Honkongas policistiem – vienu, kurš apmāts ar savu šķiršanos iemīlas noslēpumainā, pagrīdes nešķīstībās iesaistītā sievietē, un otru, kurš pārdzīvo savas draudzenes stjuartes zaudējumu un iemīlas uzkodu ieskrietuves viesmīlē. Rūgti salds skats uz mīlestību un vārdos neizteiktās jūtās un slēptos žestos nodotu vientulību.

Full Metal Jacket, Stenlijs Kubriks, Apvienotā karaliste/ASV 1987

“Goodbye my sweetheart, Hello Vietnam” ar šiem Džonija Vraita dziesmas vārdiem Stenlijs Kubriks sniedz, iespējams, vienu no izcilākajām atklāšanas ainām – liedzot iespēju iepazīties ar varoņiem pirms tiem kā aitām tiek nocirpta vilna un atņemta individualitāte. “Pilns bruņojums” divos segmentos atklāj cilvēka dualitāti. Filmas pirmajā daļā caur diskrimināciju tiek iznīcināts humānisms kara nāves mašīnas izveides vārdā, izgaismojot brutalitātes un armijas iespaidu uz cilvēka saprāta robežām un tā apziņas radīto realitāti. Savukārt otrajā – tiek sekots sarkasma un inteliģenta cinisma apveltītam kara žurnālistam Vjetnamā, kurš vienīgais ir spējis saglabāt kaut mazu daļu sevis.

Papildus ieteicamā filmogrāfija: Eyes Wide Shut (1999), The Shining (1980)

The Grand Budapest Hotel, Vess Andersons, Vācija/ASV 2014

“Viesnīca diženā Budapešta” unikālajā Vesa Andersona manierē stāsta par leģendāru konsjeržu Gustavu slavenā kalnu kūrorta viesnīcā, un viņa attiecībām ar jauno izsūtāmo zēnu Zero, kurš kļūst par viņa uzticamo protežē. Misjē Gustavs ne vien aizraujas ar pārlieku parfīma apsmidzināšanos, bet ar krietni vecāku un turīgu viešņu pavedināšanu. Viena no tām ir Madāma D., ar kuru Gustavs ir uzturējis mīlas afēru gandrīz divdesmit gadu garumā, taču drīz vien viņa mirst mistiskā nāvē. Protams, Madāmas dēls Dimitrijs aizdomās tur misjē Gustavu, nāvei seko nenovērtējamas renesanses laikmeta gleznas zādzība, cīņa par tās atgūšanu un citas likstas, starpkaru posmam lēnām pārveidojot Eiropu.

Hiroshima Mon Amour, Alēns Renē, Francija 1959

Hirosima. Viņa – jauna franču aktrise, debitējot filmā par mieru un atombumbas sprādziena ietekmi, uztur īslaicīgu, bet kaislīgu dēku ar viņu – japāņu arhitektu. Kad viņa grasās doties prom, abi pārcilā atmiņas un tajās zudušus mirkļus. Alēns Renē izaicina skatītāja spēju sekot filmas narācijai – fragmentāriem atmiņu uzplaiksnījumiem un sarunām par Hirosimas atombumbas sprādzienu līdz personīgiem zaudējumiem.

The Dreamers, Bernardo Bertoluči, Apvienotā karaliste / Francija / Itālija / ASV 2003

Parīze sešdesmito gadu beigās – sekss, politika un kino. Filmas “Sapņotāji” režisora Bernardo Bertoluči romantiskā drāma ierauj trīs jauniešu idillē un bezrūpībā, kur, šķiet, ārpasaules un mulsuma nav. Teo un Izabella ir nešķirami dvīņi, priviliģētu intelektuāļu bērni un kino mīļi. Franču dvīņu neparastajā dzīvesveidā, tuvībā un seksuālās brīvības politikā tiek iesaistīts Metjū. Turklāt Bertoluči filmas sapņainībai pievieno dažādas kinematogrāfiskas atsauces kā spēles elementus sinefīlu izspēlētajās ainās un dialogos.

American History X, Tonijs Kaije, ASV 1998

Režisors Tonijs Kaije filmā “Amerikāņu vēsture X” brutāli pievēršas rasisma nejēdzībai, cilvēka nežēlības robežām un naidam, kas bez pamatojuma liek pieņemt lēmumu atņemt dzīvību ādas krāsas dēļ. Taču galvenokārt – otrai iespējai. Dereks pēc cietumā pavadītiem trim gadiem par divu melnādainu vīriešu nogalināšanu, tiek apžēlots. Ar viņa jaunākā brāļa Denija stāstījumu un melnbaltām retrospekcijām tiek atklāta Dereka, neonacistu skinheda, iepriekšējās dzīves varmācīgā daba. Pēc soda izciešanas Dereks liedz savam jaunākajam brālim iet to pašu ceļu un pieļaut viņa kļūdas.

Breathless, Žans Liks Godārs, Francija 1960

Zaglis uz pusslodzi nozog mašīnu un impulsīvi noslepkavo policistu. Varas iestāžu vajāts, viņš cenšas pārliecināt savu draudzeni, amerikāņu žurnālistikas studenti, bēgt viņam līdzi uz Itāliju. Krimināldrāma “Līdz pēdējam elpas vilcienam” ir sešdesmito gadu franču jaunā viļņa kustības viena no pamatlicējiem Žana Lika Godāra pirmais pilnmetrāžas kinodarbs, kas aizsācis režisora nebeidzamus kino novitāšu un eksperimentu meklējumus mūža garumā. Godāra filmas ar nelineāru stāstījuma struktūru, lēcienveida montāžu, kolāžisku manieri un citiem moderniem paņēmieniem kino vēsturē ir mainījušas priekštatus par to, kā var uzņemt kino. “Viņš nav vienkāršs cilvēks, un tādam nav arī jābūt,” par Godāru teikusi režisore Anjēze Varda.

Papildus ieteicamā filmogrāfija: Pierrot le Fou (1965), Band of Outsiders (1964), Alphaville (1965) Contempt (1963), Masculin Feminin (1966), La Chinoise (1967)

Before Sunrise 1995,  Before Sunset 2004, Before Midnight 2013, Ričards Linkleiters

"Before" triloģija ir patiesu attiecību portrets – 18 gadu garš dialogs, kurā Ričards Linkleiters, ļauj ieskatīties ar deviņu gadu intervālu. “Pirms saullēkta” mēs satiekam divus svešiniekus svešā pilsētā – Džesiju un Sēlīnu, kuri iemīlas, vakarā klīstot pa Vīnes ielām, taču nākamajā rītā jaunības maksimālisma vadīti atvadās, neatstājot nekādus pavedienus atrast vienam otru. Taču deviņus gadus vēlāk filmā “Pirms saulrieta” viņi satiekas Parīzē. Džesijam ir sieva un dēls, Sēlīna ir attiecībās. Viņu sarunas, kas caurvij visas trīs filmu daļas kļūst krietni piezemētākas, salīdzinot ar filozofiskajām diskusijām un flirtu pirmajā tikšanās reizē. Savukārt, “Pirms pusnakts” ir daļa, kas liek piezemēties uz zemes ar abām kājām. Džesijs un Sēlīna kopā dzīvo Parīzē un viņiem ir divas dvīņu meitas, taču vasaras brīvdienu izskaņā Grieķijā piezogas skaudrā attiecību realitāte.

Mid90s, Džona Hils, ASV 2018

Pirmā cigarete un skeitborda dēlis, pirmais skūpsts un iespēja izmēģināt iepriekš nezināmo. Džonas Hila debija režijā “90. gadu vidū” ir līdz sīkumam pārdomāta deviņdesmito gadu laika kapsula, tā pirmajās minūtēs ierauj sentimentālā deviņdesmito televīzijas seriālu noskaņā. Naiva un patiesa puišeļa stāsts par pieaugšanu, piederību un ambīcijām, deviņdesmito gadu hiphopa skaņu celiņa pavadībā.

Skaties kino mājās un nevazājies apkārt!