Būt jaunam mūsdienās ir briesmīgi

Madara Iverta, Studentu medijs Skaļāk 

Riga IFF tiešsaistē vēroju Joahima Trīra jaunāko filmu – romantisko komēdiju un pieaugšanas stāstu "Pasaulē sliktākais cilvēks”. Filmas pamatā ir mileniāles dzīves gājums, kura maldās starp to, ko vēlas pati un to, ko citi sagaida no viņas. Filmas sākumā arī izskan šī frāze: “Būt jaunam mūsdienās ir briesmīgi!”. Un tā arī šis apgalvojums nepamet manu prātu, jo jau krietnu laiku ko līdzīgu ik dienas domāju arī es. Šī nebūs filmas recenzija vai izsmeļošs raksts par filmas vēstījumu vai režisora paņēmieniem. Šīs būs manas pārdomas par to, kādēļ man besī būt divdesmitgadniecei.

Protams jaunības tēma vienmēr ir bijusi aktuāla. Un gados jaunie cilvēki mūždien ir jutušies nesaprasti. Ļoti spilgti un skaisti tas parādīts Jura Podnieka filmā “Vai viegli būt jaunam?”, pēc tās noskatīšanās ir diezgan problemātiski uz šo jautājumu atbildēt pozitīvi.

Kad dzirdu vārdus “Šie ir tavi dzīves skaistākie gadi!”, man uznāk smiekli. Histēriski un baiļu pilni smiekli par to, ka šis vairāk izklausās pēc lāsta. Ar vienaudžiem apspriežot dzīves notikumus un nākotnes plānus prātā neviļus nāk Remarka citāts “Man šķiet priekš mūsu vecuma mums ir pārāk liels izmisuma līmenis”. Dažbrīd šķiet, ka pusmūža krīze mūs ir piemeklējusi daudz par ātru.

Tehnoloģiju un prātam neaptveramo atklājumu laikmetā ikviens jaunietis var attīstīt savu potenciālu, apgūstot jaunus horizontus ne tikai skolas solā, bet pat neizlienot no gultas. Tu vari paplašināt savu redzesloku un iepazīt jaunus draugus tikai ar interneta palīdzību. No šāda skata raugoties atbildēt uz jautājumu – vai viegli būt jaunam, balsoties tikai uz apkārtējās pasaules fizisko uztveri šķiet tikai loģiski, ka jā. Jaunība ir laiks, lai attīstītu dažādas īpašības un kļūtu par sevis labāko versiju. Mums ir lielas ambīcijas, cerības uz daudzsološu nākotni, jēgpilni mērķi un sapņi. Kādā sarunā ar draugiem izskanēja pārliecība, ka jaunība ir labākais laiks, lai iegūtu visas nepieciešamās iemaņas, lai atvērtu pasaulei to, kas bez tevis paliktu noslēpums”. Nerimstoša vēlme mīt ne tikai ņemt no sabiedrības, bet arī centieni tai kaut nedaudz dot. Padarīt šo pasauli labāku, vai ne? Un varbūt te arī slēpjas atbilde - mūsu prātos mājo bailes nodzīvot dzīvi un neko nesasniegt.

Dzīvot steidzīgā laikmetā nav viegli. Dzīvot ar neskaidru skatu nākotnē arī nav viegli. Vēl visu sarežģī fakts, ka sociālie tīkli mums rāda - redzi, tavas mammas draudzenes meita jau iemācījusies piecas valodas, atbraukusi no Amazones mežiem, kur tos glāba no izciršanas un vakar jau izdevusi otro grāmatu. Tu to izlasi facebook pēc raudāšanas pauzes, jo nevarēji tikt galā ar universitātes darbiem un tagad dodies uz veikalu, lai par pēdējiem eiro kontā nopirktu roltonus. Kad šīs divas realitātes saskaras, ir mazliet, nu labi, diezgan grūti ticēt, ka ar tevi viss ir kārtībā.

Grāmatas, kino, sabiedrība kopumā un arī mēs paši sev liekam domāt, ka divdesmit gados dzīvot dreifējot pa straumi bez skaidras saprašanas, kas tu esi, ir bezatbildīgi. Pavisam drīz taču trīsdesmit! Tādēļ jau tagad ir jāskrien, lai neko nenokavētu. Vēl pirms neilga laika man bija liela trauksme. Es nezināju, ko gribu un kādēļ, vēl vairāk nomāca doma, ka ar katru gadu taču paliek mazāk laika, lai tiktu skaidrībā. Mums ir tāda svēta naiva pārliecība, ka trīsdesmit gadi ir maģisks cipars, kur dzimšanas dienā man iedos sertifikātu, ka briesmīgie divdesmitnieka gadi ir beigušies un tagad viss beidzot būs skaidrs! Iepazīstot vairāk trīsdesmitgadniekus jāatzīst, ka izmaiņas saprašanas un sevis atrašanas kontekstā ir - trīsdesmit gados nesaprašanas koeficients ir tik augsts, ka vienkārši jau ar to samierinies.

Es nezinu, kas notiks nākamajos desmit gados, kāda būs mana dzīve un vai es spēšu īstenot tagadējās ambīcijas. Sākotnēji varbūt nenāktu par ļaunu beidzot iemācīties šķīvi nomazgāt uzreiz pēc griķu ēšanas, lai tie nepiekalst. Un varbūt arī pēc gadiem desmit es beidzot iemācītos ģērbties atbilstoši laikapstākļiem. Tomēr nevēlos pieaugt tik ļoti, lai dienas hailaits būtu Panorāma vai Bez Tabu. Visam tomēr ir saprāta robežas.