Es neesmu saulīte!

Madara Iverta, Studentu medijs Skaļāk

Varētu domāt, ka šis būs kārtējais dusmīgais raksts no garlaicības māktas feministes, kas ienīst vīriešus un vēlas to visiem paziņot. Iespējams. Tomēr dažreiz vienkārši pienāk tie brīži, kad “ērtās” sievietes mērs ir pilns, kad ir apnicis būt daiļajam objektam, kas rotā šo pasauli ar savu skaistumu. Ir vēlme pieprasīt kaut mazliet cieņas pilnu attieksmi.

Diskriminējoša izturēšanās pret sievietēm mūsu sabiedrībā ir tik izplatīta, ka mēs pat to nepamanām. Izjust sevis seksualizēšanu ik uz soļa, pieņēmumus, ka mēs nespējam saprast neko sarežģītāku par plīts ieslēgšanu, un mūžīgi būt ar apziņu, ka tev sabiedrībai jāpierāda, ka esi līdzvērtīga vīrietim - tā ir norma, ar ko saskaras katra sieviete.

Trīs mēnešus nostrādājot pasaules nepateicīgāko darbu - pārdevēja/konsultante apģērba veikalā, - varu droši rakstīt, ka esmu iesvētīta ar neskaitāmām situācijām, kurās ieraudzīju, kāda ir seksisma realitāte mūsu sabiedrībā. Šie gadījumi ir likuši man burtiski teikt: “Kas pie velna!?”. Iespējams, ir pienācis laiks par to uzrakstīt, nevis tikai dusmīgi kunkstēt draudzeņu Whatsapp grupas čatā. Pieļauju, ka mani stāsti arī būs specifiskāki, jo šo laiku strādāju tieši vīriešu nodaļā. Ikdienu saskaros ar izmisušiem un neizlēmīgiem vīriešiem, kas apjūk izmēru ciparos un veikala izkārtojumā. Tomēr jau iepriekš vēlos ieviest skaidrību, ka, jā – visi vīrieši nav tādi, un, jā, pārsvarā ir sakarīgi klienti. Bet katrs zinām, ka uz simts labiem cilvēkiem pietiek ar vienu “slikto”, lai būtu vēlme darbinieku virtuvē piecas minūtes paraudāt.

Madara un manekens

Šī situācija ir gaužām īsa un, iespējams, arī ar gaužām nevainīgu joku. Tikai joks lika man uz mazu brīdi ienīst visus pasaules vīriešus.

Piemeklējot vīrietim nepieciešamo kreklu, nācās izģērbt manekenu, jo uz tā bija palicis vienīgais vajadzīgais izmērs. Laipni lūdzu vīrieti uzgaidīt, kamēr to izdarīšu. Tas ir piņķerīgs darbiņš un prasa laiku. Kamēr pogāju kreklu, garām paiet cits vīrietis, kurš nopēta mani. Atskatos, jo pieņemu, ka viņam nepieciešama konsultācija kādā jautājumā. Klusuma pauze, un viņš saka: “Es vēlētos būt tā manekena vietā!”. Lai aprakstītu savas sajūtas, perfekti derētu salīdzinājums – jutos tā, it kā uz manis tiktu izgāzts pieklājīgs spainis samazgu. Nožēloju, ka tādos brīžos nostrādā psihes mehānisms, kas bļauj man: “Klusē un laidies lapās!”. Pēc brīža jau devos tālāk no vīrieša ar cerību, ka viņš mani liks mierā. Tā arī bija. Vēlāk, analizējot situāciju, saprotu, ka izjutu neizskaidrojamu vainas izjūtu par to, ka vienkārši darīju savus darbu, un svešs vīrietis izlēma vulgāri seksualizēt mani un manas darbības. Pilnīgi pieļauju, ka šis vīrietis to neteica ar tādu vēstījumu, un vēlējās būt ārkārtīgi asprātīgs ar jaunu sievieti, bet, atvainojiet, vai es varu vismaz uz brīdi ikdienā nejusties kā staigājošs seksa objekts? Mēs neesam pazīstami, un es esmu darbā.

Zaķīt, saulīt, mīļā

Šī situācija noteikti bija visu manu iekšējo sajūtu apogeja, kas arī mudināja man uzrakstīt šo rakstāmo gabalu.

Piektdienas rīts, veikals tikko ir atvērts, un nekas neliecināja par to, ka mani izbesīs kārtējais klients. Vīrietis ap 60 gadiem ienāk veikalā. Viens ar otru laipni sasveicināmies, un viņš mani uzrunā ar vēstījumu, ka viņam nepieciešama ādas vai džinsa jaka gaišos toņos. Parādu viņam pieejamos modeļus zālē un arī aizskrienu uz noliktavu atnest neizliktās jakas, lai būtu lielāka izvēle. Jau no sākuma mūsu komunikācija mani mulsināja, jo kungs mani uzrunāja uz “tu”. Pieņemu, ka tas ir tikai mans audzināšanas niķis, tādēļ to centos laist gar ausīm. Tomēr ar laiku bieži pazibēja teksti: “Nu, kā tu domā, saulīt, šī jaka ir laba?” vai “Zaķīt, vari piemeklēt citu izmēru?”. Nemelošu, ka šādi teksti nav retums no klientu puses. Diemžēl. Pieejot pie kases, lai sistēmā apskatītu izmēru, mani uzrunā kolēģe un min, ka šis vīrietis esot pazīstams aktieris. Šī informācija mani izbrīnīja vēl vairāk. Kā tāds cilvēks var uzskatīt, ka ir pieņemami runāt tādā manierē ar nepazīstamu konsultanti?

Vīrietis palūdz, vai uz laiciņu jaku atlikt, jo dosies uz citu veikalu. Es piekrītu, un uz atvadām saku standarta frāzi: “Veiksmīgu Jums dienu!”. Viņš atbild: “Veiksmīgu dienu arī tev, jauku vakaru un neaizmirstamu nakti!”, un dodas prom no veikala telpām. Stāvu ar jaku rokās un jūtos vēl vairāk apjukusi no notiekošā.

Pēc brīža ienāk nu jau redzētais vīrietis un saka, ka jaku ņems. Vēlreiz piemēra un atkal izsaka savas piezīmes ar diezgan nepatīkamām uzrunām. Izlemju, ka labāk noklusēšu. Noskenēju preci, ielieku maisiņā un pasaku paldies par pirkumu. Cienījamais aktiera kungs atbild: “Paldies, mīļā!”. Pacietības kauss nu jau bija pilns. Dodot iepirkuma maisiņu, piebildu, ka varbūt nevajag nepazīstamus cilvēkus uzrunāt – zaķīt, saulīt un mīļā. Man bija nepatīkami. Sacīju to neitrāla tonī. Satvēris maisiņu, vīrietis klusējot pameta veikalu.

Šķiet, te situācija ir izsmelta, bet priekšā tikai pats interesantākais!

Pēc apmērām minūtēm četrdesmit, kad apkalpoju pie kases sievieti, redzu, ka veikalā ienāk jau redzētais aktieris. Pazib prātā doma, ka esmu aizmirsusi noņemt kādu pīkstuli. Vīrietim, pienākot tuvāk, es viņu uzrunāju ar jautājumu: “Vai varu Jums kaut kā palīdzēt?” un sekoja, manuprāt, visneiedomājamākā atbilde: “Paldies, jau palīdzējāt – sabojājāt garastāvokli!”. Apskatot manu nozīmīti pie žaketes, kur ir mans vārds, viņš teatrāli devās prom.

Analizējot esošos notikumus, rodas skaidra paralēle - aicināt, ka pret tevi attiecas ar cieņu, nozīmē sabojāt garastāvokli.

Tomēr atkal šeit situācija nenoslēdzas. Sākas trešā fāze. Pēc darba dienas šo notikumu izstāstīju draudzenēm, ģimenei un arī draugam. Viņiem šis notikums šķita diezgan absurds un nesaprotams. Manam draugam it īpaši. Viņš kā taisnības cīnītājs un ar izteiktu vēlmi paskaidrot godājamajam aktieriem, ka šādi izturēties nav pieklājīgi un ir pat aizskaroši, izlēma tiešsaistes sociālajos tīklos uzrakstīt viņam ziņu.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur sievietei katru dienu nākas saskarties ar nievājošu attieksmi. Darbā kāds nosauc par zaķīti, uz gājēju pārejas autovadītājs uztaurē un izsaka nepiedienīgas piezīmes vai Instagramā bildes komentāru sadaļā kāds ieraksta skarbus vārdus, jo tu neuzvedies, kā “tikumiska” sieviete.

Izdzīvojot to, dažreiz dienas beigās rodas jautājums: “Ja es būtu vīrietis, vai izjustu šo pazemojošo attieksmi?”. Atbilde ir gaužām skaidra, un tas sāp. Es patiesi vēlētos, lai katrs vīrietis uz šīs pasaules izjustu, kā ir būt sievietei. Kā ir dzīvot un mūžīgi censties sasniegt sabiedrības piekrišanu. Izjust vērtējošus skatienus ik uz soļa, sevis seksualizēšanu katrā ikdienas niekā un dzirdēt tekstu: “Tu taču esi sieviete!”. Jā, es esmu sieviete un vēlos kaut vienu dienu just cieņpilnu attieksmi.