Žēlastības mānija

Sarmīte, pieturoties pie kāpņu telpas sienām, lēnām tipināja uz savas daudzdzīvokļu mājas piekto stāvu. Kad seniore pietuvojās 35. dzīvoklim, viņas roka ieslīdēja siltās jakas kabatā un izvilka mājas atslēgas. Smagi elsojot, mana ome vēl pavisam īsi pakavējās uz lieveņa, lai ievilktu elpu. Viņa spēcīgi samiedza savas brūnās acis un ar vēzienu atvēra dzīvokļa durvis.

Keita Luīze Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

Rakstā visi vārdi ir mainīti.

Sarmītes virtuve, skats no dīvāna. Foto: Keita Luīze Kalniņa

Es pacietīgi gaidīju, kamēr Sarmīte novilks virsdrēbes un atbrīvos man vietu koridorī. Tajā bija neticami maz vietas – pa labi no dzīvokļa ieejas durvīm pavērās skats uz neskaitāmi daudz virsjakām, kuru kabatās paslēptas dažādu krāsu un garšu ledenes mazbērniem, bet pa kreisi stāvēja tumšs, vāji apgaismots un jau labu laiku nokalpojis spoguļgalds. Kas tik uz tā nekrāja putekļus – gadiem nelietoti priekšmeti, katalogos iegādāti tualetes ūdeņi un virkne ārstniecisko ziežu, ko iesmērēt degunā pie pirmām saaukstēšanās pazīmēm. Beidzot arī es kājās uzvilku čības un pa nelielu, mantās ieskautu taciņu gāju uz omes vannasistabu. “Tikai neaizmirsti nomazgāt rokas!” viņa atgādināja.

Taupība augstākajā līmenī

Sarmītes vannasistaba ir viena no neparastākajām vietām viņas dzīvoklī. Tajā ielien tikai vanna, izlietne un sienas skapis, mazajai telpai kliedzot pēc kārtīga remonta. Katru reizi sniedzoties pēc ziepēm, atminos vienu no pārsteidzošākajiem Sarmītes ieradumiem. Piemēram, ja ome vēlas aiziet nomazgāties, viņa vairākas stundas iepriekš paņem plastmasas spaini un novieto to tieši zem dušas krāna. Ome atgriež to tik minimāli, lai tecētu mazas pilītes un ūdens skaitītājs nesāktu darboties. Tā nu nereti paiet puse no dienas, kamēr spainis ir pilns, un ar to pašu jānomazgā ne tikai ķermenis, bet arī galvas āda un mati.

Ja ome vēlas aiziet nomazgāties, viņa vairākas stundas iepriekš paņem plastmasas spaini un novieto to tieši zem dušas krāna. Ome atgriež to tik minimāli, lai tecētu mazas pilītes un ūdens skaitītājs nesāktu darboties.

Mana ome ir ļoti aktīva seniore – viņa spēlē teātri, regulāri brauc uz Varskas spa peldēt un visos gadalaikos pārvietojas ar velosipēdu. Dienas paiet gatavojot, lasot un pildot krustvārdu mīklas, savukārt vakarus viņa pavada savas mātes mantotajā īpašumā, barojot kaķi un šiverējot pa dārzu. Zinu, ka Sarmītei ir pietiekami laba pensija, lai viņa varētu atļauties segt komunālos maksājumus, taču vēlme krāt un taupīt nereti ņem virsroku.

“Padomju laikā neko nevarēja nedz nopirkt, nedz dabūt! Lai dzīvi padarītu interesantāku, sākām mainīties ar pastmarkām un kalendārīšiem,” skolas laikus atminas Sarmīte. “Brālis agrāk bija jūrnieks un tolaik atveda man no ārzemēm šo to interesantu. Vēl tagad atceros dažādu garšu košļenes no Stokholmas, kuras nevarēja dabūt. Tas bija tik prestiži! Savukārt no Dānijas viņš man atgādāja kokosriekstus un konservētus ananāsus. Te tak neviens nebija redzējis ko tādu – to pašu “Jacobs” kafiju vakuumā un lielu šampūna pudeli, par kuru brīnījāmies.”

Pirms vairāk nekā 35 gadiem, kad Sarmīte sāka dzīvot šajā dzīvoklī, viņa pievērsās ziepju kolekcionēšanai. Omei tolaik darbā bija kolēģe, kurai kāda tante no Amerikas sūtīja dažādas dāvaniņas, tostarp cietās roku ziepes, vienas par otru neparastākas. Pašas interesantākās kolēģe ļāva paņemt manai omei. Lavandas, rožu, ābolu – kādas tur tik nebija. 10 gadus Sarmīte šīs ziepes krāja vannasistabas skapī, līdz vairs nebija vietas jaunām, un tikai pēc tam viņa sāka dažu labu arī izmantot. Daļu no tām varu aplūkot vēl šobaltdien.

Leģendārā ziepju kolekcija, kuru atkārtot nespētu neviens 

Vannasistabas skapī vietas jauniem produktiem nav – tos nākas krāmēt vienu otram virsū 

“Ar kolekcionēšanu aizraujos jau kopš bērnības. Esmu krājusi markas un konfekšu papīriņus, griezusi ārā bildītes no konvertiem, kā arī attēlus ar dažādām slavenībām, kuras likt albumos. Šobrīd tās gan ir izčibējušas, bet agrāk kioskos tādas patiešām varēja nopirkt,” turpina ome.

Vannasistabas skapis nav vienīgā mēbele, kas pārpildīta līdz malām – tāda ir arī Sarmītes vanna. Tajā mētājas dažādi spaiņi un plastmasas toveris, kurā ome mazgāja savus bērnus. Kad biju maza un Sarmīte mani pieskatīja, tie man asociējās ar monstriem un likās šausminoši smagi.

Spaiņi, švammes, gandrīz izlietotu ziepju gabaliņi – Sarmīte savā vannā glabā ne to vien 

Tīrīšanas līdzekļu vannasistabā netrūkst

Savukārt virs izlietnes piestiprināts necils, maza izmēra spogulis, bet pie tā – kādas slaidas supermodeles bilde no zeķubikšu iepakojuma. Jā, manai omei patīk izgriezt fotogrāfijas un ar tām izkrāšņot savu dzīvokli. Katru reizi, kā es apsēžos viņas dzīvoklī uz tualetes poda, varu sagaidīt, ka metra attālumā no manis uz tualetes durvīm pavērsies kompozīcija ar fotogrāfijām. Parasti tie ir kādi zvēri no kalendāra, piemēram, lauvas un kaķēni, taču man prieks, ka vismaz fotogrāfijas Sarmīte mēdz nomainīt biežāk nekā spaiņus savā vannā.

Tā kā Sarmīte dzimusi Tīģera gadā, viņas guļamistabas sienu rotā šo strīpaiņu attēlu izlase

Virtuve, kas vienmēr paliks atmiņā

Kad rokas nomazgātas, mani uz virtuvi vilina omes cepto kotlešu aromāts. Ak, kā es dievinu omes kotletes! To dēļ vien ir vērts viņu apciemot. Ienākot Sarmītes recepšu valstībā, cenšos atrast pavisam nelielu pleķīti, kur nobāzt savu pēcpusi, jo pa labi no manis ir virtuves dīvāns, kas pārkrauts ar visiem iespējamiem štruntiem, savukārt tiem pāri pārmests lakats, lai nekārtība pārvērstos par kaut ko nedaudz estētisku. Jūtu, ka arī kājām nav vietas – tās ieskāvuši tukši plastmasas trauciņi un opja izdzertās alus pudeles.

Ome katru dienu virtuvē pavada vairākas stundas, cītīgi gatavojot. Nelielais pleķītis uz dīvāna un galda atvēlēts viņas mīļajiem ģimenes locekļiem ciemošanās laikā

Sarmītes vīrs ik pa laikam mīl iedzert, taču liela daļa pudeļu paliek zem virtuves galda. Foto: Keita Luīze Kalniņa

Ome kā jau savā elementā – pienāk pie manis, uz papīra dvieļa uzliek neliela izmēra šķīvi, dakšiņu un laipni aicina cienāties ar pagatavoto ēdienu. “Atkal piedegušas, nu!” viņa norāda uz apcepto maliņu, kas manā izpratnē ir perfekta. Kamēr izbaudu katru gardo kumosu un domāju, kaut šī dievišķā kotlešu garša nekad nebeigtos, ome pagriež skaļāk sev mīļu melodiju. Un kā nu reiz – radio ēterā skan mūsu abu favorītdziesma “Meitene no Gulbenes”. Ome pasper soli pa kreisi, tad pa labi un pacilātā garastāvoklī turpina griezt gaļu uz pannas. Tikmēr manu acu skatienu jau atkal piesaista skumjais virtuves interjers. Tā kā Sarmītei nav tvaika nosūcēja, tapetes gadu gaitā uzkrāto tauku dēļ ir atlīmējušās no sienas un šobrīd izskatās pēc iebalzamējušiem ruļļiem. Tas pats ar gāzes plīti – šobrīd to klāj tauku mētelītis. Pieļauju, ka tieši tāpēc ome ir vienīgā, kas tai pieskaras. “Aij, mēs neesam saņēmušies. Gribētu remontu, bet materiāli ir ļoti dārgi. Ja es “SuperBingo” laimētu vienu miljonu eiro, noteikti nomainītu nolietotās mēbeles, iegādātos jaunu virtuves iekārtu un dušu. Diemžēl viss atduras līdzekļos,” viņa nopūšas.

Sarmītes virtuves skapītis ir īsts mākslas darbs – uzlīmes sniedzas līdz punktam, kuru viņa var aizsniegt

Pēkšņi man slāpst. Sarmīte pieiet pie sava leģendārā virtuves skapja, kura durvis viscaur klāj eksotisku augļu uzlīmes, un izvelk ārā krūzi ar melnu dibenu. Viņa ar dvieli izslauka to un pasniedz man. “Ko tu dzersi? Kolu, vīnogu sulu vai bērzūdeni?” ome man jauki vaicā. Kamēr malkoju limonādi un jūtu, kā piepūšas vēders, Sarmīte atver ledusskapja durvis. Nepatīkama aromāta vilnis pārņem visu virtuvi, liekot sašķobīties manam degunam. “Ko saldajā? Vaniļas sieriņu, jogurtiņu, varbūt “Kinder Pingui?” viņa neliekas mierā. Ak, bet tās kotletes. Man pietiek tikai ar tām! Gribot būt laba mazmeita, piekrītu apēst kinderīti un aplūkoju derīguma termiņu – protams, sen iztecējis. Nu, neko. Atdodu omei, bet viņa to ieliek atpakaļ ledusskapī pie citiem veciem produktiem. “Ja pienam beidzas derīguma termiņš, varu rauga pankūkas izcept. Ja desai, tad pagatavot omleti. Līdz šim saindējusies neesmu,” viņa smejas.

Jāatzīst, ka Sarmītei ir tendence iepirkt pārtikas krājumus ļoti ilgam laikam un aizmirst par tiem. Reiz mēs vēlējāmies doties ārpus mājas un paņemt līdzi ko uzkožamu. Kad paņēmu auduma tīkliņu, kurā ielikt ēdienu, ar rokām sajutu celefāna maisiņu. Līdzko pavēru to savas galvas augstumā, gandrīz vai iebrēcos – maisiņā bija karbonāde, bet ap to gozējās desmitiem tārpu. Nav ne jausmas, cik ilgi gaļa tolaik stāvēja siltumā…

Vecākās meitas centieni palīdzēt

“Es ar to nelepojos!” atzīst Skaidrīte. Centienus sakrāt neskaitāmi daudz lietu un pārvērst tās par Himalaju kalniem ir pamanījusi arī viņas vecākā meita Rūta. Kad omes nav mājās, viņa cenšas izvākt maksimāli daudz lieko mantu un izmest tās ārā. Arī santehniķi viņa ir saukusi, omei nezinot, kurš meistars nomainīja podu, un panāca, ka ūdens vairs nav jānolaiž ar spainī sakrāto ūdeni.

Centienus sakrāt neskaitāmi daudz lietu un pārvērst tās par Himalaju kalniem ir pamanījusi arī viņas vecākā meita Rūta. Kad omes nav mājās, viņa cenšas izvākt maksimāli daudz lieko mantu un izmest tās ārā.

Sarmītes aizraušanos ar mantu vākšanu Rūta aizvien vairāk apzinājās pēc izvākšanās no vecāku mājām: “Kad visi bērni pameta ligzdiņu, atbrīvojās telpa un parādījās vairāk vietas. Ja agrāk es ar māsu un brāli izmetu liekās lietas, tad vēlāk vairs nebija neviena, kas stātos ceļā. Esmu vairākkārt centusies palīdzēt, taču tas ir bezjēdzīgi, jo pēc laika viss divtik apaudzis ar mantām atpakaļ. Nevar nemaz tā šeptēties, jo viņa pēc tam paliek dusmīga.”

Kad vaicāju, cik daudz mantas Rūtai sanācis izmest, viņa smagi izelpo. “Oij, tie kvantumi ir mērāmi maisos… Esmu prasījusi, kāpēc viņa krāj – atkritumus taču var šķirot un izmest, turklāt pie mājām atrodas šim nolūkam paredzētie konteineri. Labi, ka tagad Latvijā ir ieviesta depozītu sistēma, jo agrāk neviens tās pudeles neizmeta.”

Plastmasas iepakojumu krāšana nav vienīgā Sarmītes problēma, kuru akcentē Rūta: “Nocenotā pārtika tiek pirkta pārāk daudz. Kā viņa pati saka – šis ieradums radies no padomju laikiem, kad neko nevarēja dabūt. Es gan uzskatu, ka tā ir atruna – viņa dzīvo tuvu pārtikas veikalam, nu nav jāpērk tik nenormālas pārtikas produktu rezerves.”

Sarmīte neslēpj: “Kad eju uz veikalu, vienmēr ievēroju akcijas preces. Ja ir laba cena, iepērku vairākas produkta vienības, piemēram, trīs sviesta paciņas, trīs “Mārtiņa” desiņu iepakojumus, trīs konservēto pupiņu miksus, trīs eļļas pudeles. Tad paņemu vienu sev, otru kādam radiniekam atdodu. Es domāju, ka visi tā dara.”

Jā, mana ome ir viens no dāsnākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Viņa nekad neatteiks palīdzību, pat dzīvokli ieķīlās: “Savējiem man nav žēl. Tas šķiet pašsaprotami, jo mani vecāki arī daudz deva un neko nežēloja.”

Rūta ir pārliecināta – mamma šai problēmai robežas neredz, un kritiskā domāšana pret mantu vākšanu nepastāv. “Citreiz saku – ja iztīrīsi dzīvokli, jutīsies labāk, bet nekā! Ja kopīgiem spēkiem deviņdesmit procentus no tiem atkritumiem izmestu, atbrīvotos telpa, ko tīrīt. Tagad diemžēl to nevar izdarīt, jo viss ir aizkrāmēts. Esmu jau pieradusi un cenšos tam nepievērst uzmanību, taču kārtībai ir jābūt – nevar mantas sakrāmēt tik tuvu vienu otrai klāt, ka nav, kur šķīvi nolikt. Ja es sēžu, viņa stāv kājās, jo nav, kur apsēsties. Viss ir aizkrāmēts!”

Dzīvoklī ir arī trešā istaba, taču tajā vairs nav iespējams iekļūt – priekštelpa aizkrauta ar dažādām mantām

Viņa pieļauj domu – jo vecāki kļūstam, jo mazāk enerģijas paliek kaut ko darīt. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc Sarmīte arvien retāk vēlas uzņemt ciemiņus. “Es vairāk neko nesaku. Ja tā padomā, labi, ka ir mamma, pie kuras varu aiziet,” pateicīga ir Rūta.

Viena atkritumu vācēja vietā veseli divi

Sarmīte savā dzīvoklī nedzīvo viena – par savām mājām tās sauc arī viņas vīrs Georgs. Pāri vieno vairāk nekā 50 gadus ilga laulība.

“Georgs ir atkritumu radītājs. Nav māka otru aizvainot, bet ko tu esi darījis, lai to novērstu? Neko! Uzskatu, ka viņš nedrīkst mammai pārmest. Būdama sieviete, Sarmīte ir vairāk atbildīga par tīrības uzturēšanu, bet viņš viņai nepalīdz. Būtu kādreiz miskasti iznesis. Ne viņš šķīvīti, ne krūzīti nomazgā,” ar nožēlu savus novērojumus atklāj vecākā meita.

Opis Georgs ir atkritumu radītājs. Nav māka otru aizvainot, bet ko tu esi darījis, lai to novērstu?

Rūta centusies pierunāt Sarmīti nomainīt veļasmašīnu, taču vīrs neļauj. “Viņai jārēķinās – ja veļa mazgājas, nekur nedrīkst iet, jo drēbju mazgāšanai paredzētās programmas periodiski apstājas un ūdens nesūknējas. Lai nosēdina tēvu blakus, kāpēc mammai jāsēž un jāvaktē? Tad viņa dauza un spaida to veļasmašīnu, sper ar kāju… Vai tas nav arhaiski?” retoriski vaicā Rūta.

“Veļasmašīna jāpieskata kā mazs bērniņš, nepametīsi taču viņu,” iesāk Georgs. “Kad mūžs būs iztecējis, tad varēs papildināt krājumus. Gribu Sarmīti iesaistīt tamborēšanā, lai laiku pie veļasmašīnas viņa izmantotu lietderīgi un vairs negarlaikotos. Tur var trīs darbus savienot kopā – lūdzu, dari to! Dzīve nav rožu lauks, kā sacīt jāsaka.”

Pateicoties Rūtas iniciatīvai, vecāki tikuši pie jauna ledusskapja un televizora. Tēvs esot protestējis, taču šobrīd pie ekrāna atrodas visbiežāk. Viedoklis par sievas aizraušanos ar mantu vākšanu ir arī viņam: “Tas nav mantkārības pēc. Es labprāt pilnveidotu to pasākumu, bet mums ir žēlastības mānija – vienā dienā domāju, kaut tās lietas nebūtu, bet jau nākamajā šķiet, ka noderēs. Nejauši tam visam paeju garām.”

Vācēja sindroms

Kā intervijā skaidro klīniskā un veselības psiholoģe Kristīne Zavele, vācēja sindromam jeb mantu uzkrāšanas uzvedībai bieži ir cieša saistība ar ģenētiskiem un iedzimtiem faktoriem: “Šīs tendences var parādīties jau bērnībā vai agrīnajos pusaudža gados, un bez atbilstoša atbalsta tās ar laiku mēdz pastiprināties. Vākšanas uzvedību bieži pavada šķietami loģiski pamatojumi – doma, ka priekšmets “var noderēt”, “būs žēl izmest”, vai ka to vajag paturēt drošībai “sliktākiem laikiem”. No psiholoģiskā skatījuma šie racionālie skaidrojumi ir alibi mehānisms, kas palīdz cilvēkam uz brīdi mazināt iekšējo trauksmi un nedrošību. Pat ja vākšanas process norisinās daļēji neapzināti, zem katras “praktiskas” atrunas gandrīz vienmēr atrodams emocionāls palaidējs – bailes, trauksme vai iepriekšējas pieredzes radīta nedrošība. Uzkrāšanas rituāls kļūst par veidu, kā mazināt emocionālo spriedzi: paturēta lieta sniedz īslaicīgu atvieglojumu un gandarījumu, kas nostiprina uzvedību. Tāpēc brīžos, kad kāds cits mēģina izmest mantas vai cilvēkam pašam tas jādara, rodas spēcīgs stress un emocionālas sāpes.”

Vākšanas uzvedību bieži pavada šķietami loģiski pamatojumi – doma, ka priekšmets “var noderēt”, “būs žēl izmest”, vai ka to vajag paturēt drošībai “sliktākiem laikiem”. No psiholoģiskā skatījuma šie racionālie skaidrojumi ir alibi mehānisms, kas palīdz cilvēkam uz brīdi mazināt iekšējo trauksmi un nedrošību.

Kad jautāju omei, vai viņa savā dzīvoklī ielaistu cilvēku, kurš profesionāli nodarbojas ar mantu šķirošanu un organizēšanu, viņa satrūkstas: “Tas būtu ļoti grūti. Piekrītu, ka cilvēkam vajag maz, bet grāmatas, vecās servīzes – to visu gribētu mest ārā!”

Par vācēju cilvēks kļūst vairāku iemeslu dēļ. Ja bērnība pavadīta nabadzībā un pazemojumā, redzot, ka citiem ir viss, par ko esi sapņojis, nereti vēlākā dzīves periodā radīsies vēlme pēc drošības sajūtas. “Šī pieredze var radīt dziļu iekšēju pārliecību, ka nākotnē “man nekad vairs nedrīkst nekā pietrūkt”, un priekšmeti kļūst par simbolisku aizsargbarjeru pret atkārtotu ievainojumu,” teic Kristīne Zavele. Tāpat jāņem vērā traumatiska, stresaina dzīves pieredze. “Uzvedību var “palaist” vai pastiprināt arī traumatiski vai ļoti saspringti dzīves notikumi, piemēram, tuvinieka zaudējums, pārcelšanās, izmaiņas ģimenē vai straujas profesionālās pārmaiņas. Pat pozitīvs stress var aktivizēt vākšanas mehānismu, jo tas ietekmē cilvēka emocionālo stabilitāti, īpaši tad, ja jau pastāv ģenētiska nosliece,” norāda klīniskā un veselības psiholoģe.

Sarmīte situācijas nopietnību apzinās: “Esmu lasījusi rakstus par vācēja sindromu, un tā jau arī ir – cilvēks apaug ar mantām, pašam to nemanot. Es saprotu, ka man ir tāda problēma, taču grūti piespiest sevi kaut ko mainīt.” 

Tāpat viņa norāda uz veselības problēmām, kas liedz pievērsties savas apkārtējās vides sakārtošanai: “Jo vecāka palieku, jo grūtāk uzkopt māju. Piemēram, nevaru pati logus notīrīt – man ir bailes kāpt augšā. Esmu dzirdējusi par ļoti daudz negadījumiem, kad cilvēki nokrīt un salauž roku vai kāju. Jāņem vērā arī fakts, ka man ir augsts asinsspiediens un bieži reibst galva.”

Kā palīdzēt?

Kristīne Zavele norāda, ka vācēja sindroma gadījumā var izšķirt trīs apzinātības stadijas: “Vislabākās prognozes atveseļoties ir tiem cilvēkiem, kuri saprot, ka viņu uzvedība nav veselīga un ir gatavi pieņemt palīdzību. Sarežģītāka situācija ir tiem, kas nojauš par problēmu, bet to neatzīst un turpina ierasto dzīvesveidu. Savukārt vissmagākā forma ir tad, ja cilvēks neatpazīst, ka pastāv jebkādas grūtības, un savas uzvedības uzturēšanai izmanto neloģiskus attaisnojumus, piemēram, piesaucot “zero waste” idejas, kas faktiski neatspoguļo patieso traucējuma būtību.”

Intervijas laikā uzzinu, ka ļoti svarīgs ir apzinātības treniņš – spēja pamanīt, kādas emocijas parādās brīžos, kad cilvēks krāj lietas vai izjūt diskomfortu, domājot par šķiršanos no tām. Apzinoties, ka šie impulsi ir saistīti ar trauksmi, nevis racionālām vajadzībām, sākas pirmais solis ceļā uz pārmaiņām.

“Nākamais posms ir savu izjūtu atzīšana,” norāda Kristīne. “Cilvēkam jāspēj atklāti atzīt sev, ka viņā ir nemiers, bailes vai nedrošība, kas tiek kompensēta ar mantu uzkrāšanu. Tieši emociju atpazīšana un pieņemšana palīdz pārtraukt automātisku rīcību – līdzšinējie uzvedības modeļi sāk zaudēt spēku, un parādās iespēja reaģēt citādi.”

“Kad emocijas kļūst skaidrāk saprotamas, ir vērtīgi izstrādāt veselīgākas alternatīvas, kas trauksmes brīžos var aizstāt krāšanu – tās var būt fiziskas aktivitātes, radoši procesi, sarunas vai citi nomierinoši rituāli. Šādas darbības pakāpeniski vājina ierasto uzvedības ciklu un stiprina jaunu ieradumu veidošanos,” turpina psiholoģe.

Cilvēkam jāspēj identificēt, kad šī tieksme radās un kādi apstākļi to veicināja – vai tie bija agrīni zaudējumi, nabadzības pieredze, pazemojums vai citi emocionāli ievainojumi.

Visbeidzot, būtiski ir izprast uzvedības saknes. Kristīne norāda, ka “cilvēkam jāspēj identificēt, kad šī tieksme radās un kādi apstākļi to veicināja – vai tie bija agrīni zaudējumi, nabadzības pieredze, pazemojums vai citi emocionāli ievainojumi. Tikai izprotot un pieņemot šos faktorus, kļūst iespējams piedot sev un citiem, atbrīvoties no emocionālās nastas un veidot stabilāku pamatu izmaiņām.”

Līdzīgākas nekā šķiet

Vienmēr esmu domājusi – mēs ar omi esam divi ļoti dažādi cilvēki, jo es atšķirībā no viņas sevi saucu par tīrīšanas frīku. Kamēr ome apgalvo, ka viņa neprot uzkopt dzīvokli, es katru dienu pavadu vairākas stundas, slaukot putekļus, tīrot virsmas, kā arī mazgājot netīro veļu un traukus. Tāpat man ir ļoti viegli atvadīties no nevajadzīgām mantām.

Kamēr ome apgalvo, ka viņa neprot uzkopt dzīvokli, es katru dienu pavadu vairākas stundas, slaukot putekļus, tīrot virsmas, kā arī mazgājot netīro veļu un traukus.

Izrādās, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav saistīti tikai ar mantu vākšanu – tie var izpausties arī kā nemitīga pūciņu vākšana no apģērba vai regulāra atgriešanās mājās, lai pārbaudītu, vai gludeklis patiešām ir izslēgts. Kopš sāku dzīvot viena, es nespēju iziet ārā no sava dzīvokļa, kamēr neesmu izrāvusi visus kontaktus un pārliecinājusies, ka indukcijas plīts un cepeškrāsns ir izslēgta vai ka no neviena krāna netek ūdens. Tāpat es mēdzu nejauši bīdīt mēbeles vai interjera priekšmetus tā, lai tie stāvētu perfekti. Savukārt, kad atveru ledusskapi, man patīk visus produktus sakārtot dilstošā secībā, piemēram, no augstākā pudeles kakliņa līdz zemākajam.

Nereti ome man lasa dienas horoskopu. Tā kā mūsu zodiaka zīme ir Vēzis, bieži esam vienisprātis par mūsu mentālo veselību – sevi raksturojam kā ļoti emocionālas būtnes, kas daudz prāto un uztraucas par dzīves sīkumiem. Iespējams, obsesīvi kompulsīvos traucējumus esmu pārņēmusi no savas dzimtas sievietēm, jo arī mana mamma, Sarmītes vidējais bērns, ir ļoti jūtīgs cilvēks.

Priecāties par to, kas ir

Katram no mums ir savi mīnusi, taču mana ģimene ir iemācījusies pieņemt Sarmīti tādu, kāda viņa ir, un būt pateicīgi par katru kopā pavadīto mirkli. Ome apzinās, ka ar vācējas sindromu viņa sirgs līdz mūža galam, taču spēj šajā situācijā saskatīt arī pozitīvo. “Mūsu dzīvoklis atrodas izdevīgā vietā, es to ļoti novērtēju. Tas ir no svara, jo bērnības un jaunības laikos man nācās iet lielu gabalu, lai nokļūtu līdz centram, un nest smagumus. Arī dzīvojamā māja ir renovēta un silta,” pateicīga ir Sarmīte.

Tikmēr opja teiktais izstaro siltumu. Šķiet, ka viņš mūža nogalē iemācījies vairs nebūt tik sīkumains: “Dzīve ir skaista, un to saista mīlestība. Savās mājās es novērtēju brīžus, kad uz galda ir kaut kas silts un kūpošs uzlikts. Ja no sirds gatavots, tad, ak, cik tas ir garšīgi!”