Sagraut klusuma sienu. Pieredzes stāsti par seksuālu uzmākšanos

Pēc Latvijas Televīzijas raidījuma Kultūršoks par seksuālo uzmākšanos sabiedrībā ilgi virmoja diskusijas par to, kas vispār ir seksuāla uzmākšanās. Patiesībā tā notiek bieži – uz ielas, bāros, sabiedriskajā transportā, darbā, draugu lokā un pat ģimenē. Kāpēc izvēlamies šādus gadījumus neredzēt, nedzirdēt un par tiem nerunāt? Ko dara atbildīgās iestādes un organizācijas, lai šādas situācijas nerastos un neatkārtotos? Un kāda ir ikkatra atbildība, lai sabiedrībā izskaustu varmāku visatļautību un attaisnošanu? Šīs problēmas pētījumā tiek skaidrotas, uzklausot sešu cilvēku pieredzes stāstus.

Annija Brahmane, Anna Apīne, Ārija Bērziņa, Sintija Šiliņa, Inquisitio

Kas ir seksuālā uzmākšanās

Latvijas Republikas tiesībsargs 2024. gada vasarā vērsās Saeimas Juridiskajā komisijā ar priekšlikumiem likumprojekta Grozījumi Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā izstrādē. Tika norādīts, ka likuma 11.1 pantā par administratīvi sodāmiem atzīst vairākus agresīvus pret citu personu vērstus uzvedības veidus, kas, cita starpā, izpaužas kā draudi radīt kaitējumu personas vai tās tuvinieku veselībai vai dzimumneaizskaramībai, ja ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt īstenoti, kā arī personas uzmācīga vajāšana (izsekošana, novērošana vai nevēlama, uzbāzīga un traucējoša saziņa). Tomēr šajā normā nav ietverta seksuālās uzmākšanās definīcija. Lai gan pirmšķietami šīs normas tvērums varētu iekļaut arī atsevišķus izteiktākos seksuālās uzmākšanās veidus, tomēr no normas dispozīcijas izriet, ka, lai to varētu piemērot, minētajām darbībām ir jāsasniedz noteikts apdraudējuma līmenis.

Foto: freepik.com

Tiesībsargs izmanto Stambulas konvencijā skaidroto jēdzienu seksuālā uzmākšanās, proti, tā ir “jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide”.

Stambulas konvencijā jēdziens seksuālā uzmākšanās ir “jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide".

Ar mērķi atturēt varmākas no turpmākiem seksuāla rakstura pārkāpumiem 2024. gada 10. decembrī Latvijā stājās spēkā likuma grozījumi, kuros par seksuālu uzmākšanos paredzēts noteikt administratīvo atbildību, turpmāk par šādiem nodarījumiem piemērojot naudas sodu līdz 700 eiro. Valsts policijas sabiedrisko attiecību speciāliste Lāsma Greidāne gan stāsta, ka no brīža, kad stājās spēkā likuma grozījumi, līdz gada beigām nav saņemts neviens iesniegums par seksuālu uzmākšanos.

Tiesībsargs pēc 2024. gada martā notikušā seksuālās uzmākšanās skandāla Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā uzsāka plašu pētījumu, izvērtējot seksuālo uzmākšanos kā sociālu fenomenu no juridiskā, socioloģiskā un psiholoģiskā skatpunkta. Pētījumā ietverti Latvijas augstskolu aptaujas rezultāti, lai novērtētu situāciju tajās, īpaši mehānismus, kas spēj identificēt un novērst seksuālo uzmākšanos.

Tiesībsarga pārstāvis Edgars Lākutis stāsta: “Tiesībsargs piedalījās seksuālās uzmākšanās likuma grozījumu izstrādē, kā arī sniedza savu vērtējumu un priekšlikumus. Tiesībsargs neiebilda par normatīvajos aktos noteikto maksimālo soda apmēru. Vienlaikus attiecībā uz administratīvā soda noteikšanu par seksuālo uzmākšanos tiesībsargs aicināja normā paredzēt minimālo sankcijas robežu, atstājot konkrētā apmēra noteikšanu likumdevēja ieskatā. Diemžēl likumdevējs nenoteica minimālo robežu.”
 

Man uzmācās ballītē

Lai gan statistikas dati rāda, ka biežāk no uzmākšanās cieš sievietes, tomēr tā var skart jebkuru. Arvis dalās ar pieredzi kursabiedru ballītē: “Šajā dzīvoklī virtuve bija atsevišķā telpā ar aizslēdzamām durvīm. Biju aizgājis uz virtuvi, lai pagatavotu sev kokteili, ienāca mana kursabiedrene. Sākām pļāpāt, neko īpašu nenojautu. Es biju pagriezies ar seju pret galdu, un viņa atradās man aiz muguras. Vienā brīdī viņa apskāva mani no mugurpuses un sāka berzēties pret manu intīmo zonu. Viņa teica, ka vēlas, lai es pārguļu ar viņu šeit uz galda, un mēģināja mani skūpstīt. Nostūmu viņu nost un teicu, ka nevēlos ar viņu neko darīt. Paņēmu savu dzērienu un devos atpakaļ pie pārējiem kursabiedriem.”

Lai gan statistikas dati rāda, ka biežāk no uzmākšanās cieš sievietes, tomēr tā var skart jebkuru.

Sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks par gadījumiem, kad uzmācas vīriešiem, skaidro: “Daudziem – gan sievietēm, gan vīriešiem – ir ļoti neērti par to runāt. Viņiem ir kauns par to, kas ar viņiem ir noticis. Es domāju, iespējams, ka vīriešiem pat vairāk. Ja ir izvarošanas gadījumi, vīriešiem ir vēl grūtāk par to izstāstīt nekā sievietēm. Bet jebkurā gadījumā daudziem ir grūti runāt par šādām intīmām vardarbības detaļām.”

Kolēģis mani neliek mierā

Seksuālā uzmākšanās var izpausties arī citādāk. Pēc Centrālās statistikas portāla 2021. gada datiem redzams, ka uzmākšanos darbavietā ir pieredzējuši 11 % sieviešu un 5,1 % vīriešu 18–74 gadu vecumā, kas ir zemākais rādītājs starp Baltijas valstīm. Lietuvā seksuālu uzmākšanos darbavietā ir pieredzējušas 19,1 % sieviešu, savukārt Igaunijā – pat 33,3 % sieviešu.

Alīna strādā birojā, kurā atrodas vairāki uzņēmumi. “Es iepazinu vīrieti, kuram bija aptuveni 50 gadi. Es esmu uz pusi jaunāka. Viņš sāka ar mani runāt, un es pieklājības pēc draudzīgi atbildēju. Šī komunikācija – kā viņš smējās, kā viņš skatījās uz mani – man lika justies neērti, bet, tā kā es viņu bieži satiku, apsveicinājos, citreiz sanāca arī parunāties, bet es nekad neuzsāku šīs sarunas. Ar mani runājot, viņš bieži izmeta dažādus nepiedienīgus jokus. Kādu dienu viņš man stāstīja, ka viņam ir divas biļetes uz koncertiem, un aicināja viņam pievienoties. Man tas bija tik ļoti liels pārsteigums, sajutos tik ļoti neērti. Es beigās viņam atteicu, protams. Un tad pēc šī atgadījuma pagāja kādas trīs nedēļas, un es saņēmu no viņa ziņu, kurā vēlreiz jautāja, vai es varētu iet ar viņu uz koncertu, un neesot iemesla, lai tagad viņu ignorētu. Es uzskatu, ka tā ir uzmākšanās, jo es vairākkārt mēģināju ignorēt šo cilvēku,” savā pieredzē dalās Alīna.

Pēteris ir uzņēmuma vadītājs. Viņa darba kolēģi esot ļoti atvērti un draudzīgi. “Mūsu kolektīvam pievienojās jauna asistente Justīne (vārds mainīts). Sākumā viss šķita diezgan normāli, bijām uz viena viļņa. Bet tad jau tas pārtapa nedaudz citā līmenī, kad Justīne sāka veikt fiziskus kontaktus un mīļoties. Tādas lietas būtu varbūt okei, ja to gribētu abi cilvēki. Bet tīri starp darbinieci un viņas priekšnieku šāda attieksme nav pieņemama, un man sāka kļūt ļoti neērti. Justīnei es to mēģināju skaidrot, bet viņa īsti nesaprata, kāpēc to saku, un dažreiz pat apvainojās. Tas patiesībā ir ļoti toksiski. Diezgan traki palika tajā brīdī, kad bija neērti ne tikai man, bet arī apkārtējiem kolēģiem. Tieši tā fiziskā uzmākšanās, kontakts. Bija ļoti, ļoti neērti un nepatīkami,” stāsta Pēteris.

Darbiniekam, kurš piedzīvo seksuālu uzmākšanos no kolēģiem, jānorāda pārkāpējam, ka viņa rīcība nav pieņemama, un jāinformē darba devējs, iesniedzot sūdzību ar iespējamiem pierādījumiem.

Latvijas Darba devēju konfederācijas juriste, darba tiesību eksperte Anete Neilande skaidro, ka šādās situācijās darbiniekam, kurš piedzīvo seksuālu uzmākšanos no kolēģiem, jānorāda pārkāpējam, ka viņa rīcība nav pieņemama, un jāinformē darba devējs, iesniedzot sūdzību ar iespējamiem pierādījumiem. “Ja darba devējs nerīkojas, var vērsties Valsts darba inspekcijā, bet, ja uzmākšanās ir agresīva, – Valsts policijā. Ja pāridarījumu veic pats darba devējs, darbiniekam jāvēršas Valsts darba inspekcijā, tiesā vai policijā. Uzņēmumos ētikas un uzvedības normas dažkārt tiek atrunātas iekšējās kārtības noteikumos, tomēr seksuāla rakstura normas visbiežāk tiek uztvertas kā vispārpieņemtas sabiedrības normas. Sekas par šādām darbībām atkarīgas no konkrētās situācijas un var ietvert disciplinārsodus, civiltiesiskus prasījumus vai pat kriminālatbildību,” uzsver Anete Neilande.

Upura vainošanas kultūra

Anete strādā degvielas uzpildes stacijā un bieži vien arī nakts maiņās. “Katru sestdienas nakti, kad jāstrādā, es jau zinu, ka saskaršos ar verbālu uzmākšanos. Sapratu, ka lielākoties tie ir daudz vecāki vīrieši, kuri uzskata, ka tas ir normāli uz pusi jaunākai sievietei izteikt kādus komentārus par izskatu vai jautāt, kad beigsies darba maiņa,” stāsta Anete. Viņu satrauc tas, ka cilvēki atļaujas ko tādu darīt un vēl to normalizē.
 

Upura vainošanas kultūra

Anete strādā degvielas uzpildes stacijā un bieži vien arī nakts maiņās. “Katru sestdienas nakti, kad jāstrādā, es jau zinu, ka saskaršos ar verbālu uzmākšanos. Sapratu, ka lielākoties tie ir daudz vecāki vīrieši, kuri uzskata, ka tas ir normāli uz pusi jaunākai sievietei izteikt kādus komentārus par izskatu vai jautāt, kad beigsies darba maiņa,” stāsta Anete. Viņu satrauc tas, ka cilvēki atļaujas ko tādu darīt un vēl to normalizē.

Antropologs min arī to, ka Me Too kustība izgaismojusi daudzus gadījumus, kurus iepriekš uzskatīja par normāliem, piemēram, seksuālas attiecības starp pasniedzējiem un studentiem, kas daudziem šķita pieņemamas. Tāpat sabiedrībā ir atšķirīgi viedokļi par to, kā jāreaģē uz vardarbību. “Ja mēs paskatāmies 50. gadu filmas par, piemēram, attiecībām starp priekšnieku vīrieti un padoto sekretāri, tad tur uzpliķēšana pa dibenu, vardarbīga noskūpstīšana tiek uzskatīta par daļu no biroja ikdienas. Mūsdienās tas ir mainījies,” uzsver Klāvs Sedlenieks.

Me Too kustība izgaismoja daudzus gadījumus, kurus iepriekš uzskatīja par normāliem, piemēram, seksuālas attiecības starp pasniedzējiem un studentiem, kas daudziem šķita pieņemamas.

Emocionāli piesātināti virsraksti sociālajos medijos parādījās pēc domstarpībām raidījumā Zilonis studijā, kurā tika diskutēts par likumprojektu par seksuālās uzmākšanās sodāmību un soda apmēru. Starp raidījuma dalībniecēm – režisori un aktrisi Mariju Linarti un rakstnieci Elitu Drāki – izvērtās karstas diskusijas jautājumā, kā sabiedrībā tiek uztverta seksuālā uzmākšanās.
 

Viņi neuzdrošinās pateikt “nē”

"Seksuālā uzmākšanās var būt paliekoša trauma jebkuram cilvēkam, taču bērniem tā rada daudz smagākas sekas nekā pieaugušajiem,” skaidro Kārlis Cekulis, Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors.

Seksuālā uzmākšanās var būt paliekoša trauma jebkuram cilvēkam, taču bērniem tā rada daudz smagākas sekas nekā pieaugušajiem.

Elitas Drākes viedoklis atspoguļoja tipisko upura vainošanas kultūru, taču Marija Linarte, kura pusaudzes gados šādu uzmākšanos ir pieredzējusi, nespēja noticēt rakstnieces uzskatam, ka vainīga ir arī sieviete, šajā gadījumā – viņa, toreiz būdama vēl bērns. Galvenā atšķirība, ko Marija Linarte minēja, ir tā, ka sabiedrību veido dažādu paaudžu cilvēki, kuriem mācīti atšķirīgi uzskati par seksuālo uzmākšanos.

Attiecībā uz bērniem tiesībsarga pārstāvis Edgars Lākutis norāda, ka termina seksuālā uzmākšanās interpretācijai ir jābūt precīzākai. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. panta 10. punktā seksuālā izmantošana definēta kā jebkādas seksuāla rakstura darbības ar bērnu, ko veic pieaugušais vai cits bērns, izmantojot savu atbildības, uzticības vai spēka pozīciju. Šādos gadījumos pret pieaugušajiem tiek piemērota kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 162. vai 162.1 pantu.
 

Sāpīgās bērnības atmiņas

Agnese piedzīvoja seksuālu uzmākšanos,kad viņai bija tikai 12 gadi. Ejot pa tukšu mikrorajona ielu gaišā pavasara dienā, viņu uzrunāja aptuveni 30 gadu vecs vīrietis, kurš apstājās blakus ar automašīnu, it kā uzdodot jautājumu par ielas atrašanās vietu. Kad Agnese pietuvojās, viņa saprata, ka vīrietis mašīnā masturbē, vienlaikus skatoties meitenes acīs un jautājot, kur atrodas Aveņu iela. Neskatoties uz bailēm un apmulsumu, Agnese reaģēja pareizi – novērsās un ātri devās prom. Made stāsta par notikumu, kad viņai bija aptuveni 10 gadi. Braucot sabiedriskajā transportā uz skolu, viņai aptuveni 50 gadus vecs vīrietis, izmantojot to, ka ir pilns autobuss, vairākkārt mēģināja pacelt svārkus.

“Tajā brīdī es centos kaut kā nokratīt viņa roku, bet viņš turpināja. Un es īsti nezināju, ko darīt. Nu, zini, tev ir 10 gadi. Tad es aizgāju mazliet tālāk, bet viņš atkal pienāca un atkal centās celt svārkus augšā. Bija pilns autobuss, un īsti

neviens neredzēja, bet tad viņš vienā pieturā izkāpa, es aizbraucu tālāk,” stāsta Made. Viņa par to izstāstīja tikai draugiem, un pāridarījums palika bez risinājuma.

Šāda pieredze parāda, ka ir svarīgi runāt par seksuālo uzmākšanos un izglītot bērnus par drošības jautājumiem. Varmāku uzvedība ir nepiedodama, taču arī sabiedrībai ir pienākums radīt vidi, kura būtu droša, bet upuri būtu motivēti ziņot par notikušo.

No malas noskatāmies, bet nepalīdzam

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks stāsta, ka sabiedrībā bieži novēro vienaldzību – cilvēki neiejaucas vardarbīgās situācijās, īpaši, ja aculiecinieku ir daudz, jo tiek gaidīts, ka kāds cits rīkosies (aculiecinieka, skatītāja efekts – bystander effect). Seksuālās vardarbības robežas ir mainīgas un bieži arī neskaidras, kas apgrūtina atpazīšanu un ziņošanu. Cietušie bieži klusē kauna, sevis vainošanas vai emocionālās tuvības ar varmāku dēļ, īpaši, ja vardarbība notiek ģimenes lokā. Sociālie un kulturālie priekšstati par vardarbību, kā arī sabiedrības spiediens un nespēja runāt par intīmiem jautājumiem attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas un ziņošanas par notikušo.

Kādas sekas izraisa seksuālā uzmākšanās

Arī Ako Kārlis Cekulis piemin situācijas, kad cietušais negrib vērsties pēc palīdzības, jo baidās vai kaunas. Viņš stāsta, ka “seksuālās uzmākšanās gadījumos cietušie bieži nevēršas pēc palīdzības baiļu no nosodījuma, stigmatizācijas vai neticības dēļ, turklāt viņiem ir neērti runāt par intīmām detaļām vai pastāv bažas par pāridarītāja atriebību, īpaši, ja tas ir ģimenes loceklis vai autoritāte. Vardarbībā cietušie var baidīties, ka viņiem neticēs vai ka viņu pieredze tiks trivializēta, piemēram, saņemot tādas atbildes kā “tas nav nekas īpašs” vai “tu pārspīlē!””.

Kādas sekas izraisa seksuālā uzmākšanās

Speciālists skaidro, ka sabiedrībā pastāvošie stereotipi bieži veicina upura vainošanu, jo cilvēki mēdz meklēt loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc seksuālā uzmākšanās notika, nereti pieļaujot, ka vardarbība bija upura uzvedības vai apstākļu sekas. Seksuālā uzmākšanās rada dziļas psiholoģiskas sekas, piemēram, trauksmi, depresiju un posttraumatiskā stresa sindromu, kas var ietekmēt spēju veidot veselīgas attiecības un profesionālo dzīvi, īpaši smagi skarot bērnus, kuriem attīstās ilgstoša vainas sajūta un psihiski traucējumi.

Seksuālā uzmākšanās rada dziļas psiholoģiskas sekas, piemēram, trauksmi, depresiju un posttraumatiskā stresa sindromu, kas var ietekmēt spēju veidot veselīgas attiecības un profesionālo dzīvi, īpaši smagi skarot bērnus, kuriem attīstās ilgstoša vainas sajūta un psihiski traucējumi.

Kā rīkoties, ja notikusi seksuāla uzmākšanās

Lai palīdzētu cietušajiem, ir būtiski izturēties iejūtīgi, paust ticību viņu stāstam un sniegt emocionālu atbalstu, iedrošinot meklēt profesionālu palīdzību. Ako Kārlis Cekulis iesaka vecākiem, sarunājoties ar bērniem par šādiem gadījumiem, būt atbalstošiem, uzsvērt bērna nevainīgumu un iesaistīt speciālistu, lai nodrošinātu emocionālu atbalstu un drošību, jo seksuālā uzmākšanās bērniem rada daudz smagākas sekas nekā pieaugušajiem. Bērniem trūkst emocionālo un kognitīvo spēju, lai saprastu, ka vainīgs ir pāridarītājs, nevis viņi, tāpēc bieži attīstās dziļa vainas un kauna sajūta, kas negatīvi ietekmē viņu pašvērtējumu, attiecības un attīstību, izraisot mācīšanās traucējumus, agresiju vai noslēgtību. Savukārt pieaugušie, lai gan arī cieš, biežāk spēj izprast vardarbības dinamiku un vainu novirzīt uz pāridarītāju.

“Ir svarīgi, lai vecāki uzklausītu bērnu bez pārtraukšanas un ticētu viņa stāstītajam. Jāuzsver, ka bērns nav vainīgs notikušajā un ka vecāki darīs visu iespējamo, lai viņu aizsargātu. Sarunā jāizskaidro, ka vardarbība ir nopietns pārkāpums un bērnam ir tiesības justies droši. Piemēram, var teikt: “Tas, kas notika, nebija pareizi, un tā nav tava vaina. Mēs esam šeit, lai tev palīdzētu.” Būtiski ir arī veidot vidi, kur bērns jūtas droši un kur viņam ir iespēja izteikt savas emocijas un domas,” stāsta speciālists.

Galvenais – ziņot!

Klāvs Sedlenieks gan vērš uzmanību: “Nereti vardarbība pret bērniem notiek tieši ģimenē, starp tuvu pazīstamiem cilvēkiem, radiniekiem vai draugiem. Tad, protams, atklātību, ziņošanu var traucēt ģimenes saites. Iespējams, ka tur var būt arī kaut kādi kavēkļi no vecāku puses. Kavēkļi tieši tāpēc, ka tas notiek ģimenes lokā.”

Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietniece Lāsma Greidāne stāsta, ka ir ļoti svarīgi, lai pieaugušais, kurš pamana pāridarījumu bērnam, pievērš tam uzmanību un rīkojas. Viņa galvenais pienākums šādās situācijās ir ziņot policijai. “Noteikti ir jāziņo, jāpaliek notikuma vietā, jāapskatās, vai ar bērnu viss ir kārtībā. Policija notikuma vietā parasti sazvana bērna vecākus, pajautā, kad viņi var ierasties. Bērns var būt ļoti apjucis. No speciālistiem dzirdēts, ka ar laiku tiek izkropļota bērna atmiņa par to, kas tieši ar viņu noticis, un varbūt ieslēdzas kaut kādi sevis vainošanas faktori. Ja kāds pieaugušais ir kā liecinieks, tad varētu policijā vislabāk atstāstīt, kas tieši tika darīts un kā darīts. Varbūt naivais bērns nespēj novērtēt situācijas nopietnību.”

Runājot par seksuālu uzmākšanos pieaugušajiem, Lāsma Greidāne norāda uz visu atbildību, pirmkārt, jau pašiem pret sevi: “Ja dodas mājās vēlu pēc koncerta, tad pilnīgi noteikti ir jādomā pašam, kā es nokļūšu mājās, vai man būs drošs ceļš, taksis, piparu gāzes baloniņš. Ja mani izseko, tad jāziņo policijai. Es nezinu, kā citiem vārdiem pateikt cilvēkiem, lai ziņo policijai. Ir paša atbildības līmenis. Tieši tāpat kā izpratne izvērtēt riskus, padomāt par to, kādi varētu būt to mazināšanas ceļi; kā sargājam māju, dzīvokli un visu citu. Mēs, ejot prom, aizslēdzam durvis vai, iesēžoties automašīnā, piesprādzējamies.”

Mums ir tiesības justies aizsargātiem un pienākums veicināt drošību sev apkārt.

Cilvēka pienākums ir ziņot policijai, ja ir piedzīvoti seksuālas uzmākšanās gadījumi. Tā ir iespējams pasargāt sevi un citus cilvēkus no varmāku darbībām. Mums ir tiesības justies aizsargātiem un pienākums veicināt drošību sev apkārt.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: shutterstock.com