Kāpēc jaunie ārsti noklusē par psiholoģisko vardarbību darbā?

Latvijā situācijā, kad medicīnas nozarē kritiski trūkst personāla, jaunie mediķi bieži saskaras ar nelabvēlīgu darba vidi un izjūt darba vadītāju nekoleģiālu attieksmi. 2023. gada nogalē Latvijas Jauno ārstu asociācijas (LJĀA) veiktajā aptaujā, ko publicēja žurnāls Medicus Bonus, 82,8 % respondentu atzina, ka viņi darbavietā saskārušies ar psihoemocionālu vardarbību. Tomēr jaunie ārsti par to atklāti nerunā. Mobings, bosings un citādi nelabvēlīgs psiholoģisks klimats daudziem ir kļuvis par daļu no darba ikdienas. Lai gan šāda situācija nav pieņemama, par psihoemocionālas vardarbības gadījumiem netiek ziņots, jo jaunie medicīnas profesionāļi baidās zaudēt darbu, sabojāt savu reputāciju vai pat apdraudēt turpmāko karjeru. Medicīnas iestādēs jaunie ārsti gaida, bet nesagaida atbalstu un reālu vadības rīcību, kas mainītu tos organizācijas kultūras aspektus, kas būtiski ietekmē jauno ārstu profesionālo attīstību un emocionālo labbūtību.

Anna Apīne, Inquisitio

LJĀA veiktajā biedru aptaujā piedalījās 272 respondenti – lielākoties rezidenti un sertificēti ārsti. Līdztekus jautājumiem par darba vidi (uz šiem jautājumiem atbildēja 268 respondenti) viņiem tika vaicāts arī par psihoemocionālo pašsajūtu darbā, kas ietver gan slodzi, gan arī attiecības ar kolēģiem un vadītājiem. Vairāk nekā puse (57 %) aptaujāto atzina, ka ir pieredzējuši pret kolēģiem vērstu psihoemocionālu vardarbību (mobingu, bosingu vai cita veida psihoemocionālu ietekmēšanu). Visbiežāk tā izpaudusies kā nievājoša attieksme (83 %), personiski pārmetumi (69 %) un kliegšana (44 %).

Medicīnas iestādēs jaunie ārsti gaida, bet nesagaida atbalstu un reālu vadības rīcību, kas mainītu tos organizācijas kultūras aspektus, kas būtiski ietekmē jauno ārstu profesionālo attīstību un emocionālo labbūtību.

Lielākoties tas ir silent treatment

Rihards (vārds mainīts) ir rezidents. Pēc viņa lūguma nav nosaukta ne klīniskā bāze, kurā viņš ir rezidents, ne arī specialitāte. Vaicājot, kāpēc vēlas palikt anonīms, viņš atbild ar bažām: “Godīgi sakot, es baidos par šo runāt. Katru reizi, kad tu kaut ko aktualizē, ir risks, ka tev liks priekšā kaut kādus šķēršļus. Man ir jāpabeidz rezidentūra. Šķēršļu tāpat pietiek.”

Katru reizi, kad tu kaut ko aktualizē, ir risks, ka tev liks priekšā kaut kādus šķēršļus. Man ir jāpabeidz rezidentūra. Šķēršļu tāpat pietiek.

Jaunais ārsts atzīst, ka jau pirmajā rezidentūras dienā saskāries ar nekoleģiālu attieksmi: “Man bija ilūzija – mēs, jaunie rezidenti, tagad atnāksim, mūs tur gaidīs, pieņems saimē (smejas ar ironiju), parādīs, izstāstīs, apmācīs. Pienāk tā pirmdiena, ieejam nodaļā. Būtībā mēs jau nezinām, kas un kā tur notiek, kur kas atrodas. Tu klausies piecminūti. Tu jūties kā absolūts tukšums. Nepalīdz arī tas, ka tu tiešām vēl esi absolūti zaļš. Tad pēc piecminūtes ir jāsadalās, lai strādātu sertificētu ārstu uzraudzībā. Atceros, ka pirmajā dienā pajautāju, kāda ir datora parole. Tomēr jāievada pacienta dati. Saņēmu atbildi: “Tāda pati kā blakus datorā!””

Mākslīgā intelekta ģenerēts attēls

Rihards stāsta, ka kopumā atbalsta līmenis esot ļoti svārstīgs – kādu dienu varējis strādāt ar pieredzējušāku rezidentu, kas vēl atminas savas pirmās gaitas, vai sertificētu ārstu, kas mēģina parādīt, izstāstīt un iemācīt, bet citā dienā situācija varējusi krasi atšķirties: “Tu jūties lieks vai pat nevēlams. Lielākoties negatīvā pieredze nav saistīta ar kādiem skaļiem konfliktiem, balss pacelšanu vai strīdiem. Visbiežāk saskāros ar tā saucamo silent treatment – ignorēšanu, izslēgšanu, iniciatīvas apslāpēšanu, panākumu nepamanīšanu, kļūdu izcelšanu, aprunāšanu aiz muguras, intrigu vairošanu.”

Lielākoties negatīvā pieredze nav saistīta ar kādiem skaļiem konfliktiem, balss pacelšanu vai strīdiem. Visbiežāk saskāros ar tā saucamo silent treatment – ignorēšanu, izslēgšanu, iniciatīvas apslāpēšanu, panākumu nepamanīšanu, kļūdu izcelšanu, aprunāšanu aiz muguras, intrigu vairošanu.

Rihards šo vidi apraksta kā toksisku, un atsevišķos gadījumos varētu to saukt arī par psiholoģisku vardarbību: “Ir viena kolēģe, kas ar mani un vēl dažiem kolēģiem demonstratīvi nerunā. Problēma ar silent treatment ir tāda, ka to ir ļoti grūti pierādīt un pat nav viegli aprakstīt.” Tomēr viņš piebilst, ka, par laimi, rezidentūras laikā jaunais ārsts strādā dažādos kolektīvos, specialitātes nozarēs, nodaļās, klīnikās un ka ne visur vide ir tik toksiska.

Atlaida, jo uzdrošinājās pastāstīt

Sintija (vārds mainīts) ir pēdējā gada medicīnas studente. Līdztekus studijām viņa strādā par 3. līmeņa medicīnas asistenti, kas dara teju to pašu ko māsa, tikai atalgojums esot mazāks. Pašlaik viņa jūtas ļoti apmierināta ar savu darbavietu, tomēr tā jūtas vien nedaudzi jaunie mediķi.

“Pēc tā, ko lielākoties dzirdu par [dažādām] darbavietām medicīnā, šobrīd es tiešām varu justies ļoti pateicīga par vietu, kurā esmu nonākusi. Citi stāsta, ka visu laiku notiek aprunāšana, briesmīga attieksme, netiek ņemtas vērā vēlmes attiecībā uz darba grafiku. Tu saki, ka esi pilna laika students, bet [citiem] pilnīgi vienalga par grafiku, par tavu emocionālo labbūtību. Ja tu esi nonācis labā vietā, tad tiešām ir paveicies.”

Sintija pastāsta, ka iepriekšējā darbavietā viņa no kolēģiem piedzīvojusi tiešu bosingu, kas beidzies ar viņas atlaišanu: “Bija viena māsiņa, kuru ļoti uzvilka tas, ka es prasīju palīdzību. Viņa jutās par to aizvainota. Vienu dienu viņa ļoti vēlu vakarā pasauca mani uz tādu privātu telpu un stundu lasīja lekciju, es pat teiktu – draudēja, ka, ja es nenākšu brīvajā laikā trenēties durt, nenākšu savu brīvo laiku pavadīt darbā, tad viņa panāks, ka es te vairs nestrādāju. Viņa teica: “Es taču zinu, ka tu šeit strādā tikai naudas dēļ!” Visu laiku izteica nepatīkamus un nepatiesus apgalvojumus. Tie bija kā draudi, ka man būtu jābaidās, ka es te vairs nestrādāšu. Tas ir viens no traumatiskākajiem brīžiem manā dzīvē.”

Pēc šī notikuma Sintija nolēma situāciju apspriest ar nodaļas virsmāsu, kas esot atbildējusi: “Nē, nu, zini? Man šķiet, ka tev viņai vajadzētu pateikt paldies!” Drīz pēc tam Sintija saņēma parakstīšanai abpusēju vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu.

Mākslīgā intelekta ģenerēts attēls

Slimnīcu atbildīgie: sūdzību maz, reizēm problēmu risina

Latvijā medicīnu var studēt Latvijas Universitātē (LU) un Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Katrai augstskolai ir savas klīniskās bāzes, kas jaunajiem ārstiem piedāvā rezidentu vietas. LU klīniskās bāzes ir Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS) un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS), savukārt RSU tās ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) un PSKUS. Vēl ir arī reģionālās slimnīcas, tomēr visiem rezidentiem lielākoties apmācības un rezidentūra notiek iepriekšminētajās slimnīcās.

Uz jautājumu, cik bieži tiek saņemtas sūdzības par nekoleģiālu attieksmi, RAKUS personāla novērtēšanas un attīstības vadītāja Inga Auziņa atbildēja, ka par šādiem gadījumiem vadība dzird reti. Parasti problēmas nesamilzt līdz lieliem konfliktiem un tiek risinātas tiešo vadītāju līmenī. “Mums ir vairāk nekā 300 vadītāju. Droši vien nevaram iedot tādus statistikas datus, kurš nodaļā pie kura ir vērsies. Ir gadījumi, bet tā nav kā sūdzība. Piemēram, bieži vien ir gadījies, ka cilvēks atnāk pie mums, apraksta situāciju un jautā, kā būtu labāk rīkoties. Ir gadījumi, kad rezidenti vēršas ar konkrētu situāciju, bet nav novērots, ka nāktu sūdzēties masveidā.”

Visbiežāk nesaskaņas rodoties, kopā strādājot dažādu paaudžu mediķiem, atšķirīgās komunikācijas dēļ. “Pirms kāda laika pie mums vērsās jaunās ārstes, norādot, ka viņām ir neērti, klausoties, kā ķirurgi operācijas zālē joko. Taču viņiem ir savstarpējs humors. Tās ir tās paaudžu atšķirības, un tur neviens nevienam nedarīja pāri. Mēs pēc tam runājām ar šiem ārstiem, stāstījām, ka ir jārespektē fakts – citai paaudzei ir atšķirīgs komunikācijas stils. Mums jāpieņem, ka paaudzes ir dažādas. Arī nevainīgu humoru var uztvert dažādi,” norāda Inga Auziņa.

Gan Sintija, gan Rihards stāsta, ka psihoemocionālā vardarbība izteiktāka ir pirmajos studiju un rezidentūras gados. Atsaucoties uz LJĀA veikto biedru aptauju, LJĀA valdes priekšsēdētājs Jānis Vētra norāda, ka “mobings, bosings un arī cita veida psihoemocionāla vardarbība ir sastopama praktiski visās apmācību bāzēs un lielākoties tas tiešām ir rezidentūras laikā, pirmajos gados”.

Vaicājot, kāpēc jaunie ārsti par to atklāti nerunā, kāpēc slimnīcās nezina par šādiem gadījumiem, Jānis Vētra vērš uzmanību uz šauro loku, kurā ietverti medicīnas speciālisti: “Ja runājam par rezidentu apmācībā iesaistītajām iestādēm un personām, tie katrā konkrētā specialitātē, varētu teikt, ir vieni un tie paši cilvēki. Līdz ar to, ja tiek rakstīti kādi ziņojumi, tad ir tiešām grūti nodrošināt anonimitāti. Un tas, protams, var radīt bažas, ka vēršanās pret autoritāti kādā klīnikā var apgrūtināt profesionālo karjeru.”

PSKUS Zinātniskā institūta direktors profesors Dainis Krieviņš stāsta, ka līdz viņam sūdzības par šādu attieksmi nonāk reti. “Rezidentūras daļa redz rezidentu reizi mēnesī, kad viņš nodod atskaites. Ja sūdzības ir, tad, reizi mēnesī tiekoties, par to uzzinām, un tas tiek risināts. Tas tiek pārrunāts ar specialitātes un programmas atbildīgo. Ja rezidenti vēlas, lai tas ir anonīmi, tad mēs anonīmi to pārrunājam ar programmu profesoriem, vadītājiem. Nekad neesmu nosaucis rezidenta uzvārdu. Daži profesori no manis ir dabūjuši pa galvu par dažām lietām. Tas diezgan labi palīdz, maina situāciju,” skaidro Dainis Krieviņš.

Stāstīt (it kā) var un vajag!

Uz jautājumu, kā būtu jārisina šīs situācijas, Jānis Vētra norāda, ka klīniku vadītāji ir atbildīgi par darba organizāciju, par to, kā tiek veidots kolektīvs. Esot vairākas klīnikas, kurās šī organizācijas kultūra ir krietni iesūnojusi, kā arī trūkstot mūsdienīgas izpratnes par labvēlīgu darba vidi.

Jānis Vētra stāsta, ka ārstniecības iestādes atbild par kārtības izstrādāšanu, kā jārīkojas šādās situācijās, kam jāziņo: “Vai tie ir anonīmi ziņojumi, vai ir iespēja arī skaidri norādīt, parakstīties, aprakstīt konkrēto situāciju, un lai ir skaidrs, pie kā tad tā informācija nonāk, kurš to gadījumu izskatīs. Jābūt arī pārliecībai, ka no tā būs kādas izmaiņas praktiskajā dzīvē. Tas līdz šim ir pietrūcis.” Esot bijuši atsevišķi gadījumi, kad pēc šādu iesniegumu saņemšanas un izskatīšanas ir nācies palūgt ārstniecības personām aiziet no apmācību procesa, tomēr tas notiekot ļoti reti.

Katrai slimnīcai esot izstrādāti mehānismi

Katrai slimnīcai esot izstrādāti mehānismi, kā rīkoties, kad darbinieks izjūt kolēģu un vadītāju nelabvēlīgu attieksmi. Inga Auziņa stāsta, ka jebkurš RAKUS darbinieks, arī rezidents, ir aicināts pārrunāt šīs situācijas ar savu tiešo vadītāju: “Ja tas nav iespējams, tad katram vadītājam ir augstāk stāvošs vadītājs, pie kura var vērsties ar konkrēto jautājumu. Darbinieki vienmēr tiek aicināti problēmas apspriest ar personāla vadības pārstāvjiem. Mums ir ētikas komisija, kurai darbinieki uzdod jautājumus, vai šis būtu vērtējams kā ētiskas dabas jautājums vai ne. Tāpat mums ir uzticības tālrunis un norādīta e-pasta adrese, uz kuru var sūtīt vēstules, aprakstot situāciju, jautāt vai iesniegt sūdzību, ja negrib vērsties pie kolēģiem.” Slimnīca plāno organizēt mācības nodaļu vadītājiem un citiem darbiniekiem par emocionālo inteliģenci un konfliktu risināšanu, kā arī ieviest cieņpilnas komunikācijas vadlīnijas.

Dainis Krieviņš norāda, ka PSKUS ir noteikts, kā ikviens darbinieks risina konfliktsituācijas: “Ir konflikts – jārunā ar nodaļas vadītāju. Netiek galā ar nodaļas vadītāju, runā ar centra vai klīnikas vadītāju. Netiek galā ar centra vai klīnikas vadītāju, runā ar attiecīgās ārstniecības iestādes vadību. Vēl ir iespēja iesniegt anonīmas sūdzības.”

Profesors Krieviņš uzskata, ka rezidenti tomēr ir priviliģētā pozīcijā: “Viņi var sūdzēties pirmām kārtām arī savam programmas vadītājam. Ja bail sūdzēties vai domā, ka atriebsies, tad viņi var sūdzēties pie mums Rezidentūras daļā, kur tas ir pilnīgi anonīmi.”

PSKUS Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Evija Mileiko gan atzīst, ka rezidentu uzņemšanas un integrācijas procesā nepieciešami uzlabojumi. Atgriezeniskās saites sniegšanas procesu nepieciešams pilnveidot, kā arī esot plānots organizēt mācības nodaļu vadītājiem un citiem darbiniekiem par emocionālo inteliģenci un konfliktu risināšanu.

Vaicājot Rihardam, vai viņš zina par iespējām ziņot par šādiem gadījumiem un vai ir izmantojis šādu iespēju, viņš smīnot atzīst, ka tā būtu bedres rakšana sev pašam.

Konflikti jārisina uzreiz – bet tas prasa drosmi

Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga iesaka nesteigties ar sūdzībām un iespēju robežās konfliktus risināt tajā brīdī, kad tie notiek, novelkot arī savas robežas: “Pateikt – ar mani šādā stilā, lūdzu, nesarunāties! Es necietīšu, ka ar mani komunicēs šādā veidā! Tie ir draudi, un es tos uzskatu par draudiem, un tas nav pieņemami! Varbūt tas ir jūsu stils, labi, domājiet pats par savu komunikācijas stilu, bet ar mani šādi nē!” Tomēr tas būtu jādara mierīgi, pieklājīgi un nekliedzot, atgādinot par otra cienīšanu, bet tajā pašā laikā aicinot cienīt arī savas robežas. Bet tas prasot lielu drosmi un noturību pret emocionālo spiedienu.

Eva Selga uzsver, ka tad, ja konfliktus, kurus nevar atrisināt savā starpā, vai vardarbības gadījumā ir jāvēršas pie uzņēmuma personāla vadītāja, kurš atšķiras no nodaļas vai rezidentūras vadītāja un ir tiešā veidā atbildīgs par personāla veiksmīgu vadību un labbūtību: “Personāla vadītājam ir jābūt tik drosmīgam, tik profesionālam un tik gatavam risināt šīs lietas, ka ir jāiet, jārunā un jāsaka: “Pie mums tā nedrīkst darīt, šāda rīcība nav pieņemama!” Pat mazāko sīkumu nevajag atstāt bez ievērības, tas uzreiz ir jāvelk ārā, jārisina un jāaptur. Šie emocionālie varmākas darba vidē nekļūs paši no sevis labāki, viņi nebeigs to darīt, ja šo uzmanību nepievērsīs.”

Ārsti dzīvo kā vāveres ritenī

Publiski bieži tiek apspriesta medicīnas personāla trūkuma problēma, kas būtiski ietekmē ārstniecības pakalpojumu pieejamību pacientiem. Rihards to saista gan ar nelabvēlīgu darba vidi, gan ar pārslodzi: “Valsts līmenī kritiski trūkst medicīnas personāla – ne tikai ārstu, bet arī māsu, māsu palīgu un sanitāru. Cits aspekts ir tas, ka, lai nodrošinātu labu dzīves kvalitāti, ir jāstrādā vairāk. Piemēram, man bija periodi, kad strādāju četras diennakts dežūras pēc kārtas. Pēc tam jāiet uz dienas darbu. Dažās specialitātēs tā ir ikdiena. Un tā visa cena ir pārslodze, izdegšana, depresija, psihes traucējumi, somatiskās slimības, atkarības. Protams, tas ietekmē arī veselības aprūpes kvalitāti. Kad sāku lietot antidepresantus un iziet terapijas kursu, biju diezgan atklāts par to ar apkārtējiem un biju izbrīnīts, cik daudzi kolēģi tiešām sastopas ar šādām problēmām.”

Kad sāku lietot antidepresantus un iziet terapijas kursu, biju diezgan atklāts par to ar apkārtējiem un biju izbrīnīts, cik daudzi kolēģi tiešām sastopas ar šādām problēmām.

Jānis Vētra norāda arī uz citām LJĀA veiktajām aptaujām, kurās uz jautājumu “Kāpēc apsver došanos prom no Latvijas”, 82 % rezidentu minējuši tieši darba apstākļus: “Tā ir milzīga nepieciešamība sakārtot darba vidi, lai mēs jaunos speciālistus noturētu Latvijā, noturētu valsts medicīnā.”

Eva Selga uzskata: ja ir izmēģināts viss iespējamais, lai situācijas risinātu, bet izmaiņas nenotiek, vajadzētu tomēr pieņemt lēmumu meklēt citu darbavietu: “Ja mēs emocionāli slikti jūtamies, mēs kādu brīdi to varam paciest, bet, visu laiku dzīvojot šādā vidē un stresā, tas nodarīs kaitējumu veselībai un ne pie kā laba nenovedīs. Visticamāk, vajadzētu pārdomāt, vai es šeit gribu būt, ja man te ir tik slikta iekšējā gaisotne, vai man tiešām cīnīties ar tām vējdzirnavām.” Bet rezidentiem, kuriem šādu iespēju tikpat kā nav, Eva Selga iesaka saņemties, izolēties no šīm sajūtām, strādāt ar sevi, cīnīties ar stresu, mēģināt tikt līdz rezidentūras beigām un tad skatīties un domāt, ko darīt tālāk.

Tāpat kā Rihards, arī Jānis Vētra stāsta par ārstu stresa pilno darba ikdienu: “Trūkst darbinieku, veidojas pārstrāde, izdegšana, izdegšana provocē atkal kaut kādus saspīlējumus darba vidē. Tas viss veicina tādu riteni, no kura ir pagrūti izkļūt ārā. Bet jābūt tādai tiešai klīniku un slimnīcu vadības atbildībai, lai pārrautu šo sistēmu, nodrošinātu adekvātus darba apstākļus, kas celtu apmierinātību ar darbu un kas arī ļautu izvairīties no tādiem saspīlējumiem, kas var veidoties spriedzes pilnā darba ikdienā.” LJĀA to redz kā ļoti svarīgu jautājumu un novēro, ka liela daļa jauno ārstu īpaši izceļ tieši darba vides problēmas, kuras jānovērš, lai būtu motivācija strādāt nozarē.

Tātad lielākie mājasdarbi ir klīniku un slimnīcu vadītājiem, lai radītu drošu darba vidi, kurā būtu iespējams gan strādāt un apgūt prasmes, gan atklāti stāstīt par problēmām. Arī rezidentiem un jaunajiem mediķiem jāmainās un jāuzdrīkstas par šādām problēmām runāt.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: shutterstock.com