Bet kur palika mīlestība?

Es nezinu daudz par sengrieķu mitoloģiju. Nekad iepriekš nebiju iedziļinājusies stāstā par Trojas karu un par visu laiku labāko grieķu karotāju Ahilleju. "The song of Achilles" ir mīlas stāsts. Grāmatas vāks intriģējoši ziņo "seksīga, bīstama un mistiska". Es teiktu, ka tie ir trīs visneprecīzākie vārdi, kā raksturot šo "mīlas stāstu". Tas taču ir romāns! Bet vairāk atgādināja sengrieķu dzejnieka Homēra eposa "Iliāda" modernāku un saprotamāku pārstāstu.

Es ļoti novērtēju Milleres ieguldītās pūles un detaļas, kas atsaucas uz mitoloģiju, tomēr man nācās ar mokām pabeigt viņas gara darbu… Tad nu palūkosim, kāpēc šī ārkārtīgi populārā grāmata, kas saraudinājusi manus kolēģus, lasītājus, atstāja manu dvēseli pilnīgā mierā un dzestrumā.

Agnija Reiniece, studentu medijs Skaļāk

Kas ir Ahillejs?

"The song of Achilles" ir Madelīnas Milleres debijas romāns. Publicēts 2011. gadā un nu jau kādu laiku riņķo pa sociālajiem medijiem "TikTok" un "Instagram" ar labām atsauksmēm. Tik labām atsauksmēm, ka nolēmu izlasīt šo atzinīgi vērtēto romānu. Grāmata gandrīz pilnībā balstīta uz sengrieķu mitoloģiju par vienu no slavenākajiem varoņiem Ahilleju.

Saskaņā ar leģendu Ahillejs bija ārkārtīgi spēcīgs, drosmīgs un lojāls, upurēja jebko savu draugu un ģimenes labā, bet varēja būt ļoti atriebīgs un viegli sadusmojams. Un gandrīz nemirstīgs. Tomēr viņam bija viens vājais punkts – viņa "Ahileja papēdis".

Lai padarītu Ahilleja miesu neievainojamu un nemirstīgu Ahilleja māte Tetīda, dieviete un jūras nimfa, iemērca viņu pazemes valstības upē, taču aizmirsa samērcēt papēdi, aiz kura viņa dēlu turēja. Ahilleja pēda kļuva par vienīgo vārīgo vietu viņa ķermenī, kas padarīja viņu mirstīgu. Tomēr lai kā arī Tetīda mēģināja pasargāt savu dēlu no nāves, tas bija neizbēgami. Kad Ahillejam bija 9 gadi, gaišreģis paredzēja, ka Ahillejs varonīgi mirs cīņā pret Trojiešiem karā. Ā, un vēl kas. Viņš bija ārkārtīgi pievilcīgs.

Bet mīlestība? Mīlestība kur?

Ne jau mitoloģijas dēļ es šo grāmatu vispār pirku. Man tika solīts, ka tā stāsta par skaistu mīlas stāstu par Ahilleju un viņa labāko draugu un dzīves kompanjonu Patroklu. Viņu draudzība aizsākās agrā bērnībā. Sākumā viegls nicinājums, interese, cieša draudzības saikne un, gadiem ejot, būdami pusaudži, viņi saprata, ka mīlestība starp viņiem ir dziļāka nekā tikai draugu saites. Šis ir, manuprāt, galvenais un svarīgākais Milleres ieguldījums.

Oriģināli Homēra "Ililādā" nav skaidras sapratnes par to, vai Ahillejs un Patrokls bija tikai ļoti tuvi draugi vai mīļotie – tur Ahillejs apraksta Patroklu kā "vīru, kuru es mīlēju vairāk nekā visus citus biedrus, mīlēju kā savu dzīvi". Millere no šīs spekulēšanas izveidojusi stāstu, kas pauž: "Jā, viņi tomēr bija mīļākie". Patrokls bija jutīgs un iecietīgs, kaut kādā ziņā līdzīgs Ahillejam, bet citā pilnīgs pretstats. Varbūt tieši tāpēc viņi tik labi papildināja viens otru.

Sirdssāpes un smeldze slēpjas traģēdijā, kas notika Trojas karā. Ahillejs ierodas Trojā ar 50 kuģiem. Viņš ir armijas vadītājs un labākais grieķu cīnītājs. Visi zina, ka bez Ahilleja viņi karā neuzvarēs. Tomēr jau gandrīz kara beigās viņš spītības dēļ atsakās karot. Aizskarts viņa gods (ticiet man, iemesls nav tik svarīgs). Bez karaļa atvainošanās par viņas cieņas aizskaršanu viņš neturpinās karot. Bojā iet viņa armija. Viņš redz tos mirstam, bet viņa ego ir pārāk liels.

Neviens cits šo karu nevar uzvarēt. Patrokls ir tas, kas piesakās izlikties par Ahilleju, lai Trojieši nobītos, redzot, ka viņš ir atgriezies. Pat apziņa, ka Patrokls taču var iet bojā izliekoties, nesalauž Ahilleja spītību un nejēdzīgo nostāju. Un jā – Patrokls traģiski iet bojā un tikai tad Ahillejs apjēdz, kāds muļķis ir bijis, ļaujoties spītībai un nepiekāpībai.

Apzinājos, ka man būtu jāpārdzīvo par Ahilleja sāpēm un ciešanām. Bet patiesība ir tāda, ka pēc šī traģiskā notikuma nejutu vispār neko.

Laiks asarām?

Apzinājos, ka Patrokla nāvei jābūt skumjai. Es arī apzinājos, ka man būtu jāpārdzīvo par Ahilleja sāpēm un ciešanām. Bet patiesība ir tāda, ka pēc šī traģiskā notikuma nejutu vispār neko. Es nevarēju pārdzīvot ne par Patrokla nāvi, ne par Ahilleju, ne par jebkuru citu personāžu grāmatā.

Galveno tēlu raksturi gluži vienkārši bija tik slikti izkopti, ka nebija iespējams pārdzīvot. Un es esmu diezgan ļoti emocionāla, dažreiz mani saraudina pat vientuļa skudra. Laikam jau grāmata cilvēkam nav īpaši aizraujoša, ja lasīšanas laikā sāc domāt par to, kurai grāmatai ķerties klāt nākamajai. Trīssimt piecdesmit lapaspuses grāmatā, un es nejutu nekādu rakstura attīstību.

Viss stāsts bija pliekans. Nodaļas sākās tāpat kā tās beidzās. Jebkāda intriga tika atrisināta tajā pašā lapaspusē, neradot nekādu vēlēšanos pāršķirt nākamo. Tikai tāpēc, ka kāds grāmatas beigās nomirst, nenozīmē, ka tas ir labs romāns. Vairāk uzmanības tika piešķirts visādiem maziem notikumiem, aizmirstot koncentrēties uz attiecībām starp Ahilleju un Patroklu. Es viņiem nepieķēros un nenoticēju viņu mīlas stāstam. Kur palika mīlestība? Pazuda starp lapām – starp nejēdzīgiem vārdiem un pārāk detalizētiem notikumu aprakstiem, pazuda starp nesaprotamām varoņu identitātēm.

Tikai tāpēc, ka kāds grāmatas beigās nomirst, nenozīmē, ka tas ir labs romāns.

Saprotu Milleres grūtības, uzrakstīt šo grāmatu (viņa to rakstīja 10 gadus). Problēmu rada valoda. Tiek lēsts, ka "Iliāda" tika uzrakstīta 7. gadsimtā p.m.ē. Tad kāda stilā izstāstīt stāstu modernai auditorijai? "The New York Times" raksta "Šīs grāmatas īstais Ahileja papēdis ir tonis — to katastrofāli pasliktina autores lēmums seno varoņu stāstu pārveidot modernā stāstā  par hormoniem.

Liela problēma, ar ko saskaras rakstnieki, kuri vēlas atjaunināt vai pielāgot mītu un klasisko vēsturi, ir dikcija: kā šiem cilvēkiem vajadzētu izklausīties?” Jā, hormoniem… Varbūt tieši tāpēc grāmatas vāks ziņo "seksīga" (ļoti slikts raksturojums, bet to jau mēs noskaidrojām).

Kur palika mīlestība? Pazuda starp lapām – starp nejēdzīgiem vārdiem un pārāk detalizētiem notikumu aprakstiem, pazuda starp nesaprotamām varoņu identitātēm.

Vēl man ļoti nepatika saraustītie notikumi. Ir darbība, kaut kas interesants un es domāju: "bāc, nu beidzot būs kaut kas foršs, gribas lasīt! " Un tad vienā brīdī autore izdomā to visu pārtraukt un teikt: "Un tā pagāja deviņi gadi... " Nopietni? Vienā teikumā viņa pārlec pāri deviņiem gadiem. Un uzminiet ko – lēciena laikā nav notikusi nekāda raksturu attīstība. Un pat ja tas būtu noticis, pat ja Ahillejs tiešām liktos deviņus gadus vecāks, tam nevarētu noticēt, jo uz kā pamata? Tikai tāpēc, ka Millere apgalvo, ka ir pagājuši deviņi gadi? Nu labi.

Domāju, ka esmu pateikusi pietiekami daudz slikta, lai tagad vismaz paglaimotu, – ieteiktu šo grāmatu lasīt, ja interesē mitoloģija, jo no izziņas viedokļa tā ir laba lasāmviela, lai iedziļinātos plašajā sengrieķu mitoloģijas laukā. Viss aprakstīts detalizēti un saprotami, tāpēc tas likās ļoti forši. Bet atkal – tam bija jābūt romānam, ne izziņas literatūrai…

Avoti:

https://www.britishmuseum.org/blog/who-was-achilles

https://www.history.com/topics/ancient-greece/achilles

https://www.nytimes.com/2012/04/29/books/review/the-song-of…