Uzturēt dzīvas demokrātiskās vērtības. Saruna ar LTV galveno redaktori Sigitu Roķi

Pirms gada Sigita Roķe kļuva par Latvijas Televīzijas (LTV) galveno redaktori. Pieredze, zināšanas un prasmes, kas iemantotas, strādājot žurnālistikas jomā vairāk nekā divdesmit gadu garumā, palīdzēja noturēt stingru stāju, kad 24. februārī daudziem pazuda pamats zem kājām. Tuvojoties apaļam gadam jaunajā amatā, satikāmies lielās mājas pašā virsotnē, lai pārrunātu žurnālista darba līkločus, sabiedrisko mediju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un pēdējo gadu izaicinājumus noturēt kvalitatīvas žurnālistikas latiņu.

Laura Jēkabsone, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Laura Jēkabsone

Lūdzu, pastāstiet, kā nolēmāt pievērsties darbam žurnālistikas jomā?

Es neteiktu, ka tas bija ļoti apzināts lēmums. Deviņdesmitajos mani uzaicināja strādāt ziņu aģentūrā BNS-Latvija, un pieļauju – tikai tāpēc, ka es mācēju rakstīt ar klaviatūru. Toreiz pa visu Rīgu bija tikai daži datori, un BNS bija viens no retajiem medijiem, kuram tādi bija. Tā kā pa vasarām biju strādājusi telegrāfā, es mācēju apieties ar klaviatūru, līdz ar to rakstīt datorā, un tā mani pieņēma darbā.

Gadu gaitā jūs esat strādājusi dažādos medijos un amatos. Kā šī daudzpusīgā pieredze ir palīdzējusi jums augt gan profesionālā, gan emocionālā ziņā? 

Profesionālā ziņā tā ir palīdzējusi ļoti lielā mērā. Ņemot vērā, ka es esmu strādājusi tiešām dažādos medijos, katrā esmu iemācījusies kaut ko atšķirīgu. Protams, ka no daudzajām lietām, kas katrā vietā ir jāzina, no piedzīvotā un prakses veidojas plašāks redzesloks, vērtīgāka pieredze. Līdz ar to tās zināšanas ir izmantojamas, lai pilnveidotos un būtu iespējams paskatīties uz lietām mazliet citādāk. Šāda pieredze palīdz visu laiku attīstīties un mainīties, kā arī neiegrimt rutīnā, kad dara vienu un to pašu gadu pēc gada, un tad var rasties sajūta, ka cilvēks neaug. Emocionāli arī palīdz tādā ziņā, ka vienmēr ir kaut kas jauns, ko uzzināt, iemācīties, jauni cilvēki, ko sastapt, un jauni formāti, kādos strādāt. Tas nozīmē, ka vienmēr ir interesanti.

Esmu strādājusi tiešām dažādos medijos, katrā esmu iemācījusies kaut ko atšķirīgu. Šāda pieredze palīdz visu laiku attīstīties un mainīties, kā arī neiegrimt rutīnā.

Visvairāk droši vien man ir sniegusi ziņu aģentūra BNS kaut tā iemesla dēļ, ka tur, salīdzinot ar citiem medijiem, esmu strādājusi visilgāk, turklāt, būdama tur, pieredzēju visādus pārmaiņu laikus. Sāku tur darbu, kad izpratne par ziņu aģentūrām Latvijā tikai veidojās un vajadzēja saprast, ko nozīmē mūsdienīga ziņa, kā tā izskatās, kā to veidot un kā vispār ieviest mūsdienīgu ziņu žurnālistiku Latvijā, kas tikai pirms īsa brīža bija atguvusi neatkarību un tikusi vaļā no padomju žurnālistikas. Arī vēlāk darbojos aģentūrā brīžos, kad tā mainījās, darīja kaut ko jaunu, kaut kā citādāk. Tā kā jā – tas ir daudz ko devis. 

Jūs darbojaties žurnālistikā jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kā šajā laikposmā ir izmainījusies žurnālistika Latvijā?

Kopš deviņdesmito gadu sākuma – fundamentāli. Tad tikai veidojās mūsdienu izpratne par žurnālistiku – brīvu, drosmīgu, bez cenzūras. Gadu gaitā, protams, ir bijuši dažādi periodi. Entuziasmu pakāpeniski nomainīja vajadzība pēc ļoti būtiskām zināšanām, lai žurnālistika varētu pastāvēt un mediji – strādāt. Ir arī bijuši atšķirīgi posmi auditorijas attieksmē un prasībās pret medijiem un žurnālistiem, kā arī auditorijas paradumos, kas visu laiku mainās, un ļoti strauji – sevišķi pēdējā laikā. Būtībā, šobrīd izmaiņas ir ļoti izteiktas, ko mēs visi labi zinām. Auditorija maina platformas, un ir jāspēj izsekot līdzi tam, kur tā kurā brīdī uzturas. Tradicionālajiem medijiem klājas grūti tādā ziņā, ka ir jākonkurē ar jaunajiem medijiem. Žurnālistiku neapšaubāmi ļoti lielā mērā ir ietekmējušas sociālās tīklošanās vietnes, kuras cilvēki jau šobrīd izmanto kā medijus, proti, kā vietu, kur var iegūt informāciju, sekot līdzi notikumiem, izklaidēties un kontaktēties. 

Kopš deviņdesmito gadu sākuma žurnālistika Latvijā mainījusies fundamentāli.

Kas ir kvalitatīvas žurnālistikas pamatā?

Te nu gan nekas nav mainījies. Pāri visam, tas ir profesionāls un atbildīgs žurnālists un medijs. Tie strādā ar pārbaudītu informāciju, izturas atbildīgi pret avotiem, ievēro profesionālās ētikas normas. Vārdu sakot, seko līdzi tam, ko dara, pastāvīgi mācās un pilnveidojas, bet pats galvenais, es uzskatu, ir tas, ka informācija, ar ko tiek strādāts, ir ticama un droša. Žurnālistam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par katru vārdu, ko viņš uzraksta, pasaka, parāda.

Patiesība ir ārkārtīgi liela atbildība, un ir jābūt tā, ka jebkurš cilvēks, kurš patērē konkrētu mediju vai žurnālista darbu, var paļauties, ka informācija ir pārbaudīta, un tai var droši ticēt. Manuprāt, pašlaik tas izvirzās priekšplānā tādā ziņā, ka ir pieejams ļoti daudz nepārbaudītas informācijas. Cilvēki par daudz ko izsaka viedokli un komentē, neizpētot informāciju līdz galam un paļaujoties uz virsrakstiem, Twitter ierakstiem un tamlīdzīgi, nemaz nerunājot par uzķeršanos uz apzinātu manipulāciju un meliem, kas tiek izplatīti dezinformācijas veidā. Šobrīd kvalitatīvas žurnālistikas loma ir jo īpaši svarīga, lai visā tajā troksnī, melos, māņos dotu cilvēkiem pieturpunktus, kas ļautu apzināties – ja šis žurnālists vai medijs tā saka, tad tā arī ir.

Šobrīd kvalitatīvas žurnālistikas loma ir jo īpaši svarīga, lai visā tajā troksnī, melos, māņos dotu cilvēkiem pieturpunktus, kas ļautu apzināties – ja šis žurnālists vai medijs tā saka, tad tā arī ir.

Kā rīkoties situācijās, kad žurnālists ir pieļāvis kādu kļūdu savā darbā?

Žurnālisti pieļauj kļūdas, un ir tās pieļāvuši vienmēr, visos laikos. Tie ir dzīvi cilvēki nevis roboti. Pat roboti, iespējams, var kļūdīties. Ko var darīt? Atzīt savu kļūdu, atvainoties un strādāt tālāk. Labot, ja tā ir labojama kļūda, un pateikt: “Jā, šeit es kļūdījos. Patiesībā ir tā… Piedodiet!”

Pastāstiet par lielākajiem izaicinājumiem, ar ko jums nācies saskarties savas profesionālās darbības laikā? Kā jūs ar tiem spējāt tikt galā?

Katrā darbā ir bijis savs izaicinājums. Kad es kā galvenā redaktore sāku strādāt laikrakstā Jaunā Avīze, tam bija ļoti bēdīgi rādītāji un kvalitāte, ko pāris gadu laikā man izdevās diezgan būtiski uzlabot. Tāpat es atgriezos ziņu aģentūrā BNS tobrīd, kad mainījām principā visu – ne tikai klientu termināli, bet arī redakcionālo vidi, kurā strādājām. Tas bija milzīgs tehnoloģisks projekts trijās Baltijas valstīs vienlaicīgi, un vajadzēja strādāt ar tehnoloģiskiem risinājumiem un mēģināt saprast lietas, kas ikdienas žurnālistam varbūt nebūtu jāsaprot. Tā kā es tobrīd vadīju aģentūru, man vajadzēja iedziļināties un sekot līdzi tam, kā viestās izmaiņas sekmīgi nostiprināt gan no redaktoru un žurnālistu, gan klientu skatpunkta. 

Liels izaicinājums bija aiziet arī uz Latvijas Radio, kur bija pavisam cita darba specifika un bija jāizprot radio profesionālās darbības aspekti, ar ko es pirms tam nebiju sastapusies. Es nekad nebiju strādājusi ar skaņu. Pirms tam vairāk rakstīju, darbojos interneta medijā, tā kā vajadzēja apgūt šo jauno jomu, pietam diezgan ātri, lai arī varētu saprastu kolēģus, to, par ko viņi runā, un kas tad īsti ir šī lieta, ko sauc par radio. Nupat atnākot uz televīziju, atkal ir jauns izaicinājums – saprast televīzijas specifiku un to, kā darbojas šāda milzīga organizācija, kā strādā radošie cilvēki, kā top televīzijas saturs un kā izskatās bilde. Ir daudz interesantu un, es teiktu, izaicinošu jaunumu.

Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa galvenais redaktors ir jauna pozīcija. Kā nolēmāt pieteikties LTV galvenā redaktora amatam?

Man sabiedriskie mediji šķiet ārkārtīgi būtisks priekšnosacījums mūsu demokrātijas pastāvēšanai. Man ir svarīgi arī tas, ka sabiedriskais medijs ir medijs, kam nav jāstrādā peļņas dēļ. Šeit var strādāt misijai un uzdevumiem, ko sabiedriskajam medijam uztic tieši sabiedrība. Pieteicos tāpēc, ka domāju – mana pieredze un kompetence, kas laika gaitā ir sakrāta, un tas, ko esmu papildu mācījusies un apguvusi, būtu ļoti noderīgi šajā amatā.

Sabiedriskie mediji šķiet ārkārtīgi būtisks priekšnosacījums mūsu demokrātijas pastāvēšanai.

Kādi ir jūsu galvenie pienākumi jaunajā amatā?

Darbs ar Latvijas Televīzijas saturu un satura attīstību, piemēram, jau rudenī strādājām pie nākamā gada sabiedriskā pasūtījuma, kas nozīmē, ka ir jāskatās nākotnē – kur iesim, ko darīsim un kā izskatīsies saturs, realizējot daudzos sabiedriskā labuma mērķus, kuru sasniegšana uzticēta Latvijas Televīzijai. Tas ir diezgan plašs darba lauks, jo LTV saturā un tā radīšanā iesaistīto cilvēku ir ārkārtīgi daudz.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai varētu sekmīgi pildīt redaktora amata pienākumus, un, jūsuprāt, kāds ir galvenais kritērijs, pēc kura iespējams vērtēt medija redaktora darbu?

Galvenais, lai žurnālistika ir sirdslieta, kas patīk, interesē, šķiet būtiska un svarīga, un tiek saredzēta šī darba jēga, jo visu pārējo var iemācīties. Vērtēt sniegumu droši vien var pēc tā, kāds ir ieguldītā darba rezultāts, ko sabiedrība saņem, vai nu tas būtu skatītājs, klausītājs vai lasītājs. 

Cik viegli bija iejusties un kas līdz šim brīdim ir sagādājis vislielākās grūtības?

Iejusties bija vieglāk tāpēc, ka man bija iegūta zināma sadarbības pieredze ar Latvijas Televīziju, gan strādājot ziņu aģentūrā, gan Latvijas Radio. Ir diezgan daudz cilvēku no LTV, kurus jau pazinu vai nu kā sadarbības partnerus vai kolēģus, ar kuriem biju strādājusi kopā citos medijos. Sarežģītāk bija aprast ar to, ka šī patiešām ir ļoti liela māja, un bija ļoti ātri jāsaprot, kā šis medijs strādā, kā tiek veidots tā saturs un kā tas nonāk līdz ēteram. Tādā ziņā tas bija diezgan izaicinoši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es atnācu uz LTV brīdī, kad burtiski pēc desmit dienām sākās karš Ukrainā. Tas nozīmēja, ka arī Latvijas Televīzija vairs nestrādāja ierastajā ritmā. Tas mainīja pilnīgi visu, arī LTV iekšienē – gan saturu, kas līdz tam tika veidots, gan arī emocionāli mums visiem bija ārkārtīgi grūti, droši vien tāpat kā vairumam Latvijas iedzīvotāju. Ar to izņēmumu, ka šeit mēs nevaram periodiski atslēgties no šī kara. Mums ir jāseko līdzi burtiski nepārtraukti. 

Vai varat pastāstīt mazliet sīkāk, kā ir izmainījusies LTV darbība kara apstākļos?

Šobrīd daudz maz esam atpakaļ sliedēs, bet pirmajā brīdī mums bija ārkārtīgi daudz speciālā satura – speciālizlaidumu, speciālo translāciju, un mēs lielā mērā ziņojām tikai un vienīgi par to, kas notiek Ukrainā. Tā bija un joprojām ir pati galvenā aktualitāte, kas interesē gan sabiedrību, gan ir ārkārtīgi būtiska mūsu valstij. Tādā veidā, protams, arī solidarizējamies ar Ukrainu, jo jau no pirmās dienas mums bija pilnībā skaidrs, ka tas ir netaisnīgs, negodīgs un ārkārtīgi nežēlīgs karš. Darbojoties šajā profesijā, mēs varam palīdzēt, informējot par visām tām šausmām, kas notiek Ukrainā. Protams, ka tādējādi sākām piedāvāt daudz vairāk satura nekā parasti, kas nāca klāt ierastajam darba ritmam, tā kā pirmais laiks bija ļoti intensīvs.

Tāpat mums ir divas filmēšanas grupas, kas regulāri brauc uz Ukrainu. Tur nevar braukt gluži ikviens, jo tas prasa speciālas zināšanas, iemaņas, avotus un arī sadarbības tīklus tajā pusē. Drīzumā ceļā uz Ukrainu dosies arī trešā grupa no mazākumtautību platformas. Mūsu žurnālisti Ina Strazdiņa un Gints Amoliņš regulāri brauc uz Ukrainu.

Cik cieša sadarbība jums ir izveidojusies ar ukraiņu žurnālistiem?

Mūsu mazākumtautību redakcijā strādā vairāki ukraiņu žurnālisti. Daži kādu laiku pastrādāja, un, tikko kaut cik nomierinājušies, aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu, bet daži ir palikuši. Katrā ziņā, mēs par to ļoti domājam un esam atvērti. Ja pie mums vēršas kāds ukraiņu žurnālists un vaicā, vai nevar pie mums pastrādāt, mēs vienmēr mēģināt atrast iespējas. 

Drīzumā būs pagājis gads, kopš ieņemat jauno amatu. Kas ir būtiskākais, ko jums pagaidām ir izdevies paveikt, un kādi ir jūsu svarīgākie mērķi turpmākajā darbā?

Viena pati es ļoti maz ko daru – visu varu paveikt tikai tad, ja ir lieliska komanda, kāda Latvijas Televīzijā tā patiešām arī ir. Es domāju, ka būtiskākais, ko izdevies sasniegt visiem kopā – šī gada laikā mums ir bijis ārkārtīgi daudz ļoti vērtīga un kvalitatīva satura. Sabiedrība to ir novērtējusi, jo, ja nekas strauji neizmainīsies, mēs šogad būsim bijuši skatītākā televīzija Latvijā, un mēnesi no mēneša LTV1 ir arī skatītākais TV kanāls. Domāju, ka tas ir ļoti atzīstams rādītājs. Tāpat mums saglabājas ļoti augsta sabiedrības uzticamība, kas arī ir lielisks rādītājs un liecina, ka sabiedrība uzticas tai informācijai, ko mēs piedāvājam. Man šķiet, ka galvenais mērķis ir noturēt šo augsto latiņu, ko mēs šogad paši sev esam uzlikuši un sasnieguši, strādājot pēc labākās sirdsapziņas un, ar savas profesionalitātes un pieredzes palīdzību cenšoties sasniegt vislabāko iespējamo rezultātu.

Šogad Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un LSM sadarbībā ar sabiedrisko mediju tiesībsardzi Andu Rožukalni izstrādāja sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas. Vai varat pastāstīt par procesa norisi un to, kādi ir šī veikuma mērķi? 

Šajās vadlīnijās mēģinājām noteikt gan galvenos principus, pēc kādiem mēs strādājam, gan arī virkni praktisku un profesionālu jautājumu, ar kuriem mums savā ikdienā nākas saskarties. Būtībā, veidojām dokumentu tā, lai tas kalpotu par darba instrumentu, kurā mēs paši sev esam definējuši standartus, pēc kādiem strādāt, un lai tas nebūtu kaut kas nedzīvs, bet gan kas tāds, kas ir viegli izmantojams un vispārēji akceptēts – piemēram, arī satura veidošanā iesaistītiem cilvēkiem vēl tapšanas stadijā bija iespēja ar to iepazīties, vaicāt, komentēt, ierosināt. Tas gan nenozīmē, ka dokuments ir tapis vienu reizi un uz visiem laikiem. Mums ir redkolēģija, kurā darbojas pārstāvji no visām Latvijas Televīzijas redakcijām, un viens no tās darba uzdevumiem ir pēc vajadzības vadlīnijas mainīt vai papildināt, lai tās atbilstu tieši tai praksei, kas tiek piekopta mūsu darbā. 

Kāda ir izveidojusies jūsu sadarbība ar milzīgo LTV kolektīvu un kā jūs vērtējat medijā strādājošo žurnālistu darba kvalitāti?

Es neteiktu, ka man ir izdevies sadarboties ar visu milzīgo kolektīvu. Tam droši vien nepietiek ar gadu, pat ja es katru dienu iepazītos ar vienu jaunu cilvēku. Ar tiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti satura ražošanā, es, protams, sadarbojos, un es teiktu, ka sadarbība ir ļoti laba. Kolektīvs ir mani pieņēmis, un esmu iestrādājusies. Uzskatu, ka šeit strādājošie žurnālisti ir ļoti profesionāli, un viņu darba kvalitāte ir atzīstami vērtējama.

Kā jūs raksturotu galvenās vērtības, kuras LTV kā sabiedriskais medijs cenšas nodot savai auditorijai? 

Varbūt, ka tas skan ļoti skaļi un kaut kādā ziņā plakātiski, bet mēs mēģinām pamanīt sabiedrību. Ir skaidrs, ka mūsu sabiedrība grib dzīvot demokrātijā, par to vairs nav lielu strīdu, un sabiedriskais medijs ir viens no instrumentiem, kas demokrātiskās vērtības uztur dzīvas. Tas nozīmē, ka mēs pamanām ikvienu cilvēku un cilvēku grupu, kas dzīvo Latvijā. Nav tādu grupu, kuras mēs ignorētu, un arī pašreiz mēs ļoti daudz mēģinām runāt par mazaizsargātām sabiedrības grupām – gan par problemātiskiem bērniem un jauniešiem, gan par problēmām, kas ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, invaliditāti. Tāpat runājam gan par cilvēkiem Rīgā, gan ārpus tās. Mēs mēģinām vērst lielu uzmanību uz ikdienas cilvēkiem, ne tikai amatpersonām, tāpēc arī veidojam raidījumus par viņiem, braucam pa visiem reģioniem un rādām šos cilvēkus. Mums ir arī mazākumtautību multimediju platforma, kurā tiek ļoti intensīvi komunicēts ar mazākumtautībām. Mēģinām apzināt aktuālās problēmas un kā mēs varam palīdzēt cilvēkiem vai nu saprast kaut ko, vai risināt gan īslaicīgus, gan ilglaicīgus jautājumus, lai mēs visi varētu dzīvot pēc iespējas kvalitatīvākā sabiedrībā un demokrātijā. Arī tas, ka mēs runājam par politiku, uzdodam politiķiem jautājumus, apspriežam izglītību, veselību un daudzas citas tēmas, palīdz uzturēt demokrātijas kvalitāti. Tā kā es uzskatu, ka mūsu galvenā vērtība ir tajā, ka mēs vēlamies demokrātisku, iekļaujošu sabiedrību un lai mēs visi varētu dzīvot kvalitatīvu dzīvi.

Galvenās vērtības, ko cenšamies nodot - mēs mēģinām pamanīt sabiedrību!

Lūkojoties uz nākamajiem gadiem, kādiem jautājumiem jūs vēlētos pievērst sevišķu uzmanību LTV veidotajā saturā? 

Mums tiešām ir ļoti daudz sabiedriskā labuma uzdevumu, un šķiet, ka ir ļoti maz jautājumu, kuriem pievēršam mazāk uzmanības – mēs mēģinām pievērst vienlīdz lielu uzmanību visiem iespējamajiem jautājumiem. Tas, ka konkrētu jautājumu aktualitāte un uzdevumu prioritāte ir mainīga, gan ir tiesa. Tieši šobrīd mēs esam tajā procesā, lai mēģinātu saprast, kas būs paši būtiskākie jautājumi, kam nākamgad pievērsīsim uzmanību. Skaidrs ir tas, ka nemainīgi svarīga paliks Ukraina, nākamgad būs arī Dziesmu un deju svētki, kuru atspoguļošanai pievērsīsim sevišķu uzmanību. Tāpat ir skaidrs, ka nekur nepazudīs mazaizsargātās sabiedrības grupas, kurām mēs arī turpmāk mēģināsim palīdzēt kvalitatīvāk dzīvot Latvijā. Nemazināsies sekošana politiķiem, tam, kā nākamā valdība pildīs visu, ko ir solījusies, un tam, cik kvalitatīvi strādās nākamā Saeima. Paralēli tam, nākamajā gadā pilnīgi noteikti būs pietiekami daudz sociālo jautājumu, kam vajadzēs pievērsties, jo arī šajā jomā mūsu valstī nav viss kārtībā. Domāju, ka mēs varam pielikt savu roku, lai situācija uzlabotos, ņemot vērā, ka mums ir enerģētikas krīze, kurai sekos ekonomiskā krīze vai vismaz ekonomiskas problēmas pilnīgi noteikti, tā kā šie visi jautājumi būs mūsu uzmanības lokā. 

Pēdējo gadu notikumi, tai skaitā Covid-19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, arī nupat notikušās 14. Saeimas vēlēšanas, jo sevišķi ir parādījuši, cik liels spēks pieder dezinformācijai un dzīvošanai dažādos informācijas burbuļos. Kā neatkarīgajiem medijiem rast un nostiprināt ceļu līdz auditorijai? 

Mediji jau cenšas to darīt pēc iespējas sekmīgāk – izmantot pilnīgi visus ceļus, lai sasniegtu auditoriju, arī tās pašas sociālās tīklošanās vietnes, podkāstu formātu. Mediji iet pie auditorijas tur, kur šī auditorija ir, un mēģina uzrunāt tajās platformās, kur tā uzturas – vārdu sakot, visur, kur ir auditorija, tur ir mēģinājumi to sasniegt, papildus pamata platformai, kurā medijs strādā. Protams, tas nenozīmē, ka tūdaļ pat uz līdzenas vietas nomirs visi tradicionālie mediji, kuriem ir sava mediju platforma, bet, paralēli tam, tiek meklēti pilnīgi visi iespējamie veidi, kā pie šīs auditorijas aiziet.

Kā vairot kritisku un konstruktīvu mediju patēriņu?

Es teiktu, ka mums ir ļoti liela problēma ar elementāru medijpratību. Diemžēl tāda mācību priekšmeta nav bijis skolās no pirmās klases. Neesmu pārliecināta, kā ir tagad, bet vēl pirms neilga laika nebija, līdz ar to ir uzauguši daudzi jo daudzi cilvēki, es pat teiktu, paaudzes, bez profesionālas medijpratības, kas ļautu saprast, kā strādā mediji, kā pārbaudīt informāciju, kam ticēt un kam – nē. Tieši tas pats ar kritisko domāšanu, jo ilgu laiku tā ne tikai netika veicināta, bet nīdēta ārā jau no skolas sola. Es ļoti ceru, ka šobrīd ir citādi, un skolotāji ļauj bērniem kritiski domāt un māca to darīt jau no pirmās klases nevis neļauj runāt pat tad, kad bērnam ir radušies jautājumi, lai tikai nenokaitinātu. Tā kā es domāju, ka tas ir izglītības un pašizglītošanās jautājums. Ja cilvēks grib saprast, viņš, protams, kaut ko var neapgūt skolā, bet var iemācīties pats, tikai ir jāgrib to darīt. 

Arī mediji, protams, daudz ko dara šajā jomā. Dažādi medijpratības, dezinformācijas un tamlīdzīgi projekti pastāvīgi parādās mediju dienaskārtībā. Faktiski, man šķiet, gandrīz katrs Latvijā strādājošs medijs ir pielicis roku šīs problēmas risināšanā. Tā kā pa visiem kopā vajadzētu uz to virzīties. Neviens nevienam neko mutē neielies. Pirmkārt, katram ir pašam jāgrib, un otrkārt, ir jābūt iespējām, kur šādu informāciju iegūt, mācīties un saprast. Tādas vienas, vienkāršas receptes, protams, nav. 

Kā žurnālistikas jomas pārstāvjiem nenoslīkt informācijas pārpilnībā, ar ko nākas saskarties mūsdienu digitālajā laikmetā? 

Es teiktu, ka pašam ir jāfiltrē, jo ne visa informācija, kas nāk pretī, ir arī darbam nepieciešama. Ir jākoncentrējas uz to informāciju, kas tiešām ir vajadzīga, un, iespējams, kaut kādu daļu nemaz nevajag laist caur sevi. Vienlaikus, protams, cītīgi sekojot līdzi tam, kas notiek pasaulē un valstī, jo tas ir pirmais, kas žurnālistam jāiemācās – iegūt daudz un dažādu informāciju un pēc tam saprast, kas no tā visa der. Otrs ir tas, ka žurnālistam ir jābūt pietiekami inteliģentam un erudītam, lai vispār varētu strādāt šajā profesijā. Pat ja žurnālists strādā tikai ar vienu tēmu, piemēram, raksta kritiku par teātra izrādēm, mūsdienu pasaulē nav iespējams izanalizēt vienu lugu vai izrādi, ja nav vispārējas un plašas bagāžas, un interesējas tikai par kultūru. Informācijai mēdz būt ļoti daudz slāņu, un žurnālistam ir jāiemācās ar to sadzīvot. Ja nevar uztvert informāciju, neinteresē jaunumi, dažādi notikumi, aktualitātes un nopietnas lietas, kas notiek, tad droši vien pat nav vērts mēģināt strādāt šajā profesijā, jo nebūs erudīcijas. Ja žurnālists nav erudīts, tas ļoti ātri atklājas.

Ja žurnālists nav erudīts, tas ļoti ātri atklājas.

Kā jūs tiekat galā ar kritiku, ar ko žurnālistikā strādājošajiem tik bieži nākas saskarties?

Izturoties pret kritiku konstruktīvi, es mēģinu saprast, cik ļoti kritika ir pamatota, un vai no tās var izlobīt kaut ko lietderīgu. Grūti ir tad, ja redzu, ka tā ir nevis kritika ar pamatojumu, bet gan vienkārši kaut kāda bļaustīšanās vai lamāšanās – cilvēkam ir slikta oma vai principiāli nepatīk nekas, ko dara konkrēts medijs vai žurnālists. Tas nav patīkami, bet, ja nākas saskarties ar konstruktīvu kritiku, kurai ir objektīvs pamatojums, tā piespiež vairāk domāt par to, ko es daru, ko varētu un vajadzētu uzlabot vai mainīt.

Darbs žurnālistikas jomā pavisam noteikti ir viens no emocionāli un fiziski grūtākajiem darbiem, kas prasa atdevi 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Kā “neizdegt”, vienlaikus saglabājot sevī šim darbam tik ļoti nepieciešamo “iekšējo uguntiņu”?

Es domāju, ka vajag atrast kaut ko, kas ļoti patīk un kas var iedot kvalitatīvu pauzi, ļaujot distancēties no darba. Protams, ka to izdarīt ir grūti, tāpēc, ka arī mājās žurnālisti skatās ziņas un patērē gan savu mediju, gan citus, tomēr ir jāmēģina atrast brīži, kad no visa var atslēgties. Es, piemēram, braucu uz laukiem, kur man ir fantastiska lauku māja, un dzīvojos pa pagalmu, dārzu, starp savām septiņdesmit rozēm, aizbraucu uz mežu vai makšķerēt.

Vai jūs varētu pastāstīt par vērtīgāko žurnālistikas projektu, kurā esat piedalījusies? Kāda ir bijusi jūsu iesaiste Baltijas Mediju izcilības centra darbībā?

Esmu piedalījusies ļoti daudz un dažādos projektos. Neesmu teorētiķe, pētniece – vienmēr esmu bijusi praktiķe. Man ārkārtīgi interesants likās projekts, kura laikā darbojos reģionālajos medijos kā konsultējošā galvenā redaktore – viesredaktore. Man ļoti patīk reģionālie mediji, un man šķiet, ka tie ir ļoti būtiski katra reģiona pilnvērtīgā pastāvēšanā. Projekts pavēra pavisam citādāku skatu uz šiem medijiem un žurnālistiem, kas tajos strādā. Kopumā tas sniedza neierastu pieredzi, kas bija ārkārtīgi noderīgi. 

Tāpat esmu strādājusi ar dažādiem Baltijas Mediju izcilības centra projektiem vai arī ar projektiem, kur centrs ir bijis iesaistīts, piemēram, kopā palīdzējām baltkrievu žurnālistiem pēc 2020. gada. Sarīkojām arī Vidzemes žurnālistu skolu ar vairākiem semināriem par dažādām jomām, kurā piedalījās daudzu Vidzemes reģionu žurnālisti, un arī tas bija ļoti vērtīgi.

Kādas ir jūsu ambīcijas, skatoties nākotnē? 

Ja būs iespēja palikt un turpināt darbu apvienotajā sabiedriskajā medijā, es būšu ļoti apmierināta, tāpēc, ka man šķiet – kad tiešām beidzot sagaidīsim reālu apvienošanu, tas būs būtisks pavērsiens Latvijas sabiedrisko mediju dzīvē. Tas varētu būt ārkārtīgi interesants process, kā šie mediji, nezaudējot katrs savu unikalitāti, tomēr atrod veidu, kā strādāt kopā vienā sakabē. Es gribētu tajā piedalīties. 

Kādi galvenie aspekti, jūsuprāt, raksturo žurnālistikas darbību 2022. gadā? Un kādi – ietekmēs tās darbību turpmākajos gados?

Ja runājam par saturu, tad tā neapšaubāmi ir Ukrainas satura dominance, un meklējumi kara žurnālistikā, turklāt līdz šim mūsu pieredze ar to bija ļoti minimāla. Pirms tam mums blakus nebija neviena kara, un mēs arī tik apjomīgi neatspoguļojām tālākus karus. Vēl, runājot par karu Ukrainā, es teiktu, ka mediji ir ļoti skaidri pozicionējušies un ieņēmuši vienu no pusēm. Principā, tā vairs nav atsvešināta un distancēta žurnālistika. Mēs tajā esam ļoti emocionāli iekšā, to arī neslēpjam un skaļi paziņojam. Tā kā izpratne par šo gada laikā ir mainījusies, un, es teiktu, ka tas laikam ir bijis tas būtiskākais. Jāpiemin arī tas, ka mediji, pat tādi diezgan konservatīvi, meklējot ceļus pie auditorijas, ārkārtīgi aktīvi strādā digitālajā vidē. 

Par turpmākajiem gadiem – kaut kādā ziņā ir grūti spriest. Saturs rodas, vadoties pēc aktualitātēm. Protams, ir tādas problēmas, kas nezaudēs savu aktualitāti – tieši vairos to, piemēram, ja runa ir par tādu tēmu kā klimats. Ja runājam par citiem aspektiem, es domāju, ka tā pati strādāšana digitālajā vidē tikai palielināsies, jo tā ir pilnīgi skaidra tendence, ka cilvēki – arī mūsu auditorija – pāriet uz dzīvi digitālajā vidē. Mediji jau tam pielāgojas, taču nāksies par to piedomāt vēl vairāk. Ļoti attīstās dažāda veida tehnoloģijas, piemēram, roboti, kas jau sen lasa ziņas Somijā, tāpat virtuālā realitāte pamazāk sāk ienākt arī televīzijas ekrānos. Cik ilgi studijā sēdēs dzīvs cilvēks? Viss ārkārtīgi strauji mainās, un tehnoloģijas kļūst arvien nozīmīgākas. Tajā pašā laikā es tomēr šajā ziņā ļoti gribu būt konservatīva, jo man šķiet – nekāds mākslīgais intelekts nevarētu aizvietot dzīva žurnālista pieskāriena veidotu materiālu. Tam līdzi nāk arī žurnālists kā personība, un es domāju, ka tas auditorijai ir ļoti svarīgi. 

Nekāds mākslīgais intelekts nevarētu aizvietot dzīva žurnālista pieskāriena veidotu materiālu.

Kādus vārdus jūs gribētu veltīt topošajiem žurnālistiem?

Pāri visam – skaidri zināt, ka tu gribi būt žurnālists un tā ir tava īstā profesija. Apzināties, ka tā nav ne vienkārša, ne dīkstāves profesija. Saprast, ja tu esi žurnālists, tad tu esi darbā 24/7, un bieži vien arī savās dzimšanas dienās vai Vecgada vakarā, un rēķināties ar to. Žurnālistam ir dotas milzīgas iespējas – kur cilvēks ikdienišķais netiek klāt, tur žurnālists – tiek, pēc tam aiznesot šo informāciju līdz sabiedrībai, un tā ir milzīga priekšrocība, bet arī ārkārtīga atbildība, un pret to ir jāglabā tikpat liela atbildības sajūta, cik atbildīgs šis darbs ir. Protams, arī profesionalitāte ir ļoti būtiska. Nav tā, ka vienā brīdī tu kļūsti par profesionālu žurnālistu, un tāds arī paliec visu savu mūžu – nē, visu laiku ir jāmācās, jāpilnveidojas, un ļoti bieži ir jādzīvo radošās mokās.