“Jākomentē ir tā, it kā apenes aizdegušās.” Saruna ar Ģirtu Timrotu

Mūsu tikšanās piektdienas rītā sākās ar zvanu no Ģirta. Viņš ir piebraucis pie studijas Sarkandaugavā ar savu motociklu un sagaida mūs ar smaidu. Žurnālistu un televīzijas personību Ģirtu Timrotu no rītiem redzam TV3 raidījumā 900 sekundes, bet viņa balss kļuvusi atpazīstama pēc aizrautīgajām autosporta translācijām.

Intervijas laikā ieskatāmies Ģirta siltākajās bērnības atmiņās, pusaudžu gados un darba gaitās. Viņš stāsta, kā reiz viņam izdevās salikt izjauktu mopēdu un kā vidusskolā kā pavisam nesagatavots avīzes Sports korespondents viņš nonācis komentēšanas “putnu būrītī”. Sarunājoties viņš atklāj, kādas emocijas un pieredze slēpjas aiz aizrautīgas runāšanas un dzīves aiz ekrāniem.

Luīze Lazdāne, Viktorija Elīza Gremzde, Studentu medijs Skaļāk

Kādu atmiņu no bērnības jūs vēlētos piedzīvot vēlreiz?

Īpaši spilgti atceros vienu notikumu. Man bija kādi 13–14 gadi, kad nopirku izjauktu mopēdu maisā. Sajēga par tehniku man tolaik bija minimāla, bet komplektā nāca bieza instrukciju grāmata. Es sāku to lasīt, soli pa solim pēc apraksta saliku visu kopā. Tajā brīdī, kad es mopēdu pirmo reizi iestūmu un tas patiešām aizbrauca… Tā bija sajūta, kur saplūda neticība, sajūsma un gandarījums. Īsts, skaists mirklis, kuru tiešām gribētos piedzīvot vēlreiz.

Tas bija gaišs, saulains laiks. Dzīvojām pie sūkņu stacijas. No vienas puses, tā bija ierobežota vide, jo tur tolaik bija tikai septiņas mājas un bērni, kas tur dzīvoja, visi savā starpā pazina viens otru. No otras puses, apkārt bija mežs, ezers, daba un šķita, ka pasaule ir milzīga un vaļā. Vecāki gan neļāva iet tālāk par kādu konkrētu taciņu vai māju, bet ierobežotajā telpā bija bezgalīgas iespējas.

Kāds bija jūsu bērnības lielākais nedarbs, par ko vēl šodien nāk smiekli?

Aizdedzināju kūlu un gandrīz aizdegās mežs. Labi, ka atskrēja kaimiņi un nodzēsa. Varbūt jau gāju skolā, varbūt vēl negāju. Kad es pēc tam iztēlojos, kā būtu, ja tas mežs tiešām būtu aizdedzies, bija bēdīgi. Mēs visi pieaugot testējam robežas. Mēģinām saprast, ko var, ko nevar, kas ar ko beigsies un cik tālu mums ļauj iet.

Mēs visi pieaugot testējam robežas. Mēģinām saprast, ko var, ko nevar, kas ar ko beigsies un cik tālu mums ļauj iet.

Varbūt šāda mācība no bērnības ir emocionāli ietekmējusi jūsu darba procesu?

Pēdas paliek no jebkā. Mēs mācāmies no visa un izdarām secinājumus, bet man liekas, ka nevajag visas savas grūtības, tostarp vienkārši slinkumu, novelt uz bērnības traumām. Tik un tā ir jāiet un jādara. Būtiskākais ir iztēle. Tā padara dzīvi interesantāku un pasargā no lielākām nepatikšanām.

Kad tu iztēlojies, kā izskatās nodedzis mežs, tu saproti, ka tas nav labi, bet cilvēkam bez iztēles būt varonim ir nieks. Viņš vienkārši nenojauš, ar ko tas var beigties, un dara visu, kas ienāk prātā. Tiklīdz sāc kaut ko iztēloties, jo tev [iztēle] ir spilgtāka un jaudīgāka, tu esi mazāk gatavs taisīt nepatikšanas.

Vai bija brīdis, kad jūs sapratāt: “Jā, televīzija ir mana lieta un vēlos tur būt?”

Es pirmo reizi televīzijā nonācu deviņdesmito gadu vidū, kad Latvijas Televīzija izveidoja rīta raidījumu. Rīta ziņu pirms tam nebija, bet bija raidījums Rīta bums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju avīzē Sports, mani uzaicināja uz provēm kā sporta ziņu lasītāju. Es aizgāju, pamēģināju, un man teica: “Jā, derēs, varētu nākt.”

Es pateicu: “Ziniet, sports man īstenībā ne visai [patīk]. Varbūt es varu darīt kaut ko citu?” Tā es nonācu uz tiešajām translācijām, braucu apkārt pa pilsētu ar mikrofonu tādā jocīgā mašīnā ar lielu antenu uz jumta. Bija ļoti interesanti. Lielā mērā es esmu par slinku, lai sēdētu video montāžā. Tur man mazliet sit ārā drošinātājs. Man tas šķiet par lēnu, par ilgu un pārāk čakarīgi, tāpēc tiešais ēters man šķiet simpātiskāks.

Jūnijā iznākušajā filmā “F1” galvenais varonis saka: “Dažreiz mašīnā ir moments, kad viss apklust, sirdsdarbība palēninās un ir miers. Es varu redzēt visu un neviens nevar mani aizskart.” Vai esat piedzīvojis ko līdzīgu komentējot sacīkstes?

Jā, šo sajūtu var saprast ikviens, kurš ir bijis sacīkšu mašīnā. Ir brīži, kad viss ap tevi apklust un precīzi jūti, ka tagad sanāk. Bieži vien tas notiek vienā konkrētā līkumā, no ieejas līdz izejai. Tas mirklis ir kaut kur pa vidu starp “AHH” un “FUU”. Tieši tajā sajūtā ir īstā “lidošana”. Komentējot sacensības ir līdzīgi. Tu aizraujies tik ļoti, ka viss apkārt pazūd un paliek vienīgi sacīkstes un tava balss. Svarīgākais ir nepazaudēt robežu un nejauši nepateikt kaut ko lieku vai necenzētu.

Komentējot sacensības tu aizraujies tik ļoti, ka viss apkārt pazūd un paliek vienīgi sacīkstes un tava balss. 

Kas jums iemācīja komentēšanas mākslu?

Dikciju un intonāciju iemācīja [aktieris un režisors] Arnolds Liniņš, bet ziņu rakstīšanu [žurnālists] Kārlis Streips. Viņiem es tiešām esmu parādā pateicību par visu, ko esmu apguvis. Savukārt, ja runā tieši par komentēšanu, tad lielā mērā tu vienkārši runā tā, it kā apenes būtu aizdegušās. Pats galvenais nav tik daudz tas, ko tu stāsti, bet gan kā tu to dari. Skatītāji bieži vien sarunājas vai skatās citur, tāpēc tieši ar intonāciju un stāstījuma stilu vari piesaistīt uzmanību tam, kas notiek trasē. Galvenais ir padarīt to interesantu un dzīvu.

Kas ir atslēga, lai pat neinteresanto padarītu aizraujošu?

Nav svarīgi vai tā ir Formula 1 vai mini bagiji (no angļu val. buggy - autokrosa mašīnas veids) Latvijas autokrosā. Cilvēks mašīnā ar ķiveri galvā pārdzīvo tikpat milzīgu stresu un spilgtas un krāšņas emocijas. Tas nav atkarīgs no budžeta vai līmeņa. Mazajiem puikām un meitenēm tas, iespējams, ir vēl lielāks pārdzīvojums nekā Hamiltonam (Lewis Hamilton) vai Leklēram (Charles Leclerc). Stājoties uz starta sacīkstes nav mazāk intensīvas.

Vai ir grūti pārslēgties no darba ēterā uz komentēšanu, un otrādi?

Kad man ir tiešraide ārpus studijas, tā ir problēma. Skaņu režisors man visu laiku kliedz austiņā, lai nekliedzu mikrofonā. Tas ir ieradums, no kura ir grūti pārslēgties. Tev vajag pārslēgt arī vārdu krājumu. Tas ir būtiski, jo tu nevari runāt tā, kā tu runā ikdienā ar draugiem. Pretējā gadījumā tu riskē ar rupjībām un necenzētiem vārdiem.

Starp pirmo reizi, kad sākāt darbu 900 sekundēs un kad atgriezāties, bija 12 gadu pauze. Vienā no intervijām jūs minējāt, ka varētu atkārtoties tā pati sajūta, kuras dēļ aizgājāt no raidījuma. Vai atgriežoties 900 sekundēs, jūs riskējāt?

Jā, no tā bija bail, bet drīz būs gads, kopš esmu atpakaļ. Man patīk. Primāri jau noteikti tas, ka katru nedēļu nav [jāvada] visi pieci rīti kā mums ar [žurnālisti] Kristīni Garklāvu bija sākumā. Tagad [raidījumi] ir uz maiņām - vienā nedēļā divi, otrā trīs. Tā ir laba sajūta, jo tajā brīdī, kad gāju projām, tur viss bija dzelžainos rāmjos. Tobrīd man jau bija divi mazi bērni, trešais tuvojās un bija skaidrs, ka es tuvākajā laikā nedabūšu izgulēties. Tas bija iemesls, kādēļ gāju prom.

Kāpēc jūs atgriezāties ēterā?  Vai bija kas tāds, kas “vilka”?

Man patīk lasīt ziņas, tas gan ir jāatzīst. Tā sajūta, spēle ar intonācijām un uzsvariem ir forša. Bieži vien [ir forši] neinteresantu tekstu cilvēkiem pasniegt saprotami un uzskatāmi tā, lai ir skaidrs, par ko ir runa. Ar lasīšanu var daudz ietekmēt - tu vari [tekstu] nolasīt tā, ka viņam nekas nebūs skaidrs un arī tā, ka zinātniska pētījuma ievads izklausīsies saistošs.

Vai varat atcerēties kādu īpaši sarežģītu situāciju no tiešraidēm?

Tās nav sarežģītas, bet gan pārsvarā stulbas situācijas. Piemēram, viena ir palikusi atmiņā vēl no Rīta buma laikiem. Es intervēju politiķi, ja nemaldos, Aivaru Kreitusu. Es runāju ar to cilvēku, bija daži jautājumi, īsa tiešraide, [raidījuma] sākumā es viņu pieteicu. Mēs runājām 2-3 minūtes, es noskaidroju visu, ko man no viņa vajadzēja un tad man bija jāatvadās. Tajā brīdī, kad man bija jāsaka paldies, es neatcerējos, kā to onkuli sauc. Es teicu, ka tas bija “šī vīra” komentārs un tagad mēs atgriežamies studijā. Tev vienkārši ir caurums galvā.

Kā šādas situācijas atrisinās? Vai pēc notikušā ir vilšanās?

Protams, ik pa laikam atkal uznāk šīs bailes, ka varētu aizmirst, kā cilvēku sauc. Tas mazliet kremt un velk līdzi. Paskatoties uz to objektīvi, nekas šausmīgs nenotika, neviens negāja bojā. Beigu beigās tas ir pat smieklīgi, kad tu ar kādu laika distanci uz to atskaties, bet tajā brīdī tas bija traki.

Kurš brīdis vai veiktais projekts jums ir licis visvairāk augt kā personībai, ne tikai profesionāli, bet arī emocionāli?

Viena lieta ved pie citām. Tu dari un virzies uz priekšu, kaut kas sanāk un nesanāk. Šeit es izaugu par trīs stāviem, bet te, savukārt, stagnēju uz vietas. Galvenais ir neapstāties un nepadoties, lai cik banāli tas neizklausītos, vienkārši rosies un dari. Pat nepareizs lēmums ir labāks par nepieņemtu.

Galvenais ir neapstāties un nepadoties, lai cik banāli tas neizklausītos, vienkārši rosies un dari. Pat nepareizs lēmums ir labāks par nepieņemtu.

Kāds ir jūsu dzīves lielākais risks? Vai tas atmaksājās?

Labāk ir pieņemt nepareizu lēmumu nekā nepieņemt vispār. Tas tik un tā ir risinājums - var iet tālāk uz priekšu. Risku ir vērts uzņemties, primāri, ja tu neradi draudus citiem vai pats sev. Kā saka, vai tu spēsi ātrajai palīdzībai vienā teikumā izstāstīt, kas notika? Visu pārējo tu droši vari uzņemties. To nevar attiecināt uz kodolreaktora darbiniekiem, bet uz mediju darbiniekiem noteikti var: “Nu, pamēģinām, tad redzēs, kas sanāk.”

Ja jūs nevadītu ziņas ēterā vai nekomentētu sporta sacīkstes, kādā profesijā vai darbības jomā jūs sevi redzētu?

Bail iedomāties, ko es vēl tādu varētu prast un būtu spējīgs darīt. Es droši vien varētu atrast darbu servisā gan ar mašīnām, gan ar motocikliem. Šo to es protu izdarīt ar rokām. Sabiedriskās attiecības ir vieta, kur vienmēr pamanu, ka žurnālisti nonāk, ja kaut kas nesanāk. Tā ir alternatīva. Par ko man būtu gribējies kļūt vairāk nekā par to, par ko es esmu kļuvis? Tādu nožēlu gan es nevaru sameklēt.

Vai jūsu ģimenē ir kāda tradīcija?

Mūsu ģimenē ir tradīcija ceļot. Sieva brauc ceļojumos divatā ar vienu no bērniem rindas kārtībā. Nākamais tikmēr var izdomāt, kur viņš gribēs braukt un jau sameklēt konkrētu vietu. Tā kā mums ir trīs bērni un viņiem ir septiņu gadu atšķirība no vecākā līdz jaunākajam, atšķiras arī intereses. Aizbraukt tur, kur visiem būs vienlīdz interesanti - ir diezgan maz tādu vietu. Mani ceļošana baigi neuzrunā, es varu vizināties arī tepat uz riņķi.

Kāda ir jūsu ideālā diena?

Es aizvakar biju meitai līdzi uz burāšanas treniņu. Viņa izbrauca treniņā, es izbraucu, bija brīnišķīga diena un nebija nekur jābūt. No rīta biju darbā, bet pēcpusdienā bija superīga diena.

Tātad kvalitatīva laika pavadīšana jums saistās ar ģimeni?

Jā, bet darot kaut ko interesantu. Tā vienkārši, “mēs ar ģimeni tagad brauksim uz “Alfu” iepirkties,” mēs nedarām, jo tas nav interesanti. Kopīgi piedzīvojumi, kopīgas lietas ir interesantas. Burāt es sāku tikai tāpēc, ka meita to sāka. Es viņai pietiekami ilgi gāju līdzi un vienā brīdī man piedāvāja: “Varbūt vajag pamēģināt? Mums ir arī lielāka laiva.” Tieši tādi ir tie kopīgie piedzīvojumi, tas ir forši.

Vai ir kāda vērtība, kuru jūs mēģināt nodot tālāk saviem bērniem?

Mēs jau varam gribēt nodot bērniem velns viņ’ zina ko. Viņi tik un tā skatās uz jūsu paraugu. Tas, ko tu dari, ir svarīgāk nekā tas, ko mēģini viņiem iestāstīt. Bērns tik un tā novērtēs tavu rīcību, nevis frāzes. Līdz ar to ir vairāk jādomā par to, kādu piemēru mēs rādām. Es cenšos būt jēdzīgs tētis, tas viņiem jāprasa, vai sanāk. Audzini bērnus, kā gribi, viņi tāpat izaugs katrs citāds. Mēs visi esam personības un tas, kāds kādam ir tētis vai mamma, dēls vai meita, tā ir iespēja, bet tā nav garantija. Tik un tā cilvēks ir pats par sevi.

Vai jūs varat teikt, ka šobrīd lepojaties ar to, ko par jums nākotnē varētu stāstīt? 

Neko tik ļoti unikālu sasniedzis es nejūtos, daru savu darbiņu un daru to, kas man sanāk. Ir forši, ja cilvēkiem patīk. Vienkārši jādara lietas, kas tev sanāk un to, ar ko vari virzīties uz priekšu.

Ja pēc daudziem gadiem kāds rakstītu par jums, ko jūs gribētu, lai par jums saka?

Ja neesmu nevienam palicis parādā, tad jau ir labi. Tāds foršs džeks bija, ar to jābūt pietiekami. Lai tu neesi nodarījis cilvēkiem pāri, tas jau ir būtiski. Ja tu neesi bijis ļauns, jau ir diezgan daudz izdarīts.

Kas ir labākais ieteikums jauniešiem, kas uzsāk savu studiju ceļu vai vēl ir izvēles procesā?

Atrodiet savas superspējas. Kas jums vislabāk sanāk, ar ko jūs esat pārāki par citiem. Tad tas sniegs gandarījumu jebkurā gadījumā. Nevajag mēģināt [darbam] piemērot savu hobiju, jo visdrīzāk to sabojāsiet.

Manuprāt, tā ir positive thinking (no angļu val. pozitīva domāšana) nodarīta kaite, kur ir apgalvojums: “Tu vari būt jebkas, kas tev ienāk prātā. Padari savu hobiju par darbu un viss būs brīnišķīgi.” Tiklīdz tu vari būt jebkas, visdrīzāk tu nebūsi nekas. Tev ir nostāja: “Es saņemšos un nākamnedēļ darīšu kaut ko lietderīgu. Tagad es darīšu kaut ko citu.” Nē, atrodi to, kas tev izdodas un strādā pie tā, attīsti spējas un liec tām augt.

Atrodi to, kas tev izdodas un strādā pie tā, attīsti spējas un liec tām augt.