Prātīgi pa strauju upi. Saruna ar Aleksi Vilciņu

Ne visiem sanāk atrast savu sirdsdarbu jau 16 gados, bet Aleksim tas ir izdevies. Nē, tas nav saistīts ar vides zinātni, lai gan arī to Aleksis ir paspējis studēt. Patiesība ir tāda, ka tad, kad viņš uzsāka vidusskolu, dzīves ceļi viņu atveda uz radio un kopš tā brīža Aleksis un radio soļo cieši plecu pie pleca. Ilgus gadus viņš bija Radio Pieci balss, un kopš tā laika ir kļuvis par producentu un scenāristu, piedaloties arī kino un TV projektos. Pēc pauzes Pieci viņš ir atgriezies Radio SWH ēterā. Kas iedvesmo Aleksi darbam radio? Kā ir būt tam, kas tik agri sācis kāpt pa profesionālajām karjeras kāpnēm?

Keita Zariņa, Studentu medijs Skaļāk

Tu savu ceļu radio un televīzijā esi sācis ļoti agri, jau vidusskolā. Kā, tavuprāt, tas tevi veidojis kā personību? Vai ir kaut kas, ko tu būtu darījis citādāk?

Droši vien, ka nē, jo tad es nezinu, kā viss būtu izvērties.

Kad sāku iet vidusskolā, pieteicos konkursā Latvijas Radio, kur taisījās jauns kanāls – Latvijas Radio 5. Izgāju cauri visādām konkursa atlasēm – bija testi un pārbaudīja, kā māk runāt. Mani paņēma. Biju jaunākais visā kolektīvā. Tā kā sāku strādāt jau 16 gadu vecumā, esmu pieradis būt jaunākais visās kompānijās.

Mans pirmais ētera laiks bija brīvdienās. Katru sestdienu un svētdienu deviņos no rīta bija jābūt ēterā. Tas nozīmēja, ka vidusskolas gados mazāk varēju piedalīties pēcskolas pasākumos ar draugiem vai klasesbiedriem, bieži vien man bija jābrauc prom ātrāk. Tātad jau 16 gadu vecumā darbs ietekmēja to, cik daudz varēju atpūsties un socializēties ar skolasbiedriem.

Tu minēji, ka biji jaunākais visos kolektīvos. Vai tas tev radīja papildu spiedienu vai vēlmi sevi īpaši pierādīt?

Jā, noteikti! Tad, kad tu esi jaunākais kolektīvā un tev puslīdz sanāk, tu kļūsti par tādu kā zelta puisīti. Vai, ja tu esi meitene – zelta meitenīti. “O, viņš tik jauns un jau šitā mauc, tik talantīgs!” Bet tu jau neesi mūžīgi jauns, un tad vienā brīdī tu visu laiku mēģini turpināt būt tajā pašā statusā, lai par tevi tā varētu teikt. Domāju, ka tas nav diez ko veselīgi.

Kāpēc tu tā domā?

Tu kļūsti par pieaugušo, vairs neesi 16 gadus vecs raidījuma vadītājs, bet 27 gadīgs, un tu atceries to laiku, kad pietika tikai ar to, ka māki runāt un esi atvērts. Tad tu biji foršs tāpēc, ka esi jauns un tas uzreiz bija interesanti. Tāpēc lielākā vecumā publiskajā darbā tāpat jāturpina noturēt cilvēku ieinteresētība tevī, lai kāds klausītos to radio. Tu vairs neesi zelta puisīša statusā, kad klausās tikai tāpēc, ka esi jauns un šitā māki maukt. Tad tu visu laiku lauzies un mēģini atrast kaut ko jaunu savā personībā.

Tu vairs neesi zelta puisīša statusā, kad klausās tikai tāpēc, ka esi jauns un šitā māki maukt. Tad tu visu laiku lauzies un mēģini atrast kaut ko jaunu savā personībā.

Un tad, pēc septiņiem gadiem ēterā, tu izlēmi veltīt laiku studijām, paņēmi pauzi un tagad esi atgriezies Radio SWH. Kāda ir tava lielākā atziņa, ko pa šo laiku guvi?

Vispār nenožēloju, ka man tāda pauze bija. Pirms kovida [Covid-19] iestājos Latvijas Universitātē vides zinātnēs. Nevis tāpēc, ka gribēju pēc tam strādāt par meteorologu, bet tāpēc, ka gribēju pamācīties kaut ko interesantu. Mēs tiešām gājām dabā un pētījām.

Man sagribējās darīt kaut ko “īstu” ikdienā, jo pēdējā radio gadā piezagās tāda neīsta darba sajūta. Tu ieej tādā ritenī un visu laiku runā vienu un to pašu. Tad piezogas tāda bezjēdzības sajūta. Ar studijām gan neizgāja simtprocentīgi labi, jo sākās Kovids, viss aizgāja attālināti, un tad man vairs nebija interesanti – tā tas arī beidzās.

Tu ieej tādā ritenī un visu laiku runā vienu un to pašu. Tad piezogas tāda bezjēdzības sajūta.

Šobrīd tu esi arī producents vakara šovam “2 Krauzes”. Pastāsti ko tev nozīmē producenta darbs?

Esmu satura producents. Producenti ir visādi, un šim amatam varētu būt miljons skaidrojumu. Nedomāju par tehniskajām lietām un neesmu arī galvenais producents. Satura producents nozīmē, ka man jārūpējas, lai konkrētajā raidījumā ir saturs.
Tā kā šis ir projekts, kurā ļoti iesaistās arī paši vadītāji – Valters Krauze un Arnis Krauze – mans uzdevums ir būt ar viņiem uz viena viļņa. Es strādāju pēc viņu vīzijas – kā un ko viņi gribētu, lai notiktu raidījumā. Mans uzdevums ir tam pielāgoties un, balstoties uz to, dzīt darbu uz priekšu.
Piesaistu arī citus cilvēkus, kas palīdz ar saturu vai filmē skečus. Esmu posms starp pašiem vadītājiem un citiem satura cilvēkiem, un kopā mēs radām konkrētās epizodes saturisko bāzi.

Tu minēji, ka visu laiku meklē kaut ko jaunu savā personībā. Vai ir kaut kas, ko tu sevī esi atklājis no citas puses caur producenta darbu?

Esmu iemācījies, kā sasaukt un novadīt sapulci, kā īstajā brīdī dot cilvēkiem vārdu un kā to visu savest kopā kaut kādā shēmā. Projektu vadības zinības esmu iemācījies tādā piespiedu kārtā.
Bet kopumā man arī patīk būt aizkadrā. Tikko bija Radio SWH televīzijas atklāšanas pasākums un tur stāstīju, ka mans sapņu darbs bērnībā bija strādāt Alfā, informācijas centrā. Nerunāt ar cilvēkiem, bet pa mikrofonu pateikt: “Uzmanību, uzmanību, veikalā Lindex ir atstāts cimds.” Tas arī ir aizkadra darbs, bet visi tevi dzird. Tas, savā ziņā, ir radio.

Kā tu tiki pie šīm iemaņām? Pašmācībā, caur pieredzi, vai arī tev bija kāds mentors, kas tev palīdzēja ar visu?

Pateicoties tam, ka es strādāju radio, gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzijā (toreiz tie vēl bija atsevišķi uzņēmumi, tagad tas ir viens – Latvijas Sabiedriskais medijs). Latvijas Televīzija bija ieinteresēta – viņi redzēja, ka jauni, forši cilvēki strādā radio, un izmantoja viņus savā saturā.
Tā es uz vieniem Dziesmu svētkiem biju paņemts vadīt sociālo mediju apskatu katrai svētku dienai un iepazinos ar Ilzi [Jansoni] un Pēteri [Krievkalnu], kas tajā laikā bija režisori un producenti Latvijas Televīzijā. Mēs sadraudzējāmies, un es mācījos no viņiem. Viņi turpināja mani ņemt uz projektiem, un tad sapratām, ka man arī tīri labi patīk un sanāk. Tā caur viņiem nonācu tajā nozarē.
Diezgan ātri kļuvu par scenāristu – rakstīju tekstus šoviem un pārraižu vadītājiem, domāju saturu. Guvu iemaņas caur personīgām saitēm.

Kas ir tas, ko tu būtu gribējis dzirdēt no kāda pieredzējuša cilvēka, kad sāki savu ceļu šajā industrijā?

Man diezgan paveicās, jo, manuprāt, dzirdēju pareizās lietas. Tajā laikā tie bija Toms Grēviņš un Artis Volfs. Viņi mūs bakstīja un lika pamatus radio darbam. Tagad es teiktu, ka nevajag baidīties sākumā būt muļķīgam. Atceros man bija sajūta, ka uzreiz jābūt šausmīgi labam un profesionālam. Bet, paskatoties atpakaļ, tas bija sešpadsmitgadīgs Aleksis, viņš nevar būt labs un profesionāls. Tās bija pārāk lielas gaidas pret sevi. Es teiktu, ka nevajag baidīties būt muļķīgam un nevajag tēlot, ka tu visu zini. Jā, varbūt to man kāds varēja vairāk teikt, jo es bieži mēģināju izlikties, ka par mūziku zinu vairāk nekā patiesībā un sākumā pārāk bieži tēloju pieaugušo.

Nevajag baidīties būt muļķīgam un nevajag tēlot, ka tu visu zini.

Kas ir Aleksis ārpus ētera un televīzijas? Kas tevi aizrauj un uzlādē?

Man patīk iet dabā. Man patīk sēņot. Man patīk atrasties mežā. Bērnībā dzīvoju Berģos, mums bija māja priežu ieskāvumā, [tādā] riktīgā mežā. Tā joprojām man prātā saglabājusies kā vislabākā vieta, kur dzīvot. Vienkārši mežā. Iziet ārā un dzirdēt meža skaņas katru dienu, tā es gribētu.
Man patīk viss, kas saistīts ar pārgājieniem un laivu braucieniem. Ļoti sen gan neesmu bijis, patiesībā vajadzētu noorganizēt! [smejas]

Bet vispār ārpus darba un medijiem esmu ļoti introverts. Varbūt izklausās stulbi, bet, piemēram, sociālas situācijas, kur man kāds neplānoti jāsatiek, nav tās vieglākās. Ja radio kāds nāk uz interviju, es zinu, ka viņš nāks, un tad varu morāli sagatavoties. Bet, ja sociālā situācijā ārpus darba kādam uzskrienu virsū, tas man sagādā diskomfortu. Esmu uz tādas introverta robežas.

Nereti publiski cilvēki patiesībā ir ļoti introverti.

Jā, tā ir. Varbūt tāpēc, ka tie cilvēki izšauj visu savu ekstravertumu darbā, un tas [ekstravertums] jau nav bezgalīgs. Ir arī tādi, kam ir bezgalīgs, bet tādu ir mazākumā.
Patiesībā daudzi, kas ir publiskajā telpā un medijos, ir klusi un introverti – tāpat kā smieklīgākie aktieri, kas tēlo vislielākās, smieklīgākās lomas, patiesībā bieži ir vislielākie īgņas un garlaicīgākie cilvēki. Bet es nevaru saukt vārdus, tas būtu nejauki.

Kas tevi uzlādē? Kā tu dabū atpakaļ to izšauto ekstraverto enerģiju?

Nav nekas interesants – man vajag izgulēties. Pirmkārt. Bet nevis tā vienkārši astoņas stundas, bet arī daudzas diendusiņas. Man vajag daudz būt bezsamaņā, lai būtu samaņā. [smejas]
Arī sociālie tīkli nav nekas labs. Tas ir vispārzināms fakts, ka [tādā veidā] mēs dedzinām savas smadzenes, bet tas arī ir veids, kā mēs mūsdienās visvairāk noķeram to, kas notiek pasaulē. Jā, es arī diezgan daudz sēžu sociālajos tīklos.

Tas kaut kādā ziņā palīdz atslēgt smadzenes.

Jā! Nu, varbūt ne Twitter – tur tiešām visu laiku ir informācijas pārpilnība, bet, piemēram, TikTok izmantoju kā tādu “fidget spineri” [smejas]. Pat īsti nedomāju, ko skatos, vienkārši skatos, kā bildītes kustas. Man liekas, ka tā smadzenes nomierinās, bet gan jau ārsti teiktu, ka īstenībā griežas ārprātā. Cik stulba atbilde – sociālie tīkli mani uzlādē. [smejas]

Man liekas, ka tā smadzenes nomierinās, bet gan jau ārsti teiktu, ka īstenībā griežas ārprātā. Cik stulba atbilde – sociālie tīkli mani uzlādē.

Kas ir bijis visizaicinošākais, ko esi piedzīvojis publiskajā telpā?

Sabiedriskajam medijam ir akcija “Dod pieci”, kas ir labdarības maratons, kur sešas diennaktis jādzīvo stikla studijā un jāspēlē dziesmas par ziedojumiem. Tas viss ir ļoti interesanti, bet, kad pirmo reizi gāju iekšā kā viens no dīdžejiem 2016. gadā, tēma bija ļoti smaga – onkoloģija.

Biju vēl diezgan jauns, un man bija sešas diennaktis jārunā ar onkoloģijas pacientiem. Gan tiem, kam ir laba prognoze, gan tiem, kam slikta, [jārunā arī] ar tuviniekiem, kam bijušas traģēdijas. Tas bija ļoti intensīvs periods.
Bet mēs savācām daudz naudiņas un pēc tam, protams, bija liels gandarījums. Kā jau teicu, kad ikdienā piezogas tā bezjēdzības sajūta, tad šādas lietas dod jēgu.

Kā ar personīgo pusi? Vai atpazīstamība un būšana publiskajā acī tev kādreiz ir radījusi grūtus brīžus?

Latvijā ir trīs slaveni cilvēki – Renārs Kaupers, Raimonds Pauls un... aizmirsu, kurš bija trešais... Dons! – varbūt viņiem ir. [smejas]
Pat nevaru iedomāties. Izaicinošs bija tas laiks, kad nolēmu iet prom no radio. Atceros, ka man zvanīja dzeltenā prese, un tas mani šausmīgi uztrauca. Pacēlu klausuli, un viņa uzreiz ķērās pie lietas – “kāpēc ej prom, vai jums tur ir kāds skandāls?” Teicu, ka apdomāšos un vai varam sazvanīties vēlāk, bet viņa teica: “Tu jau saproti, ja neko neteiksi, mēs tāpat uzrakstīsim.” Tad es kaut ko no sevis izspiedu. Tas bija tāds izaicinošs brīdis, es teiktu.

Trīs vārdi, kas, tavuprāt, raksturo tavu ceļu šajā dzīvē?
Strauji. Karjeras ziņā viss sākās agri un notika strauji. Iespējas. Tādā kontekstā, ka vienmēr esmu veiksmīgi izmantojis iespējas tad, kad tās pamanu. Man nav iekšēju šaubu, kas man neļautu pamanīt iespējas un mesties iekšā. Plūsma. Šķiet, ka es plūstu pa dzīvi un paļaujos uz to, ka viss vienmēr labi beigsies.

Līdz šim viss ir labi beidzies?

Kopumā jā. Esmu dzīvs, te sēžu, ir tēja, ir sunītis un viss ir labi.

Tad sanāk tāda strauja upe.

Jā!

Kur tu gribētu, lai tā upe tevi aizved?

Gribētu, lai darba vidē ir kārtīga jēgas sajūta. Lai es uz kaut ko eju un kaut ko sanāk mainīt.
Vēl neesmu ticis tik tālu, lai varētu to detalizētāk aprakstīt, bet gribētu panākt jēgas sajūtu darba dzīvē. Tas nav tik viegli, strādājot izklaides nozarē. Šeit tu uzlabo pasauli kādam, uzlabojot dienu, bet tas ir ļoti čīzī [no angļu val. banāls]. Gribētu izklaides un mediju nozarē atrast kaut kādu augstāku mērķi un kopumā gribu dzīvot bez trauksmes un ar sajūtu, ka visu savā dzīvē kontrolēju. Gribētu, lai tur mani aizved šī straujā upe.

Ko tu gribētu pateikt cilvēkiem, kuri mācās ieraudzīt iespējas vai arī vēlas atrast sevi šajā industrijā?

Nebaidīties būt muļķīšiem. Tagad iespēju ir daudz vairāk nekā 2014. gadā, tāpēc galvenais ir nešaubīties, jo nekas slikts nenotiks, ja pieteiksies un tevi nepaņems.
Ir jāiemācās sevi nopārdot. Bieži vien tu esi labs, bet neproti izstāstīt, cik labs tu esi un tāpēc netiec pie iespējas.

Ir jāiemācās sevi nopārdot. Bieži vien tu esi labs, bet neproti izstāstīt, cik labs tu esi un tāpēc netiec pie iespējas.

Man šķiet, arvien vairāk cilvēku mūsdienās cieš no viltvārža sindroma. Tev tāds ir?

Radio man tāds nav. Varbūt tāpēc, ka tā ir sirds darba lieta. Var teikt, ka visos darbos ārpus radio gan ir bijusi tā sajūta, bet tad es cenšos sev ieskaidrot, ka neviens jau līdz galam nesaprot, ko dara, un tas palīdz. Jo ilgāk tu strādā kādā nozarē, jo vieglāk sevi pierunāt, ka tu saproti, ko dari.

Neviens jau līdz galam nesaprot, ko dara.

Uz atvadām izstāsti kādu kuriozu savā pieredzē.

Ir bijis tā, ka palaid dziesmu, neizslēdz mikrofonu un sāc sarunāties, un tad klausītāji raksta ziņas, ka visu var dzirdēt. Tā tāda tipiskākā radio problēmiņa. Vai, piemēram, “Dod pieci” labdarības maratonā, jau ceturtā diena, īsti nesaproti, vai ir rīts vai vakars un tad viegli visādus kuriozus sataisīt. Piemēram, esam ēterā, spēlē grupa Satellites LV, un ir norunāts, ka viņi spēlē divas dziesmas. Viņi nospēlē otro, un es tajā brīdī esmu pie pogām. Toms [Grēviņš] man stāv blakus un rāda, ka viss, laižam džinglu un ejam tālāk. Es uzlieku fake aplausus un stāvu, smaidu un gaidu trešo dziesmu. Visā studijā klusums, visi skatās uz mani, un es tikai stāvu un smaidu. Tādi sīkumiņi, bet baigi lielie kuriozi, nē.

Manai kolēģei Lindai Samsonovai gan bija kuriozs – viņai bija kulinārijas raidījums, kur nāca pavāri un testēja dažādus ēdienus, un vienu reizi viņi gribēja fritēt eļļā jūras ķemmītes. Viss beidzās ar to, ka tas fritētājs izsita visā studijā elektrību. Tas bijis lielākais skandāls.
Tagad studijā ir aizlīmētas visas rozetes, kur nedrīkst neko spraust. Man, paldies Dievam, nav bijis tik traki. Esmu prātīgs.

Tad tu tā pa strauju upi prātīgi.

Jā! Kaut kad tā upe mani kaut kur izmet, un tad es tur prātīgi uzvedos. Un tad tā upe atkal nes tālāk.