Gints Amoliņš: Lielākā godalga - ja cilvēkus interesē un viņi skatās

"Tas, ko stāstu kā medijs, caur mani iet, bet tas nav mans stāsts," atzīst LTV žurnālists Gints Amoliņš, runājot par reportāžām no Ukrainas. "Tas ir to cilvēku stāsts. Caur bildēm un skaņām gribu nodot visu sajūtu un garšu buķeti, kas ir uz vietas. Tas ir mans mērķis."  

Katrīne Liepzare, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika septembrī pāris dienu pirms Gints devās komandējumā uz Ukrainu, lai ziņotu Latvijas iedzīvotājiem par aktuālo frontē. Atrodamies Zaķusalā, Latvijas Televīzijas (LTV) ēkā, kuru viņš jau kādu laiku sauc par otrajām mājām. Gints Amoliņš ir LTV ārzemju ziņu žurnālists, arī viens no raidījuma Pasaules panorāma vadītājiem un veidotājiem. Pirms darba televīzijā viņš desmit gadus nostrādājis Latvijas Radio. Žurnālists nebaidās doties uz karstajiem punktiem un bīstamām vietām. Gints veidojis neskaitāmus sižetus un četras dokumentālās filmas par kara šausmām Ukrainā. Žurnālists, kura viedoklī ir vēlams ieklausīties, jo, viņaprāt, vislabāk secinājumus par situāciju var izdarīt, kad atrodies notikuma vietā. Šogad Gints kopā ar operatoriem Ingu Graudiņu un Aigaru Kovaļevski saņēma Latvijas Žurnālistikas asociācijas balvu nominācijā “Reportāžas no Ukrainas kara zonām”, un pavisam nesen līdzās citiem Latvijas sabiedriskā medija žurnālistiem Gintam piešķirts Triju zvaigžņu ordenis. Intervijā vaicāju par ārzemju žurnālista ikdienu un grūtībām, ar kurām saskaras šīs profesijas pārstāvji. Runājām arī par Ukrainu no žurnālista skata punkta, par sajūtām, pieradumu esot tur, sasniegumiem un mieru kameras priekšā.  

Foto: Katrīne Liepzare

Tu esi ārzemju ziņu žurnālists. Kāda ir tava ikdiena?

Ikdiena ir dinamiska. Normālos apstākļos strādājam Rīgā, Zaķusalā. Parasti no rīta pamostoties, uzreiz izejam cauri ziņu lentēm – tā noteikti ir visiem kolēģiem. Pārskroļojam pāri telefonā - kas ir virsraksti, kas notiek. Tāpat arī ziņas apskatos mājās, starptautiskos medijus ieslēdzu fonā. Šeit uz vietas darbā, protams, ir sapulces ar producentiem, viss tiek izrunāts - kas ir galvenie, svarīgākie notikumi gan globāli, gan Latvijai vairāk interesējošie. Izrunājam, kādos formātos, kurus notikumus atspoguļot, lielākā sižetā vai īsākās ziņās. Tad notiek praktiskais darbs kā pie ēveles, pie virpošanas. Tā mēdz teikt arī citi žurnālisti. Televīzijā informācija tiek apkopota par konkrētajām tēmām. Skatāmies, kādi video materiāli ir pieejami. Esam ziņu aģentūru klienti, viņi piegādā video materiālus, kurus varam izmantot. Tad tas viss tiek tapināts kopā sižetā. Protams, domājam, kādi būs teikumi, kuri vārdi būs pie kurām bildēm, lai ir saskanīgi, vai kādi akcentiņi tiek uzlikti. Diezgan daudz nianšu ir arī pašā sižetā, lai tas būtu informatīvs un arī interesants. Tas pats arī radio - vairākus gadus nostrādāju tur. Mēs strādājam Dienas ziņām, Panorāmai un līdz pat Nakts ziņām. Uz Nakts ziņām arī vēl sekojam līdzi, ja kaut kas negaidīts notiek, lai to varētu noziņot. Piemēram, nesen aizgāja mūžībā Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II. Oficiālā ziņa pienāca ap pusdeviņiem vakarā pēc Latvijas laika. To mēs Panorāmas beigās pateicām, bet tad uz Nakts ziņām jau plašāk ziņojām par to, kas notiek. Tas ir tāds ikdienas ritms šeit Zaķusalā. Strādājot jāseko līdzi ziņām caurām diennaktīm. Braucot komandējumos, ieslēdzas ritms 24/7 vēl lielākā mērā nekā šeit. Tur vēl vairāk nenodali privātās lietas un darbu. Vienkārši cauru diennakti esi darbā. Atkarīgs, protams, kur brauc - esi tepat Eiropā vai konferencēs, vai vēlēšanās kaut kur. Protams, kara zonās jau ieslēdzas daudz vairāk slāņu, par kuriem ir jādomā.

Jau minēji, ka esi nostrādājis desmit gadus Latvijas Radio un tad pārnāci uz Latvijas Televīziju. Nebija grūti pāriet formātu ziņā?

Jāpiešaujas, protams, tam vajag laiku, jo radio un televīzijas formāts ir citādāks. Televīzijai ir arī bilde, video, kas dažkārt padara procesu sarežģītāku. Jo, ja ir kāda ziņa radio, to vari paņemt un uztaisīt. Noteikti bija jāpierod pie formāta. Kas jāņem vērā, taisot ziņas televīzijā - lai tam, ko stāsti, būtu vizuālais materiāls.

Žurnālista darbs ir atbildīgs, bet reizēm sanāk pieļaut kļūdas. Kā ar tām sadzīvot?

Jā, tas ir interesants temats, jo īpaši mūsdienās tad, kad viss ir redzams Facebook, Twitter. Atgriezeniskā saite ir momentā. Negribu teikt, ka neesmu pieļāvis kļūdas, bet es to neesmu uztvēris saasināti. Mēs tomēr cenšamies strādāt pēc iespējas faktoloģiski, lai viss būtu korekti, jo tā ir mūsu atbildība. Savukārt, strādājot Ukrainā, bieži domāju, vai nav kaut kur parādīts par daudz, jo tā ir kara zona, cilvēku dzīvības. Uz ko īpaši kara zonās skatās armija, lai mediji neparāda par daudz, nenodod pozīcijas ienaidniekam. Bet kā ar kļūdām sadzīvot, ja tās ir, tās jāatzīst - to arī darām gan Twitter, gan Facebook platformās, un zinu, ka kolēģi par to diskutē. Protams, ļoti atkarīgs, vai tā ir vai nav kļūda. Ir kritika, kas arī mēdz būt pret medijiem, un ne tikai pret Latvijas Televīziju, bet vispār. Covid laikos bija daudz kritikas par to, ka cilvēki uzskata, ka pandēmijas nav. Tad viņi kritizē medijus, ka tie ne to stāsta. Bet vai tā ir kļūda, es tā neteiktu. Visiem nekad neizdabāsi! Arī mūsu uzdevums nav izdabāt. Mūsu uzdevums ir stāstīt pēc iespējas objektīvu informāciju. Nodot šo informāciju.

Žurnālista darbs ir neprognozējams. Kā plānot savu laiku, cik tas ir grūti vai vispār neiespējami?

Tas nav neiespējami, bet mēdz būt grūti. Latvijas Televīzijā darbs ir prasīgs formāta ziņā, īpaši šajos laikos, īpaši ārzemju ziņu korespondentiem. Pēdējie pāris gadi bijuši notikumiem bagāti - bija gan pandēmija, gan sākās karš Ukrainā, precīzāk sakot, Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā, jo karš jau tur gadiem bija. Plānot var, bet jābūt elastīgam. Vienmēr jārēķinās, ka kaut kas var notikt.

Var plānot aiziet uz teātra izrādi, bet jārēķinās - var gadīties, ka nevari uz to aiziet, jo pasaulē kaut kas notiek un ir jālec iekšā un jābrauc. Elastīgums droši vien būtu atslēgas vārds, ar ko jārēķinās.

Žurnālistam ir jāmeklē, jāanalizē dažādas situācijas ziņās. Kā neapjukt viltus ziņās, kā turēt to vēso galvu un saprast, kur ir patiesība?

Tas droši vien izstrādājas ar laiku. Mazliet jūti, kas ir vai nav tīrs. Pamats noteikti ir oficiālie avoti, respektēti, gadu gaitā sevi pierādījuši mediji vai ziņu aģentūras, kam uzticies. Izaicinošs, protams, bijis karš Ukrainā. Tas ir laiks, kad ļoti daudz bijis jāpaļaujas uz sociālajiem medijiem, uz Twitter, Facebook vai Telegram kanāliem. Bieži vien informācija nenāk no oficiālajām iestādēm, bet ir cilvēki, kas vienkārši kaut ko nofilmējuši. Tad jāmēģina saprast video materiālu, kas it kā nofilmēts noteiktā vietā un kas tur notiek. Jāpārliecinās, vai tas tiešām ir no turienes. Tā saucamais fact cheking (faktu pārbaude). Ar kartēm meklējam, vai tiešām tajā vieta tā izskatās. Protams, var gadīties kļūdas. Zinu, ka ir gadījies kļūdīties arī atzītiem ekspertiem, politiķiem, kas kaut ko pārpublicē, un izrādās video tomēr bijis piecus gadus vecs. Mans pamats ir ilggadējs darbs - savi avoti, pasaules mediji, ziņu aģentūras, kas ir cienītas un kurām rūp sava reputācija, kas tomēr ar viltus ziņu izplatīšanu nedarbosies. Mazāk pazīstamus avotus vienkārši jāskatās un jādomā, jāsalīdzina, jāmeklē citos avotos. Svarīgi nepaļauties tikai uz vienu, bet mēģināt atrast vienu, divus, trīs citus avotus, kur informācija apstiprinās.

Kā ārzemju ziņu žurnālistam bieži vien jāintervē augsta mēroga politiķi, prezidenti. Kā uzdot jautājumu pareizi, lai viņi atbild, neizvairās?

Tā mēdz būt. Mani kolēģi, kas vada politiskās diskusijas LTV, noteikti ir daudz pieredzējušāki. Ja akurāt tiešām gribi izdabūt informāciju ārā un lai tās atbildes būtu precīzas, esi neatlaidīgs, turpini uzdot, uzķer papildus jautājumus. Domāju, man nedaudz atšķiras darbs no nacionālo politisko ziņu žurnālistiem, kuriem jāstrādā ar mūsu politiķiem. Mans uzdevums nav intervēt Igaunijas prezidentu un veidot sarunu asi, bet savukārt iekšpolitiskajā žurnālistikā ir jau cits ietvars.

Vai ārvalstu politiķi vienmēr vēlas runāt ar tik mazas valsts žurnālistu? Un vai nav grūti tikt pie tādām intervijām?

Atkarībā no tā, cik augstu amatu ieņem attiecīgi ārvalstu politiķi, mēdz atšķirties arī iespējas un grūtības pakāpe intervijas noorganizēšanā. Protams, jo augstāks amats, kā prezidenti un premjerministri, jo sarežģītāks un ilgāks var būt process. Lielākiem starptautiskiem medijiem ar lielākiem resursiem un plašāku auditoriju ir citādas iespējas. Taču kopumā teiktu, ka ārvalstu politiskie līderi ir gatavi runāt ar LTV, un viss ir iespējams.

Esi bijis daudz reižu Ukrainā. Ko ir devusi šī pieredze, un ko ļāvusi saprast pašam par sevi?

Pirmkārt, uz Ukrainu mēs braucam, lai ziņotu. Tas ir mūsu darbs. Tāpēc, ka tas mums ir tik tuvu un ļoti skar mūs pašus, tas ir arī īpašs pienākums, pat privilēģija to darīt. Kas pašam varbūt aizķēries sirdij no Ukrainas? Domāju, cilvēku apņēmība tur uz vietas. Sastapties ar šiem cilvēkiem. Tie ir karavīri, vienkārši cilvēki, tādi, kas pirms kara bija grāmatveži vai nekustamo īpašumu aģenti. Viņi uzreiz iestājās zemessardzes armijas vienībās, lai karotu. Liels apņēmības gars, nepadošanās. Joprojām mēs redzam tagad septembra vidū, kas pēdējās dienās noticis Ukrainas austrumu frontē, kā tas vainagojas ar panākumiem. Tādā personīgā, cilvēcīgā līmenī šie cilvēki šķiet nesalaužami. Pat, ja ir grūti, viņi turpina dzīvot, cerēt. Skats vienmēr ir nākotnē.

Uz Ukrainu mēs braucam, lai ziņotu. Tas ir mūsu darbs. Tāpēc, ka tas mums ir tik tuvu un ļoti skar mūs pašus, tas ir arī īpašs pienākums, pat privilēģija to darīt.

Esi palīdzējis veidot četras dokumentālās filmas par Ukrainu. Cik svarīgi ir veidot šādas filmas?

Domāju, ka ļoti svarīgi, ka ir gan filmas, gan ziņošana no Ukrainas, sižeti. Man arī teikuši šeit Latvijā, ka īpaši svarīgi, ka latviešu žurnālisti tur brauc un ziņo latviski, paši caur Latvijas prizmu. Domāju, cilvēkiem uzreiz kā skatītājiem, klausītājiem vai lasītājiem ir cita attieksme. Pašu mediji, pašu žurnālisti šo te ir taisījuši. Vispārīgi, protams, ir svarīgi par to ziņot, parādīt, kas notiek, lai Latvijā, un arī citur pasaulē saprastu, redzētu cilvēku ikdienu un turpinātu atbalstīt Ukrainu. Svarīgi neaizmirst, jo karš turpinās un tas vēl kādu laiku turpināsies. Skaidrs, ka cilvēki pierod pie tā gan tur uz vietas Ukrainā, gan arī auditorijas pasaulē. Karš kļūst ikdienišķs, tādēļ svarīgi turpināt par to ziņot.

Tu sevi uztver kā kara žurnālistu?

Ne pārāk, esmu vienmēr uztvēris, ka kara žurnālisti brauc un strādā visu laiku dažādos konfliktos. Bet mēs strādājam ar visu, kas saistīts ar ārzemēm, ne tikai karu. Līdz ar to daļēji jau droši vien varu uztvert sevi arī kā kara žurnālistu, kara korespondentu. Bet tā man un kolēģiem ir tikai viena daļa no darba, ko darām.

Vai pašam bailes nepazūd, nav pieradums pie kara?

Nonivilējas baiļu sajūta. Es domāju, ka pierodi. Parasti bailes vai bažas vairāk ir, braucot uz turieni, uz Donbasu vai vietu, tur notiek aktīvas kaujas darbības, lido raķetes un krīt lādiņi. Tieši braucot parasti domā, kā būs. Bet uz vietas bailes pazūd. Domāju, tas saistīts ar to, ka esot tur, redzi, ka cilvēki tur dzīvo. Tas palīdz, ka redzi - ir arī citi šeit, nav tā ka neviena nav. Protams, pierodi pie sprādzienu trokšņiem. Piebraucot tuvāk frontei, tie ir ļoti bieži un daudz. Nav tā, ka krīt pie kājām visu laiku, bet pilsētā regulāri dzirdi, ka sprāgst, sirēnas gaudo. Droši vien, ja akurāt pavisam blakus nenokrīt, tam vērību vairs nepievērš. Domāju, vietējiem iedzīvotājiem un karavīriem tas ir pats par sevi saprotams. Esam bijuši Avdijivkā -  četrus kilometrus no bijušās kontaktlīnijas, kur iepriekšējos gados arī bija karš. Tur nepārtraukti kaut kas lido, cilvēki tāpat tramīgi. Bet, ja retāk krīt, tad cilvēki paļaujas, ir tāda loterijas sajūta. Nav jēgas uztraukties visu laiku, jo tāpat tu neietekmēsi, kur kas varētu nokrist. Pēc tam, arī atgriežoties no šiem braucieniem, ir dažas dienas, kamēr nedaudz atej no tās vides, kas ir Ukrainā pie frontes. Noteikti visiem ukraiņu bēgļiem tādas lietas kā salūta skaņas vai kas cits liek saausīties, jo ir nedaudz cita uztvere uz šādām skaņām. Tie paši mākoņi, kas parādās aiz Rīgas vai aiz ēkām, varbūt izskatās pēc kāda dūmu staba. Tās ir lietas, kas automātiski joprojām pavada. Pirmajās dienās vajadzīgs atiešanas periods, bet reakcijas uz trokšņiem, siluetiem, tās nedaudz ilgāk paliek.

Parasti bailes vairāk ir, braucot uz vietu, tur notiek aktīvas kaujas darbības, lido raķetes un krīt lādiņi. Tieši braucot parasti domā, kā būs. Bet uz vietas bailes pazūd.

Kas palīdz atiet?

Domāju, vienkārši laiks. Atbrauc, dienu vai divas atpūties, pasēdi mājās, aizbrauc pastaigāt. Pēc tam jau atkal sākas darbs te. Atej no vides Ukrainā un atkal ienāc vidē šeit Latvijā.

Foto: Katrīne Liepzare

Droši vien safilmētais sižets ir daudz vairāk nekā parādāt. Reizēm nav žēl, ka visu nevar parādīt?

Mēdz būt tā. Ir materiāli, kas visi izmantoti, parādīti. Bet, protams, kaut kas arī neaiziet ēterā. Tas glabājas, un ir lietas, kas kādā brīdī noder atkal. Žēl ir par katru tādu lietu, ka nevar ielikt pilnīgi visu laika ierobežojumu dēļ. Sižets var būt tik garš, cik var būt. Bet ielikt pilnīgi visu, ko cilvēki runā, vienkārši nevar.

Esot Ukrainā, kā saproti, pie kura cilvēka tieši iet, kurš gribēs parunāties?

Domāju, tu vienkārši ej un runājies. Parasti cilvēki ir atsaucīgi. Zinu, kāds ir žurnālistu darbs, ka jārunā ar cilvēkiem uz ielas un jāaptaujā. Ne visi grib runāt, staigā desmit cilvēki visi atsaka, kamēr kāds tomēr piekrīt. Taču bija lieta, kas pārsteidza, tieši Ukrainā esot. Cilvēki tur labprāt runā, nav bijis tādu izteiktu brīžu, ka negrib runāt. Tur tā īpaši pat nevar izšķirt pēc deguna, kurš varētu runāt un kurš nevarētu.

Kā sevī noturēt neitralitāti, piemēram, intervējot cilvēkus Ukrainā, viņiem ir smagi pārdzīvojumi. Kā turēt skatu no malas un neieiet stāstā?

Ieiešana stāstā ir neizbēgama, kad runā ar cilvēkiem. Tie ir cilvēku stāsti, emociju stāsti. Mēs satiekam tik daudz cilvēku ar smagiem stāstiem. Psiholoģiski saproti, ka nevari viņiem visiem just līdzi un visu laiku par to domāt, tu vienkārši nokārsies, un tur jāietur psiholoģiskā distance. Uz vietas, runājot, uzklausi - viņš stāsta, tu viņā klausies. Runa nav tik ļoti par objektivitāti. Tu jau nenāci izķidāt to cilvēku. Viņš stāsta par to, ko pieredzējis, un tu to nodod tālāk. Ar politiķiem un amatpersonām ir citādi, tas jāņem vērā. Objektivitāte šajā karā, man personīgi mazlietiņ ir bijis izaicinājums. Vismaz sākumā vienmēr esmu centies pēc iespējas Krieviju un Ukrainu nostādīt līdzvērtīgi, objektīvi, ko vieni saka un ko otri saka. Šeit arī tas saglabājas, taču ir skaidrs, ka morālā virsroka noteikti ir Ukrainai. Skaidrs, kurš ir agresors, iebrucējs un kurš ir upuris. Bet ceru, ka objektivitāte tikusi pēc iespējas ieturēta. Redzams, ka no Kremļa puses nāk melīga faktu sagrozīšana. Esot uz vietas, mēs jau to redzam, arī stāstām. Grūti noticēt informācijai, kas nāk no Krievijas, noticēt Kremļa naratīviem, ka ukraiņi paši tās pilsētas un dzīvojamos rajonus apšauda. Tas vienkārši neiztur loģikas kritiku.

Objektivitāte šajā karā, man personīgi mazlietiņ ir bijis izaicinājums.

Kā izdodas būt tik mierīgam kameras priekšā, jo skatoties sižetus, ir sajūta, ka tevi satraukt ir neiespējami?

Nezinu, tā tas vienkārši ir. Jo satraukums jau nepalīdz. Nevari strādāt, ja visu laiku satraucies un uztraucies, baidies par to, ka tūlīt kaut kas notiks. Kaut kā jāatslēdz un jāpaļaujas, jāstrādā un viss. Nav speciālas receptes, rituālu vai ko darīt vai nedarīt. Ina Strazdiņa (LTV žurnāliste) bijusi arī Ukrainā vairākas reizes, viņa arī ziņoja, kamēr gaisa trauksmes sirēnas auro. Noziņo un ej kādā drošākā vietā, bet tajā brīdī ziņo un nedomā par to. Protams, ir piesardzība, nav tā ka pilnīgi nedomājot braucam un darām. Mēs ņemam vērā drošības aspektus un draudus - varbūt tajā vietā labāk nelīst, tas nav tā riska vērts, bet citās vietās ir mazāks risks. Mēs mēdzam ielīst īpaši riskantās vietās, bet tas risks ir jēdzīgs, jo tu dabū pastāstīt par to, kā tur cilvēki dzīvo. Tad risks attaisnojas.

Žurnālista darbs ir smags, tu tam piekrīti?

Jā! Tas mēdz būt gan fiziski, gan mentāli prasīgs. Īpaši kara zonās. Daudz jāstaigā un jābraukā.

Tevis veidotos sižetus redzējuši daudzi. Ko vēlies nodot, pastāstīt savam skatītājam?

Tieši par Ukrainas sižetiem runājot, nodot sajūtas. Tas, ko stāstu kā medijs, caur mani iet, bet tas nav mans stāsts, tas ir to cilvēku stāsts, caur viņiem izstāstīts. Caur bildēm, skaņām gribu nodot visu sajūtu un garšu buķeti, kas ir uz vietas. Tas ir mērķis, ko cenšos panākt, ne vienmēr sanāk, bet uz to tiecos.

Sižetus skatās, bieži vien sociālajos tīklos arī komentē. Vai lasi komentārus?

Šad un tad. Nav tā, ka speciāli sekoju vai nesekoju. Protams, ir arī kritika, tas ir neizbēgami. Bet jāskatās kāda veida kritika tā ir. Dažkārt vienkārši kritizē kritizēšanas pēc, bet dažkārt tā ir vairāk kā padoms. Tā to var uztvert. Tad padomāju, varbūt varētu šo ņemt vērā nākamajās dienās, nākamajos sižetos. Dažkārt kritika ir personīga, to es arī neņemu īpaši vērā. Komentārus reizēm palasu, bet nav pašmērķa katru dienu skatīties, ko raksta. Sižeti, ziņas, ko veidojam, rosina diskusiju sabiedrībā un tas ir vērtīgi.

Vai tu atceries savu pirmo radio ēteru vai televīzijas tiešraidi?

Radio es neatceros, tas bija pirms padsmit gadiem. Televīzijā, šķiet, pirmās tiešraides bija no Maskavas. Sāku strādāt televīzijā pēc daudziem gadiem radio, tas bija 2020. gada februāris, kad sākās pandēmija. Atceros, radio esot, janvārī vēl taisīju materiālu par to, ka Ķīnā ir kaut kāds vīruss. Sāku strādāt televīzijā, tad jau viss gāja pa gaisu. Toreiz februāra beigās, marta sākumā, kad sāka uzreiz slēgt visu ciet un pārtrauca aviosatiksmi, paspējām aizbraukt uz Maskavu, uz Borisa Ņemcova, bijušā opozīcijas politiķa slepkavības gadadienu, ko katru gadu februārī piemin Maskavā uz tilta pie Kremļa. Vēl bija opozīcijas demonstrācijas ar Navaļniju un visiem opozīcijas līderiem. Tad visu aizslēdza, tad pandēmija un tad jau opozīcijas apspiešana. Tagad karš Ukrainā un Navaļņijs cietumā, opozīcijas protesti diezgan neiedomājami. Ja tā padomā, šo pāris gadu laikā ļoti daudz kas mainījies. Pēc tam bija sarežģīti, jo nevarējām braukt komandējumos. Mums kā ārzemju ziņu korespondentiem prasās visu laiku, niez, vajag kaut kur braukt un stāstīt. Tie bija mēneši, kad viss bija slēgts, visas robežas ciet. Atceros, ka 2020. gada maijā izveidoja pirmo Baltijas burbuli. Varēja braukt pāri robežām, tad sākām kārpīties – viens uz Igauniju, otrs uz Lietuvu. Es aizbraucu uz Lietuvu. Beidzot tikām pastāstīt no vietas.

Neesi mācījies žurnālistiku, bet gan starptautiskās attiecības. Vai tas netraucē būt par žurnālistu?

Nav traucējis īpaši, vismaz man tā šķiet. Varbūt kaut ko nezinu, ka tas man traucē. Protams, man bija jāmācās lietas, ko un kā darīt, to cerams esmu iemācījies. Tā kā esmu studējis starptautiskās attiecības, tad būt par ārzemju ziņu korespondentu viens otru neizslēdz. Gluži otrādi - papildina. Pārējo visu var iemācīties. Cilvēks jau ir tāda būtne, kas mācās un pierod, vienmēr attīstās uz priekšu.

Kas, tavuprāt, ir liels žurnālista sasniegums?

Es tik ļoti neskatos uz godalgām. Katru dienu mēģini izdarīt pēc iespējas labāk savu darbu. Mana lielākā godalga ir, ja es redzu, ka cilvēkus interesē, ka viņi skatās, klausās un lasa, ka ir klikšķi pozitīvā izteiksmē, nevis klikbeiti (no agļu val. clickbait - klikšķēsma). Kāds sižets varbūt ir nozīmējis to, ka cilvēki šeit noskatās, un tas mudina noziedot Ukrainai, nosūtīt kādu mašīnu. Sižeti raisa diskusiju, un tas varbūt ietekmē kādus procesus. Tas ir lielākais gandarījums, īpaši nacionālo ziņu žurnālistiem. Viņi daudz biežāk iekustina projektus, sērijas, arī mūsu analītiskie radījumi, De Facto. Nostrādā arī vienkārši sižeti, kur tiek paceltas sāpīgas tēmas, kas pēc tam tiek risinātas. Man šķiet, ka žurnālistam tas ir lielākais gandarījums. Godalgas arī. Man, Aigaram Kovaļevskim, Ingum Graudiņam un arī citiem Latvijas žurnālistiem no Latvijas Žurnālistu asociācijas nesen piešķīra godalgas - atzinību par darbu kara zonās Ukrainā. Protams, ir forši, ka darbs tiek novērtēts. Bet es netiecos speciāli pēc diplomiem un papīriem. Tu redzi, ka cilvēkiem to vajag, ka to skatās, klausās un lasa, un, ja vēl tas kaut ko ietekmē pozitīvā virzienā, vēl labāk.

Vienā intervijā tev jautāja, kas par tevi uztraucas, un tu teici - skatītāji. Vai tev tas ir svarīgi?

Zinu, ka tuvinieki uztraucas, diemžēl tā tas ir. Tur neko nevar darīt. Tikai varu mierināt, ka viss būs labi un ka zem tankiem un tanku ķēdēm mēs nelīdīsim. Bet skatītāji, cik zinu, arī mēdz uztraukties, esmu to kaut kur lasījis.

Foto: Katrīne Liepzare

Mēs pašlaik atrodamies Zaķusalā, tās varētu teikt ir arī tavas otrās mājas.

Nezinu, vai tas ir unikāli mediju cilvēkiem, ka darbs kļūst par otrajām mājām, bet, strādājot televīzijā, protams, ar to jārēķinās. Žurnālistam darbs nav no deviņiem līdz pieciem - nostrādā un tad aizmirsti. Tas visu laiku tev ir klātesošs. Šeit Zaķusalā ir forši, protams, arī vēsturiskais ietvars - svarīgums Latvijas informatīvajā telpā. Latvijas Televīzijas Ziņu dienests ir augstākās raudzes kolēģi, profesionāļi, kas tiešām strādā ar sirdi un dvēseli, lai informētu sabiedrību par to, kas svarīgs. Bieži ir pārmetumi, ka ziņās tikai viss slikti, bet tas ir ziņu uzdevums - pastāstīt par lietām, kur kaut kas nav kārtībā. Pastāstīt, lai veidotu diskusiju un uzlabotu lietas vai procesus, padarītu dzīvi labāku Latvijā. Un tas ir tas, ko šeit darām.